Skatīt komentārus

Dace Morica Hm, Latvijā ir vērojama gados jaunu akadēmiski izglītotu vīriešu histērija saistībā ar Rudzīti. Manā paaudzē vīri ar savām mātēm diezgan plēšas, jo vecāki paliek, jo enerģiskāk, un viņas nemaz tik errestīgi mātišķas vairs neatļaujas būt, bet šiem ir zināms laikotāju bariņš iz karstām feministēm J , aiz ko necensties, laikam uzreiz lustīgi paliek, kad tāds gudrs jauns vīrietis aizstāv, un šis jau arī droši vien skumjš nejūtas. Citiem vārdiem, baigās kaislības un mīlas scēnas.

Tāds komentārs feisbukā kā reakcija uz publikas reakciju par manu tai brīdī gaidāmo, bet nu jau novadīto lekciju Ventspils bibliotēkā – http://www.ventasbalss.lv/news/read/27975 . Pasākums izdevās diezgan kupls, neapmierinātu atsauksmju nav, man pašam laba sajūta par notikušo. Tomēr atgriezīsimies pie notikumiem pāris dienas pirms lekcijas – Artūra Vrubļevska, Ventspils augstskolas zinātniskā prorektora kaislīgās reakcijas, ar kuru var iepazīties Ventas balss tikko norādītajā avotā. Vrubļevska kungs tur vairākkārtīgi citē manu daudz cietušo rakstu – https://www.viestursrudzitis.lv/vai-ir-izgudrots-kas-labaks-par-vardarbibu/ . Iegāju tajā, pēc ilgiem laikiem. Izrādās, tas nemitīgi un sistemātiski ticis apmeklēts, kopš es ap Jauno gadu tur pārstāju iegriezties un kad tur bija nepilni 20 tūkstoši skatījumu. Tagad to skaits pieaudzis līdz 95 738 un, varbūt pateicoties Vrubļevska kunga emocijām, turpina augt ar ātrumu 500 skatījumi dienā!!! Laikā, kad diezgan laba grāmatas tirāža ir 1000 eksemplāru, tāda vilkme!

http://biblioteka.ventspils.lv/wp-content/uploads/biblioteka_GB.jpg
http://biblioteka.ventspils.lv/wp-content/uploads/biblioteka_GB.jpg

Domāju, iemesls, kādēļ tas tā– ir trāpīts nacionāli svarīgā punktā. Tādā, kuru pašiem negribas atzīt par svarīgu – bet dusmas, kas rodas, tam pieskaroties, gan gribas projicēt uz kaut kādu tur Rudzīti – viņš sliktais un vainīgais, sitīsim krustā! Bet nav jau tikai dusmas un nogalināšanas, izslēgšanas kāre – tad šis raksts būtu jau sen aizmirsts. Ir arī interese, kaut kāda slepena un noturīga. Tādas reakcijas liek man meklēt – kas ir šis punkts?

Biju paredzējis Ventspilī parunāt par vienu ģimenes trīsstūra aspektu – kādas iekšējas norises notiek ar Māti, kad parādās Tēvs – visās šo norišu niansēs? Varam uz to skatīties kā uz konkrētu notikumu, bet tikpat labi – kā uz patriarhāta dzimšanu. Kā uz Rejas attiecībām ar Kronu. Bērnam vairs nav tikai Māte, ir arī Tēvs.

Viena no bildēm par šādām norisēm – māte piespiedusi pie krūtīm bērnu kā vairogu pret viņasprāt, agresīvo Tēvu, kurš arī izskatās iekarsis cīņā. Varbūt viņam nevis bērnu, bet sievu vajag… Un – viņam jābūt iekarsušam, jo bilde, kuru viņš redz, nav aicinoša. Un kas notiek ar bērnu? Viņš taču piespiests pie mātes un tādējādi „identificēts” ar viņu – abi skatās vienā virzienā. Skaidrs, ka bērnam tā frontes līnija ir „mēs” un „viņš”! Un skulpturāls izaicinājums – pamēģini, Tēvs, šo dzīvo vairogu atraut! Skaidrs, ka bērns nemaz nepagūst sajusties Mātes izmantots, viņš jūtas kā tās aizstāvis, tas viņam ir pagodinoši, viņš gatavs mātes vārdā mirt, lai gan droši vien nesaprot, ko tas nozīmē! Un – nevar tak gribēt, lai šo situāciju bērns izjustu kā – „viņa man atņem tēvu”. Vai – „viņa man neļauj just, ko es pats jūtu”. Un domāt – „kas ir manas intereses un kas nav”. Bet objektīvi tas ir tieši tā.

Otra bilde nāk no kāda stāsta, kas man stāstīts. Māte, izspūrusi, ar krāsns kruķi rokā, izmisumā kliedz uz bērnu un izskatās tāda, kas gatava nosist. Viņa arī sit ar to kruķi, vairākas reizes… Un tagad saliksim abas bildes kopā – māte, kuru bērns izjūt kā izspūrušu un ar krāsns kruķi rokā, ir piespiedusi šo pašu bērnu kā vairogu sev pie krūtīm un izaicinādama kliedz tēvam, kurš tuvojas – „nu, sit, sit!”.

Jūs teiksiet – tas jau tik bieži nenotiek un ja notiek, tad tikai sociālā riska ģimenēs! Diemžēl tā nav taisnība – tādas lietas notiek, tās kļūst par ģimenes noslēpumiem ne tikai nabadzīgu un neizglītotu vecāku mājās. Un pat ja tas tiešām būtu retums, iemesls, kādēļ šo stāstu, simboliski izpaužas daudzās citās situācijās. Ļoti bieži notiek, kas mātes aizliedz saviem šķirtajiem vīriem tikties ar kopējiem bērniem un šos bērnus audzināt. Kā tiek kvalificēta šādu māšu rīcība? Vai viņas tiek kaut kā sodītas par savu bērnu tiesību uz abu vecāku audzināšanu pārkāpšanu? Kur nu! Parasti tiek pieņemts, ka ja viņas tā rīkojas, tad gan jau tam ir kāds pamats. Gan jau tas ir pareizi, jo viņas spēj labāk novērtēt situāciju, nekā tēvi!

Ja tēvs atbild uz šādu bērna un savu tiesību ierobežojumu agresīvi, tad tā parasti tiek kvalificēta kā vardarbība un viņš vienīgais tiek par to vainots un parasti jau saskaņā ar visādām juridiskām procedūrām arī tiek nepielaists bērnam. Māte panāk savu. Neviena bāriņtiesa nav sodījusi nevienu māti par nesadarbošanos ar šķirto vīru bērnu audzināšanā. Tas nozīmē – tiek redzēts tas, kas „ap sitienu”. Bet ne tas, kas „pirms sitiena”. Kur nu vēl mitoloģija un patriarhāta cīņa par savām un bērna tiesībām.

Un tagad mēģināšu sasiet kopā visus tikko izstāstītos stāstus. Pirmais – Daces Moricas novēroto „gados jaunu akadēmiski izglītotu vīriešu histērija saistībā ar Rudzīti”, otrais – mātes sistais un aizsargājoties pie krūtīm piespiestais bērns un trešais – neiespējamība kaut kā ietekmēt mātes, kuras izmanto bērnus cīņās ar šo bērnu tēviem. Ceturtais – mītu par Tēva cīņu ar Māti uzniršana ikdienas realitātē.

Puika, kurš mātes vadīts, nostājies pret tēvu tad, kad pats to ietekmēt nevarēja, turpina tā rīkoties arī savā pieaugušā dzīvē. Jo viņam būtu jāsajūt milzu vainas sajūtas pret Tēvu, ja viņš ieraudzītu, kā ticis Mātes izmantots. Tādēļ viņš krampjaini turas pie pārliecības, ka ģimenes vardarbība rodas tikai no vīriešu agresivitātes, nevis arī no matriahāla refleksa izmantot vīriešus, lai dabūtu no tiem bērnus un tad – izmantot bērnus, lai atraidītu vīriešus. Tādēļ šie „jaunie vīrieši” arī manā „skandalozajā” rakstā izlasa to, kas tur nav uzrakstīts – ka vardarbība ģimenē un sieviešu sišana ir atbalstāma lieta un ka arī mūsdienās to vajadzētu veicināt. Un tas tā notiek, neskatoties uz to, ka ir cita lasītāju grupa, kas vīru vardarbību pret sievām nekvalificē kā sliktāku un nepieņemamāku par šo sievu vardarbību pret saviem bērniem, iejaucot tos vecāku strīdā. Šī lasītāju grupa saka – ļoti labi Rudzītis to tā aprakstījis!

Matriarhālais egoisms ir apbrīnojams. Daudzām mātēm nav iespējams ieskaidrot, ka viņu vīrus atraidošā rīcība nozīmē tēvu atņemšanu kopējiem bērniem! Viņas turpinās būt pārliecinātas, ka bērniem labāk bez „šī briesmīgā tēva”. Bet – kādēļ tad tu gūlies ar viņu gultā un radīji bērnus? Ak tāpēc, ka tad viņš vēl nebija briesmīgs? Bet vai tava atraidošā un bērnus izmantojošā uzvedība nevarētu būt veicinājusi šādu vīra uzvedību?

Kāpēc daudziem ir šis savdabīgais aklums – neredzēt matriarhālo agresivitāti un Tēva kastrēšanu un nogalināšanu ar Dēla rokām tur, kur tā visu deguna priekšā izpaužas ikdienā? Kādēļ mēs nepaužam savu sašutumu par muguras griešanu pret vīru, piespiežot to darīt arī pie krūtīm piespiestajam bērnam? Kādēļ šādām mātēm netiek piespriestas apmācības, mediācija vai psihoterapija? Kādēļ gadījumos, kad viņas sabotē risinājumu meklēšanu vecāku pārī, netiek skatīts jautājums par vecāku tiesību atņemšanu?

Uzdrošinos teikt – tāpēc, ka lielā sabiedrības daļā ir šīs bērna bailes nodarīt mammai pāri, jo viņa tak var paņemt savu krāsns kruķi. Labāk identificēties ar viņas matriarhālo sašutumu un saskatīt vainīgo tikai atraidītajā vīrietī, kurš dažreiz izmisumā un bezpalīdzības sajūtās arī rīkojas nepareizi!

Tā sabiedrības daļa, kurai ir šīs bailes no agresīvās mātes, „aizstāv sievietes” pret pašu izdomātu uzbrucēju – šajā gadījumā Rudzīti. Un ja man ir atņemts papīrelis, kas lepni tiek saukts par sertifikātu un es esmu izslēgts no Latvijas psihoterapeitu biedrības, kas šos sertifikātus tirgo, tad tas neko sliktu nevar liecināt par pašu biedrību vai tās Valdi – tas ir pilnīgi izslēgts, Mammai vienmēr ir taisnība! Vai precīzāk – ir briesmīgi bail iedomāties, ka Mammai varētu nebūt taisnība. Jo tad būtu jāatzīst arī sava vaina Tēva nogalināšanā, bet par to iedomāties vēl vairāk bail!

Bet ir taču pilnīgi skaidrs, ka manā konfliktā ar LPB Valdi kā Māti tai nebija un nav 100% taisnība. Un jo vairāk laika kopš tā notikuma paiet, jo skaidrāk tas redzams. Es izraisīju sabiedrībā svarīgu diskusiju – par sieviešu lomu biznesā un politikā, un turpināju ar arvien jaunu, bet savstarpēji saistītu jautājumu uzdošanu un atbilžu piedāvāšanu. Man netika atbildēts profesionāli, argumentēti un simetriski – ar rakstu pret rakstu, ar diskusiju pret grāmatu, ar sarunu klātienē par dažādām greizām teksta interpretācijām. Atbildes bija emocionālas – aizvainojums un niknums, kura izcelsme nāk no arhetipiem, nevis no Rudzīša. Profesionālā ētika tika pielietota, nevis lai tā palīdzētu attiecībām, bet kā uzbrukuma un atriebības ierocis par tām pašām arhaiskajām publikas jūtām. Ar mani tikai nevis diskutēts, bet man aiz muguras pieņemti lēmumi. Jebkuru tekstu taču mēs uztveram tikai caur interpretāciju! Bet šo lēmumu pieņemšanā netika prasīta mana interpretācija – ko es ar to vai ko citu biju domājis? Bija pilnīgi pietiekami ar revolucionāru pārliecību par sava aizvainojuma un niknuma taisnīgumu.

Kā tas nāk, ka man pilnīgi nepazīstams cilvēks – Ventspils augstskolas zinātņu prorektors, ne sevišķi iedziļinājies lietu būtībā, arī mani ir notiesājis, nosaucot par šarlatānu? Laikam jau tādēļ, ka Mātei – LPB Valdei nevar nebūt taisnība. Vai tiešām? Kāds tam loģisks pamatojums?

Ir taču skaidri redzams, ka ne LPB, ne jebkuru citu profesionālu biedrību vai asociāciju neviena cita sabiedriska vai valstiska institūcija nekontrolē un nesertificē. To autoritāte balstās maģiskā pārliecībā, ka vairākumam nevar nebūt taisnība. Un ka vairākums ir čakls, kas tas mīl iedziļināties lietu būtībā, prot respektēt mazākumu un stāv pāri mirkļa emocijām. Es šeit nerunāju pat par LPB vairākumu – diezin vai tas būtu pieņēmis tādus pašus lēmumus kā Valde. Jo, lai mani izslēgtu no LPB sastāvā ietilpstošās Psihodrāmas un Sociometrijas biedrības, kopsapulcei balsu nepietika…

Pret to pašu maģisko pārliecību, ka Mātei vienmēr taisnība, labi darbojas vienkārši jautājumi. Piemērām – vai LPB Valdes locekļu autoritāti apstiprina kādi publiski kontrolējami apliecinājumi – grāmatas, publikācijas? Jeb visa tā sauktā autoritāte balstās tikai savstarpēji izsniegtu papīrīšu kalnos? Kādēļ uz lielā sabiedrības daļā atzītām Rudzīša grāmatām nav profesionālu atbilžu, zem kurām ir konkrētu cilvēku paraksti – ja jau pa kaktiem tiek čukstēts, ka tās neatbilstot kādām tur zinātnes prasībām? Vai tik ne bailes parādīt savu muļķību un nespēju aptvert Rudzīša pienesumu? Ja jau šīs skaļās apsūdzības nav no pirksta izzīstas, kādēļ Rudzītis joprojām ir pasniedzējs Viļņas eksistenciālās un humanitārās psiholoģijas institūtā, kura autoritāte Latvijā nekad nav tikusi apšaubīta?

Ja kādam tomēr ir drosme paanalizēt LPB Valdes darba kvalitāti, varbūt viņš ieklausīsies manos novērojumus, secinājumos un domās. Pirmkārt, es uzskatu, ka katram apmācību nobeigušam speciālistam nav jāšaubās par savu kvalifikāciju un spēju un tiesībām šo kvalifikāciju pielietot, sevišķi, ja viņš ikdienas to pielieto un regulāri piedalās dažādos kvalifikācijas celšanas pasākumos.

Ja viņš domā, ka citu speciālistu viedokļi šo savu priekšstatu var pilnīgot, tad viņš var lūgt sevi papildus sertificēt, eksaminēt vai tamlīdzīgi. Bet nedrīkst nonākt pie absurda – ļaut šai citu speciālistu grupai (Sertifikācijas komisijai, Valdei) iedomāties, ka viņa ir tā, kas piešķir, iedod kvalifikāciju! Neko LPB man nepiešķir un viņai nemaz nav ko piešķirt – tā ir tīra maģiskās domāšanas izpausme. Tāda LPB var tikai atzīt vai neatzīt. Tieši tāpat es varu atzīt vai neatzīt LPB. Tā tas ir ne tikai no loģikas, bet arī no pastāvošās likumdošanas viedokļa – LPB sertifikātam vieta ne Ārstniecības, ne citos likumos nav paredzēta. Tādēļ manis izslēgšanā no LPB un viņu sertifikāta atņemšanā nevajag saskatīt to, kā tur nav. Manu objektīvo kvalifikāciju un profesionālo pašvērtību tas nemaina. Tas tikai ir palīdzējis Valdei paust savas emocijas, veicināt maģisku domāšanu un līdzīgi kā pūšļotājiem, kas „uzliek lāstu”, mēģināt man nodarīt pāri, atriebjoties par izdomātiem pārkāpumiem. Bet tas jau var darboties vien tiktāl, cik es un citi šādai pūšļošanai notic.

Otrkārt, jebkurš profesionālās ētikas pants ir daudznozīmīgi interpretējams. Ja kādam stipri gribas uzspiest man savas interpretācijas, neklausoties manējās, tad viņš nevar saprast manus motīvus darīt to, ko es daru. Un ja tomēr viņš atļaujas pieņemt lēmumus, kas balstās viņa interpretācijās, tad viņš izmanto ētiku, lai iesistu, nevis tam, kam tā domāta – profesionālo attiecību veidošanai. Man nav jāuzticas cilvēkiem, kas ētiku izmanto šādi.

Un treškārt – ja profesionāla organizācija nemaz nenodarbojas ar tajā izvirzīto jautājumu diskutēšanu (piemērām, manas grāmatas nav analizētas), tad tā kļūst par varas izmantošanā motivētu struktūru. Tās amatpersonu vēlme iegūt personisku varu – kā galvenais motīvs, iesaistoties šādā organizācijā. Rezultātā 3-4 arhetipiski nokaitinātas un šņācošas dāmas nosaka ne tikai Valdes, bet pat it kā visas LPB pozīciju – jo vairumam ierindas biedru nav nekādas vēlmes iedziļināties notikumu niansēs un ļaut sevi apsmērēt visādiem netīrumiem. Notiek profesijas ģimeniskošana, parādot, cik daudz patiesības ir manos spriedumos par sieviešu lomu biznesā un politikā. Tikai – es šīs domas izteicu nevis lai kādu diskriminētu (un lai sievietes tiktu masveidā atlaistas no darba, piemērām), bet lai, balstoties uz šīm domām, mudinātu samazināt nevēlamās ietekmes. LPB tas nenotiek, bet vajadzētu – 90% no tās biedriem taču ir sievietes ar visiem viņu matriarhālajiem riskiem!

Paralēles ar Mātes un Tēva mitoloģisko cīņu par Bērnu apskatāmajos notikumos varam saskatīt arī jautājumā – kāds labums Bērnam (Latvijas psihoterapijai, klientiem) no tā, ka Rudzītis tiek marginalizēts un dēmonizēts? Par to tas, ko saucu par Māti, ir domājuši vismazāk. Kāds labums būtu tiem ventspilniekiem, kuri atnāca uz manu lekciju un bija apmierināti, ja tā tiktu aizliegta un viņi neiegūtu to, ko ieguva? Ja lekcija būtu aizliegta, neviens, protams, neuzzinātu neko par šo labumu. Tāpat kā to neuzzina tie cilvēki, kas visa šī tvana saindēti, ir pazaudējuši ceļu pie manis kā klienti vai kā grāmatu lasītāji. Kāds cits viņu vietā ir izlēmis un viņi, savu problēmu mākti, nevar būt tik stipri, lai izlemtu paši. Domāju, līdzīga situācija izveidojusies daudz kur – cilvēki, kas paši nav iepazinušies ar manu skatījumu no pirmavota – grāmatām, rakstiem, pētījumiem, spiesti vadīties no tādām kampaņām, kādas tika sarīkotas pret mani.

Protams, ka runāt par ko tādu kā Latvijas psihoterapija nevar un nevarēs vēl ilgi. Jo, atšķirībā no Lietuvas, kur psihoterapeiti satiekas lai runātu par profesionālo, mums fokuss ir uz varu – likumos neparedzētu sertifikātu tirgošanu, mēģinot sabiedrībai pasniegt tos kā uzticamības garantus. Lietuvā nez kādēļ nekādi sabiedrisko organizāciju izdoti sertifikāti nav izrādījušies nepieciešami. Un mums ir fokuss uz profesionālās ētikas neētisku izmantošanu – dažu personu emocionālai apmierināšanai.

Ņemot visu šo vērā, mana dalība LPB, protams, nav iespējama. Taču ne jau tādēļ, ka esmu no tās izslēgts. Dalība nav iespējama tādēļ, ka šīs organizācijas Valde nevis palīdz man domāt un strādāt, bet kaitē tam. Tā nodara ļaunumu manam darbam un profesijai. Tā dod signālus tādiem kā Artūrs Vrubļevskis un viņš kā akls ierocis iesaistās Mātes cīņās, kuru loģiku vēl nesaprot. Bet labums jau arī ir – viss šis ir kā viena liela skatuve, notiekošo uz kuras mēs varam vērot un analizēt.

Komentāri

Bryuvers

Labums 🙂 jau nu gan ir tikai tad, ja saproti, māki interpretēt šo scēnu. Jo tad tas vēlreiz pārliecina, ka arhetipu teorijas runā par tepat ikdienā redzamu realitāti, un nav nekādas ezotēriskas fantāzijas.

Par to cīņu pret Viestura grāmatām… Vispār esmu ieskatījies vairākās amerikāņu psihoterapeitu grāmatās un šķiet, ka tās pēc stila ir līdzīgas: nemērķē tieši uz akadēmisku auditoriju, bet gan drīzāk uz cilvēkiem, kam interesē paskatīties uz savu dzīvi no psiholoģiskām pozīcijām. Tajā pašā laikā dažās no šīm grāmatām parādās arī pieredzes ceļā izdarīti atklājumi, ko pēc tam izmantojuši citi psihoterapeiti. Nu, vai šīs grāmatas ir zinātniskas? Tautai? Viņas savā vidē dzīvo, šķiet, pašsaprotami, bet pie mums par tāda paša rakstura literatūru tiek pieprasītas papildus autoritātes garantijas, tādas kā atbilstība mūsdienu akadēmiskiem standartiem.

Nogurums

Cerēju ko jaunu izlasīt, bet diemžēl vecā dziesma.

narciss

Aizvainota puišeļa vaimanas: ” Brriesmīgā Māte man sadeva pa ciskām”. Vajadzētu skriet pie Tēva sūdzēties, bet kur IR Tēvs?
Neviens ar tām grāmatām necīnās, nav aizliegts lasīt. Tās ir autora skatījums un versija par sev svarīgām tēmām, t.i., daiļliteratūra.

Gladiola

Teikt, ka bāriņtiesas ir tikai mātes pusē, nozīmē nezināt, kā tās strādā. Mūsu valstī bērnu, piemēram, pie ārsta, var atvest tikai māte vai tēvs ( pat ne vecmāmiņa vai vectētiņš). Tā kā mans vīrs nav mana vecākā dēla tēvs, loģiski, ka viņš tam bērnam skaitās svešs cilvēks kaut dzīvojam vienā ģimenē, un visādas vadāšanas (un pat slimības lapas) viņam nepienākas. (Piemērs, mazais dēls slimnīcā, es pie viņa, bet vīrs nevar paņemt slimības lapu lielā aprūpei, jo nepienākas, kaut reāli ir skaidrs, ka es nevaru būt reizē slimnīcā un mājās, risinājums – es braucu mājās pie lielā un vīrs paliek slimnīcā ar savu bērnu, tad slimības lapu dod, tikai palāta jādala ar diviem citiem bērniem un viņu mammām). Aizgāju uz bāriņtiesu pajautāt, ko darīt. Man skaidri pateica, ka mans vīrs juridiski nekādas tēva funkcijas pildīt nevar, ka bērnam ir tēvs un, ja vien šis tēvs neapdraud bērna veselību un dzīvību, viņam ir tiesības uz tēvu. Es gan nebiju nākusi kaut kādas tēva tiesības apstrīdēt, bet gan lūgt risinājumu sadzīviskām situācijām. To man izdeva pilnvaras formā, kur manas tiesības tiek paplašinātas uz manu vīru, kas atrisina visas problēmas sadzīvē, bet jurudiski nozīmē, ka attiecībā uz lielo puiku mans vīrs darbojas mātes vārdā. Tēvs netiek aizskarts. Jautājums, vai bērnu vienmēr atstāj iespaidu mātei, nav īsts jautājums. Bieži vien vīrieši no sava bērna/bērniem atsakās paši. Ja vīrietis to negrib, cīnās un lieta nonāk līdz tiesai, tad neviena tiesa neteiks, ka viņam nav nekādu tiesību, ka bērniem jāpaliek pie mātes un viss. Man šķiet, vīrietim, kas nav pēc dabas orientēts uz rūpēm un gādību, ir grūtāk ar bērnu vienam. Jo vajag ne tikai bērnu dzīvē palaist, bet arī barot (katru dienu!), drēbes mazgāt, pašu apkopt, un sievietēm tas padodas labāk, viņas neizjūt tādu nepatiku pret kakām, vēmekļiem un bezgalīgiem klepiem. Vīrietim parasti tā mīlestība nav tik spēcīga, lai uzņemtos arī sievas pienākumus pēc šķiršanās. Man, piemēram, par bērnu galīgi nebija jāplēšas. Pirmais vīrs bija ar mieru man atstāt visu, bērnu ieskaitot, ja vien viņam par izmaksāju apaļu summiņu. Izšķīrāmies pie notāra, viss smuki. Pats parakstījās, ka bērnu atstāj man, un viņa atteikšanās mani šokē vēl šodien. Tā doma bija izmantot bērnu kā instrumentu, lai mani sodītu. “Ak, gribi šķirties? Nu tad tiec ar visu galā viena. Tad tu redzēsi kā tev būs.” Tikai pārrēķinājās. Jo es tiešām tiku galā.

    Bryuvers

    Bet tas jau ir birokrātisms. Rezultātā uz Tava vīra kā bērnu tēva autoritāti tika veikta vājinoša ietekme, un tas nemaz neliecina par bāriņtiesas patriarhālu noskaņojumu.

      Gladiola

      Bryuver, es īsti nesaprotu Tavu komentāru. Kā Tu to domāji? Manuprāt, bāriņtiesa vienkārši nošķīra tēvu no mātes vīra. Tēvs ir tēvs, bet mātes vīrs ir mātes pārstāvis. Attiecībā uz viņa paša bērnu neviens viņa tiesības neapšauba. Vai kā Tu saproti tēva autoritātes vājināšanu?

      Bryuvers

      Pēc tā, kā Tu stāsti par savu ģimeni, es saprotu, ka Tavs tagadējais vīrs faktiski pilda tēva lomu arī Tavam vecākajam dēlam. Manuprāt asinsradniecība ir svarīgāka attiecībā uz mātes lomu, it īpaši, ja runa ir par dēlu. Tēva lomas uzsvars, savukārt, ir ticība. Tēvs ir atdalītājs, no ģimenes ārā pasaulē vedējs, individuālās attīstības veicinātājs. Viņam nav tik svarīgi būt “īstajam”. Es pavisam noteikti varu teikt, ka savā dzīvē daudzus izšķirošus tēva lomas momentus esmu saņēmis no citiem, nevis no miesīgā tēva. Tomēr, lai tas viss strādātu, bērnu mātei ir jārespektē viņa tiesības audzināt bērnus. Bet bāriņtiesa parūpējās, lai Tu vairāk sajustos kā vienīgais pilntiesīgais vecākā dēla vecāks. Es pieļauju, ka tas ir patīkami, bet tas nav par labu dēla attīstībai un ir arhetipiski (Mātes-Dēla diāde).

Gladiola

Ā, nu ja Tu tā to biji domājis, tad tā sanāk gan. Jā, Tu pareizi saproti, ka mans vīrs ir vairāk tēvs nekā biotēvs, bet, manuprāt, bāriņtiesa aizstāvēja īstā tēva un īstā bērna tiesības, norādot, ka tas, ka mamma ir izšķīrusies, nenozīmē, ka viņa bērnam var iecelt jaunu tēvu. Man stāstīja par bērna tiesībām uz tēvu, to es skaidri atceros. Te jau nav runa tik daudz par mani personīgi. Es ar savu piemēru gribēju parādīt, ka nav tā, ka atskrien mamma uz bāriņtiesu un viņai visu izdara kā vajag. Bet nu papīri ir viena lieta un dzīve cita. Tie papīri neko nemaina. Tikai uzturēšanos slimnīcā. 🙂 Un man arī šķiet, ka Viesturs pārāk romantiski skatās uz vīriešiem un viņu mīlestību pret saviem bērniem. Arī vīrietis var izmantot bērnu kā ieroci: “Es tev nemaksāšu alimentus, jo bērns pie manis nedzīvo, ja jau gribēji dzīvot bez manis, tad tiec pati galā.” Ne jau man tā nodara netaisnību vai soda, bet bērnu. Un teksti :”Es nevaru ar viņu ( savu bērnu) runāt. Tas mani pārāk sāpinās”. Bāc! Kas par infantilismu! Domā, kas sāpinās bērnu, nevis, kas sāpinās tevi! Nu muļķis kaut kāds!

Gladiola

Un nē, es nesajutos kā vienīgais pilntiesīgais bērna vecāks. Tieši otrādi – es sajutos, ka, lai kur arī ietu, man visu laiku būs jārēķinās ar biotēva tiesībām. Pat ja viņš tās neizmanto, viņam tās neviens neatņems bērna interešu vārdā.

Bryuvers

Protams, katram dzimumam savas infantīlisma izpausmes.

Viedais

Diemžēl šī nav vienīgā nozare LV, kur bariņš ar censoņiem nodibina biedrību, kas sāk sniegt sertifikātus, kas it kā atļauj speciālistam darboties savā specialitātē. Nelaime tā, ka cilvēks no malas nesaprot, ka tā nav valsts kontrolēta iestāde, bet gan privāts veidojums, kas dažkārt ir paredzēts konkurentu ierobežošanai. Ir jau labi, ka speciālisti vēlas uzņemties kontroli pār savu lauciņu, bet dažkārt nesanāk vis tik godīgi. Kamēr sertifikātu drukātājus nekontrolēs cits, nopietns veidojums speciālisti un patērētāji tiks ierobežoti un mānīti.

turqx

Sic, sieviete valda, vīrietis vada. Cik sexiski, bet vienmēr tā.

Linda

Sagadījās, ka izlasīju uzreiz divus bloga ierakstus – sāku ar Rukšānes stāstu analīzi un tad pamanīju šo. Nu, šīs, jāsaka, tiešām ir tādas n-tā atšķaidījuma žēlabas – cik tad var sūdzēties par vienu organizāciju, kura izslēgusi/neizslēgusi, ja tai organizācijai tik un tā nekādas juridiskas nozīmes nav? Cilvēks, kurš meklē psihoterapeitu, tik un tā pirmkārt meklē vārdu, nevis organizāciju, un, ja Rudzītis viņam iedveš uzticību, tad pie viņa arī iet.
Bet patiesībā man traki patika viens pusteikums šajā bloga ierakstā, citēju: “…vīrietī, kurš dažreiz izmisumā un bezpalīdzības sajūtās arī rīkojas nepareizi”. Tas ir, vīrieši apriori rīkojas nepareizi tikai izmisumā un bezpalīdzības sajūtās, ko viņiem iedvesušas (protams, apzināti un nelietīgi!) dažādu kalibru un statusu dzīves sievietes 😀
Un savukārt blogā par Rukšānes stāstiem ģeniāls bija teksts (sorry, garš citāts): “Vīriešiem ir vieglāk pieņemt, ka sievietes nav pārtaisāmas un ka ar tām var tikai samierināties. Tas tādēļ, ka viņi kādreiz, mitoloģiskajā laikā, ir pametuši māti un māsu, devušies prom un izveidojuši ārpusģimenes civilizāciju bez sievietēm. Tajā centrālais jautājums ir – kā nodrošināt aizsardzību no nodevības, kā arī var saukt gaidu nepiepildīšanu, lai gan tur ir svarīgas atšķirību nianses. Respektīvi – vīriešu psihē kaut kādā mērā ir atrisināts jautājums – ko darīt, ja otrs neklausa. Atbilde – iztiec bez viņa, piepildi savu vajadzību pats. Vai, ja nevari būt neatkarīgs, izmanto nedzīvus atkarības objektus nevis attiecību atkarību! Tam, kurš aiziet, šajā gadījumā no matriarhāta, ir vieglāk.”
Tas izklausās tik naivi, ka uzreiz skaidrs: Rudzītis nekad nav bijis sieviete :D. Mīļais psihoterapeit, sievietes, kuras izdarījušas izvēli iztikt bez viņa/kāda vīrieša un piepildīt savu vajadzību pašas, Tu lamā par karjeristēm, feministēm un vēl sazin kā, un bargi atgādini, ka fertilā vecuma sievietēm vispār nav ko darīt ne politikā, ne uzņēmējdarbībā, viņām laikam jāsēž mājās, jāvērpj un jāmeditē. Šādām sievietēm katrs, kuram nav slinkums, drīkst jautāt, kad viņas precēsies, kādēl neprecas, kad dzemdēs un uzdot tamlīdzīgus jautājumus, kurus vīrietim, kurš izvēlējies būt viens, neviens neuzdos – sliktākajā gadījumā nolems, ka viņš ir gejs. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības spiediens, ka sievietei taču ir NEPIECIEŠAMAS attiecības, patiešām mēdz būt gana neizturams, un tā dēļ trauslākas un nenobriedušākas būtnes patiešām mēdz iesaistīties teju da jebkādās attiecībās, lai tikai nepiesienas.
O, gandrīz aizmirsu: sievietēs fertilajā vecumā trako hormoni. Diez, to hormonu – testosteronu, ja atceros pareizi -, kura dēļ tik daudz vīriešu vecumā starp 18 un 45 iet bojā un nogalina citus atklāti stulbos satiksmes negadījumos, kaut kā nevajadzētu iegrožot? 😉
Zinu, kāds – visticamāk, Bryuvers – manā komentārā saskatīs aizvainota vai vēl kaut kā citādi apdalīta sievišķa rūgtumu un agresivitāti, un diezin vai man izdosies ar smaidu ikoniņām pārliecināt, ka šo rakstot, mani patiešām nepamet viegls uzjautrinājums. 🙂

    Bryuvers

    Bryuvers, he. Un kā Tu gribētu, lai Tavs rakstītais tiek uztverts/interpretēts? Aizvainojums un rūgtums nebija tas, kas man nāca prātā, lasot Tavu tekstu.

    Varbūt esi pamanījusi, ka vēl nesen arī es esmu diezgan daudz oponējis Viesturam, un tagad tas diezgan lielā mērā ir nogājis. Visi iemesli pilnīgi skaidri vēl man nav, tomēr šķiet, ka esmu kaut ko vairāk sapratis par situācijas nopietnību liberālisma un feminisma sakarā.

    Par Tavu oponēšanu varu pozitīvu pateikt to, ka Tu runā, apspried un pat lieto tās pašas kategorijas, ko Viesturs. Īstie pretinieki neko neapspriež, tie tikai reaģē — ar šņācieniem, pavīpsnāšanu, izsmieklu vai demagoģiju, un viņi nezina, kāpēc to dara — jo neapspriež un neanalizē taču.

Īstais ienaidnieks

ŠŠŠŠŠSSSššssssssss, ha ha ha. ;))))) Situācija tiešām nopietna, sievietes raujas pie varas, vītiešiem paredzu lēnu un mokošu galu, matriarhāta valsts atgriežas!

A

Man arī šķiet, ka VR dažkārt vīriešus uztaisa par tādiem memmesdēliņiem. Sķiet, nu nevar viņi neko, atkal tā māte, atkal tās sievietes, nabaga papucīši utt. Tad sanāk, ka vīrietis savā dzīvē pa lielam neizlemj neko, jo aiz tā visa stāv niknā sieviete ar krāsns kruķi rokā. Apzināti vai neapzināti, vairāk vai mazāk – tas ir cits stāsts. Nevaru tam piekrist.
Man tas šķiet vairāk tāda vīriešu dzimuma diskreditācija, nekā sieviešu šņākšana. Viss, par ko viņš runā, man šķiet attiecināms uz atkarīgām ģimenēm, kuras viņš savā praksē redz. Bet nevajag tās vispārināt un attiecināt uz visu vīriešu spēju uzņemties atbildību par savām izvēlēm, vārdiem un darbiem.
Ta, ka bērnam vajag abus vecākus, tas ir pilnīgi skaidrs. Arī par šķiršanos vairāk vai mazāk piekrītu VR, tā visbiežāk ir kļūda, kuras sekas apzinās tikai vēlāk. Vai neapzinās vispār. Un protams, vislielāko ļaunumu ar to nodara tieši bērnam. Bet neba sievietes tur visur pie vainas ar savām lomām, arhetipiem un psihes slāņiem. Vīriešiem arī vajadzētu kļūt pieaugušākiem, nevis visur meklēt vainu sievietēs.
Drīzāk gan atbildības trūkums. Un totāla bērnu psiholoģijas neapzināšanās, neiedziļināšanās un vēlme dzīvot sev. Ilūzija, ka dzīve un laulība ir komforta sala, kurā ir papilnam sekss, citas baudas, vēlme lidināties laimes plīvurā un sava Ego barošana. Zinu daudz tēvus, kuri vienkārši nejūt (vai negrib just), ko jūt viņu bērns. Ka arī viņam sāp, arī viņam ir viedoklis, gaidas, cerības un ilgas.
Mūsu sabiedrībā bērni vispār pa lielam ir lietas, nevis cilvēki. Aizvedīsim tur, atstāsim tur, mācīsim tā, ģērbsim šitā. Bērns jau no agrīnām dienām iemācās savas individuālās izjūtas norakt. Gan dārziņā, gan skolā, gan ģimenē. Jo netiek uzklausīts, respektēts un saprasts. Ar lielu skubu tiek mētāts pa dažādām audzināšanas institūcijām – omes, aukles, dārziņi, skolas utt. Visur savi noteikumi. Ne jau tie individuālie un saprotošie, bet sistēmiskie un visiem vienādi piemērojamie. Un ja neiekļaujies sistēmā, nu pats vainīgs. Mums nevajag citas krāsas klucīšus, mums vajag tieši tādus. Neesi tāds, nu tad esi ārpus sabiedrības. Un tad izaug ar pilnu buķeti par priekšstatiem, kas ir pareizi un kas nav. Kā ir pareizi uzvesties un kā nav. Kā ir pareizi justies un kā nav.
Vai tad var gribēt patiesu savu jūtu apzināšanos un mīlestības, atbildības un empātijas izaugsmi sevī, ļoti šaubos. Tiek atbalstīti mākslīgi vērtību ideāli, sagrābstīti no žurnāliem, draugiem un kaut kādiem pieņēmumiem. Tiek meklētas tās izjūtas, kas sabiedrībā skaitās meklējamas un vajadzīgas. Bet trūkst patiesas sirds klātbūtnes. Tālāk jau tad trūkst empātijas, sapratnes un apzināšanās. Vēl tālāk seko bezatbildība. Tai skaitā arī no vīriešiem un tai skaitā attiecībā pret bērniem. Un teikt, ka to veicina tieši sievietes, ir netaisni.
Arī vīrietim gadu tūkstošiem ir bijušas iespējas lemt, izlemt, spriest un darīt. Un ja pieaudzis vīrietis to nedara, tad tā ir bezatbildīga bezdarbība, kam iemesli ir ne tikai sievietēs.

diemzel..

Rudzītim pašam ir psihotrauma, kas ir literatūrā aprakstīta. Tās ir bijusas hipertraumējosas attiecības ar māti. Bailes, ka māte varētu viņu neaprūpēt zīdaiņa vecumā visdrīzāk.
Psiholoģiski neveseli cilvēki ari vizbiezak mācās par psihologiem, lai risinātu savas iekšējas problēmas. Parasti jau viņi viņas neatrisina. Bet tadi paši zaļi un traumēti kādi ir, sāk tēlot specālistus.
Jūt ta, ka tās attieksmes ir slimīgas un neorganizkas.

Publicēts: 19.10.2015
Komentāru skaits: 17