Skatīt komentārus

Atcerieties savus saulainās bērnības gadus, kad pieaugušie šad tad uzdeva jautājumu – “nu Anniņ (Jurīti), kas tu būsi, kad izaugsi liela(-s)?” Cik no jums atbildēja – “es būšu mamma (tētis)”? Un kas bija populārākās atbildes – vai tik ne kosmonauts (-e), šoferis, ārsts (-e), skolotājs (-a)? Vai nav interesants jautājums – kādēļ abu dzimumu bērni, sākot ar jaunākajām klasēm, nākotni saista pirmkārt ar profesiju un darbu nevis ģimeni, bērniem un mājas pavarda siltumu?

Domājot par šo jautājumu, prātā ienāca divas bijušās klientes. Vienai bija gan laba izglītība, gan ģimene, gan bērni, gan labkājība, bet viņa atnāca terapijā tāda bēdīga ar pirmajā brīdī dīvainu, bet patiesībā ļoti dziļu jautājumu – “ko lai rakstu vizītkartē?”. Otra, kurai arī materiālajā un ģimenes dzīvē viss bija daudzmaz labi, atcerējās šausmas, kuras izjutusi kā bērns, kas saprot ka aug par sievieti, kurai būs jādzemdē. Kaut arī kā pieaugusi sieviete viņa bija labi tikusi galā ar dzemdēšanu, šausmas par to un nepatika pret sevi kā sievieti bija saglabājušās arī daudzus gadus pēc tam.

Atcerējos vēsturnieces, bioarheoloģes Gunitas Zariņas rakstu “Demogrāfiskā situācija aizvēsturē un vēsturiskajos laikos”.[1] Autore pētījusi arheoloģiskajos izrakumos atrasto kaulu materiālu, pēc kura var noteikt mirušā vecumu, dzimumu un dažreiz arī nāves iemeslu. Tur minēti daudzi dati no dažādiem laikiem un kapulaukiem, bet raksta man svarīgo kopējo tendenci raksturo G. Zariņas rakstītais 151. lpp.: “.. Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā vīriešu mūža ilgums 14. – 18. gs. sasniedza 45 gadus, Vidzemē 42,3 gadus, sievietēm attiecīgi 38,0 un 38,1 gadu.Savukārt Latgalē vīriešiem rādītājs bija 38,2 gadi, sievietēm tikai 34,4 gadi. Šajā periodā Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā sieviete vidēji dzemdēja 5 bērnus, centrālajā Vidzemē 4,7, Daugavas lejtecē 4,4 un Latgalē 4 bērnus.” Citur tekstā minēts augstais bērnu apbedījumu procents kapulaukos.

No šiem datiem, ņemot vērā arī savu psihoterapeita pieredzi un intuīciju, es izdaru šādus secinājumus:

  • ja sieviešu dzīves ilgums ir īsāks kā vīriešu, tad viņām dzīvot bijis bīstamāk – tātad dzemdībās mira vairāk kā krita karos;
  • sievietēm bieži bija jāapbērē savi nedzīvi dzimušie vai agrīni mirušie bērni, tas nevarēja neatstāt smagas emocionālas sekas;
  • iestājoties grūtniecībai, sieviete nevarēja neapzināties, ka varbūt viņa mirs dzemdībās, bet varbūt mirs jaundzimušais. Viņai bija jādomā, kas audzinās izdzīvojušos bērnus, ja viņa mirs – izvēle krita uz māsām vai māti, ja tās vēl dzīvas vai uz attālākām sievieškārtas radiniecēm. Būt sociālajai, audžumātei bija tas pats, kas bioloģiskajai – meitu un māsu bērni auga kopā ar saviem bērniem;
  • dzimšana un nāve sieviešu uztverē saplūda kopā, abi notikumi bija sieviešu garīgās un emocionālās dzīves centrā, sieviete tika uztverta gan kā tā, kas dzīvību dod, gan ņem un visa sievietes dzīve kā saīsināts ceļš no šūpuļa līdz kapam.

Ja sievietei nav abortu un kontracepcijas iespējas, tad viņas dzīves ilgumu un kvalitāti var uzlabot tikai arvien labāka palīdzība grūtniecības laikā, dzemdībās un zīdaiņa aprūpē, kas pēdējos pāris gadsimtos ir uzlabojusies tiktāl, ka mātes vai bērna nāve dzemdībās kļuvusi par ārkārtēju notikumu, kuru neviens vairs neuztver ar neizbēgamības vai bezpalīdzības sajūtu. Katrs gadījums tiek izmeklēts un dažreiz vainīgie saņem kriminālsodus.

Tomēr daudzreiz sievietes attieksmē pret grūtniecību un dzemdībām pēdējos gadsimtos, šķiet, daudz kas nav mainījies – par šīm iespējām dažreiz joprojām tiek izjustas bailes un šausmas. Lai saprastu, kā tas var būt, ka sieviete pret šodienas uzdevumiem attiecas tā, it kā tie būtu jāpilda vairākus gadsimtus atpakaļ, vajag neizlaist no uzmanības loka faktu, ka bērnus dzemdē tikai sievietes un savām meitām tās verbāli, bet galvenokārt neverbāli nodod attieksmi pret eksistenciālākajiem notikumiem sievietes dzīvē. Caur māti veidojas tiešās radniecības līnija līdz pirmajai sievietei uz Zemes, tātad “mātes piens” satur visu pasaules sieviešu vēsturisko pieredzi, kura meitai jāsaņem no mātes, lai nodotu tālāk saviem bērniem. Varbūt mātes sejā un ķermenī ierakstītas visas arhetipiskās uzvedības programmas cilvēces vēsturē – tas, ko sauc par zemapziņu un kas tradicionāli tiek uztverta par tādu, kas “atrodas” smadzenēs. Bet jā tā, tad apstiprinošās strīpiņas grūtniecības testā var sievieti iemest ne tikai laimes un lepnuma sajūtās. Un ja viņa pielieto kontracepciju vai abortus, tad varbūt to dara tādēļ, ka sajūt bailes un šausmas par grūtniecības iespēju.

Respektīvi, ir sievietes, kas saistībā ar dzemdēšanu izjūt bailes un šausmas, vai arī to Dzemdes var justies aizvainotas par iepriekšējo gadsimtu sabiedrību attieksmi pret mātēm un viņu sūtību. Bet ir arī sievietes, kas grūtniecību un visu citu ar bērniem saistīto izjūt kā “prieku, ko sirsniņa jūt” – par savu bērnu kā par tādu pašu Glābēju un jēgas piedevēju dzīvei kā Kristu visai pasaulei.

Latvijas un ne tikai Latvijas sievietēm ir bijušas jāpārdzīvo divu 20. gadsimta Pasaules karu šausmas. Tās ir tepat, tikai dažu paaudžu attālumā un nereti dzīvo dzimtas atmiņu stāstu veidā. Taču kara laikā mirst galvenokārt vīrieši, lai gan nevar teikt, ka tas neietekmē grūtniecības un dzemdību vadību, kā arī zīdaiņu aprūpi. Tomēr relatīvi mazākā mērā kā apstākļi pirmas vairākiem gadsimtiem. Nav jau iespējams precīzii izsvērt, bet es nedomāju, ka 20. gadsimts ir vairāk kā iepriekšējie cilvēkus demotivējuši radīt bērnus.

 

Šāda smaga vēsturiska atmiņa un te – kāda laime un prieks – Ļeņins padomju Krievijā pirmoreiz vēsturē atļauj legāli veikt abortus. (Tas gan tik graujoši ietekmēja demogrāfiju, ka Staļins 30-to gadu beigās bija spiests abortus atkal aizliegt. Bet džins no pudeles bija izlaists.) Tātad sieviete “visprogresīvākajā” pasaules valstī varēja izlemt – dzemdēt vai nedzemdēt. Pēdējā Eiropas valsts, kurā atļāva abortus, bija katoliskā Itālija. Tas notika 1978. gadā un tūliņ pat šajā valstī, kas vienmēr asociējusies ar lielām ģimenēm, bērnu skaits uz vienu sievieti fertilajā vecumā nokrita zem 2 (tagad ir ap 1,2). Latvijā 1973. gadā tika izdarīti 65 000 aborti, bet bija arī 35 000 dzemdības.

 

 

 

 

 

 

 

 

[1] “Latvieši un Latvija”, 1. sējums, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013., 138 – 155. lpp.

Tad nāca kontracepcija ar dažādām tās metodēm, ieskaitot hormonālo – tā ļauj sievietēm neizjust dzemdes cikla svārstības, tajā skaitā arī mēnešreizes pārvēršas par vienkāršu smērēšanos. Atkal laime un prieks – var krasi samazināties abortu skaits, bet 2023. gadā Latvijā piedzimst vairs tikai 14 121 bērns.[2]

 

Nevaram paiet garām ideoloģijai, te laikmeta grieži brieda jau agrāk, bet notika 1968. gadā, kad visā pasaulē “mēs” vietā arvien biežāk atskanēja “es” – sākās individuālisma un hedonisma ziedu laiku. No egoistiskā viedokļa raugoties – bērni ir tikai un vienīgi apgrūtinājums. Ir pilnīgi neprātīgi atdot tiem savu vienīgo lielisko dzīvi un unikālo personību ar visām tās nenovērtētajām attīstīšanas iespējām.

Tomēr individuālisms, kontracepcija un aborti ne visām sievietēm “bloķē dzemdes” – dažas pret to ir imūnas. Joprojām ir daudzbērnu ģimenes, kurās mammas dzemdē, bet tēti rūpējas par visu saimi. Izveidojas savdabīga dabiskā atlase – dzimtas kas nevairojas, izmirst un pārstāj piedalīties sabiedrības likteņu ietekmēšanā ilgtermiņā. Tādēļ, ja kopumā dzimst mazāk bērnu, bet kupli dzimst stiprajās, nosacīti veselīgajās ģimenēs, tad ilgtemiņā varbūt veidojas labāks materiāls tālākai nākotnei?

Ir jāatrod kaut kāds saprātīgs līdzsvars starp kolektīvo un individuālo. Vienkāršotā veidā tas nozīmē sievietēm dzemdēt bērnus, dāvinot tiem daļu no savas dzīves, bet jauniem vīriešiem dienēt armijā, dzīves laikā nemitīgi uzlabojot kvalifikāciju savā militārajā specialitātē un esot gataviem karot un atdot dzīvību par savu ģimeni.

Tagad par nesen publicētu Raivja Zeltīta rakstu.[3] Tajā ir pamatīga analīze, daudz skaitļu, kas labi ilustrē argumentāciju. Bet, manuprāt, ir vajadzīgi daži akcenti, lai nepārprastu vēlamo turpmākās valsts demogrāfijas politikas komunikāciju.

Vai piekrītat domai, ka bērni nedzimst tādēļ, ka viņu vecāki ir pārāk nabadzīgi? Es nepiekrītu, man šķiet, ka mēs nekad neesam dzīvojuši tik labi kā dzīvojam tagad. Tā ir vispasaules tendence – jo turīgāki cilvēki / sabiedrība, jo bērni dzimst mazāk. Tad kāpēc atbalsta politikas, kapēc naudas injekcijas, kuru daži varētu uztvert arī kā bērnu pirkšanu?

Man šķiet svarīgs ne tik atbalsta politiku finansiālais aspekts, cik tāda politika kā skaidrs apliecinājums, ka māmiņu darbs ir vissvarīgākais. Ka tas ir daudz svarīgāks kā jebkura profesija, kurā sieviete varētu pelnīt naudu. Atbalsta politikas ir valsts darbi, nevis tikai vārdi, kas pierunā sievieti uzņemties grūtības, bet pēc tam pamet vienu likteņa varā.

Māmiņu un ģimeņu atbalsta politika var būt kā terapeitiski intrumenti, lai motivētu sievietes un vīriešus domāt par gadsimtiem mums līdzi nākošajām traumām, kas mūsos iekļūst caur māšu pieredzi. Ne tikai domāt, varbūt arī rakstīt, apmainīties ar rakstīto un varbūt izmantot arī psihoterapiju šaurākā (personiskā) bet arī plašākā (tautas dziedināšana) nozīmē. Ir kaut kas jādara, lai ārstētu gadu simtiem un tūkstošiem seno Dzemdes aizvainojumu,  un dotu “prieku, ko sirsniņa jūt”.

Māmiņu algas risina sieviešu nodarbinātības politiku. Kreisie bieži bļaustās, kas sievietēm maksājot mazāk. Tajā ir daļēja patiesība – sievietes biežāk kā vīrieši strādā mākslīgi izveidotus, bezjēdzīgus darbus valsts pārvaldē (biznesā tādu tikpat kā nav), kur galvenais ir socializācija – būt cilvēkos, nevis “sēdēt mājās”. Es no saviem mazbērniem redzu, cik liela slodze ir viņu vecākiem, sekojot līdzi, kas ar bērniem notiek skolā, bērnudārzā, sportos, mākslās un mūzikās. Ja mamma par to saņem algu, viņai veidojas sava vajadzīguma sajūta, viņai nav vienmēr jāprasa nauda vīram un viņa kopā ar citām sievietēm var socializēties apkārt bērnu un vēlāk mazbērnu dzīvēm. Ja tautai vairāk vajag bērnus nekā bezjēdzīgu papīru pārcilāšanu, tad ir dabiski vairāk maksāt par dzemdēšanu – te pat ir zināma tirgus loģika.

Dažus gadus atpakaļ sievietes Latvijā aizņēma 51% darba vietu, pa kuru laiku viņas dzemdēs un audzinās bērnus vismaz līdz bērnudārzam? Varbūt arī nedaudz novecojuši dati, bet diezvai tie stipri mainījušies – 56% meiteņu un tikai 26% puišu iegūst augstāko izglītību – man šķiet, ka daļa no meiteņu mācīšanās ir nevis profesijas iegūšana, bet socializēšanās laikā, kad bioloģijas likumi saka – jādzemdē, vēlāk būs grūti vai neiespējami! Ja dzemdējot turība būs lielāka nekā bezjēdzīgi studējot, jaunas sievietes darīs to, kam lielāka jēga.

Es neieteiktu lietot jautājumu – “vai es gribu bērnu?”. “Gribēt” vairāk attiecas uz galvu, nevis Dzemdi – pēdējai labāk piestāv vārdi “ilgoties” vai “sapņot”. Bet galva un apziņa ir hedoniskas, egoistiskas – tām ir dabiski negribēt, bet Dzemdei ir dabiski ilgoties. Par demogrāfiju un ģimeņu atbalsta politikām reizēm runā no tādām kā zootehniķu pozīcijām – kā palielināt ganāmpulku. Modernajai zinātnei patīk zootehnika, bet tā samulst par ilgošanos, tas nevar būt zinātnisks termins, jo ietver ne tikai bioloģijas ietekmēšanu, bet arī mātes, bērna un tēva pārdzīvojumu, bērnam ienākot šajā pasaulē un augot. Šie pārdzīvojumi ir sakrāli, transcendentāli, cilvēciski. Cilvēku no dzīvnieka atšķir spēja veidot reliģiskas jūtas un attieksmes, bet šolaiku zootehniskā zinātne izliekas to nemanām un cīnās ar reliģiju – par varu. Reliģiskais, transcendentālais skatījums kaut kādā ziņā ir prātam neaptverams – kā tas ir, cilvēkus no Tās pasaules ar sava ķermeņa palīdzību ievest Šajā!

Dzemdēšanai pretējas ir pašnāvības un suicidāla uzvedība, kas pēdējā laikā strauji pieaug – te ļoti interesanta analīze.[4] Lai to saprastu kaut nelielā mērā, ar zinātnisku pieeju nepietiek, kaut arī tā palīdz. Vai esiet dzirdējuši, ka pa šiem jautājumiem izsakās reliģiskas autoritātes? To viedokļi netiek pieprasīti, tādēļ priesteru balsis ir klusas. Žēl.

Ja vecāki ilgojas, tad viņi nerēķina, cik bērns izmaksās līdz saņems savu pirmo algu, galvenais, ka ir, ko maksāt un vēl labāk, lai (nedaudz) paliek pāri. Viņi uztvers iespēju izdarīt kaut ko lielu, transcendentālu, neaptveramu, nevis redzēs bērnu kā vampīriņu, kura radītās neērtības jākompensē dzimstības atbalsta politikai. Viņi būs lepni par savu varoņdarbu, nevis gaudīsies, ka neviens viņiem nepalīdz. Un varbūt viņi panāks, ka bērni uz jautājumu, kas viņi būs, kādreiz atbildēs – vispirms – mamma un tētis.

Nobeigumā kaut kas arī par tēvu. Svarīgi ir – māte dod drošību bērnam, bet tēvs mātei. Drošība, kas mātei jāsaņem, ir izmērāma ar starojumu tās sejā. Ja mazuļa māte staro, tēvs savu ir paveicis – kā viņam tas izdevies, tas viņa ziņā. Bet politiski, protams, jādara viss, lai palielinātu laulību un samazinātu škiršanos skaitu.

Arī par šīm tēmām vairāk manā jaunākajā grāmatā “Pirmais Templis. Sievietes ķermeņa simbolika”, kas tūliņ iznāks (drīzumā paziņošu Atklāšanas laiku un vietu). Šis ieraksts ir ilustrēts ar Lāsmas Oltes grafiku “Līdz pat Ievai”, kas ir arī grāmatā – kopumā tajā ir 68 triju mākslinieku ilustrācijas, kas gan tiek sauktas par asociācijām.

[4] https://www.youtube.com/watch?v=hgTpECVPq3I

Komentāri

Evija Estere

Viestur, PALDIES! Izcils raksts, manuprāt, un tik ļoti vietā un laikā. 😉

Jānis Ozols

Sakarīgi. Viena piebilde. Tu ļoti pamatoti akcentā emocijas. Bet tie, kas cīnās par varu un cenšas to noturēt, lielākoties dzīvo citas emociju grupas iespaidā.

Publicēts: 06.05.2024
Komentāru skaits: 2