Uzrakstījis rakstu par vardarbību ģimenē, ar kaut ko īsti nebiju mierā. Šķita, kaut kas tajā nav pabeigts. Tā nepabeigtība saistījās ar bildi pie raksta, kurā attēlots LU rakstu krājums ar nosaukumu, kurā mana uztvere izgaismoja vārdus “dzimums” un “gender”. Es sapratu, ka neesmu vēl pietiekami parunājis par “gender” kā anglicismu, kas paralēli tā dažādajiem latviskojumiem cirkulē valodas telpā un tiek uztverts un asociēts kaut kā citādi, nekā to piedāvā valodnieki. Var teikt – “gender” ir pašam sava slepenā dzīve, kas ir neatkarīga no oficiālās un laikam krietni intensīvāka. Un šajā slepenajā dzīvē tas tikai daļēji tiek uztverts racionāli.
Tulkotais un netulkotais+
Prof. Ausmas Cimdiņas viedoklis, ka “gender” būtu jātulko kā “dzimums”, kas ir plašāks jēdziens, ir cienījams. Taču šāds tulkojums seko principam, ka šaurāku jēdzienu var bez zaudējumiem ietilpināt plašākā un ar to nekas slikts nodarīts netiek. Diez vai tam var piekrist pilnībā, jo tad jau mēs varētu mēģināt arī iztikt bez vārda “sieviete”, tā vietā lietojot “cilvēks”. Sieviete ir cilvēks, protams, kā gan citādi. Bet lietojot vārdu “sieviete”, mēs ejam dziļāk cilvēkā, nodalām vienu tās izpratni un tā tak ir valodas funkcija – palīdzēt izpratnes diferenciācijai.
Tomēr pieprasījums pēc labiem latviešu terminiem tieši “gender” izprašanā ir, kaut vai tikko pieminēto anglicismu – “genders”, “genderisms”, “genederisti” un to negatīvi iekrāsoto nozīmju un “slepenās dzīves” dēļ. Tas, ka mums joprojām nav laba “gender” atveidojoša vārda, nerunājot nemaz par smalkāk diferencētu tā sastāvdaļu atveidojuma, kaut ko ir nodarījis domāšanai. Kamēr nav valodas, tikmēr nav iespējams kaut ko saprast. Termini rada pamatu procesu izprašanai. Tomēr – tie nerodas pirms šīs izprašanas, bet gan tās gaitā. Tādēļ varbūt arī šajā gadījumā nekas nav nokavēts.
Dzimumu lomas, arhetipi
Daudz skaidrāks un tālākvedošas asociācijas veidojošs termins, vismaz man, ir “dzimumu lomas”. Skaidrs, ka katrs no dzimumiem veido sev raksturīgas lomas, kuru skaits ir bezgalīgs. Lomas apvienojas Personā (K.G.Jungs), kas ir tāda kā informācijas apmaiņas vieta starp Ego un apkārtējo vidi, sabiedrību, vēsturi. Visbiežāk lietotās dzimumu lomas, iespējams, ir Māte un Tēvs – tās radušās , lai vīrieši un sievietes varētu komunicēt ar bērniem, tātad ir savdabīgi psihes un uzvedības instrumenti. Kā gan bez tiem?
Jau minētā LU Akadēmiskā apgāda izdevuma “Dzimums, literārā konvencija un jaunrade” Satura rādītājā ielūkojoties, redzam nosaukumus, kas nepārprotami vēsta par iedziļināšanos tajā darbā, ko latviešu literatūra jau sen pirms vsiām šīm te gender studijām paveikusi tieši dzimuma lomu izprašanā. Piemērām, Benedikts Kalnačs “Dzimums un patriarhālā sabiedrība Rūdolfa Blaumaņa agrīnajā daiļradē”, vai Linda Kusiņa “Mātes arhetipi Annas Brigaderes agrīnajā daiļradē”, vai Magda Doering “Vīrieši sieviešu pasaulē. Ielūkojoties Gundegas Repšes un Ingas Ābeles daļrades pasaulē.” Sarakstu varētu turpināt, pārrakstīt Satura rādītāju. Tas, ka cilvēks ir biosociāla būtne, intelektuāļiem nav bijis noslēpums arī agrāk … – tā prof. Cimdiņa.
Kaut ko dzimuma lomu izprašanas darbā esmu paveicis arī es, ar to domāju savas grāmatas. Vairāk gan esmu domājis nevis “lomas”, ar kurām saprotu virspusējākus, nesenāk radušos psihiskus veidojumus, bet “arhetipus”, patapinot K. G. Junga terminu, ieliekot tajā citu, “paralēlu” saturu nekā Meistars. Atšķirība ir tajā, ka Jungu interesēja intrapsihiskais teātris. Mani arī, bet vairāk – kolektīvā psihe. Vai – cilvēks kā orgāns cilvēces organismā. Un viņa intrapsihisko norišu atainojums kolektīvajā spogulī. Dvēsele kā vēsture.
Man ir arī daži jaunievedumi. Pirmkārt, savos tekstos es atšķiru radniecības apzīmējumu, piem. “māte” no sociālās lomas/arhetipa “Māte”. Tiešām nezinu, vai šāds risinājums varētu būt arī mūsu vadošo valodnieku rekomendēts, bet man bija problēma, kā precīzāk izteikt manu domu, un es ar savu literāro redaktoru palīdzību to risināju, kā nu mācēju.
Otrkārt, es lietoju paša radītus arhetipisku senu programmu apzīmējumus – kā Dzemde vai Dieviete, kas domāti kā “dziļāki” un “senāki”, tomēr ne bioloģiski determinēti attīstības sasniegumi, salīdzinot ar dzimumu lomām, un kurus, lai atšķirtu no ķermeņa orgāniem vai mitoloģiskiem personāžiem, rakstu ar lielajiem burtiem. Un, treškārt, es dzimumapkopojošos vārdus “sieviete”/”vīrietis” arī apgādāju ar verzāļiem un ar jaunieguvumu “Sieviete”/”Vīrietis” apzīmēju iespējamo dzimumsocialitātes attīstību un dzimuma lomu klasteri nākotnē, uz kuru varētu/vajadzētu tiekties jau šodien. Jo cilvēkam taču gribas zināt, kurp viņš iet vai kurp viņam jāiet. Viņš negrib mirt. Viņš gib būt mūžīgs ar sevis iecirstajām rētām cilvēces sejā.
Ar vārdu sakot, reflektēšana par dzimumu lomām vai arhetipiem mūsu kultūrā ir drīzāk kaut kas vispārsaprotams un atbalstīts, nekā jauns, neiepazīts un huligānisks. Tā tiek izmantota dažādiem mērķiem, bet jēdzieniem “dzimuma loma” vai “arhetips” nekur neparādās tāda negatīva piegarša kā it kā analoģiskam terminam angļu valodā, ja to lieto latvieši, arī kā anglicismu. Tas genders griež ausīs.
Paralēles
Nevaru aizmirst prof. Janīnas Kursītes lekciju pirms dažiem gadiem, kurā uzzināju, ka vārdi “sieviete” un “vīrietis” latviešu valodā radušies tikai 19. gadsmitā. Tas manu galvu apgrieza riņķī. Līdz tam, izrādās, ir ticis lieliski iztikts ar šaurāku, bet diferencētāku dzimumsocialitāti apzīmējošiem vārdiem – sieva/vīrs, māte/tēvs, meita/dēls, vedekla/znots utt.! Bet cita profesore, Ausma Cimdiņa, kura raksta: Sociālajās zinātnēs sex/gender nozīmju nošķīrums, iespējams, sagādā mazāk raižu, bet humanitārajās un mākslas zinātnēs, piemērām, pētot rakstnieču radošās biogrāfijas un viņu tekstus, novilkt robežšķirtni, kur beidzas sex/dzimums un kur sākas gender/dzimte, bieži vien ir neiespējami.
Protams, nekad nevarēs skaidri pateikt, vai kādas sievietes pausatis viedoklis nāk no Mātes vai Meitas dzimumlomām, bet daudz vieglāk – vai no Princeses vai Biznesa sievietes lomām. Lai būtu mazāk raižu, var neteikt “sieva”, bet teikt “sieviete” – tā ir drošāk. Tomēr tā mēs pazaudējam svarīgus diferencējošus aspektus, kuri ir vārdā “sieva”, bet nav – “sieviete”. Bet šie aspekti iespaido domāšanu un procesu izprašanu! Oponējot prof. Cimdiņai varētu jautāt – kā ar šīm raizēm tika galā tam droši vien daudz mazāk sagatavotie cilvēki pirms 19. gadsimta?
Šī kustība valodā – no diferencētākā uz mazāk diferencēto – uzdod jautājumu: vai tas neliecina par kādu plašāku tendeni nācijā? No arābu rikšotāja negatīvas selekcijas ceļā, protams, var izveidot Papes zirgu. Tas ļaus mums apglvot, ka Papes zirgs ir potenciāls arābu rikšotājs un ka balti vispār ir pasaules sāls. Tomēr tas liks arī jautāt – quo vadis latviskā attīstība? Man liekas, tiklīdz mēs diferencējam, tā riskējam dabūt pa kaklu. Bet, nedabūjuši pa kaklu, mēs kļūstam par Papes zirgiem.
“Gender”, anglicisms
Tomēr, jā, utt. – latviešu valodas vidē ir notikuši arī “gender” jēdziena lietošanas un diferencēšanās mēģinājumi, saglabājot anglisko semantiku. Tas rāda (vai tik ne) uz kaut kādu neapmierinātību un izpratņu rīvēšanos.
Kā ne reizi nācies uzzināt no publiskās vides, cilvēkiem laikam nav skaidra dzimuma, dzimtes, dzimumsocialitātes (lietoju visus līdzšimīgos latviskos terminus) prakse un perspektīva Latvijā. Izskatās, ka viņi ir sabaidīti arī ar praksi Skandināvijas valstīs, kura tiek interpretēta kā tādu dzimuma lomu apzināta veidošana (sociāla konstruēšana) sabiedrībā, kas piespiedu kārtā nivelē tradicionālos priekšstatus ne tikai par dzimumu lomām, bet arī par dzimumu attiecībām.
Lasot šādas informācijas, manī vienlaikus virdušas divas konfliktkējošas emocijas. Pirmā – trauksmaina vēlme aizstāvēt tradicionālo dzimumu attiecību kārtību un simpātija pret paranojālām fantāzijām par bērnudārzu (ne tikai) praksi Skandināvijā, kas it kā eksperimentējot (ļauni) ar bērnu tradicionālajām dzimumu lomām. Otrā – kaisle saprast, kādi procesi veido šo meinstrīmu (?) Skandināvijā, kā mēs varētu attiekties pret tā rezultātiem, un cerība, ka mēs kaut ko vēl neesam sapratuši un ka “velns nav tik mells, kā viņu mālē”.
Man ir radies iespaids, ka kaut kur mūsu uztverē izveidojusies tāda maģiska figūra kā “izvirtušais skandināvs” un attiecīgi – maģiskas bailes no tā. Tiek rakstīts un nopietni ticēts, ka Skandināvijā eksistē pedagoģiskas tehnoloģijas, kas masveidā nivelē dzimumu atšķirības un ka valdības atbalsta šādu tehnoloģiju pastāvēšanu. (Atcerēsimies kaut vai Ingunas Rībenas polemiku ar zviedru vēstnieku) Fantāzija diezgan racionāla, bet bailes, no kurām tā izriet, – maģiskas. Es šo maģiskumu izjūtu un tas man liek skrupulozi pārskatīt savas attieksmes pret “gendera” lietām. Es nekļūdījos, nerakstot – dzimuma (dzimtes, dzimumsocialitātes) lietas. Skandināvijas asociācijas ienāk caur genderu – anglicismu un tā atvasinājumiem – genderisti, genderisms. Šiem aizgūtajiem terminiem ir daudz negatīvāks un atbaidošāks skanējums nekā latviešu vārdiem.
Gender roles
Ja kaut ko nezini un pa rokai nav attiecīgas skaidrojošās literatūras, jāklikšķina uz pierastājām glābējpogām, un var dabūt šo – https://en.wikipedia.org/wiki/Gender_role Tur ir pietiekami plašs ieskats jautājumā, kurā gan tagad neiedziļināšos un tūliņ paskaidrošu, kāpēc.
Jau trīsdesmit otro gadu strādāju par ārstu Latvijā. Divdesmit vienu no tiem – par psihoterapeitu. Slimības dēļ esmu kavējis divas darba dienas, bieži neesmu izmantojis atvaļinājumus. Bet kaut kā man nav laimējies pie sevis sagaidīt kaut vienu indivīdu, kas sūdzētos, ka viņa dzimuma identitāte neietilpst pagaidām pie mums pierastajā sieviete – vīrietis divstūrī. Neesmu saticis arī nevienu, kura dzimumidentitāte, iekļaujoties šajā divstūrī, tā konfliktētu ar kādu no dzimuma lomām, ka būtu jāiesaka veikt dzimuma maiņa ķirurģiskā ceļā.
Ar to es negribu teikt, ka tādu cilvēku nav. (Akadēmiķis Kalnbērzs 70-tajos gados esot veicis 13 dzimuma maiņas operācijas. Nelegāli, ja kāds vēl saprot, ko tas nozīmē PSRS kontekstā.) Ir jau ir, man tikai nav laimējies viņus satikt. Varbūt tādēļ, ka mans tēls nevieš viņos uzticību, bet ne tas svarīgi – neesmu dzirdējis, ka kāds kolēģis ar citu tēlu būtu vairāk apmeklēts ar šādiem pacientiem. Un es šeit nerunāju par homoseksuāļiem – manis konsultētie un ārstētie arī vienmēr ir sevi identificējuši kā divstūra vīriešus vai sievietes, kam ir seksuāla interese pret sava dzimuma indivīdiem.
Ar to es gribu teikt, ka tas, par ko runā genderisti (nespēju nelietot anglicismu), ir kaut kas tikpat interesants un aizraujošs, kā jautājums – vai uz Marsa bija varējusi būt dzīvība? Tajā pat laikā – ir maz cilvēku, kam ir kompetence par šo jautājumu, turklāt tā (ne)atbildēšana nekādi neskar cilvēku dzīvi Latvijā šodien.
Ona bila v Pariže
Šī Vladimira Visocka dziesma https://www.youtube.com/watch?v=KfG0RD8j6XE manī sāka skanēt jau pasākuma, par kuru vēstīju iepriekšējā bloga ierakstā, laikā. Diskusija Mākslas akadēmijā, izstādes “Neērtais dzimums” ietvaros. Man tika piespēlētas divas partneres – Rita Ruduša – http://providus.lv/users/210 un Marita Zitmane – http://www.szf.lu.lv/apraksts/pasniedzeji/socialo-zinatnu-fakultate/pasniedzejs/t/25596/ , bija arī MA profesors Zitmanis. Viņas man stāstīja par Londonu, kur praidā līksmojot miljons ļaužu un par Igauniju, kas vienmēr mums priekšā un man bija jājūtas kā Visockim, kas tikai to vien dara kā apbrīno un pielūdz. Bet nepatika man tā justies un es atcerējos Marinas Vladi grāmatu, kurā viņa apbrīno Visocki, kuru neviens uz Parīzi nelaiž, bet viņš piedzied pilnus stadionus un virtuves ne tikai Krievijā. Un cilvēki raud no viņa dziesmām tā, kā nekad neraudātu Parīzē, ja viņš tiktu tur palaists.
Un man bija jādomā, kā gan var necienīt Latviju, nepaprasot – vai tas, ko mēs stāstam, vispār ir aktuāls? Vai Latvijai ir par to jādomā, tāpēc ka Parīze, Londona un no ārzemju letiņiem jau simtkārt dzirdētais: “…BET PIE MUMS, Kaenadā…” Neesot Marinai Vladi, tu nekad nesatiksi Vladimiru Visocki… Neesot Marinai Vladi, tu nekad nesatiksi Vladimiru Visocki… Neesot Marinai Vladi, tu nekad nesatiksi Vladimiru Visocki…
Jā, Latvijā praidistus apmētā ar sūdiem. Nu un? Ar ko gan ir labāka praidistu vēlme iznākt visiem priekšā, būt lepniem salīdzinājumā ar vienas publikas daļas emocijām – riebumu, dusmām? Emocionāla realitāte un spriegums. Pazīstu Māri Santu, man viņš patīk. Pazīstu Līgu un Kasparu Dimiterus, arī viņi man patīk. Kamdēļ man jādabū viņi pie viena galda? Lai viņi būtu nodevēji katrs savai sāpei, kuru dzirdu? Mana sirds ir ar visiem. Kādēļ gan Latvija nevar būt laba vieta uz Zemes, kur vienmēr tiek garantēts, ka ka praidisti tiek apmētāti ar sūdiem. Vai tad tas ir slikts iemesls, kādēļ mīlēt visu un visus?
Pakratīsim ar pirkstu
Šitās divas dāmas ir tik ļoti aizgrābtas ar saviem Marsa pētījumiem, ka pat neiedomājas pajautāt – Viestur, es saprotu, kā PIE MUMS Parīzē, bet kā PIE JUMS? Vai 90% tavu klientu arī jūk prātā no jautājumiem, par kuriem mēs katru dienu trīsreiz mirstam uz mūsu barikādēm?
Nejautās šīs dāmas. Jo viņu centrā ir viņas pašas. Viņas domā, ka ir Parīzē, pasaules centrā, un viņām šķiet, ka drīkst no turienes diktēt – JŪS jau neesiet nekas, JŪS esiet pat sliktāki kā igauņi, jo JŪS apmētajat gejus ar sūdiem. Un JŪS esiet tik atpalikuši, ka nesaprotiet, cik jauki ir rotaļāties ar dzimumu lomu konstruēšanu un ka to DRĪKST. Tā ir tāda mākslinieciski brīva un bezatbildīga nodarbošanās, atšķirībā no publiski izvietotām reklāmām, kur jāievēro kārtējā MŪSU diktētā ētika un kur nedrīkst attēlot sievietes subordinētās pozās, piemērām četrrāpus…
Ir jau saprotama motivācija iekļūt pozīcijā, kur ir tiesības pakratīt ar pirkstu, nevis justies četrrāpus, ar svešu, spalvainu roku uz dibena (kas tajā reklāmā nebija, bet kuru piedomāju Ķelnes un Pētera Hēga sakarā). Bet kur ir pētījumi, ka sievietes Latvijā šo četrrāpus pozu (ar splavaino roku uz dibena) izjūt kā pazemojošu? Kur ir pētījumi, ka sievietes Latvijā pieprasa tādas ar pirkstu pakratītājas kā Ruduša un Zitmane un uztic viņām savu interešu aizsardzību?
Tomēr jāsaprot – nokļuvusi tādā ar pirkstu pakratītājas lomā jauna, nepieredzējusi meitene var izkust kā sviestā – visa pasaule uzklausa mani! Viņa neiedomājas griezties pie savas universitātes autoritātēm attiecībā uz to pašu “gender” tulkošanu un izprašanu, viņa savas darbošanās nosauc par “dzimtes pētījumiem”. Un arī tajā vakarā visa Mākslas akadēmijas izstāžu zāle skatījās uz Ritu Rudušu un Maritu Zitmani nevis kā uz interesantēm par dzīvību uz Marsa, bet kā uz ikdienā būtisku jautājumu atbildēšanas ekspertēm. Tāds bija izstādes moderatoru, 4. kursa studenšu uzstādījums, saskaņots ar profesoru Teikmani, kurš arī piedalījās diskusijā atdalot mani no dāmām.
Protams, ir daudz jutājumu, kādēļ Latvijā no valsts budžeta jāuztur tādi “dzimtes pētījumi”, kurpretim, cik man zināms, nekur netiek uzturēti “ģimenes pētījumi”. Te jūtama smaga Eiropas (Parīzes, Briseles) roka, kas – NĒ, nav situsi, vien pakratījusi ar pirkstu.
Varas jautājums
Es gribu pastāstīt par savām emocijām tajā Mākslas akadēmijas pasākuma laikā. Ne tādēļ, ka alktu pēc pasaules uzmanības vai līdzjūtības pret sevi, bet tādēļ, ka tās, manuprāt, saskan ar citu cilvēku jūtām, sastopoties ar šo “ona bila v Pariže” un ne tikai.
Es biju gaidījis, ka tās dāmas stāstīs par savām domām un izjūtām no mazākuma pozīcijas – ir arī tā. Un šis “arī tā” ir daži interesanti gadījumi, kuri savā veidā, kaut ko negaidītu pastāsta par cilvēkiem, to dzimumiem un ģimenēm. Bet viņas savu dzimumhaosu noblieza kā – tā ir visur un vienmēr. Nav tikai divi dzimumi, katrs var izvēlēties savu. Nahren,Viestur, tavus gadus medicīnā un psiitreraijā.
Un es skatījos, kā publika (gan jau kādi 200, pārsvarā jauni cilvēki, varbūt studenti) to uztvēra. Ne jau kā informāciju par dzīvību uz Marsa. Abas dāmas neinteresēja jautājums – vai prakse pierāda, ka mūsu plankumi kādam ir interesanti? Un moderatori viņas bija uzaicinājuši, vēstījums publikai – Ruduša un Zitmane ir jāuzklausa! Es pajautāju – vai jūsu informācija tikai informē, jeb arī formē? …
Pilnīgi atšķirīga ir Maritas Zitmanes pozīcija citā jautājumā. Viņa kā LU mācībspēks ir griezusies Reklāmdevēju Ētikas komisijā, mēģinot aizsargāt sievietes, no viņasprāt, dzimumdiskriminējošas reklāmas, kurā sieviete esot attēlota pazemojošā pozā. Jājautā, kādā pozā ir pati Zitmane, tik nesaudzīgi izturoties pret būtībā neaizsargātiem studentēm un studentiem Mākslas akadēmijā, toties mēģinot aizsargāt sievietes publiskajā telpā no ParīzesBriseles izdomātiem vīrišķiem apdraudējumiem?
Domājot par šiem jautājumiem, manī sāk stiprināties saprašana par līdz tam par “maģiskajām bailēm no gendera” nosauktajām jūtām. Jā, tās ir arī riebums un dusmas. Pret latviešu cilvēkiem, kas savā emocionālajā jaunības haosā būdami, “nokļuvuši Parīzē”, tur it kā ieguvuši īsteno ticību, nu un tad atgriezušies. Bet ne jau atraduši sevi, tomēr vēršas pret tādiem cilvēkiem, kas šeit stingri stāv uz savām kājām.
Jā, tas nekas maģisks, ko izjūtam pret genderu. Tie ir reāli personiskās un nacionālas telpas pārkāpumi, kurus veic mūsu pašu tautieši, kalpodami svešā armijā, “v Pariže”. Un pret kuriem mums pagaidām nav ne valodisku, ne politisku pretlīdzekļu. Tēvu zeme vaļā stāv.
Nevis Parīze, bet Stambula
Es te negribu zīmēt nekādu pasaules karu pret nabaga Latviju. Visi šie ir dabiski izaicinājumi un tie var mūs uztrennēt. Es arī šo domu maiņu uztveru kā nīčisko “viss, kas nenogalina, var darīt stiprāku” – visā nopietnībā, izturot sitienus, kas sāp un dažreiz pat asiņo. Tāda ir dzīve…
Bet šie meklējumi kādai būt “v Pariže” manis aplūkotajā kontekstā vairs nav tikai pašmeklējumi. Te parādās īpaša, agrāk varbūt nepamanīta telpa, kurā notiek nežēlīga cīņa par varu (ak dies, jau kuro reizi). Es domāju jau savā pirmajā grāmatā, no 2002. gada aprakstīto Glēbēju un Upura varu atkarības procesa kontekstā.
Ja mēs te, Latvijā, īpaši aktīvi nereaģējam uz apsūdzībām par nabaga homoseksuāļu saulītē necelšanu, tad tas ir arī apliecinājums, ka mēs neuzaicinām mūsu pašu zemē mūs nomelnot par to, kas un kur mēs esam. Parīze ir Parīze, Maskava ir Maskava un Rīga ir Rīga. Un Rogovka ir Rogovka, esmu dzirdējis, ka tur kāzas skaitās nenotikušas, ja nav bijuša kautiņa ar ilksīm. Kādēļ neuzdot jautājumus, nevis kritizēt? Jo katrs taču dzird to, kas viņa galvā skan, nevis to, kas Parīzē, Maskavā, Rīgā vai Rogovkā reāli notiek. Un Rogovka mani intersē vairāk par visu.
Taču varu gribas. Ar homoseksuāļiem tā tik viegli rokā nedodas. Daudz stiprāka kārts ir sievietes, attieksme pret tām – un tieši vardarbības nozīmē. Precīzi nomērķēts ar vardarbības tēmu. Vispirms uztaisīt pētījumu, kurā atspoguļots, kā sievietes cieš ģimenēs un darot to ar ļoti apšaubāmas metodikas palīdzību – http://fra.europa.eu/en/publications-and-resources/data-and-maps/survey-data-explorer-violence-against-women-survey . Bet nepētīt, pēc tās pašas metodikas, kā ģimenēs cieš vīrieši.
Galvas sāpes
Jā, tādas man uzmācās. Es gribēju, bet nespēju uzvarēt visu šo domi jūkli. Tomēr saglabājas cerības. Ne tik daudz vēl atlicis šajā tēmā. Varbūt nākamreiz, sevišķi ja komentētāji neklusēs.
Komentāri
Ļoti pazīstamas izjūtas un pārdomas.
Bet kur sakne šim ‘ona bila v Pariže’ sindromam? Kad klausos šīs augstprātīgās būtnes, prātā nāk kāds krievu vārds, kuru latviski grūti tulkot – ущербность. Kaut kas tām karojošajām [diskriminētajām] tik ļoti iztrūkst pašapziņā kā sievietēm, ka nepieciešama ideoloģija, kura leģitimē viņu naidu, vēlmi kontrolēt un upura varu.
Visa tā ņemšanās ap ‘gender’, protams, ir kārtējie centieni sagraut gadu tūkstošos izkoptu ģimenes izpratni. Taču pašā saknē saskatu naidu pret vīrieti. Turklāt tieši balto vīrieti. Tādēļ viņas, pēc principa “ienaidnieka ienaidnieks = draugs”, gatavas mesties vienā aliansē pat ar baiga paskata varmākām. Mūždien priekšplānā stutētās sieviešu tiesības [pat cilvēktiesības] var pagaidīt, ja tobrīd aktuālāks ir savas rases genocīds.
Viņu pozīcijā bieži saskatu ko līdzīgu kā varētu justies sieviete pēc izvarošanas rezultātā dzemdēta bērna. Radikālākās pārstāves pavisam tieši saka, ka ienīst savu ādas krāsu un izcelsmi, tādēļ nekad nedzemdēšot no baltā vīrieša vai nedzemdēs vispār. Cik gan bieži nav nācies dzirdēt viņu gaudas, cik latviešu vīrieši esot nekam nederīgi, turpretim austrumnieki…
Viņas pat izglītību iegūst ar primāro motivāciju – lai būtu ‘labākas’ par balto vīrieti.
Tak ne jau dzimušas tādas. Kas viņām nodarīts?
Nu jau novirzos no tēmas, taču šodien uzskrēju virsu Kurta Vonnegūta antiutopiskajam īsstāstam “Harrison Bergeron”. Klasiķis, izrādās, bijis arī gaišreģis un jau sen pareģojis visu šo postmodernā relatīvisma bachanāliju. Ļoti iesaku īsfilmas formātā: https://youtu.be/BW-rSxeygCU [jau pirmā minūte izsaka filmas būtību].
Tas viss labi sasaucās ar mūsdienu centieniem sabiedrības stūrakmeņus padarīt relatīvus, mainīgus un nepiesaistītus jebkādai morālai atskaites sistēmai. Vienlīdzība [patiesībā vienādība] ūber alles. Un tad nu pašas pinās savu dogmu murgos. Tostarp arī dzimumu kategorijās – dzimums varot būt mainīgs, taču dzimumorientācija akmenī cirsta ģenētiski.
Ja reiz par gender semantiku, tad es arī par vārda ‘loma’ lietojumu sieviete/vīrietis kontekstā [sievietes/vīrieša loma]:
Loma, manā skatījumā, visbiežāk ir kaut kas, ko spēlē un kas nav paša subjekta būtība. Tādēļ genderisti inficējuši valodu ar biežu “dzimuma loma” lietojumu. Tas lai būtu nojaušams, ka dzimumu var mainīt gluži kā aktieris lomu izrādē. Ne velti viņi piesauc Veru Singajevsku, kura atveidoja Karlsonu. Tātad dzimums, viņuprāt, nav dzimumpazīmju un hromosomu komplekta nosacīts, bet gan indivīda izvēle.
Es gan domāju – ja reiz ūberliberāļi uzstāj pat uz dzimuma relativitāti un mainīgumu, tad arī viņu viedoklis, tostarp gender un dzimuma lietās, ir tikpat peldošs. Sekojoši – nav ņemams par pilnu.
Rudzīša kungs, paldies, ka neklusējat par šo absurdu!
Sievietes Latvijā un citur pasaulē ir pelnījušas kaut ko daudz labāku, nekā varaskāru “sieviešu” aizstāvību.
Labi, ka Viesturs seko tikai Visocka ironijai, nevis dziesmas noslēguma “Я лучше пережду”. Jo tieši uz to šāda tipa būtnes cer, ka nekaunīgais stulbums liks citiem noklusēt un nogaidīt.
Atverot vienu no linkiem, orveliskajās sadaļās Cilvēki-Projekti-Uzraudzība atrodams daudz interesanta, piemēram, projekts “Imigrantu intereses pārstāvošos NVO kapacitātes stiprināšana”- 2012.gads, “Mācamies uzņemt: imigrantu integrācija Latvijā un Polijā (Learning to welcome: The integration of immigrant citizens in Latvia and Poland)” – 2007.! gads
“Projekts centās mainīt migrācijas diskusiju fokusu no jautājuma “vai mums ir nepieciešami imigranti?” uz jautājumu, vai Latvijā un Polijā ir izstrādāta un tiek ieviesta tāda integrācijas politika, kas garantē imigrantu tiesības un pienākumus, kā arī veicina sabiedrības pozitīvu attieksmi pret imigrāciju.”
Tāpēc jautājumu: “Vai jūsu (no pirksta izzīstā) informācija tikai informē, jeb arī formē?” jāatkārto atkal un atkal, kaut arī atbildi jau zinām.
Rudzīša k-gs, Jūs kaisījāt graudus tukšās smiltīs! Tās divas tantes, glābj pasauli. Pat, ja pasaule pretojas. Pat nepajautājot pašai pasaulei, vai tā grib būt glābjama. Iestūķēs to pasauli savu priekšstatu kreklā un paģērēs justies laimīgai.
Ak, Eiropa, tu jau sen to esi pelnījusi…
Jo esi pazaudējusi ne vien intuīciju, bet pat veselo saprātu. Ne tāpēc, ka vazājies nepiesegta.
Izlasot šo rakstu plus saņemot facebook aizinājumu parakstīties par to, lai olšūnas donēt varētu arī nedzemdējušas sievietes, nevis tā, kā ir iecerēts likumprojektā – tikai dzemdējušas (kopā ar grūtnieces punča bildīti un uzrakstu – sievietei ir tiesības lemt par savu ķermeni), es sajutu tādu milzīgu nogurumu, kas laikam ir ilgu laiku krājies, bet tagad mani gandrīz nospieda. Nogurumu no šiem upuriem, kuru tiesības nav ievērotas un kas to vien dara kā bļauj un kaut ko paģēr no visas pārējās sabiedrības. Ir tā, kā Marī rakstīja par Ikstenas Mātes pienu – viss pietiek. Es vairs nespēju just līdzi. Kā teica kāda vieda sieviete, ko pazīstu: “Jo stulbāks cilvēks, jo vairāk viņam ir tiesību.” Esmu piekususi no geju tiesībām, minoritāšu tiesībām, bēgļu tiesībām, nedzemdējušu sieviešu tiesībām utt. utjp. Visiem ir tiesības un visi gaida no manis kaut kādu viedokli un līdzdalību kā sabiedrības loceklim. Tas upuru sindroms un apelēšana pie manas mātišķās sirds vairs nav paciešama. Es perfekti saprotu pēdējo raksta rindkopu par galvassāpēm. Arī man jau tādas ir. Tiešām, nemitīgi izspēlēt to sievietes kārti! Kaut gan, ja salīdzina, kāda ir sievietes situācija Eiropā un citur pasaulē, tad tā vien šķiet, ka tik lielu brīvību sievietes nebauda nekur, un tomēr te arī vairāk par visu gaužas. Reizēm apnīk tās sievietes, kas runā it kā visu sieviešu vārdā, bet, kam sevi nespēju pieskaitīt. Un tas, ko es pie sevis klusībā domāju, kad pašas domas par citām bābām vai tās bābas piespiež pie sienas, tad es domāju – cik labi, ka tomēr ir tāds VR! Es jūtu pateicību, ka Tu esi un dari, ko dari, un runā, ko runā. Jo man tās vistas panest vairs nav spēka. Eju ligzdu vīt, man jūnijā jādzemdē trešais puika (atvieglojuma nopūta). Es ceru, ka mācēšu saviem dēliem palaist, atlaist, nesažņaugt un nenokaitināt, neprovocēt. Man ir uzticams un saprātīgs līdzgaitnieks šajā procesā. Būt vienai ar tik daudziem vīriešiem arī nav vienkārši, bet, tā kā vīrietim nav dzemdes, viņam nav arī tāda sviesta galvā.
Gladiola, tiešām liels prieks par tevi un trešo dēlu. Un piekrītu visam, visam, ko te saki.
Varbūt dzemde rada sviestu, bet grūtnieces dzemdes egoisms man ļoti patika sevī un patīk citās sievietēs. Lielā mērā arī tāpēc, ka savā labākajā izpausmē tas ir tīrs, egoistisks radīšanas akts, un izmet aiz bota visas tās viltus grūtniecības, kuras cenšas provocēt abu dzimumu pieauguši dzeguzēni.
Zelta vārdi, Marī! Es domāju, ka sviestu viltus grūtniecības. Īstās visu saliek pa vietām un sviestu mazina. Es, protams, nepazīstu visas feministes personīgi, bet viņu vidū, manuprāt, nav nevienas daudzbērnu mātes. Es ar nodomu saku “daudzbērnu”, jo pieļauju, ka tāda ideoloģija varētu rast atbalsi arī viena un divu bērnu māšu sirdīs (lai gan tas nenozīmē pretējo, ka, ja sievietei ir tikai viens vai divi bērni viņa šādu ideoloģiju uzskatīs par pievilcīgu). Tomēr daudzbērnu mātes visas nāk no izsmietās “tradicionālo ģimenes vērtību” aizstāvju kategorijas. Un cik man bijusi iespēja runāt ar daudzbērnu mātēm, tās ir bijušas stabilākās un līdzsvarotākās sievietes pasaulē, kurām patiesībā nav laika auklēties ar katru bērnu, turēt viņu ciet un kropļot, jo to bērnu ir pārāk daudz lai ar katru ņemtos. Vienu vari mēģināt noturēt. Divus. Bet piecus? Bet deviņus?
Un paldies, Lāsma, par sveicieniem. Pati esmu ļoti laimīga, kā dzīve izvērsusies. Nemaz necerēju. Varbūt vienkārši vecums cits. “Vētras un dziņu laiks” beidzies. Nekas vairs neplosa.
Parakstos zem katra Gladiolas vārda. Vēlu izturību VR.
Gladiol, apsveicu un balti skaužu!
Apjautājos sievasmātei kā gan viņa tika galā ar desmit bērniem. Viņa atbildēja:
”vienkārši”. Galvenais bija pirmo izaudzēt pirmo pietiekami lielu. Tālāk viņi
pieskatīja cits citu.
Dzimtes, feminisma, upuru un visa pārējā kontekstā man šodien izlēca FB raksts, kuru var izlasīt šeit
http://www.punctummagazine.lv/2016/02/19/vai-dusmiga-un-nelaimiga-stereotipi-un-aizspriedumi-par-feminismu-latvija/
Es to tā kārtīgi neizlasīju, jo vājprātā garš un visādas citas lietas šobrīd darāmas, toties pāršļūcot pāri pa diagonāli, man izkristalizējās dažas domas, ko tomēr gribētu te uzrakstīt, jo pašai liekas šobrīd, ka tās tādas svarīgas atziņas vismaz man pašai.
Štrunts par feminismu, par to, vai sievietei ir tikai KKK (kinder, kuche, kirche) vai arī sievietei jālido kosmosā, štrunts par visām tām diskusijām vai un kam uz ko ir tiesības. Patiesībā cilvēkus var iedalīt divās grupās: tajos, kas spēj, un tajos, kas nespēj tikt galā ar zaudējumu/-iem. Mazi un vidēji zaudējumi ir jāspēj apstrādāt mums visiem, citādi jau nevar dzīvot, bet lielos zaudējumus apstrādāt – tā ir mistērija, es nezinu, kur meklēt panākumu atslēgu.
Tie, kas spēj apstrādāt lielos zaudējumus, pārstāv dažādus viedokļus, tomēr ir kaut kas, kas viņus vieno… Es nezinu, kas, bet šādiem cilvēkiem es pieskaitu arī VR, un, atvainojiet, piedodiet, arī sevi. Šī zaudējumu apstrāde nav viegla. Tur ir gana daudz asins, sviedru un asaru, bieži – arī izmisuma, bet arvien paliek pūliņi tikt tam pāri pašam. Veiksmīgāki vai ne tik veiksmīgi, un varbūt arī galīgi neveiksmīgi, tomēr ir šī pēršanās un gaidīšana pašam no sevis.
Tie, kas zaudējumus nespēj apstrādāt, to risināšanu noveļ citiem un zaudējumu noliedz. Tie prasa, lai citi šo zaudējumu atceļ. Tie ar savu zaudējumu nostājas upura pozā, un tu vari viņam būt vai nu glābējs, vai nu vajātājs, bet tevi noteikti grib ievilkt un likt ieņemt kaut kādu lomu.
No raksta punktummagazine man arī izkristalizējās pilnīgi skaidri, ka visu nosaka tāds savāds voluntārisms – ja es kaut ko gribu, tad man uz to ir tiesības.Kad mazi bērni spēlējas kopā, tikko viens paņem kādu mantu, tā otram arī uzreiz vajag tieši to pašu, un viņš metīsies tam pirmajam mantu atņemt.
Tāds utopisks priekšstats, ka ir iespējama dzīve bez zaudējumiem. Ka viss var būt taisnīgi un visi var saņemt vienu un to pašu. Pilnīga atrautība no realitātes, tāpēc arī viss izklausās tik stulbi.
Katram cilvēkam ir savi resursi. Viens var vairāk, viens mazāk, bet izvēlēties prasīt vai neprasīt sev kaut kādas tiesības, tomēr ir gribas akts. Un te nu ir pilnīgi vietā savu gribu lietot. Netērēt enerģiju paģērot kaut ko no citiem. Tērēt to enerģiju zaudējumu apstrādei un galu galā – dzīvošanai, laimīgai un labai, jo līdzās zaudējumiem dzīvē vienmēr ir arī ieguvumi, likteņa dāvanas, kuras vajag izmantot un izbaudīt. Citādi, gaužoties par zaudējumiem, cilvēks paiet garām savai dzīvei.
varu tikai piekrist. Bet to ir jāmāk, jāzin kā.
Mani mazliet parāva uz dzejiskāku noti. Kaut kā bieži atceros Emīlijas Biselas dzejoli, kas ir jau vismaz 100 gadus vecs un tāpēc drusku salkans, bet doma laba – visu dzīvē nevar dabūt!
HAPPINESS is like a crystal,
Fair and exquisite and clear,
Broken in a million pieces,
Shattered, scattered far and near.
Now and then along life’s pathway,
Lo! some shining fragments fall;
But there are so many pieces
No one ever finds them all.
You may find a bit of beauty,
Or an honest share of wealth,
While another just beside you
Gathers honor, love or health.
Vain to choose or grasp unduly,
Broken is the perfect ball;
And there are so many pieces
No one ever finds them all.
Yet the wise as on they journey
Treasure every fragment clear,
Fit them as they may together,
Imaging the shattered sphere,
Learning ever to be thankful,
Though their share of it is small;
For it has so many pieces
No one ever finds them all.
Paldies, Gladiola par šo lielisko kopsavilkumu dzejā. Tas, kopā ar upura tēmu atgādināja par Bukovska vārdiem, kuri ilgi nelika mieru: “My father was a great literary teacher. He taught me the meaning of pain. Pain without reason.”
https://www.youtube.com/watch?v=d_36ZI6NK3I
Paldies, Marī! Paskatīšos. Un tavs citāts kodolīgi pateica to, kam es iztērēju tik daudzus teikumus. 🙂
Gladiol, Bukovskis to saka ne tikai kā liels dzejnieks, bet arī kā liels dzejniekaktieris, bet arī spēlē ir daudz patiesības 🙂
Bet Biselas dzejoli ar roku pārrakstīju būtisko pierakstu kladītē.
Aha, žēl, ka es nevaru klāt pielikt “Marī par mīļu atmiņu no Gladiolas”. Bet to Tu pati piedomā, kad lasi. Starp citu, šī Emily Bissel ir viena interesanta sieviete. Cīnījās par sievietes tiesībām “sēdēt mājās” (pirms 100 gadiem) plašā šī jēdziena izpratnē. Man šķiet interesanti, ka tieši no viņas pieredzes uzrakstījies tāds dzejolis. Es to izlasīju, kādā dāvinātā grāmatā pirms gadiem 15. Laiku pa laikam tas pie manis atgriežas, tāpat kā “Come, live with me and be my love”. (Christopher Marlowe, Šekspīra laikabiedrs). Es tos glabāju savā Bībelē. 🙂
Meitenes, aizejiet tak viena pie otras ciemos . Viss šis “par mīļu atmiņu..”pārāk veselīgi neizklausās. Tāda kā lepnība arī jaušas cauri. Ja cilvēks cilvēkam vista, tad laiks meklēt baļķi savā acī. Pozīcija – es sieviete – jūs bābas un vistas. Iespējams tāpēc, te maz rakstītāju un loks visai šaurs.