Dieva nogalināšana

Bišu saimes ieziemotas. Āboli un cidonijas novākti, tagad tik vēl suliņas jāizspiež, jāsataisa sukādes tējai un citi dzērieni Ziemassvētkiem. Sākas rudens lieti un vēji, līdz pavasarim tālu. Bet no intelektuālās, iekšējās dzīves viedokļa tumsa, vētras sals un citas dabas kaprīzes aiz loga ir tieši tas, kas vajadzīgs. Pārdomājot izsludinātā novembra / decembra lekciju cikla apakštēmas, atradu šo to uz papīra liekamu un līdz lekcijām vēl pabriedināmu.

Jēdziens „dzimums” gan fonētiski, gan etimoloģiski saistīts ar darbības vārdu „dzimt” vai divdabi „dzimšana”. Tāpēc gan sieviete un sievišķība, gan vīrietis un vīrišķība sākotnēji, pašos psihes pamatos, ir tikuši uztverti tikai un vienīgi caur piedalīšanās bērnu radīšanas un dzimšanas procesos. Lai dzimtu bērns, ir vajadzīgi sieviete un vīrietis. Kādi ir daudzie pārējie šo cilvēku raksturojumi un lomas, no dzimumu izpratnes viedokļa nav svarīgi, tā ir „cita opera”.

Šo elementāro patiesību atgādinu tādēļ, ka kreisi liberālie propogandisti, sludinot ideju, ka dzimumu ir vairāk kā divi, mēģina nostiprināt melus, ka tas ir kaut kas ar dzīves stilu, ideoloģiju un domāšanu saistīts. Un ar izvēli, jo dzimumus tak varot mainīt, ja ir tāda luste.

Ar kreisajiem strīdēties, protams, ir bezjēdzīgi, viņi saprot tikai spēku nevis argumentus. Šo rakstu vairāk savējiem, konservatīvajiem – kāpēc mēs kaut savai domas skaidrībai neizmantojam šo argumentu – dzimums ir tikai un vienīgi dēļ dzimšanas radies jēdziens. Citos kontekstos to izmantot nedrīkst. Visa ap sievišķību un vīrišķību radusies bioloģija (testosterona uzvedība, dzemdes cikls), kultūra (kleita, bikses utt.) un sabiedriskās izpausmes (sieviešu un vīriešu darbi utt.) ir sekundāri un atvasinājušies no sugas vairošanās procesu vajadzības. Tādēļ par dzimumiem ārpus dzemdēšanas konteksta runāt ir bezjēdzīgi un kontrproduktīvi.

Mēs, protams, saprotam, kāpēc kreisie to tomēr dara. Viņi vēlas samazināt cilvēku skaitu uz planētas (ne tikai Bangladešā vai Nigērijā, bet arī no cilvēkiem iztukšotajā Latvijā), visādos veidos, tajā skaitā – samazinot dzimstību. Un viņiem tas izdodas, arī pie mums. Un te svarīga doma demogrāfijas debašu sakarā, kuru esmu paudis jau agrāk – vai mēs nepārspīlējam naudas nozīmi cilvēku izvēlē (ne)dzemdēt? Es labi atceros demogrāfisko sprādzienu 80-to gadu beigās, saistītu ar brīvības un valstiskās neatkarības atjaunošanas idejām – „vairosimies Latvijai”. Arī mani bērni dzima šo noskaņu gaisotnē. Bet kas tad ir mainījies šajos 30 – 40 gados? Cilvēki kļuvuši daudz turīgāki, mums objektīvi būtu daudz mazāk jāupurē, radot pēcnācējus, bet tagad gaistone ir pilnīgi pretēja – bērni esot apgrūtinājums un nasta vecākiem, to egoismam un hedonismam, turklāt Zeme ir pārapdzīvota, cilvēku masa rada ekoloģiskas problēmas utt. Manuprāt, nauda demogrāfijas jautājumos spēlē mazāku lomu kā vērtības, ideoloģija un propaganda.

Tālāk vēl viena, maz paubliski apspēlēta doma, reliģiska, par Ziemassvētku notikumu. Dzimst bērns, ļoti pieticīgos apstākļos, šai dzimšanai nav nekāda sakara ar naudu. Tas dzimst sievietei no Dieva, bet tam ir audžutēvs – vīrietis, kas pazemīgi pieņem šo faktu – tas ir Dieva, nevis šī vīrieša bērns. Viņam par to jārūpējas un ja viņš to dara, tas liecina par ticības spēku, kura postulē, ka visi bērni ir no Dieva, sievietes un vīrieši ir tikai tam, lai caur viņiem bērni piedzimtu, izaugtu un aizietu pasaulē. Tātad, lai rastos bērns, ir vajadzīgi trīs – sieviete, vīrietis un Dievs, pie kam tieši Dievs ir galvenais, visas radības Tēvs, jebkuras kustības avots. Bērns pieder Dievam, nevis vecākiem.

Kreiso ideoloģiju var uztvert arī kā bezdievīgu, nīčisku, velnišķīgu  Dieva nogalināšanas kustību. Tā ir materiālistiska un tajā galvenie eksperti par dzimstības jautājumiem kļūst ginekologi un demogrāfi nevis garīdznieki. Dievs ir nogalināts, par bērniem tagad atbild sieviete, vīrietis un velnišķīgā, materiālistiskā, bezdievīgā valsts. Un mēs redzam, cik slikti tiem sanāk tā, bez Dieva.

Neesmu aktīvs baznīcā gājējs, arī tāpēc, ka tajā nereti valda tukšvārdība, nevis dievišķās vēsts spēks, skaidri formulēts. Turklāt esmu praktiski ievirzīts, man svarīgi izmērīt, kā Dievs un ticība tam izpaužas vai neizpaužas. Te svarīga, jau senāk paustā doma par bērnu gribēšanas un ilgošanās pēc tiem radikālo atšķirīgumu. Par bērnu gribēšanu un to dzimšanas plānošanu galvenais personiskais konsultants ir ne tikai ginekologs. Arī „Papardes zieda” veida ideologi un to velnišķīgā ietekme. Bet ilgošanās, manuprāt, nozīmē īstu ticību un paļaušanos uz Dievu. Par neilgošanos skaidri liecina laulāto seksuālo pienākumu nepildīšana, kontracepcija un aborti. Tie liecina par Dieva varas nozagšanu – tagad cilvēks, nevis Dievs noteiks, būt vai nebūt bērnam. Iedomība, lepnība ir smagi grēki, par kuriem Dievs smagi soda. Arī ekonomiski, protams, un caur dzimtu iznīkšanu. Bet, raugoties personiskāk, arī premenstruālais sindroms ir Dieva sods par to, ka vēl viena olšūna nav kļuvusi par bērnu. Vainas sajūtas un tukšums par izdarītajiem abortiem, sāpes par bezbērnību pēc četrdesmit…

Diezgan tipiska mana kliente pēdējā laikā ir sieviete starp 30 un 35, kas nav precējusies, kas tikko izšķīrusies ko kārtējā boifrenda, kam ir augstākā izglītība, darbs valsts iestādē, kredīti un līzingi, kuri kā tāds ļauns Minotaurs aprij sievietes dzīvi, gadu pa gadam. Es viņai jautāju – vai tavi vecāki tev ir atgādinājuši, ka gaida mazbērnus, ka laiks precēties? Ļoti bieža atbilde ir – nē. Man tas liecina par to, ka jauni cilvēki bez gudru vecāku un mācītāju atbalsta viegli var zaudēt apjēgu par to, kam dzīvē ir un kam nav vērtība. Kad mēs sākam par šiem jautājumiem runāt, daļa sieviešu it kā atmostas no miega, viņas sāk ilgoties, viņām parādās stabilas attiecības un drīz vien iestājas grūtniecība – tās ir terapijas, par kurām vislielākais gandarījums. Tas man rada ne tikai prieku par sava darba nozīmīgumu. Tas liecina arī, ka relatīvi viegli var neitralizēt kreisās propagandas velnišķo ietekmi uz cilvēkiem dzemdētspējīgā vecumā. Bet šāda valstiska kontrpropaganda nav radīta un konservatīvie spēki mūsu valstī par to ir atbildīgi. Dīvaini ir to teikt baznīcā negājējam, bet es to saistu ar nepietiekami stipru ticību Dievam un padošanos materiālistiskiem strāvojumiem. Es to saistu ar (ne)gribēšanas argumentācijas prioritizēšanu attiecībā pret (ne)ilgošanās argumentāciju. Baznīcas tukšas vai nu no Dieva vai no īsti ticīgiem. Pilnas ir tukšiem cilvēkiem un pārāk bieži – tukšiem mācītājiem.

Dažreiz man nākas runāt ar humanitāri it kā labi izglītotiem cilvēkiem par bioloģiju, tajā skaitā arī sakarā ar dzimstības jautājumiem. Dīvaini ir dzirdēt domas, ka bioloģiskais mūsu eksistences līmenis ir kaut kas zemāks, tikai dzīvniecisks. Bioloģiskais tiek pretstatīts garīgajam un intelektuālajam. Manuprāt ir tieši otrādi – bioloģiskais pamats rada garīgo rāmi cilvēciskajam. Kā gultne pa kuru var tecēt dzīves upe.

Šī diskusija nereti transformējas kreacionisma un evolucionisma pretstatīšanā. Tas man atgādina par cilvēku, kurš nav mācījies ķīmiju un kam tiek demonstrēti ķīmijas eksperimenti. Viņš nesaprot, kāpēc metāla gabals skraida pa ūdens virsu un kāpēc rodas bengāliskā uguns. Viņam tas viss šķiet Dieva radīts brīnums, kas tā arī ir, bet ne neizskaidrojams. Tas ir tādēļ, ka Dievs radījis Mendeļejeva tabulu un likumskarību rāmi, kas tajā ieliktas. Kā viņam tas izdevies, mēs nekad nenoskaidrosim. Bet neviena fizikāla, ķīmiska, bioķīmiska, fizioloģiska norise nevar notikt pretēji likumiem, kas veido šo tabulu. Pateicoties šiem likumiem notiek visāda veida evolūcija, tajā skaitā bioloģijā. Daudz lēnāk nekā modernajās tehnoloģijās, bet tas ir otršķirīgi.

Dīvainā kārtā tie, kas pakļāvušies kreisā liberālisma idejai „uzticēties zinātnei” būtībā ir gaužām primitīvi ļaudis, kas (pseido)zinātni taisa par reliģiju un kas īstajai reliģijai atņem tā patiesīgumu un Dieva vēsts spēku. Viņi nezina ne ķīmiju, ne fiziku, ne matemātiku, ne patiesu teoloģiju. Viņu smadzenes ir palaidušās slinkumā un nespējā šaubīties un meklēt.  Dievs viņus ir sodījis.

Arī bezbērnība ir Dieva sods. Tas ir nepareizi nežēlīgs tikai pret cilvēkiem, kam nevar būt bērnu. Bet varbūt arī ne, tā viņiem tiek norādīts uz citiem Dievam tīkamiem darbiem, kam viņi radīti. Apzinātās bezbērnības mentālās sekas ir pareiza nežēlība. Man ir žēl cilvēku, kas pārāk vēlu attopas, tomēr arī viņiem ir izeja – Latvijā ir gana daudz adoptējamu bērnu.

Maniem vecākiem ir 2 bērni, 5 mazbērni un 14 mazmazbērni, tādēļ mūsu dzimtai izmiršana nedraud. Izmirs tie, kam bērnu nav un tas ir taisnīgi, no vienas puses. Tauta attīrīsies, notiks pavisam bioloģiska, dabiskā izlase. Bet no otras – kas ieņems viņu vietu? Vai sabiedrības daļa, kas veidojuši Latvijas unikālo kultūrvidi un kas vairojas, spēs  kompensēt tos demogrāfiskos caurumus, kurus izveidojuši Dieva nogalinātāji? Jeb viņu vietā ienāks visādi ārsti un inženieri un mums ar viņiem būs jākonkurē par izdzīvošanu šajā teritorijā arī pavisam burtiskā nozīmē?

Atgriežoties pie tukšajiem mācītājiem, jāpiemin Indulis Paičs, intervija ar kuru nesen tika izlikta tīklā. Tipisks kreisais propagandists, kas no teologa pārtapis psihologā (zinātņu doktors!), laikam jau sekojot Jurim Rubenim, kas savulaik teica, ka 70% no viņa darba laika Torņkalna baznīcā aizņēmusi kristīgā padomdošana. Cik šokējoši zema kvalitāte ir bijuši šai padomdošanai, ja raugās no manas profesijas skatupunkata, uz kuru tak Rubenis un Paičs tā kautrīgi cenšas pārcelties, liecina Rubeņa sarakstītā literatūra – https://www.viestursrudzitis.lv/domajot-par-rubeni/ Tie cilvēki nesaprot, ka viņu pienākums ir palīdzēt ļaudīm apvienot („re – ligio” – atkalapvienot) transcendentālo, dievišķo ar ikdienišķo – palīdzēt draudzei ieraudzīt Dieva pirkstu visā kas notiek. Tas nav viegli, tulkot Svētos rakstus un tradīcijas mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Bet tas ir daudz svarīgāks darbs par detaļu pētīšanu, ar ko nodarbojas psiholoģija. Ar to nevar nodarboties stulbeņi.

Izlamāju Paiču feisbukā, bet pēc tam apdomājos un izdzēsu ierakstu. Saņēmu kāda mācītāja ziņu:

• Komentārs par Paiču bija ok. Daudzi mācītāji domā līdzīgi.
• Izdzēsu. Vajadzēja rakstīt bez rupjībām.
• Dažreiz zināma rupjība, lūkojoties uz acīm redzamām aplamībām ir kā svaigs gaiss sasmakušā telpā.

Tādi visādi jautājumi un pārdomas pirms lekciju cikla, kas izsludināts šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/starp-to-pasauli-un-so-pasauli/ Pieteikšanās uz lekcijām turpinās. Katram, kas jau pieteicies un kas vēl pieteiksies, atbildēšu personiski e-pastā.