Mēs mainīsim demogrāfiskos noteikumus?

Šī raksta rakstīšanas motivācija ir politiska – esmu Alvja Hermaņa veidojamās partijas „Mēs mainām noteikumus” atbalstītājs. Plānoju dot šai iniciatīvu savu pienesumu sfērās, kuru pārzinu vislabāk – ģimeņu jautājumi, sieviešu un vīriešu lomas, demogrāfija. Šeit papūlēšos ieskicēt savu redzējumu – tas nav identisks politiskajiem piedāvājumiem, ar kuriem man nācies iepazīties līdz šim. Es domāju – tās idejas, kas dažādos laikos nākušas no Ilmāra Meža, Imanta Parādnieka, Aleksandra Kiršteina, Elīnas Siliņas – Treijas un Guntara Vītola – https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/tauta-zeme-valstiskums-musu-galvenais-drosibas-apdraudejums-ir-nepietiekamais-bernu-skaits/ Raivja Zetīta https://telos.lv/ungarijas-dzimstibas-politika/ un https://telos.lv/ciena-matem-teviem-berniem/ kā arī Agneses Irbes, kā DEMOS konservatīvās domas konferenču Demogrāfijas sadaļas vadītājas un daudziem citiem, ar kuriem man vairāku gadu gaitā bijusi iespējas sarunāties vai lasīt šo cilvēku domas par ģimenēm un demogrāfiju.

+++

Sakiet, vai tad, kad jums būtu varējis dzimt bērns, jūs ar savu partneri esiet atvēruši Exeli un sastādījuši izdevumu sarakstu, kurus jums vēl nedzimušais un pat neieņemtais bērns varētu radīt līdz pat laikam, kad viņš izaugs un kļūs finansiāli patstāvīgs? Vai, balstoties uz šo sarakstu un gala summu tajā, jūs esat pieņēmuši lēmumu – bērnam būt vai nebūt? Varam atļauties vai nē – tas ir par dārgu, aizmirstam?

Man šķiet neviens nekad neko tādu nav darījis. Tomēr uz jautājumu – kāpēc tev bērnu nav, vai ir tik maz, izplatīta atbilde ir – nevaru atļauties, man nav tādu ienākumu. Bet ja nav Exeļa, kā ko tādu var apgalvot? Acīmredzot, cilvēki balstās nevis uz aprēķiniem, bet uz sajūtām. Kā šīs sajūtas, kas neļauj radīt bērnus, varētu būt radušās? Viens iemesls varētu būt saprotamās bailes no atbildības, kuru bērna rašanās uzliek vecākiem – tā tiešām nav joka lieta, tomēr šīs bailes zīmē fantāzijas, kas pārvērtē realitāti (bērns neprasa tik daudz kā varētu būt domāts) vai arī nenovērtē to (bērns prasa vairāk, kā bija licies). Bailes uzņemties atbildību par bērnu ļaudis vienmēr ir pavadījušas, bet tās vienmēr ir arī samazinājušās cilvēkiem nobriestot un profesionāli nostiprinoties. Turklāt tās pārvarēt palīdzējušas ilgošanās pēc bērniem. Tieši ilgošanās ir pareizais vārds, nevis gribēšana/negribēšana. Jo ilgošanās ir saistīta ar Dzīvības instinktu, kas katrai bioloģiskai sugai ir no dabas dots. Bet gribēšana vairāk attiecas uz prātu un apziņu, kā arī ar kontracepcijas un abortu iespējām. Nav grūti ar skaitļiem pierādīt, ka tur, kur iespējams tehniski nobremzēt bērnu rašanos, tie rodas daudz mazākā skaitā, parasti zem 2,1 bērna uz sievieti fertīlajā vecumā. Bet tur, kur darbojas ilgošanās, bērnu ir daudz vairāk. Tas palīdz izvirzīt šausminošu hipotēzi – prāts un apziņa ir Nāves, nevis Dzīvības pusē. Bioloģija un ilgošanās ir Dzīvības pusē.

Un turpinot rēķināt  – sakiet, ja jūs iegādājaties kaut ko dārgu – māju, zemi vai automašīnu – vai jūs cerat, ka pēc pirkuma izdarīšanas jums būs tikpat naudas, cik pirms? Vai ir iespējams, ka šādi pirkumi jūs nedara finansiāli nabadzīgāku, bet turīgāku citā ziņā? Vai ir kāds pamats pieprasīt, lai valsts (t.i. – citi nodokļu maksātāji) palīdzētu atvieglot jūsu finansu slogu, ja jūs izdarāt šādus pirkumus? Un atbilde būs – vairumā gadījumu tāds pamats nerodas. Tomēr attiecībā uz bērnu „iegādi” šajos laikos vienmēr ir jautājums – kādus atvieglojumus no valsts es dabūšu par bērniem? Tomēr, lai cik dāsna arī nebūtu valsts, tā tomēr nevarēs apmaksāt visus izdevumus, kurus esat iekļāvuši hipotētiskjā Exelī. Bet ja tā, jūs vienmēr varēsiet vaidēt, ka par maz. Ka bērni izmaksā pārāk dārgi, valsts nepalīdz, tādēļ nevar atļauties. Man šķiet, vairumā gadījumā tas nav īstais iemesls neizvēlēties bērnus.

Ja tādas runas skan visapkārt, vai tas nozīmē, ka tagad piedzīvojam finansiāli vissmagāko posmu latviešu tautas un Rietumu civilizācijas vēsturē? Nu nē taču, mēs nekad neesam dzīvojuši tik labi un pelnījuši tik daudz, cik tagad. Bet bērni ir dzimuši un izauguši arī bez visādiem valsts atbalstiem. Un izauguši stipri un patstāvīgi, spējīgi grūtības izturēt un ar to lepoties, nevis vaidēt, ka, redz, grūtības. Vai tagad tie aug tikpat spēcīgi? Atļaujiet šaubīties.

Ar skaitļiem nav grūti pierādīt, ka, jo turīgāka sabiedrība, jo mazāka dzimstība. Jo vairāk naudas, jo mazāk bērnu. Praktiski visos politiskajos piedāvājumos demogrāfijas problēmu risināšanai tomēr dominē finansu atbalsta aspekts. Partijas pirms vēlēšanām sacenšas, kura piedāvās dāsnāku komplektu jauno ģimeņu atbalstam bērnu radīšanā. Bet kur ir pierādījumi, ka līdzšinējie valsts tēriņi ir devuši gaidītos rezultātus? Pārliecinošu nav. Pat Ungārija (sk. R. Zeltīta rakstu) ar saviem 6% no IKP demogrāfijai ir tikusi no 1,23 bērniem uz sievieti fertilajā vecumā 2011. gadā uz tikai 1,59 2021. gadā, tālāk ir savdabīgi stikla griesti un slīdēšana atpakaļ. Tomēr, ja nebūtu šo milzu apjoma finansu ieguldījumu, 160 000 bērnu nebūtu dzimuši, tā ka teikt, ka valsts bērnu dzimšanu ar naudu nevar stimulēt nu nemaz, arī nevar.

Daži politiķi izvirza ideju, ka māmiņām, kamēr tās ir mājās ar bērniem, vajadzētu saņemt tik, cik liela ir vidējā alga valstī. Es nebūtu pret arī, ja mammas saņemtu vēl vairāk, ja valstij būtu tādas iespējas. Bet te ir divi jautājumi. Pirmais – vai varat iedomāties, ka jauna sieviete nolemj – par bērniem labi maksā, es tagad dzemdēšu un audzināšu strīpām vien. Man šķiet, ka šāda motivācija var veidoties tikai sociālā riska vidē, no kuras sadzemdētie bērni var būt mātēm jāatņem. Tas nav labs scenārijs, bet nav arī ļoti slikts – katrs bērns ir liela vērtība, mēs nevaram zināt, kāds veidosies viņa dzīves ceļš arī tad, ja sācies grūtos apstākļos. Bet vai grūtākos kā Jēzum Kristum – kūtiņā, silītē, Hēroda radīto nāves draudu ēnā?

Otrs jautājums – ja sieviete pirms bērna dzimšanas pelna vairāk par vidējo algu valstī, vai viņa varētu gribēt, lai tā tiktu saglabāta, teiksim, līdz laikam, kad bērns aizies bērnudārzā? Domāju, viņa noteikti varētu gribēt, ja tas tiktu piedāvāts. Bet vairāk ticams, ka, gadījumā, ja bērns nedzimtu, varētu aizbildināties, ka tā rašanās pasliktinātu viņas rocību, tāpēc viņa nav izlēmusi par labu bērnam.

Man no savas un savu bērnu pieredzes vadoties, gribas teikt – mēs radījām bērnus tādēļ, kas tas bija iedvesmojoši, sapņot, kāds tas bērns būs, kā viņš augs un ko sasniegs. Mums šķita, ka tas ir jēgpilns pūļu ieguldījums, iespēja lepoties ar savu, savu bērnu un mazbērnu sasniegto. Tā savā ziņā ir līdzīga tai motivācijai, ar kuru sportisti cenšas iegūt olimpisko zeltu. Tomēr tās arī nav salīdzināmas lietas. Domāju, daudzas sievietes, kas sporta dēļ nav dzemdējušas, 40+ gados būtu gatavas atdot visas savas medaļas par bērnu. Tāpat arī doktora disertācijas, starp citu. Tad, kad neko vairs mainīt nevar.

Ļoti daudz nozīmē, ko jauniešiem skolā māca par to, kas ir veiksmīga dzīve. Kā sevi ir jāattīsta, lai saņemtu pagodinājumus no sabiedrības. Šie stimuli ir daudz svarīgāki par finansiālajiem, jo balstoties uz tiem, jaunieši plāno savas dzīves. Ja jaunām meitenēm trīsdesmit gadus ir stāstīts, ka izglītība un karjera ir svarīgāki par ģimeni un bērniem, tad nevajdzētu brīnīties, ka esam tādā demogrāfiskajā bedrē, kādā esam.

Man šķiet, ka tam, ka politiķi demogrāfiju cenšas labot ar naudu, ir divi iemesli. Pirmais – valsts un pašvaldību budžeti ir vistradicionālākie politiķu darba rīki, tādēļ ir tendence tos pielietot arī demogrāfijā. Otrkārt, iedziļināties procesos, kas nav aprakstāmi ar skaitļiem, šķiet slideni un nepārliecinoši. Tās esot tādas emocijas, nevis politiska argumentācija.  Tomēr Latvijā ir politiķi, kas, savu Rietumu mentoru grūstīti, nav paslinkojuši un trīsdesmit gadu garumā tieši veikuši mērķtiecīgas politiskas un ideoloģiskas darbības, lai ietekmētu dzimstību, bet  nevis palielināšanas, bet samazināšanas virzienā. Tie ir visādu nosaukumu kreisie liberāļi, kuru jaunākā inkarnācija saucas Progresīvie vai Jaunā Vienotība. Cita starpā viņu darbošanās pierāda, ka dzimstību var ietekmēt tikai ar politiskām un ideoloģiskām metodēm un ka rezultātus dod naudas ieguldīšana tieši ideoloģijā, nevis jaunu cilvēku finansiālajā ietekmēšanā.

Nez cik gadi jau apkārt, kad savulaik teju vienīgā politoloģe, kuru varēja manīt publiskajā telpā, Iveta Kažoka, paziņoja pilsētai un pasaulei, ka neviens viņu nepiespiedīšot dzemdēt. (Daudzi gan tad jautāja – vai tad kāds spiež?) Rakstu ar šādu nosaukumu drīz pēc tā publikācijas tīklā atrast vairs neizdevās, bet atceros, tur bija diagrammas, kas pierādīja pasaules pārapdzīvotību, no kā izrietot, ka latviešiem nav jāvairojas, to mūsu vietā darot āfrikāņi. Kā jau visiem kreisajiem, nacionāli motivēta vairošanās viņai radīja tikai riebumu un dusmas. Tas bija pilnīgi pretēji 80-to gadu beigu un 90-to gadu sākuma sauklim – „Vairosimies Latvijai!”. Toreiz tādus uzskatus kā tagad kreisajiem bāleliņiem, varēja dzirdēt tikai no Interfrontes. Man kā tolaiku lieciniekam un barikāžu dalībniekam kreiso liberāļu politika ir kā dūriens mugurā.

Visus šos trīsdesmit gadus gadus vaiga sviedros ir strādājis „Papardes zieds”, kas sākumā koncentrējās uz pusaudžu seksa veicināšanu, apsveica divu lesbiešu laulības pie Brīvības pieminekļa un cīnījās par stigmas noņemšanu homoseksualitātei un viendzimuma pāru kopdzīvei.

Daudzi, arī es, šīs kustības toreiz saistīja ar cilvēktiesību aspektu, naivi un bez ierunām uzticoties kreiso, kas toreiz tādi vēl neskaitījās, vērtībām  – sak, ja jau viņi Rietumos ir tik daudz sasnieguši ar šādu domāšanu, tad jau laikam viņiem taisnība. Toreiz neredzējām, ka Rietumos ir arī konservatīvie, bet tie ne tuvu nebija tik skaļi un aktīvi kā kreisie, bet tieši pateicoties kuriem, rietumu kultūra radījusi tādus panākumus. Kreisie nekad nav bijuši vērtību radītāji, tikai pārdalītāji.

Nākamais trends, kas ienāca Latvijā, bija feminisms, kas arī sākotnēji tika uztverts kā kaut kas pozitīvs – sak, sievietēm tak ir tiesības, kuras PSRS netika ievērotas, bet brīvajā Latvijā tā vairs neturpināsies. Toreiz nevienam visļaunākajos murgos nerādījās, ka 2026. sadā sievietes Latvijā ieņems 47% vadošo amatu. Ka 55-70% 30-gadīgas sievietes būs bez bērniem. Un ka vecuma grupā 15+ 41% sieviešu būs augstākā izglītība, bet tikai 26% vīriešu. Vai tad brīnums, ka sievietēm vairs nav ne laika, ne spēka dzemdēt? Statistika ar augstāko izglītību liecina arī to, ka liela daļa no tās nav tautsaimnieciski orientēta, tādēļ tās ieguvēji (vairumā gadījumu tieši sievietes) maz nopelna un nereti ir atkarīgi no valsts budžeta subsīdijām NVO. Sanāk tāda vērtīgā fertīlā vecuma laika izšķērdēšana nezin kāda mērķa vārdā. Netiek uzdots jautājums – kas ir visvērtīgākais, ko sieviete var paveikt savos 20+ gados?

Paradokss ir tajā, ka šāda kreiso politika noved pie sievišķības, kādu to cilvēki ir sapratuši cauri gadsimtiem, nonocināšanas, nevis kaut kādas iedomāti augstākas sievišķības veidošanas. Freids to sauktu par skaudību uz peni – feministes vadās no tā, ka kapitālistiskajā sabiedrībā viss labākais esot dots tikai vīriešiem, tādēļ taisnīgi ir prasīt, lai arī sievietes varētu kļūt par vīriešiem. Nu tad tagad varam baudīt tādu utopiju – sievietes ir gandrīz izzudušas, palikuši tikai vīrieši. Vai feministes tagad spers nākmo soli – mācīs vīriešiem dzemdēt? Jeb tomēr paliks pie sava vecā sapnīša – ievedīs jau sadzemdētos no Āfrikas un Āzijas?

Normāla, konservatīva demogrāfijas politika ir jāplāno uz tiem pašiem trīsdesmit gadiem. Man nešķiet, ka pietiks ar mazāku laiku, lai izlabotu kreiso liberāļu sastrādāto postu. Šajā politikā jābūt trim slāņiem – 1) ideoloģijai, 2) vērtību politikai, 3) finanšu politikai.

Ideoloģija

Vismaz divdesmit gadus esmu domājis un rakstījis par to, ko tagad varētu saukt par konservatīvu skatījumu uz ģimenēm un ģimeņu lomām. Bet tas nav izraisījis nekādu diskusiju – ne psihoterapijas speciālistu, ne politikas veidotāju vidū. Ir tikai daži tūkstoši cilvēku, kam mans rakstītais un domātais ir šķitis svarīgs. Taču runa nav par mani – pirmajā Demos konferencē uzdevu jautājumu „prezidijam” – vai jūs uzskatāt, ka visa konservatīvisma aina ir aprakstāma ar politiskās filozofijas instrumentiem? Profesors Bičevskis atbildēja apstiprinoši, piemēra pēc atsaucoties uz Aristoteli.

Minu šo gadījumu tādēļ, ka tas man šķiet simtomātisks – gribas valsti konstruēt vājā saiknē ar ģimeni. Tas līdz šim ir noticis arī Latvijas politikā – politologi nesarunājas ar speciālistiem ģimeņu jautājumos . Man šķiet, ka konservatīvajiem obligāti nav jābūt aprobežotiem, bet daudzos gadījumos tieši tā ir. Ja es saku, ka šodienas bēdīgo demogrāfisko ainu raksturo Dzemdes aizvainojums un sievišķības nogalināšana, tad no politiskās filozofijas viedokļa tas tiek uztverts kā „emocijas”, nevis atgrūdiena punkts konservatīvai ideoloģiskai darbībai.

Tajā pašā laikā mūsu konkurenti kreisie nav pusaizmiguši un jau trīsdesmit gadus grauj tradicionālo ģimeni un nacionālo domāšanu ar politiskiem instrumentiem. Ja MMN tiks pie varas, izglītības, labklājības, kultūras un tieslietu ministrijas, bet galvenais – sabiedriskie mediji būs jāizmēž no visādām dzimumu līdztiesības, Stambulas konvencijas, dzimumu maiņas, homofobijas novēršanas, šķiršanās stimulēšanas un citām kreisajām atraugām pirmajos mēnešos. Tās visas kopā veido mērķtiecīgu sadarbības tīklu monogāmas ģimenes un nacionālas valsts graušanai. Konservatīvajiem nav obligāti jābūt naiviem un jāķeras šim pūķim pie galvas ideoloģiski. Ir jāpaziņo, tāpat kā Ungārijā – ka mūsu valstī dzīvo sievietes un vīrieši, tadēļ visi pārējo dzimumu pasaku personāži ir laipni lūgti valsti atstāt. Jo jāsaprot, ka valsts ir radusies kā ģimenes vajadzību apkalpotāja, tādēļ tai detalizēti jāinteresējas, kas ir tās ģimenes vajadzības, kura rada jaunas dzīvības un izaudzina krietnus cilvēkus. Par to daudz rakstu un runāju ne tikai es.

Politiķiem un psihologiem ir jāsadarbojas. Uzrakstīju un iesmēju – 95% psihologu ir sievietes un atlikušie 5% vīriešu ir tā sasievišķoti, ka uz viņiem kā ģimeņu ekspertiem paļauties nevar. Bet ja ģimenes ekspertīze ir sievišķa, tad kā tā var nedzīvot pagātnē un neprojicēt nākotnē visus kautkad notikušus murgus? Kā psiholoģēm izvairīties no feminisma infekcijas?

Rakstot šeit par ideoloģiju, es būtībā domāju ģimeni. Tā ģimene, kas rada bērnus, ir ļoti atšķirīga no tās, kas nerada. Tas, ka ir liels spiediens homoseksuālus pārus arī saukt par ģimenēm, nav nejauši – tas ir kreisās ideoloģijas viens no stūrakmeņiem. Mūsu domāšanā ir jākoncentrējas uz tādu ģimeni, kas ir gan moderna, gan bērnus radoša. Tā tāda var būt, ja ir labi sadalītas atbildības teritorijas starp māti un tēvu. Pagaidām nekas neliecina, ka varam atteikties no modeļa, kur māte galvenokārt atbild par mājsaimniecību un bērniem, bet tēvs – resursu ieguvi ģimenes vajadzību apmierināšanai. Manā praksē ir redzams, ka galvenais konfliktu un šķiršanās situāciju avots ģimeņu pāros ir nepareiza teritoriju sadale, lai gan neviens pie manis ar šādu sūdzību negriežas. Tas nozīmē konservatīvo ideoloģisku un izglītības impotenci, ko nekādi nvar pārmest kresiajiem. Te ir ļoti plašs darbības lauks.

Jau tagad, periodā pirms varas pārņemšanas, var izmantot mākslīgo intelektu, lai identificētu tos likumdošanas aktus, kuros ieperēts kreiso liberāļu demogrāfiskais ļaunums. Tie jāatceļ ar vienu balsojumu otrajā jaunā parlamenta sēdē, jo pirmajā jānodod zvērets Latvijai.

Vērtību politika

Vispirmām kārtām – valstij un sabiedrībai ir daudz vairāk jāgodina vecāki – māte un tēvs. Sevišķi jau daudzbērnu vecāki. Viņiem jājūtas kā varoņiem – ir labi aizmirsts, ka viņi tādi arī ir. Kreiso valdīšanas laikā arvien klusāk skan Mātes dienas svinēšana, bet Tēva diena tiek atminēta labi ja tikai sociālajos tīklos. Ir arī labi piemēri – manas vecākās meitas, kas ir daudzbērnu mātes, labi atsaucas par Goda ģimenes statusu, kas dod arī praktiskus atvieglinājumus, bet galvenais esot šis pagodinājums. Tādā veidā viņu vērtības saskaņojas ar valsts un sabiedrības vērtībām un tas ir būtisks atbalsts ikdienas rūpēs.

Manuprāt, MMN visur jāuzsver, ka balstāmies uz kristīgās civilizācijas sasniegumiem un sadarbojamies ar kristīgajām baznīcām. Un ka kategoriski esam pret mošeju būvniecību un būtiskas musulmaņu migrācijas pieļaušanu. Kristīgs skatījums uz ģimeni ir tas, kas ir jebkuras labējas konservatīvas politikas pamatā.

Principiāls jautājums ir mākslīgo abortu aizliegums. Tas šodienas pasaulē visskaidrāk vēsta – kurā pusē valsts atrodas – Dzīvības vai Nāves. Manuprāt, ir jāaizliedz arī hormonālā kontracepcija, jo tā iznīcina dzemdes ciklu, kas ir galvenais bioloģiskais faktors, lai sieviete justos kā sieviete. Un lai viņa katru mēnesi kontaktētos ar savu ilgošanaos pēc bērniem, lai tā parādītos viņas uzvedībā un lai vīrietis to sajustu, rī kā tā smaržo. Hormonālā kontracepcija ir būtisks instruments, lai pārveidotu sievieti par vīrieti – tā ir pārejas posms uz transpersonu veidošanu, izmantojot hormonus un ķirurģiju.

Visas likumdošanas centrā jābūt jautājumam – kādu ietekmi katrs jaunais likums atstās uz ģimeni un bērniem ilgtermiņā. 1904. gada tautas skaitīšanā Krievijas impērijā tika saskaitīti 1,4 miljoni latviešu un 1,2 miljoni lietuviešu. Mēs varam izanalizēt, ko lietuvieši ir darījuši citādāk par mums, ja simts gadu laikā viņu skaits ir dubultojies, bet mūsu – palicis uz vietas. Man liekas, ka latviešu kreisums un sarkanums 20-tajā gadsimtā te spēlē ne pēdējo lomu. Un, protams, leišu psihoģenētiskā atmiņa par dižo Lietuvas senvēsturi. Bet tā ir par Karali – tēvu tēvu un visu bērnu aizstāvi.

Manā praksē diezgan bieži notiek tā – atnāk sieviete 30+, kam izjukušas trešās vai ceturtās ilgtermiņa attiecības. Precējusies nav bijusi, bērnu nav. Maģistra grāds. Īrēts dzīvoklis, mašīna uz līzinga. Jautājums – uz kurieni virzās viņas dzīve, kādai rītdienai viņa pakārto šodienu? Tukšums. Dažos gadījumos mūsu kopdarbs beidzas ar ģimenes izveidošanos un grūtniecību, bet ne visos. Ar šo piemēru es gribu teikt, ka ar jaunām sievietēm ir jārunā – caur viņu ginekologiem, caur ģimenes ārstiem. Varbūt ir jārada līdzīga uzskaites sistēma kā vīriešiem ar karaklausību – jāveic mērķtiecīgs darbs ar visām sievietēm fertilajā vecumā. Tas noteikti dotu rezultātus. Ja ar šīm sievietēm runā, viņas sadzird.

Vienmēr, kad tiek runāts par sievietēm un bērniem, tiek pieminēti vīrieši – tie esot šitādi un tādi, nekam derīgi. Manuprāt, jo lielākus panākumus gūst feministisks skatījums un Stambulas konvencija, kas visus vīriešu zīmē kā varmākas, jo mazāka iespēja, ka vīrieši veidos sevi par labiem vīriem un tēviem. No tā praktiska izeja – feminisms ir ideoloģiski jāapkaro, bet Stambulas konvencija – jādenonsē. Jāpanāk, ka samazinās šķirto ģimeņu skaits. Tie ir ļoti antifeministiski saukļi, bet vīrieši, kas tādus izplata tiek apsaukti par toksiski maskulīniem.

Finansu politika

Un visbeidzot – par naudiņām ģimenēm, kas, manuprāt, jāliek nevis pirmajā, bet trešajā politiskā darba vietā. Te mēs diezvai varēsim izdomāt kaut labāku par to, ko ir izdomājusi Elīna Siliņa – Treija un viņas vadītā Daudzbērnu ģimeņu asociācija. Mans priekšlikums šajā sadaļā var izklausīties kreiss – es domāju, ka nabadzīgās ģimenes jāatbalsta vairāk. Šis priekšlikums izriet no domas, ka radīt bērnus un izaudzināt tos par krietniem pilsoņiem un simts gadu perspektīvā – par Nobela prēmijas laureātiem un olimpiskajiem čempioniem basketbolā un hokejā, ir varonība un vecāku pašaizliedzības un pašuzuprēšanās jautājums. Ja turīgi vecāki saņem naudu par bērniem, tad tas daļēji atņem viņiem kļūt varoņiem. Ir jābūt vienlīdzībai lai turīgie un mazāk turīgie, attīstot vienādu varonību, varētu sasniegt līdzīgus rezultātus.

Lai ilustrētu ārprātu, kurā esam nonākuši kreiso demogrāfijas politikas rezultāta, pāris piemēri no manas prakses. Konfidencialitātes dēļ šis tas ir pamainīts, bet atstāta esence. Pāris, vēlīnos 30+ gados, kurā sieva ilgojas beidzot tikt pie bērna, bet vīrs ne, stāsta ka viņiem nav seksa. Jautāju – kāpēc? Atbilde – mums ir studijas tipa dzīvoklis un suns. Kā var būt sekss, ja suns skatās?

Cits piemērs – sieva agrīnos 30+ ilgojas pēc otrā bērna, vīrs ne. Sieva – man būs otrais bērns, vienalga – no tevis vai no cita. Vīrs – labi, tad bez manis. Vīrišķība manā izpratnē ir ziedošana Dievietei – rūpes par māti un bērniem. Ir savairojušies vīrieši, kas Dievietei neziedo – viņi mirs, neturpināsies. Un neturpināsies sievietes, kas savu nākotni saista ar šādiem vīriešiem, vai kas tādus izaudzinās.

Te ir labs un pagaidām neatbildēts jautājums – kas ir tie sabiedrības slāņi, kas neturpinās. Jo ne visi to dara – ja rēķina bērnus, ko radījušas mana sieva un meitas, sanāk 3,25 uz vienu sievieti. Varbūt izdzīvos tie, kas bijuši imūni pret kreiso liberālismu?

Turpinot minēt piemērus par jauniem cilvēkiem uz viņu apzinātās bezbērnības izvēlēm – kaut kad nesen X-ā mēģināju audzināt jaunu bārdaini Māri Mičerevski – kāpēc tu nevairojies un nerūpējies par savu turpinājumu. Nē, nē, nē. Egoisms, hedonisms pirmajā vietā. Tā ir kreisa, Nāvi apkalpojoša ideoloģija, kas saindējusi jauno paaudzi.

Ja tas ir mūsu dievs – Hedonisms – tad nav ne pagātnes, ne nākotnes. Nav nekādu attīstības stimulu. Bērni rada nākotni, jo vecākiem katru dienu jādomā – kā apģērbt, kā pabarot, kā aizvest uz dārziņu vai skolu. Tad nāk mazbērni un visattīstīkajiem no mums – mazmazbērni. Manas sievas mātesmāte bija vēl dzīva, kad mums piedzima pirmais mazbērns – viņa piedzīvoja piecas paaudzes un viņu kritienus un cēlienus. Tādā veidā veidojas pagātne, tagadne un nākotne. Un tikai tas var būt attīstības dzinējspēks – no sapņa, ka bērni mantos mūsu sastrādāto un uz tā pamata dosies tālāk. Tikai no ģimenes stāsta var veidoties Latvijas stāsts, nevis otrādi, kā būtu saskaņā ar politisko filozofiju.

+++

Augstāk uzrakstīto nosūtīju pirmās MMN Demogrāfijas darba grupas dalībniekiem. Tagad grupas sēde jau notikusi, esam iepazinušiem cits ar cita redzējumiem. Negribu te tagad atreferēt tur notikušo, jo darbs un viedokļu saskaņošana turpināsies. Vienīgais, ko es gribu pateikt uzreiz – pagaidām Demogrāfijas darba grupa ir subordinēta Tautsaimniecības darba grupai. Manuprāt, būtu jābūt otrādi un tas ir principiāli. Bez tā nekāda noteikumu mainīšana demogrāfijas jomā nenotiks. Nevis radīsim tik daudz bērnus, cik naudas tētis spēs sapelnīt, bet tētim jāsapelna tik, lai pietiktu visiem, kurus mamma piedzemdēs.  Mana pieredze rāda, ka bērnu rašanās ievesmo pelnītājus un dubulto viņu spēkus – bet pie nosacījuma, ka tiek ignorēti kreisie prātvēderi.