Izvērstāka diagnoze bērnu nedzimšanai

Šis raksts ir rakstīts no partijas MMN atbalstītāja pozīcijas, strādājot Demogrāfijas darba grupā. Savā ziņā tas konkretizē iepriekšējo rakstu, kas tapis ar līdzīgu motivāciju. Kāpēc bērni nedzimst – tas ir jautājums, kurš visu laiku ir manu pārdomu fonā.

Esmu ārsts, kas jau agrā jaunībā trenēts vispirms uzstādīt diagnozi un tikai pēc tam ārstēt. Bet diagnoze nav tikai daži vārdi, tai jābūt etioloģiski un patoģenētiski pamatotai. Šo principu man gribas ievērot arī ārstējot katatrofu ar dzimstību Latvijā. Vispirms mums jāsaprot, kā tas varēja notikt, ka mums mēnesī dzimst tikai ap tūkstoti bērnu un, kā izskatās, lejupslīde vēl nav apstājusies. Mani neapmierina dažu it kā demogrāfijas speciālistu gatavība nozīmēt tādu pašu ārstēšanu, kāda pielietota citās valstīs, īpaši neizanalizējot viņu diagnozes un nesaprotot,kādas zāles ko risina. Savā iepriekšējā bloga ierakstā jau rakstīju, ka nav analizēts, kādu postu atsājusi kreiso liberāļu politika un ideoloģija un kāda ir to ietekme uz demogrāfiju.

Tajā pat laikā – es neesmu demogrāfs, tā ir nopietna zinātne, kuras speciālistiem negribu traucēt – lai viņi no savas skolas viedokļa analizē situāciju. Esmu psihoterapeits, kas pēta ideoloģiju iespaidu uz cilvēkiem un ģimenēm. Manuprāt, skatoties no šodienas skatu punkta, demogrāfiskajā dinamikā nav grūti ieraudzīt mērķtiecīgas, jau sen plānotas darbības vairākos virzienos, kuru sekas tagad, pēc trīsdesmit un vairāk gadiem rezultējas kā graujošs dzimstības kritums visā Rietumu pasaulē. Lai arī šie procesi visur ir notikuši paralēli, katrā no valstīm ir kādas īpatnības, arī Latvijā. Īsumā – tas noticis pēc metodikas, kuru apraksta kā Overtona logu. Tas, kas pirms trīsdesmit gadiem skaitījās patoloģija, tagad ir norma, kas sagrauj dzimstību.

Homoseksualitātes slavinājums

1.Atceros, 90-to gadu sākumā uz brīvības atgūšanas eiforijas viļņa nokļuva homoseksualitāte, akcentējot, ka Padomju Savienībā tā tika noliegta un homoseksauālisti vajāti tāpat kā kristieši un disidenti. Tagad, brīvajā Latvijā, viņiem jāiznāk no pagrīdēm un skapjiem un jātiek cienītiem un mīlētiem.

Prātā nāk seminārs, kuru vadīja kāds gejs, pēc izglītības biologs, kurš stāstīja par to, cik plaši viendzimuma seksuālās attiecības izplatītas starp dažādu sugu dzīvniekiem. Balstoties uz to, izskanēja aicinājums gejus un lesbietes atzīt par tikpat normāliem kā heteroseksuāļus. Netika aizmirsts arī , ka 1973. gada 15. decembrī Amerikas Psihiatru asociācija (American Psychiatric Association, APA) balsoja par to, lai izņemtu homoseksualitāti no sava Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM-II) kā garīgās slimības diagnozi.

2.Nemanot publiskajā komunikācija parādījās tēze, ka homo- un heteroseksualitāte ir vienlīdzīgas, uzsverot cilvēktiesību aspektu, bet noklusējot faktu, ka abas grupas nevienlīdzīgi piedalās tautas ataudzes nodrošināšanā. Pēc noklusējuma tam bija jānozīmē, ka bērnu radīšana un audzināšana nav tik svarīgas, lai ieraudzītu nevienlīdzību – homoseksuāļi rada būtiski mazāku sabiedrisko labumu kā heteroseksuāļi. Vēlāk jau parādījās naratīvs, ka šīs nevienlīdzības uzsvēršana jāuztver kā geju un lesbiešu diskriminēšana, kas pēdējos gados tiek saukta par homofobiju un naida runu.

3.Tālāk – praidi visā pasaulē. Tātad – lepošanās ar homoseksualitāti. Jeb tās kā „labās” pretnostatīšana „sliktajai” heteroseksualitātei. Vai – pirmā kā Upuris pret otro – Vajātāju.  Būtībā jau tā ir vāji maskēta lepošanās ar bezbērnību un cilvēku vairošanās vajadzības noliegums. Pirmais praida gājiens pasaulē notika 27. jūnijā 1970. gadā Čikāgā, Latvijā – 2005. gada 23. jūlijā Rīgā. Tas bija neliels gājiens Vecrīgā (aptuveni 150 dalībnieki), ko pavadīja spēcīgi protesti – dalībniekus apmētāja ar olām, izkārnījumiem u.c.  Gan pats praidu norises iespējemības fakts, gan izpausmes tajos parāda sociopātisko patoloģiju, kuras dēļ savulaik homoseksualitāte tika iekļauta DSM-I. Bet šis ir tas gadījums, kad slimnieki nobalsoja, ka viņi nav slimi. Lepoties ar nespēju vairoties un nespēju apzināties vairošanās nozīmi cilvēku sugai nevar nebūt sociopātiski. Un lepoties ar to, ka ar savu uzvedību radi citos cilvēkos šausmas un riebumu, arī ir sociopātiski.

4.Tālāk jāaplūko idejas par geju un lesbiešu laulībām dinamika. Sākotnēji tā tikai pasniegta kā viendzimuma pāra tiesības publiski parādīties sadevušamies rokās. Tad tika uzstāts uz vārda „laulība” lietošanu, lai gan pareizāk būtu bijis tās saukt par viendzimumuma attiecībām, tādējādi atšķirot to no laulības ar bērnu radīšanas potenciālu. Tika uzstāts un tolaik vairumam sabiedrība tas nešķita tik svarīgi – nu lai taču viņi staigā pa pāriem, ja jau tas tik svarīgi. Taču tad sekoja nākamais solis – ja jau laulības, tad arī ģimene, uzsverot , ka „visas ģimenes”. Sabiedrības apziņā tika stiprināta doma, ka teju galvenā ģimenes atšķirība no citām attiecībām – pienākums un tiesības tajā radīt un audzināt bērnus – nav svarīga. Bērni nav svarīgi, jo esot taču arī heteroseksuālas bezbērnu ģimenes, kas vai nu izvēlējušās tādas būt vai ir neauglīgas. Ja tādas tiek sauktas par ģimenēm, tad neauglība dēļ homoseksualitātes tiek diskriminēta, aizliedzot tām saukties par ģimenēm. Tika kladzināts, ka dažiem biseksuāļiem tomēr esot un varot būt bērni, turklāt tika pieprasītas tiesības gejiem un lesbietēm bērnus adoptēt.

5.Būtiska ir arī diskusija par to, vai homoseksualitāte ir iedzimta vai iegūta un no šī jautājuma izrietošs nākamais – vai tā ir ārstējama? Par to ir sarakstīti pētījumu kalni ar atšķirīgiem secinājumiem, tādēļ kam ticēt, nav zinātnes, bet ticības ziņā. Es ticu, ka varbūt ne puse, kā daži pētnieki apgalvo, tomēr krietna daļa geju un lesbiešu par tādiem kļūst pavedināšanas un seksuālas izmantošanas dēļ. Un man nav ticības, ka kāds homoseksuālis (nevis biseksuālis) būtu izārstēts no savas seksuālās orientācijas un konvertēts heteroseksualitātē.

Pavedināšanas un seksuālās izmantošanas iespēja ir nopietns pamatojums, kādēļ sabiedrībai ir jāaizsargājas no neheteroseksuālas orientācijas personām, sevišķi, ja tās apvienojas politiskās grupās. Ir jāizmeklē un jātiesā homoseksuāļi, kas izdarījuši seksuālas vardarbības aktus – vismaz man ir iespaids, ka pagaidām nekas tāds nenotiek. Tiek pieņemts, ka seksuāli vardarbīgas var būt tikai heteroseksuālas personas. Manuprāt, homoseksuāļu stigmatizācijai pirms 1970. gada bija bioloģisks pamats. Geji un lesbietes, kas nedzīvo celibātā var būt bīstami pārējai sabiedrībai.

6. Tika izdomāts, ka tādi un līdzīgi iebildumi, kā šajā rakstā, rodoties dēļ bailēm no homoseksualitātes un ka tiem nevar būt citāda motivācija, tādēļ tie tiek tiek stigmatizēti kā homofobija. Turklāt pret to netiek veidota empātiska attieksme kā pret cilvēkiem ar citām fobijām, piemērām klaustrofobiju. Homofobi skaitās slikti cilvēki, atpalikuši, iestrēguši viduslaikos. Vēl vairāk – tiek virzīta doma, ka homofobija ir naida noziegums – tātad arī par to, ko šeit rakstu, būtu jāliek cietumā. Skaidrs, ka cilvēks parastais, kam nevajag liekas nepatikšanas, liks to aiz auss un pacietīs šos vārda brīvības un domāšanas ierobežojumus. Tā stigmas pret homoseksuāļiem vietā tiek veidota stigma pret heteroseksuāļiem.
7. Nozīmīga homoaktivitātes daļa ir panseksuālisms – sekss tiek vienādots ar mīlestību un prasība ierobežot publiskas homoseksuālas izpausmes sauktas par aizliegumu mīlēt. Kalpošana dīvainām seksuālām iegribām tiek stādīta augstāk par bērnu radīšanu, tāpat arī savu emocionāli seksuālo uzplaiksnījumi – augstāk par bērnu augšanas interesēm. Tātad atkal – bērni nav svarīgi, svarīgas ir orģijas.
8. Likumsakarīgs nākamais solis Overtona loga tehnoloģijās – paziņot, ka dzimums nav bioloģiski determinēts, nosakāms piedzimšanas brīdī un nemaināms. Kladzināt uz visiem stūriem, ka ir iespējama piedzimšana nepareizā ķermenī un ka to var mainīt ar hormonu terapiju un ķirurģiju. Bez citām briesmīgām sekām, šāda ideoloģija un prakse vēl vairāk attālina mūs no bioloģiskās realitātes – divu dzimumu eksistēšanas vienīgā bioloģiskā jēga ir radīt bērnus dzimumvairošanās ceļā. Bet tas, ka šai realitātei ir tālu ejošas sociālas un psiholoģiskas konsekvences, nozīmē tikai un vienīgi vairošanās nozīmīgumu cilvēces eksistencē.
9. Iepriekš aprakstītie jautājumi visā to sarežģītībā un jaudā sevišķi asi izlaužas pusaudžu vecumā, kad no bērna ES veidojas pieaugušā ES. Šī sabiedrības grupa ir īpaši neaizsargāta, sevišķi nabadzīgu, šķirtu, neizglītotu, atkarīgu vai citādi disfunkcionālu ģimeņu pusaudži. Darbam ar šādiem jauniešiem būtu jābūt sevišķai valsts prioritātei, jo šo palīdzību aprakstītās ģimenes apmaksāt nevar un nevarēs. Bet šis darbs prasa augstu kvalifikāciju un nevainojamu organizāciju. Taču tajā joprojām ir milzu trūkumi un man tie šķiet simtomātiski. Bezbērnības ideoloģijai nevajag, lai pusaudži būtu veselīgi. Svarīgāk ir izmirt, nevis turpināties.

Sievietes

Nākamā mērķa grupa, pret kuru ir vērstas kreisās ideoloģijas aktivitātes, ir sievietes. Ietekmēt vīriešus, lai tie nenodarbottos ar bērnu radīšanas aktivitātēm, vai sterilizētu sevi būtu ļoti grūti, lai gan arī šajā virzienā „darbs” notiek. Nu bet sievietes! Tikai caur viņām bērni ienāk pasaulē un šo Pāreju no Tās uz Šo pasauli var papūlēties aiztaisīt ciet, vismaz lielā mērā.

1.Publisko skolu pirmsākumos tajās tika mācīti tikai puikas. Pamatojums – meitenēm vissvarīgāko jau pati daba iedevusi – lai radītu un dzemdētu bērnus, skolā nav jāiet. Bet puikām tomār lasīt un rēķināt vajag prast, jo viņiem jāiet „medībās” un no ārpusmājas teritorijām jāatnes resursi, kas vajadzīgi ģimenei un bērnu audzināšanai. Attīstoties tirdzniecībai, rūpniecībai un valstu pārvaldei vajadzēja arvien izglītotākus cilvēkus, kas nav tieši piesastīti galvenajam darbam – bērniem. Tas nozīmēja puiku izglītības sprādzienveida attīstību.

Bet vai meitenēm nevjag izglītību? Sākotnēji atbilde bija – vajag, bet citādu kā puikām. Radās tādi modeļi kā Kaucminde zemākajām sabiedrības kārtām un Smoļņija augstdzimušo meiteņu institūts augstākajām. Bet tad tas viss kaut kur pazuda un meitenes ieplūda puiku izglītības programmās.

Sekas – sievietes varēja  kļūt neatkarīgas no vīriešiem, kam sākotnēji tika saskatītas tikai pozitīvās puses. Bet šādai izglītībai sekoja arī sieviešu ieplūšana līdz tam tikai vīriešiem raksturīgās profesijās un kopā ar to – attālināšanos no līdzšinējās sievietes dzīves – mājas un bērniem. Tas nāca kopā ar cīņu par tā saucamajām  sieviešu tiesībām, kas tika izprastas kā tiesības nebūt sievietēm tradicionālā nozīmē. Skaidrs, ka tas ietekmēja attieksmi pret dzemdēšanu un bērniem. Izplatījās mācības, ka bērni traucē sievietes attīstībai utt.

2. Sieviete nav dzemdējamā mašīna – šis ir diezgan jauns sauklis, tomēr tas kā neapjausta un nenoformulēta ideoloģija ir sens kā pasaule. Tomēr šādā skatījumā moderni marksistiskais elements ir definēt sievieti kā Upuri, kas cieš no būšanas Pārejai pienākuma un bērnus un vīriešus kā Vajātājus, kas neļauj sievietēm justies brīvām no šīs te Pārejas. Šajā ziņā sievietēm tiek piedāvāts tas pats, kas homoseksuāļiem un proletariātam – pazemoto un apspiesto loma. Tā dzimst feminisms kā marksisma paveids.
3. Pēdējā laikā bieži tiek jautāts – nu ko jūs tur ņematies ar to Stambulas konvenciju, lai tak tā ir kā tāda dekorācija. Nevienam ēst neprasa. No praktiskā viedokļa tā arī ir – vardarbības novēršanas jautājumus tiesībsargāšanas institūcijas risina bez deklaratīvu dokumentu palīdzības. Bet SK ir milzu ideoloģiska nozīme – lai paplašinātu Upuru loku un pats galvenais – pasludinātu vīriešus vismaz par potenciāliem Varmākām tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši un sievietes par Upurēm tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tam ir milzu nozīme ģimeņu graušanā un bērnu radīšanas, kā arī audzināšanas apgrūtināšanā. Jo tautas vairākums niansēs neiedziļinās – ja jau pa televizoru tā teica, tad tā arī ir. Vīrieši baidās tuvoties sievietēm un sievietes pārdomā, vai kaut kā sev izdevīgā veidā nevarētu apsūdzēt vīriešus. Jaunieši skolās un augstskolās nevis kūsā no seksuālās enerģijas, bet uzvedas kā aseksuāli večuki. Tas, protams, nav tikai SK iedarbības rezultāts, efektu dod viss komplekss, par ko es šeit rakstu.

Ar SK, kas toreiz vēl nebija pieņemta, man ir personiski rēķini. 12 gadus atpakaļ kreiso liberāļu meinstrīms mani bija izraudzījis par galveno vīriešu vardarbības sludinātāju pret sievietēm. Tā bija saknē nelietīga kampaņa gandrīz gada garumā, kas krietni pabojāja man nervus un gandrīz iznīcināja profesionālo karjeru. Iegansts – mana skeptiskā attieksme pret sievietēm politikā un biznesā, kuru paudu divās savās intervijās. No kreiso liberēļu viedokļa tas ir sieviešu tiesību nebūt sievietēm pārkāpums. Tehniski kampaņa bija perfekti organizēta, iesaistot sabiedriskos medijus un profesionālās organizācijas, kurās sastāvēju. Visi cilvēki, kas bija iesaistīti, nebija vienas sazvērestības dalībnieki, vairums bija kā tā dumjā tantīte, kas piemeta arī savu žagariņu herētiķa sārtā.

4. 80% tiesnešu ir sievietes, bet advokatūrā sieviešu – vīriešu attiecība ir 50:50. Visās ministrijās, izņemot Aizsardzības, sievietes ir vairākumā. Sabiedriskajos medijos knapi var kādu bikšaini ar bārdu atrast. Tāpat psiholoģijā, pedagoģijā, sociālajā darbā un psihoterapijā. Es minu faktus ne lai atkārtotos par pārlieko sieviešu nodarbinātību valsts pārvaldē. Runa ir par darba vides ģimeniskošanu tur. Ar to domāju, ka vīriešu darba ētika no laika gala bija – nav svarīgi viegli vai grūti, svarīgs ir rezultāts. Bet ģimenē, kur sievietes izaugušas, tā nevar – tur vajag, lai visi (bērni , seniori) labi justos, nevis noteikti būtu produktīvi. Ar šādu ētiku atnākot uz darba vietu, kurā dominē sievietes, prasība pēc komforta var sākt dominēt pār prasību pēc rezultāta. Nesaku, ka intrigas un izšķērdība valsts pārvaldē ir tikai sieviešu ievazāta, tās var būt izdevīgas arī slinkiem vīriešiem. Tomēr birokrātijai Latvijā, manuprāt, tomēr ir sievietes seja.

Laulība un bērni

Laulība arvien vairāk tika saprasta nevis kā uzticības solījums uz mūžu, kopīga saimniecība un kopīgas rūpes par bērniem, bet kā terminēts, jebkurā brīdī pārtraucams līgums, kas balstās uz mīlestību vai ko nu katrs ar to saprot, kā priekšnosacījumu nevis kā uzdevumu, un paredz „legālu” un ērti pieejamu seksu. Bērni no šī līguma atkal izkrīt kā nesvarīgi, līdz ar to loģiska sanāk bezbērnības izvēle. Arī  kontracepcija un aborti pie šādas laulības izpratnes šķiet loģiski, jo runāt par nedzimušu bērnu tiesībām šķiet absurdi, ja netiek garantētas pat dzimušu bērnu tiesības uz abu vecāku audzināšanu. Šķiršanās kļuva par cilvēktiesībām, kas faktiski nozīmē monogāmijas nomaiņu ar poligāmiju – tas rada grūti vadāmu haosu bērniem, jo divu vecāku vietā parādās četri vai pat seši. Un četru vecvecāku vietā – astoņi vai divpadsmit.

Ir dabiski pajautāt pirmklasniekiem – kas tu būsi, kad izaugsi liels. Un dabiski, ja puikas atbild, kuru profesiju izvēlētos. Bet meitenēm būtu dabiski atbildēt – es būšu mamma un sieva. Man šķiet, ka meitenes arvien vairāk atbild tāpat kā puikas. Sabiedrība arvien vairāk ir pieradināta, ka meiteņu tiesības ir nebūt meitenēm. Tātad – bērni atkal ārpus iekavām. Tiem vairs nav vietas garīgajā perspektīvā.

Vīrieši

Šokē šķirto vecāku, pie kuriem bērni neaug (tie galvenokārt ir vīrieši), bezatbaildība pret saviem bērniem. Valsts viņu vietā sākot no 2004. gada ir iztērējusi ap 580 miljoniem eiro, no kuriem atgūt varbūt varēs kādu trešo daļu. Kaut kādā mērā šāda bezatbildība ir pastāvējusi vienmēr, tomēr tagad vairs nav nekadas iespējas šādus ļaudis kaunināt, tādēļ šāda prakse draud tikai iet plašumā.

Ja sievietēm jāpaspēj viss mājās un vēl darbā, samazinās vīriešu „pielietojums”. Ja neveicam pasākumus, kas vīriešiem uzliek vairāk atbildības (es piedāvāju gada laikā pieaudzēt vīriešu skaitu vadošos amatos no 53 uz 60%), tad vīrieši būs vajadzīgi tikai kara gadījumā. Tātad līdzšinējā politika ved uz karu.

Visas civilizācijas vēsturi var aprakstīt kā Tēva lomas augšanu. Tagad ejam pretējā virzienā – uz defragmentētu sabiedrību, poligāmisku haosu, garīgas skaidrības iztrūkumu bērniem. Ja vīrietim nav jācenšas būt labam tēvam, tad viņš nejūtas vajadzīgs. Ja sabiedriskā iekārta no vīriešiem to neprasa, atgriešanās matriarhātā ir neizbēgama.

C-19 vakcīnas

Katru dienu pasaulē parādās kāds jauns pētījums par C-19 vakcīnu blaknēm, tajā skaitā attiecībā uz dzimstību un spontānajiem abortiem. Latvijā dzimstības samazinājums 2021. un 2022. (vakcinācijas) gados nepaātrinās – tas turpina iepriekšējo gadu tendenci. Tomēr, lasot pētījumus par blaknēm, rodas pārliecība, ka C-19 un vakcīnas pret to tika radītas, lai samazinātu cilvēku skaitu pasaulē, tajā skaitā, ietekmējot fertilitāti. Vai kādreiz tas tiks neapgāžami pierādīts un vainīgie saukti pie atbildības, mēs nezinām. Latvijas spēkos nav šos procesus ietekmēt. Pagaidām neesmu dzirdējis arī par ārstēšanu, kas vērsta uz C-19 vakcīnu blaknes radošo mehānismu novēršanu. Bet jaunumiem šajā jomā būtu jāseko un tikko kā kas pielietojams parādās, tā tas jāievieš.

Kas jādara?

Šajā rakstā uzskaitītās nenormālības ir jāgriež atpakaļ, normā. Tas nav vienas dienas darbs, var teikt, ka tas ilgst visu laiku, kopš civilizācija iznirusi no aizmirstības dzīlēm. Mums dotas laika sprīdis ir īss, taču arī tajā izšķiras, kurp dodamies – uz priekšu vai atpakaļ. Par to mēs esam atbildīgi.

Kreiso liberāļu, sociālistu un komunistu nodarītais ļaunums ir jāiznīcina. To sakot, es domāju galvenokārt to, kas noticis Latvijā un pasaulē pēdējos trīsdesmit gados – cilvēki ir tikuši radikāli transformēti, sevišķi jaunieši, kuri balso par Progresīvajiem. Bet var ņem arī garākus atskaites periodus – 1968. Vai 1917. gadus.

Darāmā darba tehnoloģija vispirms un galvenokārt – ideoloģija. Ar ko saslimi ar to jāārstējas. Te izšķirīgie ir sabiedriskie mediji, kuri jādabū konservatīvo spēku pārziņā. Bet arī baznīca, un kas sevišķi jūzsver – kultūra. Kultūras ministrija jau sen ir sarkanās sērgas pārņemta, tā jāatveseļo. Ja pagriezīsim kuģi normālībā, tad sekos milzums projektu, lai palīdzētu bērniem, mātēm un tēviem. Tagadējā sistēmā tas nav iespējams, jo bērni nav vajadzīgi, ģimenes nav vajadzīgas. Arī veseli, izglītoti pieauguši cilvēki nav vajadzīgi – simtiem tūkstoši pēc 2008. gada nokļuva svešumā. Kāpēc bija viņus radīt, audzināt, skolot, ja Latvijai viņi ir zuduši? Zudušo ir vairāk kā 2. Pasaules karā!

Budžets

Cik ilgā laikā iespējams uzprojektēt Latvijas demogrāfijas glābšanas projektu, balstoties uz šo izvērsto diagnozi? Man šķiet, mazāk par gadu, sākot no 3. oktobra un vicepremjera demogrāfijas jautājumā amata nodibināšnas nav nopietni solīt. Tātad – uz 2028. gadu. Līdz tam jāstrādā ar to budžetu un projektiem, kas jau strādā.

Būtiski ir uzreiz pārņemt sabiedriskos medijus konservatīvo spēku kontrolē un tos budžetus, kas tagad tiek izmantoti kreisi liberālo ideju potēšanai cilvēku galvās, sākt izmantot tam, lai ļaudis atveseļotu no šīs Nāves ideoloģijas. Turklāt – likvidējot SIF, viss viņu budžets jāizmanto, lai stiprinātu jēdzīgās programmas, kas strādā.