Skatīt komentārus

Jau vairāk kā mēnesi notiek karš Ukrainā. Esam redzējuši tūkstošiem foto un video liecību par notiekošo tur, kā arī simtiem dažādu valstu ekspertu komentāru – gan proukrainisku, gan prokrievisku. Visā pasaulē, arī Latvijā, kas man īpaši interesanti, notiek paralēli procesi, kuru dēļ var teikt – pasaule ir kardināli mainījusies un nekas vairs nebūs tā kā bija.

Manuprāt, teikt, ka ukraiņi karo ar krieviem par savu brīvību, vai ka krievi cīnās ar amerikāņiem Ukrainā, nozīmē nepateikt visu, lai gan arī šajos apgalvojumos ir daudz patiesības. Es cenšos saprast šo notikumu jēgu arhetipiskā līmenī. Šādai sapratnei nav vajadzīga zaudējumu statistika abās frontes pusēs vai ārvalstu iesaistītības un palīdzības fakti. Daiļrunīgāki ir citi, šķietami nenozīmīgi notikumi, kuri atbalsojas mūsu vēsturiskajā atmiņā un saka – tas jau kaut kur ir redzēts, dzirdēts, lasīts. Te jābūt kādai likumsakarībai, ja jau tas atkārtojas.

Skatos video – 20-gadīgs krievu gūsteknis badīgi ēd ko līdzīgu čeburekam un vienlaicīgi runā pa telefonu ar māti kaut kur Krievijā. Iedomājies, viņš saka, te visos ciemos galvenā iela ir asfaltēta un naktīs apgaismota! Citur rāda krievu zaldātus, kas apģērbti kā bomži un viņu ķermeņa valoda bomzīgumu apstiprina. Visa pasaule uzzina, ka vietām tikai viens krievu tanks no desmit ir varēts tikt iedarbināts. Šokē kritušo krievu karavīru un ukraiņu civiliedzīvotāju skaits – cilvēki netiek taupīti un tas vairāk līdzinās Staļina vestā kara “kultūrai” nekā redzētajam modernajos karos, kur karavīru un civiliedzīvotāju dzīvību saglabāšanai tiek pievērsta galvenā uzmanība.

Šokē skati ar krievu nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, kuriem pirms nošaušanas sasietas rokas. Tie galvenokārt ir vīrieši vecumā no 16 līdz 60 gadiem – tātad karotspējīgā vecumā. Ir ziņas par 3000 izvarotām sievietēm un meitenēm – tam būtu jābūt kaut kam vairāk aizvēsturei nevis divdesmit pirmajam gadsimtam. Skati no krievu atstātās Bučas, kas aplidojuši visu pasauli, paralizē smadzenes. Tas ir karš, kuru uzsākusi valsts, kurā tautas vidējais dzīves līmenis ir zemāks kā valstij, kurai tiek uzbrukts. Krievija nespēj pat modernu vieglo automobili tautai uzbūvēt, saražot sev pārtiku un viņu ieroči, kas tradicionāli tiek uzskatīti par pasaules līmenī esošiem, daudzos parametros zaudē rietumu produkcijai nevis teorētiski, bet arī kara laukā. Ukrainas frontēs sevi lieliski parādījuši džavelini, stingeri un bairaktari, sāk strādāt droni – kamikadzes un stārstrīki.

Jau pirms kara bija redzams, kā Krievijas ekonomika sarūk un sarūk. Valsts orientējas tikai uz naftas un gāzes eksportu, tā piegādes izmantojot politiskiem mērķiem. Tai neienāk prātā celt dzīves līmei iedzīvotājiem, ar ko tauta rietumniekiem nesaprotamā kārtā samierinās. Krievi varētu iegūt informāciju no interneta, bet nē – vairums no viņiem kā noburti skatās tikai krievu propagandas kanālus. Krievijas aizņem ap 15% no planētas sauszemes, bet tās IKP ir tikai 1,5% no pasaules saražotā. Tomēr tā grib justies kā lielvalsts, vadoties no tās apskaužamās lomas, kas pēc 2. Pasaules kara bija ASV – tolaik šī valsts saražoja 60% no pasaules IKP. Ar tādu ekonomiku kā Krievijā šodien, neviens nevar realizēt sev izdevīgu politiku kaimiņvalstīs, nerunājot nemaz par diktātu vai par globālu, nevis tikai lokālu ietekmi. Tomēr krievi savos sapņos to bija izsapņojuši un tajos dzīvo. Viņi neko nespēj investēt Ukrainā, tādējādi realizējot savu ietekmi un nopelnot. Ja paši neko neražo, atliek tikai censties iegūt teritorijas – tātad karš. Vai – pilnīga valsts attīstības vektora nomaiņa civilizētības virzienā, kas bez lielas katastrofas laikam nav iespējama.

Atceros lasīto, kā Hruščovs savulaik aizlidojis uz ASV, kur viņa mazā lidmašīnīte novietota blakus kādam amerikāņu milzu gaisa kuģim, varbūt prezidenta Air Force 1. Viņš esot izjutis tik svelošu kaunu un mazvērtību par šo salīdzinājumu, ka, atgriezies mājās, tūliņ licis uzbūvēt sev lielāku lidaparātu. Bet tas nav iespējams – lai ko krievi arī darītu ekonomikā, visur ir vienas vienīgas neveiksmes, ja vien par ekonomiku nesauc reketu, korupciju un zagšanu. Tas rada nevis mazvērtības sajūtu, kas ir visumā attīstību stimulējošas jūtas, bet mazvērtības kompleksu – nekad, neko patiešām izcilu no civilizācijas attīstības viedokļa mēs neradīsim. Tāpēc vajag atriebties talantīgākām nācijām un гадить, гадить, гадить…

Atklājusies neticama līmeņa zagšana krievu militārajā organismā. Miljardi iztērēti, lai korumpētu un par saviem aģentiem savervētu Ukrainas iedzīvotājus, kuriem būtu bijis jāsagaida iebrucējus ar ziediem, bet tas nenotika. Vēl lielākas summas izlietotas rietumu politisko elišu korumpēšanai – tam gan ir ir rezultāts, militārā palīdzība agresijas upuriem nāk lēnām un nepietiekoši. Blickrīga vietā – neredzēta apmēra sankcijas, par kurām gan īsti vēl nav zināms vai tās strādās – līdz šim krieviem ir izdevies tās daudz maz sekmīgi apiet.

Izskatās, ka krievi visos armijas hierarhijas līmeņos piedzīvo kultūršoku – kaut ko tādu viņi nebija gaidījuši. Notiekošais parāda totālu izgāšanos, šī valsts uz ilgiem gadiem būs, kā krievi paši saka – нерукопожатная.

Kādas ir krievu elites reakcijas uz notiekošo? Šad tad paskatos impērisko krievu kanālu День ТВ. Lielummānija, kas tur dominēja pirms kara, noplakusi, astes kājstarpē. Dugins īsti nav dzirdams, bet 2014. gada kara noziedznieks Girkins raud gaužas asaras un gluži kā ukraiņu komentētāji neredz Krievijai un Putinam nevienu labu izeju no šīs situācijas.

Tomēr man visarhetipiskāko okupantu reakciju uz izgāšanos karā redzēju kādā Kijevas piepilsētas (Bučas vai Irpeņas) iedzīvotāja stāstā – viņš bija gan piedzīvojis okupantu rīkošanos, gan laimīgā kārtā ticis pāri frontes līnijai atpakaļ uz Kijevu. Krievi ielaužoties civiliedzīvotāju pamestajās mājās un laupot. No tām aizejot, nevis nokārto savas dabiskās vajadzības tualetēs, kurās, atšķirībā no daudzām krievu sādžām, ir gan vannas gan klozetpodi, bet uz galdiem, atvilktnēs, istabās uz grīdas. Bet tas tieši tas pats, ko viņi darīja 2. Pasaules karā. Ir tāds krievu vārds, kuru viņi lieto, nonākuši mazvērtību uzjundošās situācijās – насрать. Nu un to tad arī dara tagad, pavisam burtiski.

To redzot, nevaru nedomāt par vēsturisko līniju starp Zelta Ordu un to apstādinājušo Lietuvas dižkunigaitiju, kas pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai un kuras sastāvā ietilpa arī tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas zemes, kuru iedzīvotāji ir Ordas uzvarētāju pēcteči. Vai tik nav tā, ka sadisms, līgumu laušanas tradīcija, bezjēdzīgs kareivīgums, tautsaimnieciska impotence un насрать “kultūra” ir Ordas arhetips, kurš nav raksturīgs šodienas ukraiņiem un baltkrieviem, bet ir raksturīgs tā sauktajiem moskovītiem? Tas, protams, nevar tikt ģenētiski pārmantots, vien iesūkts ar mātes pienu, mantots no iepriekšējo paaudžu audzināšanas. Šī man šķiet ievērības cienīga hipotēze.

 

Un tagad pārcelsimies uz Latviju. Izvēršas kustība, tagad ne tikai sociālajos tīklos, nu jau arī koloniālās administrācijas līmenī – nogāzt pārdaugavas stabu, Tieslietu ministrijai dotas divas nedēļas laika, lai atrastu tam juridisku pamatojumu. Jo tas tomēr esot liecība, kas sludina padomju okupāciju, nevis uzvaru 2. pasaules karā, kā stāsta krievu propaganda. Es arī piekrītu, ka stabs ir jānogāž, jāizmanto tam piemērots brīdis, kuru par tādu atzīst ne tikai LV koloniālā administrācija, bet galvenais – amerikāņi. (Interesanti, ka nacionāļu Kols, kam būtu jābūt pirmajam gāzējām, sāk atrunāties – to neļaujot starptautiskie līgumi.) Man ir sava motivācija “pieminekļa” novākšanai – šķiet, dziļāka un būtiskāka.

Redzot, kā gadu no gada 9. maijā tiek svinēti šie svētki – alkohols, kara dziesmas nebaudāmā izpildījumā, ordeņotas krūtis cilvēkiem, kas kara laikā vēl nebija dzimuši, pikniks un atkritumu kalni otrā rītā – paliek nelabi. Daudz dramatiskākā izpildījumā šo krievu ordu ārdīšanos 2. Pasaules kara laikā ir bijuši spiesti izjust daudzi Eiropas valstu iedzīvotāji. No tā palikušas bailes un riebums. Šo emociju klātbūtne saka – šāda “kultūra” ir neraksturīga mūsu valstij un tautai. Svinētāji to zina, bet tas nerada viņos kaunu, savas mežonības apzināšanos, nožēlu un vēlmi civilizēties. Gluži otrādi – viņi kaifo par izkaroto iespēju гадить un насрать. Viņi kaifo par mūsu nespēju viņiem to aizliegt. Tā ir viņu lielā uzvara – sovjetiskā un visās jomās nesekmīgā krievu pasaule jūtas piesēdusies pie kulturālās pasaules galda un izbauda mūsu nespēju ne tikai viņus no tā padzīt, bet pat atrunāt no насрать uz šī galda. Tāds kaifs pirms atgriešanās savā Ķengaraga vai purčika dzīvoklītī, kurā nekas neliecina par kādām nebūt kultūras alkām!

Bet – RSU un nu jau arī MA docētājs Deniss Hanovs, kuram iznākušas vairākas grāmatas par augsto Rietumeiropas un sevišķi baroka perioda kultūru un kurš kļuvis bēdīgi slavens ar publicitāti LGBT+ frontē, aicina uzvarekli negāzt, lai tur varētu notikt Satikšanās. Ar to viņš laikam domāja Latvijas pamat iedzīvotāju privilēģiju ikgadus bagātināties ar šo насрать “kultūru” un mazohistiski tās priekšā noliekt galvu. Viņš iedomājas, ka te iespējama kaut kāda kultūru saplūšana? Tas taču nav iespējams! Hanovu pieminu ne tikai tādēļ, ka viņš ir it kā tālu no krievu gopņiku un vatņiku izpausmēm. Taču viņš rāda, ka tās tomēr veido krietnu krieviskās identitātes daļu, kuru nekāda Eiropas izglītība nevar nomākt. Neskatoties uz to, ka viņš mums vienu laiku bija “labais krievs”, kurš, iedomājieties tik kāds sasniegums!, brīvi runā latviski un skaitās integrācijas pirmrindnieks, viņu drīz vien neviens nepieņems. Bet viņš ir arī okupācijas armijas virsnieka dēls un arī viņā šajā laikā pamostas tas насрать. Ja 90-tajos būtu notikusi normāla deokupācija, viņš savas intelekta pērles būtu varējis slīpēt Krievijā. Bet diez vai tas viņam būtu ļoti komfortabli – gadījumi, kad viņš ar partneri pie rociņas iepērkas tirgū un kādam īstam gopņikam tas izsauc vēmienu ar sekojošu agresijas lēkmi, noteikti būtu biežāki un nežēlīgāki kā Latvijā.

Manuprāt, steidzami jāpieņem likums, kas par Krievijas agresijas atbalstīšanu un citām насрать “kultūras” izpausmēm ļauj atņemt Latvijas pilsonību, ja tāda ir, un izsūtīt no valsts – man par lielu pārsteigumu, mūsu pierasti impotentā koloniālā administrācija šādas idejas strauji virza. Vai arī jāveic deokupācija citādos veidos. Un, uzsvērsim, tas nebūs pasākums pret krieviem kā etnosu, bet pret krieviem kā manis aprakstīto, Latvijai nelojālo “kultūru”, kas perspektīvā nevar nenovest arī pie nopietniem valsti apdraudošiem konfliktiem.

Ne tikai Latvijā mēs redzam Piektās kolonnas aktivizēšanos – arī Rietumeiropā un pat Kiprā notiek krievu marši Putina bandītu atbalstam. Ļaudis izgaismojas. Kā atšķirt tos krievus vai krieviski runājošos, kuru ģimeņu tikumi ir ordiski no tiem, kas tomēr sevī nes īsteni eiropeiskus arhetipus? Un kāds ir procentuālais sadalījums starp vieniem un otriem?

Man šķiet, šodien mums uzmanīgi jāvēro realitāte un jābūt gataviem uz to, ka, gadījumā ja karš atnāk arī pie mums, Piektā kolonna, atšķirībā no Ukrainas, aktivizēsies momentā. Tad ļoti svarīgi būs, cik mūsu specdienesti būs labi pastrādājuši tagad un vai nebūs tā kā Krievijā, kur viss izzagts un notrallināts īsti ordiskā manierē. Ļoti svarīgi, lai ieroči būtu tikai zemessardzei, nevis ordas bandītiem. Tad mums pašiem būtu jānoturas nedēļu, ātrāk neviens, neraugoties uz NATO 5. pantu,  mums palīgā nenāks.

Tagad īpaši smieklīgi atcerēties, kā tūliņ pēc krievu iebrukuma Ukrainā pie mums tika vazāts sauklis “tikai Putins”. Pilnīgas muļķības – krievu tauta šo cilvēku ir izraudzījusi un izaudzinājusi par tādu, kādu to redzam šodien. Tādēļ dabiski, ka atbildība par šiem noziegumiem ir kolektīva. Īpaši svarīga man šajā sakarā šķiet tā sauktās krievu inteliģences, kura kuplā skaitā tagad atbēgusi arī uz Latviju, reakcija. Vai esam kaut kur ārpus Krievijas redzējuši krievu demonstrācijas pret karu, Putinu un iebrukumu Ukrainā, kuru priekšgalā nostātos kāda hamatova vai barišņikovs? Viņiem taču nekas par to nedraudētu, ja neskaita ordas atlieku naidu! Mūsu policijai viņi būtu jāaizsargā un nešaubos, ka tas notiktu. Bet – baidās. Jeb arī, un tas ticamāk, iekšēji ir putinisti, kuri bēg no Krievijas jo grib dzīvot daudz maz ciešami kaut vai ekonomiski. Kultūras prostitūtas.

Kopš notikumiem Ukrainā esmu aizdomīgs pret katru, kurš Latvijā neprot latviski vai runā ar akcentu. Manuprāt, mums ir jāatsakās no nevainības prezumpcijas ordiskumā un jāpāriet uz principu – pierādi darbos, ka tev nav nekā kopīga ar Putina Krievijas barbariskumu. Esmu gatavs uzticēties tiem krieviski runājošajiem, kuri 1) praktiski palīdz Ukrainas bēgļiem, un 2) izvērš sabiedrisku un politisku darbību pret ordistiem un насрать “kultūras” nesējiem. Minimālā programma, kura jāpilda katram krievam un diemžēl arī daļai latviešu – parādi, ko tu raksti sociālajos tīklos, pirms ar tevi iesaistos sarunā.

 

Kas mani pēdējā mēneša laikā Latvijā ir pārsteidzis visvairāk? Pat ne pārsteidzis, drīzāk šokējis. Tā ir mūsu sabiedrisko mediju, LGBT+ aprindu un kreiso liberāļu neslēptā prokrieviskā un proputiniskā aktivitāte – krievu šovinists Rogozins kļuvis par viņu ikonu. Pirms kara es tam nebūtu noticējis nekādā gadījumā – šķita, nu labi, ideoloģiski apmaldījušies ļautiņi, bet nevar taču būt, ka Latvijas ienaidnieki! Tiklīdz tas kļuva nenoslēpjams, padomāju – nu, korupcija, droši vien komplektā ar šantāžu. Tāpat kā visur Eiropā, arī pie mums Putins ir iebarojis ietekmīgākos mediju pārstāvjus, universitāšu mācībspēkus un sabiedriskos aktīvistus. Kādēļ gan lai Latvija būtu izņēmums, sevišķi tāpēc, ka jau līdz tam bija manāms, kā šīs pašas aprindas barojas no Sorosa stipendijām un pēc tam panāk, ka aizokeāna onkulis pats vairs nemaksā, bet mēs visi no mūsu valsts budžeta?

Tomēr ar laiku man ienāca prātā cita hipotēze. Ne tikai es, daudzi ir redzējuši padomju spiega Jurija Bezmenova liecības par VDK darbību ārzemēs -https://www.youtube.com/watch?v=n2-mEHiHoYY . Viņš saka, ka 85% no spiegošanai paredzētā budžeta faktiski ticis tērēts marksisma un no tā atvasinātu kreiso ideoloģiju eksportam visā pasaulē, galvenokārt pievēršot uzmanību universitāšu, mediju un kultūras autoritātēm. Par šīm tēmām raksta arī latviešu padomju spiegi Imants Lešinskis un Andris Trautmanis. Tā rezultātā 90-tajos gados radās tas, ko Latvijā pazīstam kā sorosismu un kreiso liberālismu. Viņu nedarbs – LGBT+ darbība, uzbrukumi ģimenei un nācijai, kreiso juristu pārņemto tiesu aktīvisms uzurpējot likumdevēja funkcijas un vēl daudz kas cits. Nedrīkst aizmirst šo izpausmju sākotnējo izcelsmi – PSRS un VDK. Apgājušas apkārt pasaulei, tās atgriežas atpakaļ, bijušajās padomju republikās un re – mūsu spriņģes, ločmeles, curikas, lavrences, hazini, kozini un neideri tās uztver kā sev arhetipiski tuvas! Nav nemaz vajadzīgi puskrimināli tipi ar kolorado lentām, kas še atjauno ordas sociālismu, tam lieliski noder latviešu progresīvie.

Vēsture apmet loku un atgriežas pie bijušā un it kā pagājušā – frontes tēva pagalmā. Šķita – nekad vairs un nu jau atkal. Zīmīgi, ka prokrieviskās latviešu propogandones ir galvenokārt sievietes un vīrieši ar aizmiglotu nacionālo un seksuālo identitāti. Arī latvieši, kuri dzimuši un auguši ārpus Latvijas, kādēļ arī viņu nacionālā identitāte ir aizmiglota – kariņi, muižnieki, kažas, tēraudas, streipi. Varbūt tā ir zīme, kas liecina, ka klusējošais latviešu vīrietis savu vārdu pateiks, tikai uzvelkot zemessarga formu un paņemot rokās ieroci? Vai tas liks visām šīm pļorzām vākties turp, kur sauc viņu arhetipiskā izcelsme – uz Putina Krieviju?

 

Nobeigumā par Latvijas Vīru biedrību, kuras viens no dibinātājiem esmu arī es. Mūsu iniciatīva, ierosināt referendumu par grozījumiem Satversmes 110. pantā, pagaidām savākusi 24 tūkstošus parakstu. Tas ir nepietiekami un lielā mērā kreiso liberāļu nedarbs un panākums. Viņu tīkls ar savu propagandu ir samulsinājis daudzus cilvēkus, ieskaitot pašvaldību vadību, kuru izdzīvošanas jautājums ir ietrāpīt tādā politiskajā spēkā, kurš ir Saeimas koalīcijā, kura, kā jau ne reizi vien esmu teicis, veido koloniālo administrāciju. Cilvēki svārstās, daudzi domā – nu lai tak tie geji precas, lai jau viņiem tiek tas Bordāna izlolotais civilattiecību likums.

Diemžēl tas ir daudz nopietnāk. Jau tagad tiek iniciēti arī likumu grozījumi par naida runu – saskaņā ar tiem katrs, kas tikai pajokos par netradicionālu seksuālu orientāciju, var nokļūt cietumā. Bērni skolās tiks mudināti izvēlēties kādu no nebinārajiem dzimumiem un pieaugot neveidot dabisku laulību un ģimeni. Šādai propagandai ir milzu spēks, tā vēl vairāk samazinās dzimstību, sakropļos daudzus un nostādīs mūsu tautu iznīcības priekšā.

Neaizmirsīsim – tā ir globālistu programma, kuras saites ar PSRS un VDK nav noslēpjamas. Iznīcināt nācijas, baznīcas un ģimenes – tas bija jau Ļeņina programmā ierakstīts. Šī mērķa sasniegšanai visi līdzekļi labi. Lai arī pašā Krievijā homoseksuālisma propaganda ir aizliegta, izmantot LGBT+ un citas globalizācijas kārtis pret “pūstošajiem rietumiem” ir tipiski VDK stilā. Es ļoti uzmanīgi vēroju, kas notiek ar ASV militāro palīdzību Ukrainai. Diezgan skaidri redzams, ka 2021. gada novembra sākumā ir notikusi ASV un Krievijas vienošanās par ietekmes zonu sadali Eiropā, savdabīga Jalta-2. Krieviem ticis pateikts apmērām tā – ja variet paņemt Ukrainu nedēļas, augstākais mēneša laikā, mēs būtiski neiebildīsim, tikai “izteiksim nosodījumu” un ievedīsim kārtējās sankcijas, kuras krievi iemācījušies sekmīgi apiet. Tagad amerikāņiem ir problēma – ukraiņi nepadodas un ja krievi zaudē, tad kas būs ar šīs milzu valsts kodolarsenālu?

Amerikāņi neļāva poļiem MIGus un slovākiem – s-300 pretgaisa aizsardzības kompleksus nodot ukraiņiem. Arī militārā palīdzība tikai vārdos – 800+500 miljoni. Salīdzinājumam – Luksemburga 250 miljoni, Igaunija 220, Čehija 1 miljards. Kā tad tā? Izskaidrojums vienkāršs – ASV demokrāti un Baidens ir megakorporāciju deep state kabatā. Šī slepenā vara ir tā, kas veicina globalizāciju, tas ir viņu interesēs. Viņiem bija vajadzīga Krievijas, nevis Ukrainas uzvara.

Par laimi, Ukraina parādīja visai pasaulei, ka savu likteni izšķirs pati. Izskatās, ka amerikāņi savu taktiku mainīs, beidzot piegādājot ukraiņiem visu kas vajadzīgs krievu satriekšanai. Pēc tam gan būs problēma ar krievu atombumbām, jo Krievija, visticamāk, sadalīsies daļās. Bet gan jau tas atrisināsies, visas pasaules diplomātijai strādājot vaiga sviedros.

Vīru biedrības iniciatīvas atbalstīšanai būtu jābūt tik pat pašsaprotamai un masveidīgai kā privātajai pašorganizācijai, vācot un sūtot palīdzības kravas Ukrainai. Tas ir tas pats karš, tikai dažādos līmeņos. Vērojot, kā cilvēki iesaistās, sūtot ukraiņiem par savu naudu pirktu pārtiku, apģērbus, medikamentus, automašīnas, kvadriciklus un vēl daudz ko vajadzīgu tiem, kas zaudējuši mājas un kas karo, mani pārņem lepnums par savu tautu. Es ceru, ka līdz parakstu vākšanas beigām par referendumu 110. panta sakarā, šāds pats entuziasms izvērtīsies arī mūsu pašu bērnu un ģimeņu aizsardzības frontē. Neatlieciet uz pēdējo dienu, cīnieties pret globalizāciju visās frontēs!

Turpināsim būt eiropieši šī vārda tradicionālajā nozīmē! Iztīrīsim savas mājas ne tikai no Ordas pēcnācējiem, bet arī no tās perinātās ideoloģijas izplatītājiem! Rūpēsimies par saviem bērniem, ģimenēm, kristīgajām draudzēm un latvisko kultūru! Atgūsim pašapziņu, kuru iedragājusi nenotikusī deokupācija un imunitātes trūkums pret globālisma tīkojumiem! Lai mūžam dzīvo Latvija!

Komentāri

Skauģis

Mhmm…, šķiet kaut kur kādā no Krievijas propogandas kanāliem biju dzirdējis, tieši šo pašu stāstu, ka tautas iznīcību un pat okupantu iebrukumu Ukrainā ir radījusi Eiropas netradicionālo seksuālo orinetāciju pārstāvji un to aizstāvības organizācijas un dzimumaudzināšanas stundas skolās LoL. Kaut kā šķiet vai pats VR tik nebūs saistīts ar paša peltajiem proputinistu un prokrievisku propogandonu pārstāvjiem???

    RP

    Nu, bet VR taču saka: “Iznīcināt nācijas, baznīcas un ģimenes – tas bija jau Ļeņina programmā ierakstīts. Šī mērķa sasniegšanai visi līdzekļi labi. Lai arī pašā Krievijā homoseksuālisma propaganda ir aizliegta, izmantot LGBT+ un citas globalizācijas kārtis pret “pūstošajiem rietumiem” ir tipiski VDK stilā.”
    Nav pārprotams, ka VRprāt, piesauktie globālistiskie un kreisi ideoloģiskie elementi nav īsteni eiropeiski un mūsu civilizācijas attīstību veicinoši, un ja sagadīšanās pēc šī attieksme sakrīt ar kādiem Kremļa naratīviem, tas nekādā ziņā vēl nenozīmē, ka VR būtu putinists. Viss teksts taču liecina tieši par pretējo.

Benita

Ak vai…

RB

“Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”

Vitauts

насрать… jau citi bija pētījuši šo izpausmi – fiziski pakakāt. Tur bija gan franči pieminēti, gan briti, bet kopējais secinājums bija ka šīs izpausmes ir dzīvnieciskas – savas teritorijas iezīmēšana, kā piemēram to dara kaķi ar savu urīnu.

Kristīne

Viņi jau tā jūtas kā “изгои”. Vienmēr tā ir jutušies. Bet tagad jo īpaši… Un ir pārāk liels kārdinājums piedzīvot vienotības un spēka sajūtu apvienojoties visiem pret kaut ko. Šī “nekādība” ir viņu identiāte.
Te, manuprāt, var līdzēt vienīgi lūgšanās par viņiem – lai nāk brīnums un dod šiem cilvēkiem gaismu no augšas un citu identitāti. Nekas cits nespēs konkurēt ar gandarījumu, ko sniedz apvienošanās ar sev līdzīgajiem – var paraudāt, kopīgi paskumt, sērīgi padziedāt par savu izstumtību un apvienoties visu apkārtējo ienīšanai lepnā aizvainojumā… Kas var būt saldāks par to… Citas “tortes” viņiem nav…

Jānis Ozols

Kā nekas nemainās. Sākumā pieminēji satriekto Hruščovu Amerikā, redzot viņu lidmašinu. Viens no pirmajiem Ukrainā iznīcinātajiem objektiem bija Mrija

pelikans

Notiekošais man atgādina laiku ap 2.Pasaules karu- vienā pusē fašisti(tam pierādījums ir uzspiestās sprices), otrā krievi, kas nav ar neko labāki. Mēs esam pa vidu. Kā Timotija Snaidera grāmatā “Asinszemes”.

Publicēts: 04.04.2022
Komentāru skaits: 8