Skatīt komentārus

Aizvainojums un sāpes ilgus gadus man neļāva apkopot un visā dziļumā un plašumā saprast notikumus, kas skar ne tikai mani un Latvijas psihodrāmu, bet kam ir daudz plašāks konteksts. Protams, arī pieminētās jūtas šo to no notikumiem ir iespaidojušas. Tādēļ šeit uzreiz jāpasaka par mērķi, kāpēc rakstu. Tālāk aprakstītie notikumi ilustrē mehānismu, kā daudzās dzīves sfērās ietekmi iegūst šķietami nepolitiski un neideoloģiski spēki. Man pašam kādu laiku likās, ka visur redzēt kreiso liberāļu ietekmi nav diez ko gaumīgi. Taču ilgākā laika posmā sapratu, ka nav ko baidīties no apvainojumiem sazvērestības teoriju veidošanā, jo pasaulē viss – gan krēsls, uz kura es sēžu, gan zivtiņa, kas peldas akvārijā uz galda, gan es pats esam veidoti no vieniem un tiem pašiem Medeļejeva tabulas ķīmiskajiem elementiem. Un visu dzīvo būtņu genomi ir sastāv no galīga skaita veidu aminoskābēm, kuras garās ķēdēs kombinējas pēc viena un tā paša principa.

Līdzīgi arī ar sociumu – visur, kur piedalās cilvēks, viņš veido cilvēcīgas konstrukcijas. Ne jau es pirmais esmu ieraudzījis paralēles starp ģimeni, sabiedrību, nāciju un valsti. Tādēļ tas, kas notiek šaurā sfērā, šajā gadījumā psihodrāmā, ir saistīts ar daudz plaušākām izpausmēm. Mans domāšanas fokuss ir vērsts uz to, kā antipatriarhāli spēki – galvenokārt feministes un LGBT+ kontingents maina pasauli un kāds tam ir vēsturisks konteksts. Lai ar šiem mehānismiem tiktu kaut kādā daudz maz apmierinošā skaidrībā, bija jāsaliek liela puzle. Tā, protams, pārsvarā sastāv no pieņēmumiem un interpretācijām. Bet vai gan varētu būt citādi? Vai ir iespējams te kaut ko pierādīt vai noliegt viennozīmīgi? Tas nekad nebūs iespējams, pat ja izmeklēšanu veiktu iestādes, kam nav jāsūdzas par resursu trūkumu. Tādēļ vienmēr varēs teikt – sazvērestības teorija. Būs cilvēki, kas tā darīs.

 

Šajā esejā sava vieta ir manai teorijai par atkarību kā attīstības pretstatu, Drāmas trīsstūri un Upura varu[1]. Sava vieta – man simpātiskai terminoloģijai, kas definē dažādas izpratnes par liberālismu un tā vēsturisko attīstību[2], komplicēto cīņu pret klasiskā liberālisma “nozagšanu”[3], kā par vēl plašāku ideju attīstības (revolūcijas) konceptu pēdējo 500 gadu griezumā[4]. Tomēr galvenais avots domām, kas še izteiktas, ir pašanalīze, vai sirdsapziņas izmeklēšana, tajā skaitā tā, kas palīdzējusi tapt manām grāmatām un ierakstiem mājaslapā. Varbūt arī uzkrātā terapeitiskā pieredze, kas ļāva pamazām palēnām atbrīvoties no traucējošu emociju jūkļa, un kas aprakstīto notikumu norises laikā paralizēja prātu un neļāva ātrāk nonākt pie tāda rezultāta, kas mani būtu apmierinājis tik lielā mērā kā tagad.

Ņemot vērā, ka šajās atmiņās pieminēti daudzi cilvēki un saukti tie tiek vārdā un uzvārdā, vēlos uzsvērt to, kam arī bez uzsvēršanas būtu jābūt pašsaprotamam. Es esmu subjektīvs, skatos no tā punkta, kurā stāvu un negribu nevienam uztiept savu redzējumu. Nenoliedzu, ka ir arī daudzi citi redzējumi, nevēlos pār tiem pacelties. Manas atmiņas nav vērtējumi, tās ir liecības. Turklāt tādas, kas tapušas laikā, kad manas dusmas pret atsevišķiem šeit pieminētiem personāžiem, tāpat kā citas vētrainas emocijas, lielā mērā ir rimušas. Palikusi tāda diezgan neitrāla, pat labvēlīga attieksme pret notikušo. Tas gan nenozīmē, ka stāstījumā neieskanēsies ironija un pat izsmējīgs sarkasms. Tas nenozīmē, ka es šeit būšu “vispartejisks”, kā savu ideālo pozīciju raksturo sistēmiskie ģimenes psihoterapeiti. Es neesmu ne futbola treneris, ne Dievs, kas vēro spēli no debesīm. Esmu laukumā, spēlēju un mēģinu dabūt bumbu pretinieka komandas vārtos. Pretinieka, nevis ienaidnieka. Bet par pretinieku vislabāk savulaik izteicās padomju sporta komentētājs Jurijs Ozerovs: “druzja – soperņiki”. Vajadzīgas arī citu notikumu dalībnieku atmiņas, jo cilvēki, kas nezina vai nesaprot vēsturi, atkārtos tās kļūdas nākotnē.

 

2005. gada Līderapmācības sākums

Stāstu gribu sākt ar 2005. gada februāri, lai gan jau pirms tam bija vairāki zīmīgi notikumi, bet par tiem vēlāk. Toreiz sākās Moreno institūta Latvijā Līderizglītība – tās uzdevums bija sagatavot patstāvīgi praktizētspējīgus psihodramatistus no gribētājiem, kas beiguši iepriekšējo līmeni – Asistentu apmācību. Satikāmies Baptistu draudžu savienībai piederošās telpās Rīgā, Mārupes lielā – tās bija piemērotas visādā ziņā, izņemot to, ka slikti apkurinātas, šķirbainiem logiem. Kā par nelaimi, tieši tajā laikā bija uznācis krietns aukstums, tādēļ salām, telpās bija labi ja 15 grādi.

Telpas izdevās izīrēt par labu samaksu, kas nebija mazsvarīgi – apmācības budžets paknaps, turklāt tās sākumā nebija skaidrs, cik cilvēki piedalīsies. Lieta tā, ka iepriekšējā gada decembrī notika Motivācijas seminārs, tad tika visādos psihodramatiskos veidos informēts, kas gaidāms no jaunās izglītības. Šo semināru vadīja Ināra Erdmane, Marks Tredvels – amerikāņu psihodramatists, kas dzīvoja Ķelnē, bet es organizēju, piedalījās 28 dāmas. Kulminācija iestājās finālā – tika izveidota sociometrija, kurā visas 28 apliecināja, ka ir ieinteresētas jaunajā programmā. Ināra un Marks to uztvēra kontraktu, pārliecībā, ka varam ar visām rēķināties. Izejot no šī skaita, tika noteikta arī mācību maksa. Naivi – jo februārī atnāca tikai 22, turklāt dažas no tām kavēja mācību maksu, tādēļ jau no paša sākuma naudas lietās bija saspringums. Ināra un Marks nekad pēc tam nav atzinuši – mēs pieļāvām kļūdu.

[1] “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, Preses nams, Rīga, 2002

[2] http://www.la.lv/liberalisms-vai-tiesam-cina-par-brivibu

[3] https://www.viestursrudzitis.lv/ta-ir-launa-skaudiba/ ; https://www.viestursrudzitis.lv/zviedrija-dzivo-ari-labejie-jaunie/

[4] Plīnio Korreija de Oliveira “Revolūcija un kontrrevolūcija”, Priestera Pjotra Skargas vārdā nosauktā Kristīgās kultūras biedrība Krakovā, 2016

Bija pierasts, ka visas psihodrāmas izglītības Latvijā vada Ināra Erdmane, Moreno institūta Latvijā direktore un dibinātāja. Taču šoreiz viņa bija vienojusies, ka to darīs Marks. Es, Ināras vietnieks, vēl nebiju tiesīgs vadīt Līderizglītību, jo man bija tikai CP (Certificied practicioner) grāds, nevis augstākais – TEP (Trainer, Educater, Practicioner)[5]. Ināra bija nogurusi, daudz gadu jau braukts uz Latviju, var saprast. Februārī viņas nebija un izrādījās, ka Ināra arī nebija vienojusies ar Marku par viņa honorāru. Sanāca, ka tas jādara man. Bet Marka prasība bija kādi 120% no visa budžeta. Izveidojās pirmais konflikts, kurā Marks uzvedās tā, it kā es negribētu, nevis nevarētu maksāt. Viņš gribēja zināt institūta budžeta skaiļus, bet es to uzskatīju par komercnoslēpumu, kuru, ja grib, var izpaust Ināra, ne es. Es pateicu viņam, cik maksāt ir mūsu patreizējās iespējās, viņš ar to nepalika apmierināts, bet prom nebrauca, gariem zobiem palika strādāt. Varēja piezvanīt Inārai, viņiem taču ilga sadarbības vēsture, bet nē – nezvanīja.

Aukstums, neskaidrība ar studentu skaitu un līdz ar to – budžetu un Marka prasības ievērojami paaugstināja arī mana stresa līmeni. Tolaik es ļoti daudz strādāju – man bija pa 8 pieņemšanām dienā, turklāt divus vakarus nedēļā par 3 stundām – psihodrāmas grupas. Ja apmācība ir nedēļas nogalē, tad sanāk, ka šādā intensitātē jāstrādā 12 dienas bez brīvdienām. Skaidrs, ka arī es biju noguris. Ja tā nebūtu, gan jau būtu laicīgi uzaicinājis potenciālās studētgribētājas parakstīt apmācību līgumus un iemaksāt pirmo iemaksu. Tad pašā sākumā būtu bijis skaidrāk saprotams budžets. Bet tam man nebija laika, jo šo darbu apmaksāt nebija iespējams, tādēļ arī laiku tam atrast nebija iespējams. Un daudz ko jau tas arī nebūtu mainījis.

Pirmās divas dienas procesu vadīja Marks. Manuprāt, viņš bija it kā citā pasaulē, pilnīgi bez kādas intereses par cilvēkiem, kuri te atnākuši. Šo Līderizglītības grupu veidoja pārstāves no divām Asistentu izglītības grupām, kas savstarpēji varēja arī nebūt pazīstamas. Iepazīšanās, kā tas “klasiski” bija pieņemts psihodrāmas grupās un apmācībā, abu grupu “sapludināšana” nenotika. Arī iesildīšanās ne – tā ir psihodrāmas tehnika ar savu teoriju, sevišķa nozīme tai būtu tādā aukstumā. Marks sāka ar “kosmosu” – psihodrāmu ļoti sarežģītā tehnikā. Īsumā – protagonists pēc pāris ainām atrod svarīgāko vai nesaprotamāko lomu savā psihodrāmā un to spēlējošā palīgpersona kļūst par jaunu protagonistu.

Psihoterapijā un ne tikai, nereti ir tā, ka nostrādā “nepareizais”. Atmiņā paliek skolotāji ar īpatnībām, nostiprinās tas, kur ar skolotāju ir bijis jādiskutē, nevis tas, kur viss skaidrs un atbilstošs agrāk iemācītajam. Tā es mēģināju uztvert Marka vadības stilu un gaidīju, kurā brīdī tad izleks ārā viņa “ģenialitātes” apstiprinājumi. Pārrunājot pirmo dienu, savu pozīciju neslēpu – es redzēju citādāk to, kas jādara. Manuprāt, pašsaprotami jebkurā darba grupā – uzklausīt atšķirīgos viedokļus un integrēt tos kopējā darbībā.

Otrā dienā nekas nemainījās. Marks izskatījās nogurušāks un vēl vairāk savā “kosmosā”. Tomēr pieredze jau ļauj strādāt arī šādos apstākļos. Es turpināju viņam dot savu redzējumu un gaidīt, kad atklāsies viņa pieejas sāls, bet nesagaidīju. Otrās dienas vakarā, jau viesnīcā, kad apspriedām pavadīto dienu, viņš sūdzējās par sāpēm mugurā. Man arī bija sākusi sāpēt mugura – es pazīstu šo savu daļēji psihosomatisko reakciju uz nogurumu un stresu. Jautāju – vai viņš pazīst šīs sāpes, uz ko Marks atbildēja apstiprinoši. Aizgāju pēc sinepju plāksteriem un mazā konjaciņa, pieņemdams, ka ar Marku ir līdzīgi kā ar mani – tā sauktā lumbalģija. Nevienu brīdi neuztvēru to tā, ka viņš griežas pie manis kā pie ārsta un grib, lai viņu izmeklēju jeb izsaucu citu ārstu, kas to darītu. Tā arī šķīrāmies.

 

Katastrofa

Otrā rītā Marks neatnāca uz Grēcinieku un Kungu ielas stūri, kur parasti satikāmies. Neatbildēja uz telefona zvaniem. Devos uz “Radiem un draugiem”, kur viņš bija apmeties. Klauvēju pie numura durvīm, klusums. Pēkšņi nokustējās durvju kliņķis, tad atkal. Sajutu sevī stipras dusmas un apjukumu. Dusmas bija konsekventas, ko nevar teikt par domām, es vēl ilgu nesapratīšu, ko tās nozīmēja. Mana zemapziņa – dusmas – bija gudrāka nekā es pats, kā tas vēlāk izrādījās.

Saucu caur durvīm, lai Marks pagriež atslēgu un atver durvis. Klusums. Un atkal noraustījās kliņķis. Zvanīju Inārai uz Stokholmu, viņa neatbildēja, sestdienas rīts, var saprast. Nedaudz vēlāk, apdomājies, aizsūtīju īsziņu – “Marks nav iznācis darbā”, vai tamlīdzīgi, lakoniski un dusmīgi. Atbilde no viņas pienāca pēc pāris stundām – “posts, posts, posts”.

Aizskrienot notikumiem pa priekšu – nekad nav tikusi pieminēta un izvērtēta šī Ināras reakcija. Arī viņa pati man nekad nav teikusi – “varbūt man toreiz vajadzēja ne tikai zvanīt Markam, kurš neatbildēja, bet uz viesnīcas recepciju, lai iet paskatās, kas tur notiek. Varbūt man vajadzēja sūtīt sms un prasīt, lai tu piezvani grupas pārtraukumā un tad kopā izlemt, vai kas jādara.” Ināra nekad nav teikusi – “es saprotu, Viestur, tev tobrīd galvenā atbildība bija par grupu. Saprotu, ka vienatnē tu varēji nevarēt pieņemt izsvērtu lēmumu par Marku…”.

Devos uz darbu. Toreiz mana diagnostiskā ideja bija – Marks nav varējis izturēt stresu, par kuru es kaut ko varu nojaust, bet vairumu droši vien nē, un piedzēries – es tolaik daudz strādāju ar alkoholiķiem, laikam no turienes tā doma. Diezgan stulba tāda ideja, to man Ināra vēlāk teica – Marks nepieder pie tiem, kas šādi risina problēmas. Bet pēc kara visi oficieri gudri.

Pastāstīju grupai, kas noticis. Skaidrs, ka šoks, neizpratne. Šodien es būtu uz šo situāciju lūkojis kā uz eksistenciālu notikumu grupas dzīvē un un ļāvis tam dzīvot un attīstīties dalībnieku uztverē, neņemt visu uz sevis. Strādājis ar to, ļaujot grupai ņemt dalību, uzņemties kaut kādu atbildību. Taču tāda pieeja nav īsti no psihodrāmas tradīcijas, to es jau vēlāk esmu iemācījies eksistenciālās psihoterapijas Mekā – Birštonā, pie profesora Rimasa Kočunasa. Rimass to pieeju, kuru es no psihodrāmas atvedu uz Birštonu nosauca – drīzāk individuālā terapija grupā, nevis grupas terapija.

[5] Pavisam ir 4 grādi – Asistents, Līderis, CP un TEP

Bet toreiz bija toreiz – es sāku realizēt tās apmācības idejas, kas man bija radušās no padarītā pirmajās divās dienās. Diezgan svarīga, manuprāt, bija psihodrāma, kurā tika izspēlēta mūsu metodes pamatlicēja Jakoba Levi Moreno dzimšana un psihodrāmas radīšanas motivācija kontekstā ar viņa izcelsmes ģimeni. Par saviem secinājumiem Moreno sakarā noslīpētā veidā esmu dalījies grāmatā “Ģimene”[6], bet ne tik noslīpētā – savā blogā[7]. Moreno biogrāfija arī šim rakstam audīsies cauri kā sarkans pavediens, tādēļ šeit var paņemt pauzi un palasīt labāko no Doktora biogrāfijām[8]. Var teikt vēl vairāk – visa psihodrāmas tradīcija, ieskaitot arī mūs toreiz tajā februāra aukstumā ir ievilkta Moreno ģimenes stāstā un sevišķi 1873. gadā, kad dzima Jakoba Levi māte un mira viņas tēvs.

 

Atkāpjoties atpakaļ

Analizējot sevi gan šo, gan citu notikumu kontekstā, būtisks ir jautājums par, kā tagad teiktu, homofobiju. Varbūt manu attiecību ar Marku Tredvelu un psihodrāmas sabiedrības meinstrīmu pamatā ir šis sindroms? Kanādā par tā sauktajiem homofobijas noziegumiem var arī nokļūt cietumā. Tur likumā ir nostiprināta norma, ka vārda brīvība neattiecas uz homoseksuālas uzvedības un LGBT+ darbību kritiku. Varbūt es esmu homofobs, kas tikai pateicoties Latvijas likumu nemodernumam, vēl joprojām staigā uz brīvām kājām, lai gan man sen jau būtu jālūkojas uz rūtainām debesīm?

Marks ir homoseksuāls un to nav slēpis. Atceros savu sajūtu brīdī, kad Ināra paziņoja, ka nevadīs Līderapmācību un jautāja man, vai man nebūs grūti strādāt kopā ar “zilo”. Varbūt viņa teica – “mīksto”, precīzi neatceros, vien to, ka apzīmējums bija no tādas neiejūtīgu heterseksuāļu verbālās klasikas. Nedomāju, ka Ināra ir neiejūtīga pret homoseksuāļiem, drīzāk otrādi, bet varbūt viņa piespēlēja savai fantāzijai par mani. Lai nu kā, kaut kāds nemiers par mūsu sadarbošanās iespējamību ar Marku viņai bija. Tagad man liekas, ka viņa bažījās, vai Marks varēs strādāt kopā ar mani. Kaut kāda trauksme arī man tur bija, bet vai tai bija saikne ar nākamā darba partnera homoseksualitāti?

Sakontaktēju ar Marku toreiz. Bija ideja tikties klātienē pie viņa Ķelnē. Man bija jālido uz veterānu mačiem basketbolā Barselonā. Lai lētāk, izvēlējos Ryanair. Bet ar šo kompāniju ir tā – atlido uz pārsēšanās lidostu, šajā gadījumā Frankfurt Hahn agri no rīta, visu dienu sēdi lidostā un vēlu vakarā vari doties tālāk. Turpceļā pusotru diennakti pavadīju ciemojoties netālajā Luksemburgā pie draugiem, kas atbrauca ar mašīnu pretim. Bija doma, ka atpakaļceļā pa dienu varētu aizskriet uz Ķelni, kas taču uz kartes turpat netālu. Taču Marks ar mašīnu pretim nebrauca (diez vai viņam vispār ir autovadītāja tiesības) un ar sabiedrisko transportu būtu jākuļas stundām pa nepazīsatmām vietām, tā ka sarunai varbūt laika nepietiktu, jeb sanāktu tikai kāda pusstunda. Tā arī nesatikāmies.

Otra atmiņa vai asociācija. Pēc jau minētā Motivācijas semināra bijām sarunājuši tikties kādā no Vecrīgas kafejnīcām. Kad es atnācu trīs minūtes pirms norunātā laika, Ināra un Marks jau bija priekšā. Pārsteidza viņu drūmie ģīmji, kas noticis? Biju sagatavojis dāvanas – neatceros, kāda grāmata tika Inārai, bet Markam uzdāvināju Vairas Vīķes-Freibergas biogrāfiju angļu valodā. Uz brīdi viņā atspīdēja gaišums, viņš nopriecājās. Taču tikai uz brīdi. Vēlāk Marks jautāja, pat ne īsti man – kādu labumu Viesturs gūs, piedaloties apmācības vadīšanā? Ināra atbildēja manā vietā – kaut ko par to, ka es gribu nākotnē pārņemt psihodrāmas apmācību Latvijā vai tamlīdzīgi. Es neiebildu, lai gan tas nebija gluži precīzi. Man toreiz bija skaidrs, ka pārāk liela aizraušanās ar apmācīšanu vai starptautiskiem kontaktiem ir dārga, es neesmu tik bagāts, lai to atļautos vienpersoniski. Bet ja ir komanda un izdevumos var padalīties, tad šāds darbs ir, nu, tāda kā misija vai. Šķita pareizi iedot atpakaļ citiem to, ko es pats biju saņēmis.

Ināras atbilde Marka norūpētību nekliedēja. Toreiz tas mani nedaudz izbrīnīja, bet lielu uzmanību tam nepievērsu. Tagad gan liekas, ka Markam jau toreiz bija skaidrs, ka mani viņš neredz kā savu partneri. Un diez vai tam pamatā bija apsvērumi saistībā ar manu profesionālo kvalifikāciju – to viņš vienkārši nevarēja zināt. Liekas, ka Marks savas bažas tolaik nebūs slēpis no Ināras, bet tā droši vien kušinājusi – nu ko tu, būs jau labi. Ja tā, tad viņa nepietiekoši labi pazina Marku un viņa ieinteresētību Upura varā, kam stiprs hetroseksuāls vīrietis nevar nekļūt par Vajātāju, slikto, ienaidnieku.

Viņa uzvedībā bija daudz kā tāda, kas provocētu hetroseksuāļu vismaz neizpratni, ja ne riebumu. Piemērām, viņš nevis gāja, bet šļūkāja, lai gan nebija nekādu fizisku iemeslu, lai solis nebūtu stingrs. Turklāt, viņš šlupstēja, dīvaini šķobot muti un nelielu logopēdisku defektu izveidojot par lielu. Tas bija teatrāli. Es centos tam nepievērst uzmanību – jo cilvēks ģeniālāks, jo dīvaināks, tā domāju. Tomēr reizēm man radās fantāzija – es iepazīstinu Marku ar kādu no saviem biznesa vides draugiem. Domāju, jau pirmajā pusminūtē viņš uz mani dīvaini paskatītos – Viestur, kāds tev sakars ar šo putnubiedēkli? Marks šādu reakciju būtu prognozējis un uztvertu kā kārtējo apliecinājumu tam, ka pasaule viņu neieredz tādēļ, ka viņš ir gejs. Bet tā nav taisnība – pasaule norobežojas no viņa uzvedības. Tam nav nekāda sakara ar homofobiju, lai gan bieži tā tiek uzsvērts.

Atgriežoties pie jautājuma par savu homofobiju – nevaru to sev konstatēt ne toreiz ne tagad. Toreiz man jau bija pieredze darbā ar homoseksuāliem vīriešiem – es pazinu šo “drēbi” un savas iekšējās reakcijas uz to. Tagad saprotu, cik milzīga atšķirība starp reakcijām uz homoseksuāli, kurš meklē sevi un savu vietu sabiedrībā, un citu, kas bruņojas ar LGBT+ ideoloģiju un Upura lomu, piesakot karu majoritātei. Toreiz es to nezināju un nesapratu. Šodien varu teikt – neieredzu un atklāti nostājos pret slepenajiem ideologiem, kas homoseksuālus cilvēkus iemāna LGBT+ un Upura varā, nozombējot tos ar domu, kura Marka uzvedībā bija iesakņojusies līdz pašam pamatam – heteroseksuāļi jūs ienīst, bet LGBT+ aizsargā. Toreiz nesapratu šo ideologu ieinteresētību un skeptiski izturējos pret reliģisko autoritāšu izteikumiem, ka tā ir Sātana skaudība. Šodien pievienojos šīm autoritātēm, tikai dziļāk interpretēju, kas jāsaprot gan ar Sātanu, gan skaudību.

 

Nāves gravitācija

Tās sestdienas pēcpusdienā, kura rītā biju pagriezis muguru Marka istabas raustīgajam rokturim, saņēmu ziņu no viesnīcas, ka Marks atrasts savā istabā smagā stāvoklī un nogādāts slimnīcā. Zvanīju, interesējos, runāju ar ārstiem. Neatceros, vai tajā pašā vai nākamajā dienā Marku no Rīgas 1. slimnīcas pārveda uz Infekciju slimnīcu. Pamazām izkristalizējās diagnoze – abpusējs hipertoksisks plaušu karsonis ar tā saukto zibensveida gaitu, kuru komplicē imūnspēju vājums. Prognoze uz izdzīvošanu – slikta.

Informēju Ināru. Viņa atbildēja, ka cik ātri vien būs iespējams, brauc uz Rīgu. Brauca arī Marka dzīvesbiedrs, pēc Ināras vārdiem – viens pasaules TOP5 psihodramatistiem Leifs Dāgs Blomkvists. Situācijas risinājumos tūliņ aktīvi iesaistījās amerikāņu vēstniecība – tā, lūk, vajag cīnīties par saviem pilsoņiem, nodomāju. Arī mana slodze vēl palielinājās, vedu uz “infekčiem” zāles, kas bija palikušas Marka numurā, pēc Ināras ierosinājuma pirku ziedus nodaļas personālam. Bet cerību nebija nekādu.

Marks tomēr izdzīvoja. Slimības krīze, izgājusi caur zemāko tās punktu, izsīka un sākās strauja atlabšana. Marku varēja pārvest uz Ķelni, tur viņš izveseļojās pilnīgi. Bet tad notika kaut kas vēl trakāks. Ķelnē ar nezināmu infekciju saslima Leifs Dāgs un, atšķirībā no Marka – neatveseļojās, nomira. Tika runāts, ka tas varbūt saistīts ar viņa apmācības programmu Indijā – tur jau nezin ko var saķert. Var jau būt, ka tā.

 

Vaina

Būtu dīvaini, ja šo notikumu sakarā es sevi netiesātu. Protams, ka to darīju un tas vilkās ilgi. Laikam tikai par pēdējiem pieciem gadiem varu teikt, ka dzīvoju ar attaisnojošu spriedumu. Taču tas nenozīmē, ka uzskatu savu toreizējo rīcību par perfektu, nē, skaidrs, ka es būtu varējis šo to darīt citādāk. Pie nosacījuma, ja būtu zinājis to, kas notika pēc tam. Pats galvenais – mana griba bija tīra no slikta nodoma.

Šeit, protams, jautājums par dusmām, kuras sajutu pie Marka istabas durvīm. Kā jau rakstīju, tām bija taisnība, bet es to sapratu tikai pēc vairākiem gadiem, kurus biju nocīnījis ar vainas sajūtu. Jeb kā es saku – vainas sajūta bija izķēzījusi manas dusmas, kuru funkcija taču – novilkt robežu starp to, kas mans un kas ne mans. Jo – ja cilvēks var izlīst no gultas un atrāpot līdz durvīm, tad var arī pacelt klausuli un pazvanīt uz recepciju, pasaukt palīgā. Un ja var raustīt rokturi, tad var pagriezt arī atslēgu, vai nospiest mobilā telefona pogu, kad viņam zvana. To man teica manas dusmas un pareizi teica, tikai es uzreiz nesapratu to vēstījumu. Ja rokturis nebūtu raustījies, domāju, es būtu skrējis uz recepciju pēc otras atslēgas.

Pēc kāda laika sākām ar Marku sarakstīties e-pastā. Sākumā par skaisto un priecīgo, izveseļošanos (Leifs Dāgs tolaik vēl nebija saslimis). Bet tad Marks man ļoti asi uzbruka – kāpēc tu vismaz pusdienlaikā neatbrauci uz viesnīcu pārbaudīt situāciju? Zināju, ka viņa vietā es tā nebūtu rakstījis, tonis bija vainojošs. Es būtu uz tādu slimību skatījies kā uz savu atbildību, neprasot lai kāds nelūgts iesaistās. No Marka puses nebija arī kaut druskas pateicības par to, ko es tomēr izdarīju viņa labā. Bet – cilvēki ir dažādi, nevar prasīt, lai tie uztvertu lietas līdzīgi man.

Tagad es saprotu, ka šis uzbrukums man iekļāvās Upura varas stratēģijā. Uzbrukums bija sekmīgs, tas mani ievainoja, lika pieņemt uz mani projicēto Vajātāja lomā. Bet tas pēc savas būtības bija ļauns un nelietīgs, par tādu būtu jāsoda, neskatoties uz to, ka cilvēks, kas šādi uzvedas, pats savu ļaunumu vāji apzinās. Manu neaizsargātību noteica vainas sajūtas un empātijas pieradums. Toreiz es nesapratu, cik liela taisnība bijusi cilvēkam, kas pirmais teica – nav nevainīgu upuru. Taču pats svarīgākais šeit ir vispārinājums – šeit mēs redzam to pusapzināto tehniku, ar kura palīdzību minoritāte sāk kontrolēt majoritāti. Cilvēki ir par maz brīdināti, kā šī tehnika strādā. Galvenā šīs esejas tapšanas motivācija ir – manā personiskajā stāstā ieraudzīt universālo kultūrmarksismu darbībā. Būšu apmierināts, ja pēc šo domu izlasīšanas kāds kļūs kaut nedaudz aizsargātāks.

Atbildēju, ka šo mums būtu vēlams izrunāt, tiekoties klātienē. Tā tas palika. Gāja laiks, pienāca jūnija seminārs. Marks bija izveseļojies un it kā darba spējīgs, bet nesen paglabājis dzīvesbiedru. Par viņu attiecībām un to ilgumu neko nezinu. Bet laikam jau tās būs bijušas nopietnas. Marks vēlāk sūdzējās par tolaik Vācijā un (vai) Zviedrijā nepastāvošu Kopdzīves likumu, kas paredzētu, ka mantinieks var būt nevis mirušā bērns vai vecāks, bet homoseksuālais partneris. Laikam visu, ko dēls bija sastrādājis, dabūja Leifa Dāga māte un laikam jau nav grūti uzminēt, ko viņa varētu būt domājusi par tādu Marku.

 

Ināras šaubas

Līderapmācība bija organizēta pa blokiem. Viens bloks – tā ir viena nedēļas nogale ik pa diviem mēnešiem. Otrais bloks notika aprīlī un uz to Marks vēl nebija tik vesels, lai spētu vadīt. Atbrauca Ināra, viss notika stilā, kuru labi pazinām.

Cita starpā, Ināra man vaicāja, vai nevajadzētu tomēr Marku atstādināt no apmācības vadības. Es atbildēju, ka man nav pilnas bildes par šī jautājuma kontekstiem. Es ticēju, ka to, kas jāsalabo, var salabot. Man tiešām šķita neiedomājami, ka negludumus, kurus biju apzinājies toreiz (daudz ko nebiju apzinājies, lai gan informācija man bija), divi pieauguši psihoterapeiti nevarētu izrunāt un novērst. Ināra paklusēja. Žēl, visiem būtu bijis labāk, ja viņa padalītos ar to, ko nezināju, bet ko viņa zināja. Es domāju, tas bija piemērots brīdis, lai es uzzinātu šo to no psihodrāmas vēstures, vismaz kopš 60-to gadu vidus (Ināra sāka mācīties 70-tajos, vienīgajā grupā, kuru Eiropā novadīja Cerka Moreno, paša Pamatlicēja pēdējā sieva un līdzgaitniece. Arī Leifs Dāgs, cik zinu, bija tajā grupā). Labs brīdis, bet ne pēdējais. Tomēr tie visi tika palaisti garām un tas ir liels psihodrāmas izglītības trūkums – nemācīt tradīcijas vēsturi un konfliktus tajā. Esmu pateicīgs tomēr, ka daudzu gadu garumā Ināra šad tad ir izmetusi pa informācijas graudam, kurus vācu kopā, lai uzrakstītu šo te un saprastu, kā mans stāsts saistās ar psihodrāmas vēsturi pasaulē. Pie domām un hipotēzēm par psihodrāmu 60-tajos un 70-tajos vēl atgriezīšos.

Tajā aprīlī es jutos savdabīgā lojalitātes blokādē. Nejutos tiesīgs Inārai stāstīt visu, ko Marks man stāstīja un kas, atstāstīts Markam, varētu izsaukt viņa dusmas un neizpratni. Un tieši tāpat par to, ko Ināra man ir teikusi par Marku. Centos turēties pozīcijā – izrunājiet paši un izlemiet, nejauciet mani tur iekšā. Es pieņemšu to, ko izlemsiet. Varbūt tā nebija laba pozīcija, jo nereti tieši tajā atrodošais dabū pa mizu visvairāk.

Vēl Ināra bija pieņēmusi lēmumu, ka hororārs par februāra bloku mums ar Marku jādala uz pusēm.

 

Jūnijs

Vasara, silts, liktos – viss sliktais aiz muguras, pārdzīvots. Sagaidu Marku “mūsu” krustojumā ar paplēstām rokām, uzaicinot apskauties, ko psihodramatisti visur dara vietā un nevietā. Marks izvairījās no šī piedāvājuma, aizgāja man garām kā tukšai vietai un klusējot iesēdās auto priekšējā sēdeklī. Kādu laiku paliku uz pauzes.

Tad ierunājos – varbūt mēs varam tomēr izrunāt visu, kas noticis? Biju gatavs viņam atvainoties, ka situācijā, kurā varēju būt perfekts, tāds nebiju. Marks kašķīgā tonī atbildēja – kā tu nesaproti, ka man tagad, kad nomiris mans dzīvesbiedrs, nav spēka runāt par to, ko tu piedāvā! Es atkal biju uz pauzes. Laikam vajadzēja atbildēt – “ja nevari par to runāt, tātad neesi darbaspējīgs. Jo tā nav privāta saruna, tā pieder pie mūsu darba. Ja tu paliec pie sava, tad es griežu mašīnu apkārt, vedu tevi uz viesnīcu un atceļu šo apmācību semināru!”. Es tā nepateicu, biju apjucis un vadījos no tā, ka tādās reizēs labāk nestrēbt karstu.

Semināru Marks sāka ar apmērām stundu ilgu monologu par to, kas ar viņu pēdējā laikā noticis un cik nelaimīgs viņš jūtas. Jā, toreiz viņš arī par to Leifa Dāga bizīti stāstīja, cik viņam tā tagad dārga – laikam atceros to tādēļ, ka es vīriešu bizes neciešu. Par to, cik briesmīgi juties bērnībā, kad sapratis, ka ir homoseksuāls un ka vēl tagad šīs briesmīgās jūtas nav viņu pametušas. Par savu konfliktu ar vecākiem dalījās – neesot ar viņiem sazinājies vairākus gadus. Un jautāja – ja jums kas jautājams par homoseksualitāti, jautājiet! Neviens nejautāja, grupa izskatījās apjukusi par šo monologu. Arī man nekļuva skaidrs, kā tas viss attiecas uz apmācību procesu, kārtējo reizi biju uz pauzes. Es viņa vietā tā nerīkotos, visādā ziņā, ne jau iesākot darbu, jo tā viņš pats kļūst par protagonistu, galveno. Varbūt citviet, ja darba procesā uzpeldētu jautājumi par homoseksualitāti vispār vai par vadītāja seksuālo orientāciju, vai vadītāja saslimšanu un tās ietekmi uz grupu, tā mēdz būt. Bet ne sākumā. Kāds bija Marka nolūks?

Tagad saprotu, ka viņam bija svarīgi izprovocēt grupas mātišķību, lai kā Glabēju to varētu izspēlēt pret mani. Toreiz nesapratu, ka iespējams kaut kas tik nelietīgs un netīrs no mana vīriešu goda kodeksa raugoties. Taču Marks spēja sevi suģestēt, ka pret tādiem kā es viņš ir tiesīgs vērsties visiem iespējamiem, arī netīriem ieročiem. Bet ieroči vareni, tostarp slepens vēstījums sievietēm – ja nepieņemsiet manu piedāvājumu spēlēt Glābējas man, kļūsiet par sliktajām, Vajātājām! Vai studentes varēja riskēt nepieņemt šādu piedāvājumu? Nu ne tak, to nepieņemt nespēja pat Ināra, pat viņas pozīcija nebija pietiekoši droša, lai noturētos neatkarīga… Bet par to vēlāk.

Starplaikos nekontaktējām. Garajā pusdienu pārtraukumā viņš sēdēja dārzā uz soliņa un ēda salātus no plastmasas trauciņa. Aicināju pusdienās uz tuvējo ēdnīcu. “Man nav naudas”, viņš teica – kārtējais mājiens, cik es slikts. “Es izmaksāšu”, piedāvāju. Jau februārī Marks bija man stāstījis, ka viņam nav individuālo klientu un nav arī terapeitisko grupu. Tikai vēl viena apmācību grupa nezin kur. Nesapratu jau toreiz no kā viņš dzīvo. Tādēļ mans piedāvājums bija ja no ne no līdzi jūtošas sirds, tad vismaz no saprāta gan.

“Kā tu nesaproti, ka man nomiris dzivesbiedrs un ka es sēroju!” – viņš man uzbruka. Kārtējo reizi paklusēju, lēnām pagriezos un devos prom.

Naudas jautājums turpināja būt aktuāls, un arvien karikatūriskākā veidā. Marks pieprasīja, lai viņa honorārs tiktu izmaksāts skaidrā naudā, “bez papīriem”. Paskaidroju, ka tas nav iespējams, jo Moreno institūtam nav ne melnās, ne pelēkās naudas. Visi studenti maksā institūtam bankas kontā. Tas nozīmē, ka viņam ir divas iespējas – vai nu piestādīt institūtam rēķinu no savas oficiāli reģistrētās prakses un maksāt visus nodokļus Vācijā, vai rēķināties, ka sociālais nodoklis par viņu tiek maksāts Latvijā, par attiecīgo summu samazinot uz rokas izmaksājamo honorāru. Šāds priekšlikums izsauca Marka neizpratni, dusmas, ārdīšanos. Viņam par labu gan liecina tas, ka kādus divarpus mēnešus vēlāk viņš atsūtīja pareizi noformētu rēķinu, uz kuru varēja pārskaitīt naudu. Taču vēl augustā Marks iesniedza man “rēķinu” – baltu papīra lapu, uz kuras brīvā tekstā bija rakstīts apmērām tā – “Es, Marks Tredvels, esmu novadījis tādu un tādu apmācību, tādēļ izmaksājiet man tik un tik”. Toreiz nesapratu, kā izglītots cilvēks var būt tik tups. Tagad atbilde ir skaidra – lai dēmonizētu mani arvien vairāk un vairāk. Lai spēlētu Upuri. Vēl šodien pārsteidz tā nesodītības sajūta par tādām cūcībām. Acīmredzot, viņš lieliski zināja, kādā vidē viņš spēlē šādu spēli. Vīrišķīgā biznesa vidē viņš par tādiem gājieniem būtu izmests no aprites viens un divi.

Tajā seminārā notika vēl dažas dīvainības. Vienbrīd Marks piedāvāja arī man novadīt kādu psihodrāmu. Nopriecājos, naivi cerēdams, ka tas varbūt izkustinās mūsu komunikāciju no nāves punkta. Turklāt biju par sevi profesionāli pārliecināts un zināmā mērā pamatoti. Taču tikai zināmā mērā, jo nepratu rast izeju sitācijā, kad cilvēks, kuru gribu uztvert kā komandas biedru, pēkšņi sāk verbāli un nevarbāli grupas priekšā uzvesties kā nesaudzīgs un auksts Upuris, manis kritizētājs. Ja tas notiktu tagad, es pārslēgtos no uzmanības uz protagonistu, pievēršoties Markam – kas notiek? Padaloties, ka šādā atmosfērā nav iespējams strādāt ne psihodramatistam, ne protagonistam. Spontanitāte sasalst gaisā, lai gan tagad ir jūnijs. Ja es tā darītu, tad vadītāju konflikts tiktu atklāts un no šodienas pieredzes viedokļa tas būtu labi. Bet toreiz man šķita, ka to nevajag, ka tā es grautu Marka autoritāti, kaut arī faktiski bija otrādi. Nepareizi darīju, jo arī grupa taču nevarēja to neverbālo kauju nejust. Tas bija piemērs, kā apmācības vadītāji paslauka “zem tepiķa” būtisko, kas notiek grupā un iemāca to, ko nevajag darīt.

Otrā dienā Marks grupā stāstīja, ka zvanījis Inārai un pārmetis, ka viņa mums nepareizi iemācījusi lomu maiņas un spoguļošanas tehnikas trīsstūrī. Tātad tagad šķēps tiek pavērsts ne tikai pret mani, bet arī pret Ināru? Mājiens ar mietu – ja gribi būt Glābēja, tev šis tas jāsamaksā – jābūt pret Vajātāju un jāatzīst, ka viņš neko nesaprot, un ka daļēji tu pie tā esi vainīga. Lieki teikt, ka Marka argumenti par profesionālās tehnikas izmantošanu bija izzīsti no pirksta.

Kas tas viss ir – ja intelektuālas atpalicības iespēju mēs atmetam? Mana puzle nebija sapildījusies ne tuvu tik pilnīgi kā tagad un man uz šo jautājumu toreiz atbildes nebija.

 

Augusts

Nākamais seminārs bija par sociometriju, svarīgu daļu no specialitātes, kuras pilnais nosaukums ir “psihodrāma, sociometrija un grupu psihoterapija”. Tas notika Īvandē un tajā piedalīties es nevarēju, jo man bija svarīgi veterānu basketbola mači kaut kur ārzemēs. Bet gan jau arī mūsu attiecības ar Marku bija viens no iemesliem kādēļ izvēlējos basketbolu. Īvandē varēju ierasties tikai Markam pakaļ un piedalīties semināra pēdējā pusē dienas.

Pirms šī semināra Marks bija bijis Stokholmā pie Ināras, biļetes caur turieni pircis pēdējā brīdī, visdārgākās, tās bija jāapmaksā institūtam, vairāk nekā 200 latu neplānotu izdevumu, tas bija daudz tolaik. Kas viņam tur bija runājams tāds, ko nevar izrunāt pa telefonu vai e-pastā? Es to nezinu, taču man ir nojausma – viņam vajadzēja piespiest Ināru izšķirties, vai viņa ir ar viņu kā Glābēja – Upura savienībā, jeb arī kopā ar Viesturu un tad jau kā divi viņa Vajātāji. Marks bija uzsācis spēli, kurā labi orientējās un kuru viņš varēja zaudēt tikai, nogāžoties pa neformālo autoritāšu kāpnēm pasaules psihodrāmas hierarhijā, bet kā gan tas būtu iespējams?

Mūsu komunikācijā nekas nebija mainījies, tikai Marks, šķiet, bija nokļuvis tuvāk grupai, izskatījās pašpārliecinātāks. Mana nepiedalīšanās radīja situāciju, ka “viņiem ir daudzi noslēpumi” – taču tas nav nekas sevišķs, to varēja prognozēt jau tad, kad izvēlējos basketbolu, nevis apmācību. Nokļuvuši Rīgā, apsēdāmies āra kafejnīcā Grēcinieku ielā. Runājām par to pašu, par naudu un kārtējo reizi dabūju noklausīties – es necienot, ka viņam dzīvebiedrs nomiris. Kad uztraucos, man aizmirstas vācu vārdi, tādēļ no malas tas varētu būt izskatījies komiski. Runājām paaugstinātā tonī, apkārtne izslēdzās, daudzi droši vien skatījās uz mums kā uz pustrakiem.

 

Nordic Board Rīgā

Tagad atkāpšos dažus gadus atpakaļ, kad Rīgā notika Ziemeļ- un Baltijas valstu psihodrāmas apmācību koordinējošās institūcijas – Nordic Board sēde. Tās locekle no Latvijas bija Ināra Erdmane, viņa mani uzaicināja piedalīties – tikai vēlāk sapratu kādēļ.

Bez Ināras tur bija Sirku Aitolehti, Zviedrijas igauniete, liela sieva, enerģētiski piepildīja visu telpu, un bija skaidri redzamā konfliktā ar vairākiem, bet sevišķi ar Ināru. Vēlāk, vakariņās, viņa plātījās ar savu ģimeni un īpašumiem, zinādama, ka Inārai šajā ziņā nav daudz ar ko lepoties. Oficiālajā daļā dūrieni bija smalkāki un pēc viena no tādiem Ināra apraudājās. Sirku bija domāta kā nākamā NB prezidente, bet Ināra pārstāvēja partiju, kam tas nešķita labi. Iepriekšējā prezidente, viņu laikam sauca Vuorinnena, somiete spilgti sārtā žaketē – man viņa patika, tāda līdzsvarota un saprātīga kundze. Vēl viens soms – mazs pelēcīgs profesors, kurš tikpat kā nerunāja un kuru atceros no vakariņām, tajās viņš sēdēja ar mazu alus pudelīti rokā. Eduardu Verdu – norvēģu gejs, pajauns aristokrātu ģimenes pēctecis rozā žaketē un kreklā – kolorīts un smalks tēls, kurš bija izcēlies arī ar to, ka TEP grādu saņēmis jau, šķiet, 39 gadu vecumā. Angliete Tauvona, laikam Elizabete, Ināras draudzene – viņa pārstāvēja Zviedriju, bija precējusies ar Larsu Tauvonu, zviedru psihodramatistu. Elizabete man patika, viņai tāds britu humors un aizsmakuši klepaini smiekli dēļ smēķētāju bronhīta. Tad vēl viena zviedriete, arī Ināras draudzene, psihiatre, kuras vārdu neatceros – blonda savecējusi vecmeita ar garām bizēm; man šķiet, viņai būtu bijis jāiznāk no skapja, bet cik zinu, viņa to nav izdarījusi.

Sēdē bija jāpiedalās arī Leifam Dāgam Blomkvistam, Marka dzīvesbiedram, par viņu pāru attiecībām toreiz nezināju. Bet viņš nebija ieradies un tas esot tipiski – nekad neviens nevar iepriekš zināt, vai Leifs Dāgs būs. Taču pirms tam, kad viņš nav vai ir, viņš mēdzot sagriezt veselu vētru ap lēmumiem, kas jāpieņem. Inārai esot bijis ka tik ne divdesmit gadus ildzis konflikts ar šo ģēniju – nezinu par ko, bet nojaušu. (Vienreiz esmu viņu redzējis uzstājamies Tallinas konferencē – bija skaidri redzams, ka viņš gaida, ka pret viņu izturēsies kā pret pusdievu.) Tikai nesen esot to izrunājuši un gandrīz tā kā sapratušies. Leifs Dāgs tātad ir pielietojis to, ko es saucu par tukšuma gravitāciju – aizcirst durvis sarunbiedra degungalā, tādējādi panākot, ka tas sarunbiedrs nespēj neskriet viņam pakaļ, jo nevar izturēt radušos tukšumu.

Arī Inārai bija raksturīga šādas tehnoloģijas izmantošana, taču tādi vienmēr nonākam pie jautājumu neizrunāšanas un durvju aizciršanu otrā pusē. Savulaik es ar apbrīnu konstatēju, kādu varas handikapu var iegūt, pielietojot šādu tukšuma gravitācijas tehniku. Sarkstu, atceroties tās reizes, kad arī pats to esmu darījis. Šāda metode būtu jāaizliedz, bet kas to darīs, ja jau pati hierarhiskā virsotne to pielieto?

Sirku par prezidenti tika ievēlēta. Vakariņas bija garlaicīgas, toties daudz uzzināju par Sirku vīru, īpašumiem. Tāds tas pasākums, kurā, pavirši rēķinot, piedalījās četras dāmas, divi homoseksuāļi, viens vīriņš ar aliņu un liela homoseksuāla gravitācija no Leifa Dāga aizcirstajām durvīm. Sevi es, protams, nepieskaitu, jo tikai vēroju.

Bet tagad par iemeslu, kādēļ Ināra mani tur atveda. Viņa vairākas reizes man ir teikusi, ka cer, ka es nepametīšu psihodrāmu. Man tas šķita muļķīgi un nepamatoti, kādēļ gan būtu jāienāk prātā tādai domai? Tagad, lūkojoties atpakaļ, redzu, ka Ināra skaidri redzēja to ideoloģisko robešķirtni, kas mani mentāli šķīra no psihodrāmas pasaules gaisotnes, bet kuru es pats vēl nebiju ieraudzījis un noformulējis. Ināra it kā jautāja – vai gribi līst tādā čūkslājā, esi gatavs? Viņa pazina šo matriarhāli homoseksuālo komunikāciju un cīņu lauku – šajos jautājumos viņa ir meistariene, bet ne vienmēr uzvarētāja. Taču man tā bija terra incognita un es neredzēju nevienu iemeslu, lai nedotos psihodrāmas pasaulē dziļāk un augstāk.

 

Konference Berlīnē

Septembrī Berlīnē notika psihodrāmas konference, tajā piedalījās arī Ināra, bet ne Marks. Kādā īsā pārtraukumā piegāju pie viņas un teicu, ka mums vajadzētu parunāties. Biju domājis sarunāt laiku un vietu, kad tas būtu iespējams, mierīgā garā. Taču Ināra reaģēja asi un uzreiz. Tas mani pārsteidza, tajā reakcijā bija kaut kas no ielas puiku vai meiču skarbās kultūras, kuru iemācās bērnībā, ja nevar rēķināties ar citu atbalstu, tikai ar sevi.

“Tu grib iet prom no institūt?” – viņa runā ventiņiski vai tāmnieku izloksnē – tēva, kas no Ventspils, nevis mātes, rēzeknietes, valodā. Biju pieļāvis iespēju uz to pusi, bet gribēju domāt par to vēlāk, vispirms kārtīgi jāizrunājas. Taču tieši izrunāšanās – tādā nozīmē kā dalīšanās ar saviem pieņēmumiem, šaubām, katastrofu fantāzijām un emocijām – ar Ināru daudzu gadu garumā bija izrādījies neiespējama. Izņemot dažas reizes, kad viņa ir iekritusi kā transā un bez apstājas runājusi un runājusi gluži kā Delfu orākula pītija – par kaut ko dziļi personisku, no kura es nebiju varējis saprast, ko viņa par to visu grib no manis. Šeit, protams, to neatstāstīšu, tas paliks starp mums.

Parasti mēs esam runājušies pailgi, dažreiz pat veselu stundu, un ja tas ir noticis kafejnīcā, tad Ināras viedoklis viņas dimdošā kontralta dēļ kļuvis zināms visiem tās apmeklētājiem, gribēja viņi to vai nē. Saruna parasti ritēja tā – es izvelku papīru ar lemjamiem jautājumiem un pa vienam tos lasu. Pēc katra no tiem Ināra noskalda kā ar cirvi – “es ir izlēmus tā – …” Kad visa malka bija saskaldīta, viņa vēl pajautāja – “vai cit neko nevaig? Nu tad lab.” Un es vācu to malkas čupu un vedu mājās kraut grēdās un kaltēt.

“Esmu par to domājis”, atbildēju, lai gan pareizāk būtu bijis teikt, ka kaut kur dziļi sevī tādu domu pieļāvu, bet kā nelielu varbūtību.

“Lab, ka tu to sak, nevis dar tos savs gājiens” – šis marevrs arī no ielu kultūras, braši, sāku smaidīt – cik veikli viņa savu vēlmi, kuru tikko uzzināju, sadzirdēja manā atbildē! Mans smaids bija neapzināts un tikai vēlāk to sapratu – “arī tu, Brut?”, varētu būt jautājis, jo nodevības smaku nevarēja nesajust. Taču sarunu turpināju par viņas teiktā otro daļu.

“Kādus gājienus?” Miglaini nojautu, kas tas varētu būt. Ināra juta, ka es nevarēšu nejusties aizvainots par šādiem lēmumiem. Un viņa gribēja, lai es savu aizvainojumu neizspēlēju dzīvē, neaizstāvos, viņa savā ziņā pazina mani labāk nekā es pats. Taču kas man par to būtu pretim, par maniem līdzšinējiem ieguldījumiem? Bet tikpat labi šie mani “gājieni” varētu būt kas no Marka fantāziju lādes, par kurām viņš droši vien runāja, tiekoties ar Ināru Stokholmā. Vai kaut kas no Ināras pieredzes par to, kā cilvēki reaģējuši, kad viņa kādu nodevusi. Sāku miglaini saprast, ka mūsu saruna ir tās Stokholmas sarunas turpinājums un sekas. Ināra uz manu jautājumu atbildēja apmērām tā – “pats zini”.

“Kad tu i domājs iet prom?” – es nevarēju neturpināt smaidīt, jo es tak nebiju domājis. Mani sajūsmināja Ināras paņēmieni, ar kuriem viņa savas ielas stūrī iedzītās domas padarīja par maniem priekšlikumiem. Vienlaicīgi kaut kur dziļi dziļi dzima sāpes un aizvainojums, kas būs mana tēma uz kādiem desmit nākamajiem gadiem, ņemoties pašam ar sevi. Pareizāk sakot – šīs sāpes un aizvainojums dzima tajā pašā punktā, kurā it kā tolaik jau norimušas. Kad man pēc septiņus gadus ilguša sirdsdarba Straupes slimnīcas galvenā ārsta amatā nācās no turienes iet prom, bija līdzīgi. Vismaz otrreiz uz tā paša grābekļa, arī toreiz jutos nodots.

 

Senākas atmiņas, asociācijas un pārdomas

Ierunājos par Straupi un atcerējos kādu mūsu Asistentu apmācības laika tusiņu Riebiņu ezera pirtī, kuras pērtuves dēļi savulaik tikuši pagodināti arī ar Augusta Vosa un citu LPSR vadoņu ķermeņu izdalījumiem. Pārmaiņu laikos es biju pamanījies to pakampt slimnīcai. Tur varēja ērti izmitināt visādus viesus, konsultantus un sadarbības partnerus, kuri pie mums toreiz brauca, kā saka, quantum satis. Pirts bija iesilusi, mēs, var teikt, arī. Kā jau jaunībā, kaut kas erotisks arī bija gaisā, kā gan bez tā. Pulkā klīdām pa āru un vienbrīd es aicināju visus pirtī, arī Ināru, nez kādēļ paskatījos viņai tieši acīs. Aizrāvās elpa par reakciju – “tu grib izmantot man ķermen?”. Viņas acis bija aukstas.

To šeit atcerējos laikam tādā sakarā, ka arī toreiz biju šokēts par asumu viņas atbildē, arī tas man kaut kādi asociējās ar ielu. Viņa aizsargāja sevi pret savas savdabīgās erotikas pamanīšanu, kas plūda pāri arī viņas audzēkņiem, pat par divdesmit gadiem jaunākiem! Es nezinu visu Ināras stāstu un neesmu ziņkārīgs, bet tas noteikti ir ietekmējis viņas tēlu. Interesanti, sēdoša viņa izskatījās milzīga kā tāda pasaules māte, bet piecēlusies kājās, man apmērām līdz pleciem. Garāku viņu darīja neiztrūkstošās nagliņkurpītes, parasti sarkanas vai citādi spilgtas. Apbrīnojami, kā tas papēdītis spēja noturēt visus tos sievišķos apaļumus ar vismaz 50 kilogramiem lieka svara? Un neiztrūkstošās spilgti sarkanās lūpas, dažreiz apvilktas ar precīzu, nedaudz tumšāku rāmīti. Rotaslietu kilogrami, kurus viņa nēsāja uz sevis un kas nekad neatkārtojās. Ausīs, ap kaklu, rokām, pirkstiem, visur. Nu īsta Villendorfas Venēra, ne es vienīgais viņu tādu redzēja.

Citreiz, no rīta braucot mašīnā uz kārtējo apmācību, viņa norādīja uz jaunu sieviešu grupiņu – “meičs nāk no darb”. Man par kaunu jāsaka – es nekad neesmu spējis pēc uzvedības vai apģērba atpazīt prostitūtas. Jo man nekad nav bijusi ne tāda vajadzība ne interese pamanīt to pasauli. Bet tas nav īsti labi, jo ar prostitūciju visādos veidos ir saistīts milzums arhetipisko slāņu sievietes psihē. Tā ir svarīga sievietes loma jebkuros laikos, pat ja viņa ir tālu no tās kā no aroda. Ināra kaut kā to zināja, varbūt smēlusies savas kolektīvās psihes dzīļu analīzē. Bija jūtams, ka viņa tās “meičs” ne tikai labi saprot, bet arī stāvētu par viņām, ja vajadzētu.

Vēl nāk prātā Jāņa Strazdiņa 65. gadu jubileja 2006. gada septembra beigās. Bija pieņemšana Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, ar daudz visādiem politiķiem – kādas tik muļķības viņi nesarunāja nar narkoloģiju! Es biju šokā par redzēto un tā arī publiski neko nepateicu bijušajam šefam. Taču ne par to runa – narkologs un veselības eksministrs Viktors Jaksons, kad uz mirkli bijām palikuši divatā, saskandinot glāzes, it kā starp citu pajautāja – “Ināra Erdmane vēl brauc uz Latviju?”. Es apstiprināju, ka brauc gan, un pat nedaudz tā kā brīnījos par tādu jautājumu. Bija jūtams, ka Viktoram ir savas domas par Ināru, kuras viņš paturēja pie sevis. Atcerējos, kaut kad sen atpakaļ viņš it kā starp citu bija izmetis dažas piezīmes par bohēmiskām jaunības atmiņām, ar kurām Ināra publiski dalījusies. Toreiz to uztvēru nenopietni – 1968. gads, studentu nemieri, Bītli, pasaule mēģina kļūt labāka, narkotikas un sekss kā laikmeta zīmes, jaunas pasaules sākums. Tad biju bez kādas imunitātes pret kreiso liberālismu un kur nu vēl aizdomājies, ka kādreiz man būs svarīgi būt konservatīvam. Bet tad kad Viktors manī tā skatījās, aizdomājos. Atcerējos, vienrīt Rīgā Ināru paņēmu mašīnā saraudājušos – bija bijusi saruna ar Strazdiņu, varbūt arī ar Jaksonu. Varbūt tie zēni bija redzīgāki par mani un laicīgi distancējās, jūtot pasauli, kuru Ināra pārstāv? Tas varētu būt bijis ap 2000. gadu un agrāk, kad Strazdiņš man par Džordžu Sorosu stāstīja tādas lietas, kuras esmu sapratis tikai nesen, toreiz neticīgi grozīju galvu.

Man piemīt tādas aklās zonas kā šī – ilgi neatbildēt sev uz jautājumu – nu kādēļ gan es esmu tādā “psihodrāmā”, ja tur vīriešu tikpat kā nav un arī tie kas ir, ir dažādos veidos “uzlabotie”?

Psihodrāmā es nokļuvu ne jau tādēļ, ka biju pamatīgi izanalizējis alternatīvas. Jānis Strazdiņš 1989. gadā bija mans šefs, viņš Stokholmā bija uzrunājis Ināru Erdmani noturēt pāris seminārus Rīgā, viss bija uz tādas revolucionāras un nacionālas sajūsmas nots. Tas izvērtās par psihodrāmas izglītību vēlāk un es kā Straupes republikāniskās narkoloģiskās silmnīcas galvenais ārsts redzēju tur perspektīvu – man un vairākiem maniem kolēģiem bija jāmācās grupu psihoterapija, lai varētu nepazust tolaik vētrainajā jauno narkoloģiskās ārstēšanas piedāvājumu virpulī. Ar to es gribu teikt, ka psihodrāmā nonācu nejauši, objektīvas vajadzības dēļ – man darbā vajadzēja apgūt grupu psihoterapiju. Nevis subjektīvi sajutos labi kā starp savējiem starptautiskajā psihodramatistu kompānijā, kas droši vien būs bijusi šodienas Latvijas un toreizējās vismaz Eiropas mainstrīma motivācija, uzsākot apmācību. Psihodramatisti vienmēr bijusi tāda margināļu grupa, bet ne uzreiz to sapratu. Tas gan nenozīmē, ka psihodrāma ir slikta metode, nu galīgi nē. Kultūras mainstrīms vairāk kā tāds mārketings, Fausta līgums ar Mefistofeli.

Cilvēkam, kas ielēcis Rietumu kultūras izpausmēs no Padomju Latvijas, ir grūti gana ātri saprast visādas sev nepazīstamas kultūras zīmes un tajās noorientēties. Kaut ko dīvainu piefiksē, bet kā Skārleta sevi mierini – par to es domāšu rīt! Bet varbūt esmu pārāk paškritisks pret sevi un labāk saprast vēlu nekā nekad. Jo, ja es toreiz būtu ar tagadējo saprašanu, manis psihodrāmā nebūtu. Bet ja nebūtu, tad nebūtu arī tā, ko šī metode man ir devusi un ko es tai. Un tas nav maz…

Tagad 1968. gads manā domāšanā ieņem ļoti būtisku vietu. Es uz to skatos daudz nopietnāk, man ir zināšanas par Frankfurtes skolu, kultūrmarksismu, pēckara ideju attīstības iespējām. Tagad man vairs nešķiet tik nevainīgi, ka 60-tajos gados Ināra ir bijusi pat zviedru komunistu rindās. Taču toreiz, manas apmācības sākumā padomāju – droši vien šāda komunistiska jaunība kaut kā saistās ar kompleksiem, kas jāizdzīvo visiem emigrantiem un iekļaušanās visādās modernās avantūrās tiem ir raksturīga. Tāpat ar pusaudžu vecumu – atceros, Ināra stāstīja par savu autsaiderīgumu – uz skolu nākusi garā mēteļveidīgā paltrakā un smagās tupelēs, tādēļ neviens visā skolā nav varējis nedzirdēt, ka pa kāpnēm kāpj Ināra… Vai no todienu zviedru komunistiem nekāda taciņa nevijas uz mūsdienu kreisajiem liberāļiem? To redzu tikai tagad.

 

Turpinot par Berlīnes sarunu

“Es nesteidzos. Varbūt ar Jauno gadu? Ja eju prom, tad viss jāsakārto lietu nodošanai”, atgriezos no savām domām Berlīnē un pamanīju, ka Inārai sākušas birt asaras – nez kā es viņu savās atmiņās atrodu kā raudošu! (Dzīvē viņa nemaz tik bieži neraudāja, taču nezin kādēļ tiešī šīs retās situācijas man tagad nāk prātā.) Tas mani pārsteidza, jo šķita kaut kas pretējs tikko novērotajām reakcijām. Jutu, ka atkal sāku smaidīt – izskatās, viņai kļūst žēl sevis, mani nododot. Tiešām, kāds briesmīgs liktenis – būt piespiestai kļūt par nodevēju!

Tomēr varbūt viņai arī kā cita kļuva žēl – Inārai Moreno institūts Latvijā bija tāds ziedojums vecāku dzimtenei, sevišķi tēvam – kamēr viņš vēl bija dzīvs, laikam sildīja sirdi, ka meita šeit kaut ko palīdz. Viņa Latvijas psihodrāmā ir ieguldījusi nesalīdzināmi vairāk kā es ar saviem pieciem gadiem viņas vietnieka amatā, tādēļ viņai lielākas tiesības.

Tagad, kad šo visu rakstu, man apmērām ir skaidrs, kas būtu varējis notikt tajā Stokholmas sarunā. Marks droši vien paziņoja, ka visa Ināras veiktā apmācība ir štrunts un pieci. Un ka viņam tagad jāsvīst, labojot viņas nepadarīto kaut vai “lomu maiņā un spoguļošanā pa trim”. Un vēl viņš varētu būt atgādinājis, ka jau sen teicis Inārai, ka nevajag viņam nekādu Viesturu, sevišķi pēc tam, kad viņš tik ciniski nav glābis Marku nelaimē, nemaksā naudu un nesaprot viņa jūtas par zaudēto Leifu Dāgu.

Teorētiski Ināra varētu Marku pasūtīt uz vienu vietu. Skaidrs, ka viņa saprata spēli daudz labāk par mani. Bet – atcerēsimies viņas hierarhisko vietu Nordic Board. Vai tagad, pēc Leifa Dāga nāves tā varētu būt mainījusies uz augstāku? Vai tik Marks nav nācis dzīvesdrauga vietā? Un vai Ināra patiesības vārdā varētu riskēt ar tikšanu izraidītai no Ziemeļeiropas psihodrāmas pa visiem kaktiem čukstošā Olimpa?

Vēl viena svarīga lieta. Marks savulaik divus vai trīs gadus Amerikā ir dzīvojis pie Cerkas Moreno, paša Karaļa kundzes un neformālās Karalienes, tātad bijis tāds kā viņas audžudēls, būtībā psihodrāmas Princis. Šķiet, Cerka viņu, nabadziņu, savākusi pēc tam, kad tas neatgriezeniski sakonfliktējis ar saviem vecākiem. Šis fakts atbalsta gan viņa Upura lomu, gan pieķir īpašu vietu psihodramatistu hierarhijā. Skaidrs, ja Marks par šo situāciju sūdzēsies Cerkai, Inārai, visticamāk, būs jāapraudas, jāpielūdzas un jājūtas melnai uz maziņai.

Interesanti, Rīga ir galīgi nedraudzīga pilsēta pasaules psihodrāmas grandiem. 2000. gadā Cerka Moreno bija Rīgā, gatavojās uzstāties Dailes teātrī, Lielā zāle bija izpārdota, pēc tam viņa gatavojās doties uz Pērnavu atklāt pirmās Baltijas Moreno dienas. Taču krita uz ielas un salauza gūžas kaula kakliņu. Abas ar Ināru esot klīdušas pa Vecrīgu, galvas gaisā, līdz nepamanīta palikusi centimetru par ietvi augstāka metāla plāksne pie Finanšu ministrijas. Bija tracis, ne mazāks par to, kas vēlāk ap Marku. Rīgā jau neoperēja, kur nu, tādā čuhņā, transportēja ar lidmašīnu uz civilizētākām vietām. Bet viss beidzās labi, Cerka nodzīvoja vēl ilgi, līdz 101 gada vecumam.

Tagad es domāju, ja Ināra toreiz man būtu teikusi – Viestur, ir tādi sūdi – tu nepatīc Markam un daudz ko vēl nezini no visas mūsu virtuves. Un es neesmu tik spēcīga, lai varētu to nerespektēt. Lūdzu saproti mani un palīdzi šito kaut kā noairēt! Man liekas, man tas būtu vieglāk. Bet tagad tā, pazemojoši kaut kā… Tādu necieņu mana zemapziņa nepiedod, par to jāsoda, nu nevar šādi man pārbraukt pāri. Ināra laikam to juta, tādēļ runāja par tiem maniem “gājiens”.

Vēl Ināra toreiz pajautāja, kuru es redzu savā vietā. Ilgi nedomājot, nosaucu Ināru Vārpu. Mums ar viņu nekad nebija bijuši nekādi konflikti, abi bijām ārsti un narkologi, es biju viņu balstījis viņas sarežģītajā privātajā dzīvē, mēs šad tad iedzērām kafiju, kad viņai vajadzēja “vīrieša skatījumu”. Nosaucot “mazo Ināru”, neaizdomājos, cik viegli vai grūti viņai varētu iet ar VADĪŠANU. Bet tas nemaz nav tik mazsvarīgs jautājums – viņas stilā bija kaut kur iekļauties, peldēt kāda kīļūdenī, nevis būt pašā priekšā, ar krūtīm lauzt straumi. Nosaucot “mazo” Ināru, nevienu brīdi nebiju viņu stādijies priekšā kā savas ietekmes aģenti. Psihodrāmas pasaule tajā brīdī man bija pamirusi, palika tikai manas zināšanas un pieredze, kuru neviens nevar atņemt.

Saruna Berlīne ilga aptuveni minūti un netika atsākta vēlāk, kad varētu būt vairāk laika. Konferences noslēgumā bija balle, es tajā smaidīju, bet Ināra bija nopuņķojusies. Lūdzu viņu uz danci, bija taču kaut kā jānosvin šķiršanās! Bet viņa man iedeva kurvīti, slikti jūtoties, temperatūra vai. Tāda viena minūte pret piecu gadu darba kā Moreno institūta direktores vietniekam.

 

Gatavošanās konferencei Valmierā

Ināras kreņķis bija Baltijas dienu konference nākamajā, 2006. gadā augustā. Viņa savulaik bija pierunājusi mani piekrist to organizēt manā dzimtajā pilsētā Valmierā, kur vairs nedzīvoju un 150 kilometri līdz Jūrmalai caur Rīgu nav mazs attālums. Es biju šaubīgs, jo pēc galvenā ārsta karjeras beigām izjutu iekšēju asu pretestību kaut ko organizēt. Tās bija bailes atkal tikt izmantotam, risks atdot vairāk nekā saņemt pretim un emocionāli bankrotēt, izdegt. Mana ideja bija Liepāja un vēlme, lai to uzņemas Palkavnieku pāris – Rovēna un Agris. Tur dzīvo arī vairāki citi psihodramatisti, tajā skaitā Gita Paspārne, kurai tieši organizēšana ir stiprā puse. Bet ļāvos pierunāties, jo cerēju, ka izveidosies kaut kāds kopdarbs, kad man vienam nebūs caurām naktīm jādomā, vai kaut kur kaut kas nav aizmirsts.

Pēc tikko aprakstītajiem notikumiem iestājās situācija, par kuru Ināra vairākkārt teica, ka ilgi domājusi, vai konferenci neatcelt. Es sākumā viņu nesapratu, manī bija tāda kā dezorientācija un eiforija, kāda piemeklē cilvēkus tieši traumas laikā – fiziskas vai psihiskas. Ilgi nesapratu, ka esmu salūzis tajā pašā vietā, kur aizejot no Straupes. Sapratu tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka esmu piemirsis savlaicīgi rezervēt viesnīcas Valmierā. Decembrī jau bija par vēlu, jo tajā pat laikā kad mūsu konference, Valmierā gatavojās arī kāds liels ugusdzēsēju pasākums ar daudz dalībniekiem. Biju izgāzies, ko varēja paredzēt. Ar katru dienu arvien vairāk sapratu, ka man nav spēka un ir iekšēja pretestība kaut ko darīt. Iekšēji cīnījos, runājos ar kolēģiem, līdz konstatēju, ka esmu sācis uztvert lietas ne sevišķi adekvāti. Konstruēju kaut kādas fantastiskas idejas, kuras bija ne vajadzīgas, ne realizējamas. Bet nekas nesanāca. Kad notika organizācijas sapulces, netiku aicināts un nejutos iederīgs blakus Inārai, vienmēr ieņēmu vietu kaut kur “starp pārējiem”. Biju nokļuvis funkcionālā Upura lomā, kura bija vajadziga, lai no visa norobežotos un sadziedētos, taču tās varu izmantot, lai izveidotu Drāmas trīsstūri, kautrējos, Marka gājieni man šķita pretīgi, baidījos kļūt līdzīgs viņam. Ievilkos sevī uz ilgiem gadiem.

Pavasarī Ināra man jautāja – kā tad īsti būs? Es teicu – atbrauc pie manis uz māju, runāsim. Cerēju kaut kā izrunāt savu aizvainojumu un varbūt sajust pamatu zem kājām. Viņa atbrauca uz Mellužiem, sākām runāt, bet viss iegrozījās kaut kā tipiski kategoriski. Es teicu, ka patreiz nespēju savākties, lai kaut ko organizētu, ne lai pats fiziski piedalītos. Ināra atkal apraudājās un aizskrēja pa taciņu uz vilcienu. Tā saruna bija garāka par minūti, bet divdesmit diez vai bija. Nu nav jau tā, ka viņas asaras būtu bijušas tikai sevis žēlošana. Bet skaidrs, ka viņas sirds nebija tik liela, lai tur būtu vieta arī man. Ja būtu lielāka, varbūt mūsu kopējās problēmas nebūtu tā samilzušas. Ināra vairākas reizes bija slavējusi Cerkas lielo sirdi, kas vienmēr redzējusi Ināru, no turienes man tas termins.

Man tajā konferencē bija paredzēta vienīgā latviešu psihodramatistu darbnīca, neviens cits nebija pieteicies. Un tad es laimīgi izmetu visu no galvas, par Valmieras pasākumu atcerējos tikai tad, kad tas bija beidzies.

Visu šo stāstot zinu, ka daudzi domāja, ka mana toreizējā uzvedība bija negribēšana nevis nevarēšana. Man šķiet, ka cilvēkiem šķita, ka es esmu no akmens, ka manī nekas nevar lūzt. Un man šķiet, ka Ināra šīs manas izpausmes uztvēra kā manus apzinātus “gājienus”, kaut ko tuvu atriebībai, par kuriem bija ieminējusies Berlīnē.

 

Atvadas no studentēm

Uz kārtējo, 2005. gada oktobra semināru bija atbraukusi arī Ināra un studentēm jau pašā sākumā tika paziņots, ka Viesturs aiziet. Deva vārdu man, es izteicos nogludinoši – ka dzīvē kaut kas jāmaina, jāiet tālāk vai tamlīdzīgi. Toreiz man šķita – alternatīva ir tikai kādu izlamāt un sabojāt jaunajām kolēģēm apmācību. Tagad būtu darījis citādāk – es būtu izskaidrojis situāciju tā, kā to daru šajās lappusēs. Bet nezinu, vai tagad jau esmu tik advancēts, ka spētu visu saprast arī tūliņ pēc tādiem notikumiem, nevis tikai tad, kad pājuši daudzi gadi.

Marks neko daudz neteica, Ināra man uzdāvināja pāris grāmatas, vienu par skandināvu mitoloģiju angliski. Jutos ļoti pretrunīgi – no vienas puses, atvieglots, šis murgs ir cauri. No otras – tāds kā izmainīts sīknaudā. Pēdējā nebija tā labākā sajūta, tā dūrās cauri visam. Studentes bija šokētas, vismaz daudzas. Vairākas no viņām tādas, kurām tieši es biju bijis svarīgs, iesaistoties šajā apmācībā. No turienes trešā sajūta – vaina, ka esmu viņas kaut kā piekrāpis. Diez ko daudz jau tur neizrunājām, tā tas palika – ar ievilktu elpu. Klusējot aizvedu Marku un Ināru uz viesnīcu un viens posms manā dzīvē bija cauri.

 

Pēdējā supervīzija

Balstoties uz savu pieredzi, esmu skeptisks, vai kaut ko šādās situācijās radikāli var palīdzēt supervīzijas un pašterapija uz karstām pēdām. Kaut ko var uzreiz, kaut ko pēc gadiem, bet runāt par šiem instrumentiem kā par obligātām panacejām (tas tiek darīts teju visās apmācībās) nav pamata. To dara finansiāli ieinteresēti kolēģi, kas liecina par nepietiekamu pieredzi.

 

 

[6] VR apgāds, Jūrmala, 2017

[7] https://www.viestursrudzitis.lv/psihoterpija-un-ideologija/

[8] Рене Ф. Марино “История Доктора”, Независимая фирма “Класс”, 2001

Tālāk – garāks citāts no ieraksta manā blogā[9]

“… Gribēju padalīties sajūtās par kādu situāciju savā ne vairs apmācībā, bet supervīzijā, kurā es savai supervizorei atrados fiziski tuvu. Pēkšņi viņa paaugstināja balsi un tas nenotika “šeit un tagad” kontekstā. Drīzāk kā pierastība un “terapeitiskās kultūras” konservs. Es to varētu būt uztvēris arī kā viņas aizsardzību no tā ko pasūtu supervīzijā, vai kā iesildīšanos, lai saprastu manu jautājumu un “ieietu” tajā. Kā personisko nogurumu un neapzinātu vairīšanos. Vai kā pārbaudi – cik nopietns tev pašam ir tavs jautājums?

Tur bija arī fons. Mēs ar to supervizori bijām vienā ļoti nopietnā praktiskā problēmā ārpus uzstādītā jautājuma kopā iestiguši. Bet tas varēja tikai pastiprināt “šeit un tagad” efektu, nevis būt notikušā iemesls. Es sāku drebēt. Mans ķermenis vairs nebija kā mans. Un supervīzijas fokuss pārvirzījās – no jautājuma ar kuru biju atnācis (tas bija par kādu transpersonu manā praksē) uz jautājumu par mana ķermeņa spontāno reakciju.

Grupas (tur bija tikai sievietes) un supervizores reakcija bija taisnošanās – “te nebija nekā agresīva, tādēļ aizsardzība nav jāuztver kā sekas uzbrukumamam, neviens tev neuzbruka”. Es piekritu. “Tādēļ tava reakcija nav “pamatota””. Un te es nepiekritu – kā tad tas būtu jāsaprot, es “izdomāju drebēt”? Supervīzija šo jautājumu neatrisināja, bet radīja jaudīgu motivāciju vairāku gadu meklējumiem. Tā radās mana Dievietes koncepcija un tā radās mana “divu civilizāciju koncepcija”, kuru aprādīju savās grāmatā “Nebeidzama varonība jeb Tāhīnietes” un “Dieviete”. Es pats sevi turpināju mokoši supervizēt, bet toreizējā supervīzja bija garainis, kurš tajā ievārīja.

Taču – vai supervizore un grupas dalībnieces ne tikai tad, bet arī tagad saprot, kas ar mani toreiz notika? Nu nē, protams, neticu. Turklāt tā ir tipiska nesaprašana, par to ir grūti domāt visiem, arī man. Jo sākt drebēt no paaugstināta sievišķa balss toņa – tas tak nevīrišķīgi. Bet no sievietes puses – kā, vai tad es esmu tik briesmīga, ka spēju izsaukt tādas reakcijas? Sievietēm pierastāk ir sevi uztvert kā nevarīgām Upurēm un baidīties no vīrišķas agresijas – tur arī šeit aktualizētā feminisma saknes.

Ir svarīgi atdalīt to, kas RADIES grupā, no tā kas tajā ienācis kā KONTEKSTS, vai kā DOTAIS (es domāju notikuma dalībnieku dzimumu kombināciju). Es nespēju toreiz to izdarīt, ja man nebija tās teorijas, kuru vēlāk attīstīju savās Trāhīnietes un Dievietē…”

Te rakstu par notikumiem pēdējā Ināras Erdmanes supervīzijā, kurā es esmu piedalījies, un kuras kontekstu tagad, pēc visa iepriekšminētā izlasīšanas, lasītājs var saprast labāk. Tā notika 2005. gada decembrī un tajā piedalījās dāmas, ar kurām esam kopā mācījušies vai nu no pirmās Asistentu apmācības dienas vai no Līderapmācības. Iemesls, kādēļ par to rakstīju blogā, ir atšķirīgs no tā, kādēļ to citēju šeit. Tagad man šķiet svarīgi ilustrēt, cik grūti ir kaut ko “izrunāt”, lai gan tas psihoterapijas apmācībā nereti tiek ieteikts kā kaut kas elementārs un pārmests klientiem, ka viņi tik glupi, ka to nespēj. Manuprāt toreiz nebija nekādu variantu, lai spētu izpreparēt visas notikuma kārtas. Taču tagad, pēc gadiem, bez kādām supervīzjām un pašterapijām, bet ar mokošu sevis analizēšanu tas ir iespējami un atvieglojoši.

 

Lietu nodošana

Lai jautājums par šķiršanos no institūta būtu nobeigts, pastāstīšu par lietu nodošanu. Ināra, kā ne uzreiz sapratu, vadījās no priekšstata, ka institūts ir nevis viņai piederošs uzņēmums, bet viņas vecāko audzēkņu atbildība, kura tiem jādala savā starpā. Es uz to skatījos juridiski – lietas jānodod, jāparaksta akti, procesam jābūt tik ilgam, lai abām pusēm viss būtu saprotams, kur viena atbildība beidzas un nākamā sākas. Bija arī emocijas – gribēju tikt no tā projām pēc iespējas ātrāk.

“Lielā” Ināra, kā mēs viņu saucām, kad bija abas, tomēr kavējās runāt ar “mazo”. Viņa to izdarīja tikai īsi pirms gada beigām un tad viss izvērsās galīgi jocīgi. Es bažījos, ka Ināra Vārpa varētu neuzņemties, tobrīd man bija svarīgi aizmirst šo murgu. Es pats ar viņu nerunāju, jo negribēju viņu iespaidot ar savu redzējumu par to, kādēļ pametu institūtu – ja nu viņa ierauga to pašu ko es un atsakās? Tam bija sekas, nelabas, manuprāt.

Nezinu, ko “lielā” viņai sastāstīja, bet skaidrs ka sastāstīja ko tādu, ko man neteica, bet par visu to domāja. Pēc dokumentu mapēm “mazā” atbrauca, savāca tās, nevienā neieskatoties, nepaskatījās uz manu sievu un meitu, kas bija gatavas visai grāmatvedībai “iziet cauri”, parakstīja nodošanas – pieņemšanas aktus, sakrāmēja visu bagāžniekā un aizbrauca. Nekādu jautājumu, nekādu ceļa vārdu, lūgumu, tikai tāda samulsusi un kaut ko neskaidru pieprasoša gan izskatījās. Vai nav jocīgi – pēc vismaz 10 lielisku savstarpēju attiecību gadiem! Ar to viss nebeidzās. 15. janvārī institūtam bija jānodod kārtējā atskaite VID – tā jau vairs nebija mana atbildība, manuprāt, un tam varēja būt svarīga juridiska jēga. Attieksme pret mani bija – kāpēc tu to atskaiti nenodod? Lai gan juridiski tas bija jādara jau “mazajai” Inārai. Jeb vismaz jāpalūdz – palīdzi man kamēr vēl tikai sāku! Man bija jāiztur nicīgi skatieni no abām – tev ir pienākums darīt, ko liek! Neredzi, cik grūta ir situācija? Ok, bet vai es to tādu izveidoju?

Te sākas tas, ko es uztveru kā arhetipisku sieviešu kolektīvo aizsardzību un pie kuras atgriezīšos tālāk. Šis bija tikai sākums veselai jūrai “aizvainotu seju”, ar kurām man turpmāk būs jāsatiekas un kas visas teiks – “Viestur, kā gan tu to varēji?”, bet kuras nespēs paskaidrot, ko tad es tādu varēju. Skaidrs, ka te nav nekādu iespēju ne izrunāt ne samierināties. Šī situācija nepārspējami ilustrē psihoterapijas bezspēcību, psihoterapeites ar viņu sevis nesaprašanās jūru, Tēva gaidīšanu un Tēva sodīšanu par nesagaidīšanu.

Sevišķi sirdī dūrās “mazās” Ināras attieksme – viņa taču nebija ar mani runājusi, bet jau notiesājusi. Turklāt viņas reakcijas kopēja tās, kuras bija “lielajai” Inārai, bet kuras viņa man nerādīja… Visādi koferi ar dubultajiem dibeniem, koridori ar greizajiem spoguļiem. Atceros brīdi, kad bijām trijatā un “lielā” Ināra nezin kādā sakarā teica, it kā sakļaujoties ar “mazo” – “mēs uztaisīs vien bild, ku mēs abs ir kop, piln augmā”. Ļoti raksturīga nianse, kas nodibināja viņu abu koalīciju “pret mani”.

Par 90% esmu pārliecināts, ka “mazā” Ināra ir tā, kas pie mana jau iepriekš minētā bloga ieraksta[10] daudzus gadus vēlāk zem vārda Smilla ir pievienojuši šādu komentāru:

“Uzbrukt Inārai Erdmanei, kuru mīl, ciena un ir pateicīgas vairākas psihodramatistu paaudzes (pēc tā, ko viņa, vairs ne jauna, Latvijā ir ieguldījusi) bija vienkārši zemiski. Nožēlojama izrēķināšanās par to, ka viņa neizlikās neredzam, ka Tu, Rudzīti, profesionāli un cilvēciski izvirsti. Kādam tas bija jāpamana un jārīkojas. (LPB jau nav vienīgā organizācija, kas no Tevis novērsusies, vai ne? Tikai par to otru publiski nav zināms.) Bet Tev to nesaprast. Tu esi pārāk iemīlējies sevī un iestrēdzis briesmīgajā divgadnieka vecumā, lai spētu būt paškritisks un kaut vai gribētu pavērtēt arī savu paša rīcību. Vai esi pamanījis, ka, Tavuprāt, viss, ko Tu dari, ir pareizi? Un tiem, kas Tevi kritizē, nekad nav taisnība? Rudzītis kā atskaites punkts visam. Smieklīgi. Un neticami bērnišķīgi, īpaši uzbrauciens Markam Tredvelam. Taču atklāšu Tev mazu noslēpumu – ar Tevi attiecības “uzsprāgst” jebkuram nobriedušam, adekvātam cilvēkam, ne tikai Markam. Un varbūt dažreiz taisnība tomēr ir daudzajiem kolēģiem, kuri Tev nepiekrīt, nevis vienam Tev? Padomā par to.”

Lietas nododot, naudas institūta kontā tikpat kā nebija. Pēdējo ar “lielās” Ināras piekrišanu biju samaksājis savai meitai (vēlāk jau nesagaidītu), kura gatavoja gada pārskatu un pārējos dokumentus VID pirms institūta vadības un adreses maiņas. Pēc tam man par to bija jādzird paļas, lai gan visus šos gadus manas meitas un sieva veica institūta grāmatvedības darbus bez atlīdzības, ne reizi nesaņemdamas pat Ināras personisku paldies. Viņa stūrgalvīgi vadījās no pieņēmuma, ka grāmatvedība jāved man pašam, personiski, jo viņa Zviedrijā, redz, to darot. Nedzirdēja, ka šeit nav Zviedrija ar, iespējams, maksimāli vienkāršotiem grāmatvedības noteikumiem pašnodarbinātām personām, turklāt institūts bija SIA. Viņa nekad neiedziļinājās nevienā gada pārskatā un parakstīja visu bez jautāšanas, pamatojoties uz to, ka “man uzticoties”. Tā nebija patiesība – papīri viņai bija garlaicīgi un kaitinoši. Bet pret manu sievu un meitām viņa, šķiet, izjuta dīvainu skaudību vai pat mazvērtības sajūtu. Tas bija šķebinoši, jo vairums sieviešu, kas jutās tāpat, parasti cenšas subordinēties manām sievietēm, mācīties no viņām. Varbūt viņai kaut kas sāpēja, redzot pilnvērtīgu ģimeni. Viņa nemācījās, viņa bēga. Nu un tad man neatlika nekas cits kā aizsargāt savu ģimeni no šāda piedāvājuma. Tas ir dīvaini, cik Ināra dažreiz spēja būt arhetipiski ļauna, vienlaikus esot ar labu, bet nepietiekoši attīrītu sirdi.

Tā gada beigās palika institūta parāds Markam – tikpat liels, cik studentu parādi institūtam. Tā ka pa lielam, viss bija pa nullēm.

 

Komunikācija sievišķajā pasaulē

Kā jau te rakstu par man nezināmu, bet nojaušamu procesu starp abām Inārām, sievišķā pasaule komunicē ne tā, kā man pierastā, vīrišķā. Cik vien sastopi dāmas no tā paša burbuļa, tā jūti – viņām kaut kādas citādas acis. Kāda kaut ko izstāstījusi otrai, iedvesusi savu redzējumu, nu bet kura un ko? Problēma nebūtu bijusi, ja viņas jautātu – “vai taisnība, Viestur, ka…?” Nē, nejautā, aizslīd tālāk un gan jau turpina tiražēt sev sasuģestēto. Pēkšņi redzi, ka visas reaģē kā viena, visas regresējušas uz kaut kādu arhetipisku līmeni. Turklāt nekāda uzbrukuma viņām taču nava! Taču tādu var izfantazēt, ja lūkojas no feministiskas pozīcijas, no kuras vīrietis ir sievietes ienaidnieks tikai tāpēc, ka ir vīrietis. Un visas sievietes ir feministes, tādēļ, ja kāds pauž antifemnistitiskus uzskatus, tad ir pasludinājis karu pret sievietēm, viņām tagad jāmobilizējas.

Atceros vienu savu bijušo studenti, kura man jutās tuva un kurai mana tēvišķā enerģija bija vajadzīga. Viņa šad tad atnāca uz kādu konsultāciju vai supervīziju un es no viņas tēvišķi ņēmu daudz mazāku naudiņu, kā no citām. Tad vienreiz viņa atnāca, bija pilnīgi citāda, teica, ka esot nolēmusi beigt, acīs gan apjukums, gan apņēmība. Smaidīju – skaidrs, ka kāda no dāmu hierahijas bija ar viņu bija runājusi – Viesturs tiek izraidīts, tev no viņa jāatsakās. Tu taču būsi prātīga, vai ne? Viņa bija prātīga – no sievišķā viedokļa tā ir piedalīšanās kolektīvajā aizsardzībā. Alternatīva – atslēgšana no matriarhālās enerģijas kanāliem, izraidīšana.

Šeit ir arī jautājums par sievišķās aizsardzības sinhronizēšanu – kura ir tā, kas dod to komandu, kuru pārējās nedrīkst ignorēt? Kā es to redzu – katrā sieviešu grupā katru rītu tiek uzdots jautājums – spogulīt, spogulīt… – un katru rītu tiek atrasta vispievilcīgākā – tātad tā, kurai ir visvairāk resursu, lai manipulētu ar potenciālajiem uzbrucējiem – vīriešiem. Pietuvinātu, atraidītu, padarītu par atkarīgiem, liktu krist ceļos… Nu un tad kad šī viena – vispievilcīgākā to signālu dod, tav visām citām paklausīgi jānostājas aizsardzības pozā.

Manuprāt, aizvēsturē šī spogulīt, spogulīt… balsošana ir noskaidrojusi to sievieti, kurai tobrīd bijusi ovulācija. Taču attīstoties un sarežģījoties sabiedrības organizacijai, vispievilcīgākās tituls tika piešķirts uz ilgāku laiku, jo bija parādījušies jauni intrumenti, kā efektīvāk manipulēt ar vīriešiem – kosmētika, tērpi, frizūras. Sievišķās varas sinhronizēšana nonāca Karalienes un tās galminieču kompetencē. Mūsu dienās sievietes ir ieguvušas virkni vīrišķu lomu, ar tām var vēl efektīvāk manipulēt ar vīriešiem – direktores, skolotājas, tiesneses utt.

Par pievilcību es saucu nevis skaistumu, kas ir estētikas un modes biznesa termini, bet pamatā ar Dzemdes ritiem saistītu spēku, pret kuru imūni ir tikai advancētākie mūki un kuras bioloģiskā jēga ir matriarhālās tiesības izvēlēties sava bērna tēvu. Vispievilcīgākā var visjaudīgāk stūrēt sieviešu grupas signālus attiecībā uz tuvojošos vīrieti. Ja pievilcīgākā neverbāli parāda – “lai nāk”, tad visa grupa aicinoši smaida. Bet ja vispievilcīgākā, iespējams, PMS laikā vēsta – “par vēlu tu nāc, cits jau (ne)atnāca neaicināts” – ir nikna, tad sieviešu kolektīvās intereses nosaka, ka niknām jābūt arī pārējām. Būtiski šeit ir tas, ka ilgāku laiku dzīvojot kopā, sievietes sinhronizē savus dzemdes ciklus – kad visas ir ovulācijā un atvērtas, tad viens visizcilākais vīrietis var apaugļot tās vienu pēc otras, gluži kā Hērakls piecdesmit Tespija meitas – vienā naktī. Un tad visām meitām vienā dienā dzima dēli no Hērakla – stipra, dievieti Hēru klausoša, bet uz sociālu un praktisku tēvišķību nepretendējoša vīrieša. Bet kad ovulācijas beigušās, tad sākas dzīves praktiskā, strādājamā daļa. Tad vīriešu uzmanība ir traucējoša, atvelkoša no darbiem. Tādēļ – “ot vorot povorot”.

Var teikt, ka šodien sievietēm ir ļoti daudz instrumentu, kā ieslēgt arhaiskās aizsardzības un kā tās sinhronizēt. Šīs iespējas, vismaz šajā stāstā, izteikti disharmonē ar dažu “vispievilcīgāko” spēju apzināties savu ietekmju sekas uz viņu pašu interesēm, nerunājot nemaz par viņu nematriarhālo ģimeņu vai sabiedrības interesēm. Arhaiskās aizsardzības mobilizējas perfekti, bet bieži tās nodara tikai ļaunumu, jo orientētas un uz aizvēsturiskeim apdraudējumiem, nevis moderniem.

Nākošais svarīgākais jautājums arhaiskajā sievišķajā aizsardzībā ir savā ziņā tehnisks – kā sinhronizēto aizsardzību realizēt? Tas blakus pievilcīgumam izvirza otru sievišķās hierarhijas veidošanās kritēriju, es to saucu par ķērciena spēku. Saskaņā ar to hierarhiski augstāk atrodas tā sieviete, kura ķērc šausminošāk. Laulībā ķērciena spēks izpaužas kā zāģēšana – daudzkur redzam, ka tam ir lielāka ietekme nekā vīriešu potenciālam izmantot savu fizisko pārākumu un būt vardarbīgiem. Turklāt nez kā tas sanācis, ka vīriešu fiziskā vardarbība ir kriminalizēta, bet ķērkšana un zāģēšana joprojām skaitās leģitīmi sievietes instrumenti, lai realizētu savas vajadzības. Taču 99% gadījumu tās pamatā nav nekā sociāli atbildīga, moderna un racionāla. Ķērcoša asieviete ir pārliecināta, ka viņa arī pēc pilngadības sasniegšanas joprojām ir tiesīga pieprasīt, nevis tikai lūgt. Un ka ne tikai vīra, bet arī citu vīriešu, tādu kā manis, pienākums ir viņas ķērcienu pamatā esošās fantāzijas realizēt. Tas ir kaut kas līdzīgs Upura lomai, pasludināt nepaklausīgos un savā, Ārpusģimenes civilizācijā aizgājušos vīriešus par Vajātājiem. Te ir feminisma arhaiskie pamati – nevis sarunāties, bet aizsargāties, uzbrukt un nesatikties. Te ir nozagta Upura loma – kā viens no kultūrmarksisma pamatiem. Un te ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ psihoterapija dzimumu disproporcijas dēļ nokļuvusi vienas ideoloģijas gūstā.

Lai saprastu dziļāko, arhetipisko būtību tam ko te saku, ir jāiztēlojas sena vēsture, kad sievietes – Mātes nelaimīgumu izpaudošais ķērciens transformējās matriarhālās reliģijā ar dievišķotu Māti – Dievieti centrā. Tam bija jāizsauc maģiskas bailes vīrietī – Dēlā, kas iedošinājies sacelties (aiziet) no sievietēm, Mātēm un Dievietes. Tas nozīmē – nevarēja neveidoties sieviešu hierarhija, kurā augstāk atradās tā sieviete, kura bija visķērcošākā, Dievietei vistuvākā. Ja tāda sāka ķērkt, tad pārējām bija pienākums ķērkt līdz, nu un tad skaidrs, ka maz bija vīriešu, kas spēja to kori izturēt un turpināt darbības, kas izskatījās kā attiecīgo sieviešu grupu ignorējošas. Ķērcošākās kluva par vadonēm, Lielajām Mātēm, raganām un burvēm. Bet ķērkšana bija kopīgota, tas bija kolektīvs resurss, kā noturēties pret neatkarīgo vīrišķību un Ārpusģimenes civilizāciju.

Iespējams, ka sievietes, kuras runā kontraltā, vīrieši gan vairāk pielūdz, gan vairāk no tādām baidās. Šo rakstu, dzīvojoties pa Madridi un ik uz soļa dzirdu spāņu sieviešu zemās balsis, dažas no tām ir arī nedaudz nopīpētas vai nodzertas, paklepojot brohos plīst pa burbulim. Un dažām aug ūsiņas un bakenes. Biju uz flamenko, trīs dāmas, vienai kādi septiņdesmit gadi, dauzīja grīdu ar papēžiem milzu pārliecībā un spēkā – Zeme pieder viņām. Bija arī vīrietis, bet viņš tikai replicēja, skaists, jo paklausīgs. Pretējs kontraltam – mecosoprāns. Vīriešiem tas varbūt ir atvieglojums un garantija, ka viss mierīgi, nekas nedraud, dzied debesu sfēras, sievietes pārtapušas par enģeļiem.

Kādēļ psihodrāmā galvenokārt ir sievietes, vēl vairāk nekā psihoterapijā vispār? Atbilde nav – tas ir nejauši. Jo gandrīz visas visu ir labi sajutušas un palikušas, neaizgājušas. Manuprāt – tur ir iespēja dabūt senās matriarhālās un raganiskās māsības spēkus. Un iekļaut šajās māsībās apmērām vienu “vīrieti, kas izskatās pēc vīrieša” (Ināras termins) uz simts sievietēm, no kura varētu gribēt dabūt simbolisko bērnu – tādu, par kuru nenopriecāties, te uznirst aizvēsture ar grupu laulību. Vēl māsībā jāiesaista kādi pieci vīrietīši, kurus varētu izmantot, uzrīdot tos tam vienam, lai viņš neiedomājas, ka ir kas vairāk kā sēklas donors. Tos varētu izmantot kā rezervi tam vienam. Dēlus – stumdot, grūstot, pāraudzinot.

 

Pie tēva

2007. gadā iznāca mana grāmata “Pie tēva”. Pēc aiziešanas no institūta biju kaislīgi meties rakstīšanā un sengrieķu mitoloģijas atšifrēšanā. Izdarītais sniedza gandarījumu – šo grāmatu vienmēr esmu uzskatījis par lielu savu panākumu. Rezonanse sabiedrībā bija, bet tikai līdz gada beigām. Jo tad sākās dižķibele un grāmatu tirgus nobruka pilnīgi uz vairākiem gadiem. Ilgtermiņa gandarījuma nav – objektīvi raugoties, manai grāmatai būtu bijušai jābūt izdotai angliski, bez nesanāca lai gan viss ir iztulkots, tikai krieviski. Vienu eksemplāru aizūtīju Inārai Erdmanei. Viņa uzreiz atbildēja, apsveica, bet skaidrs, ka tekstā pat neieskatījās. Arī tādēļ, ka latviski lasīt Inārai nav viegli, iets taču zviedru skolā, galvenā svešvaloda – angļu.

Ināra uzaicināja satikties un es piekritu. Bija cerība kaut ko izlīdzināt un salabot, bet varbūt vienkārši abpusējs tukšums, nesamierināšanās ar šķiršanās neizbēgamību. Mans ķermenis uz tikšanos aizgāja savilkts un aizdomīgs, pats nesaprazdams, par ko. Ināra bija paņēmusi līdzi vairākas biezas grāmatvedības mapes. Viņa sāka ar jautājumu par 2005. gada aprīli – to semināru, kuru Marka vietā pati vadīja.

“Tu te daudz skaidr naud no bank es izņēms”, balsī skanēja aizdomas un mani tas skāra dziļi. Gudrais ķermenis bija zinājis, kas te ticis gatavots kaut kas neizlīdzinošs. Paskaidroju, ka viņa varēja man iepriekš pateikt, ka runa būs par grāmatvedību, un es būtu paņēmis sievu vai meitu līdzi. Lai gan – tā jau sen ir nokavēta saruna, tai bija jābūt pie lietu nodošanas un pieņemšanas. Formāli es varētu pateikt, ka ir akts, kurā nav izteiktas nekādas pretenzijas no pieņēmēja puses un tādēļ tagad tām nav vietas, pret nekaunību der tikai nekaunība. Bet man gribējās pa labam, lai gan tas lēja ūdeni uz Ināras dzirnavām, viņa negribēja rīkoties sasakaņā ar juridisko loģiku. Viņai bija sava loģika un saskaņā ar to atkal bira asaras.

Es sāku stāstīt, ka toreiz no bankomāta varēja vienā dienā izņemt tikai 400 latu, bet viesnīcas, biļešu un honorāru izmaksāšanai vajadzēja stipri vairāk. Bet tas viss bija bezjēdzīgi, jo ne viņa, ne es neskatījāmies papīros. Jēga bija tam, ko man atgādināja meita, kad atgriezos mājās. Tu taču Inārai pašai izmaksāji honorāru par to semināru, 800 latus, un par to bija viņas parakstīts čeks! Pieskaitot visus pārējos maksājumus, viss sakristu ar no bankas izņemto summu. Steidzīgi zvanīju Inārai, viņa pacēla klausuli, lai gan bija vēls. Izstāstīju ko runājām ar meitu, viņa noklausījās, varbūt arī saprata un pieņēma. Mēs atkal bijām aizrunājušies ne par to, būtiskāko.

Mans aizvainojums par šo epizodi skaitījās klāt iepriekšējam. Jutu, ka kāds viņai ir nez ko sačukstējis un man tagad jātaisnojas kā tādam zaglim. Man, kas visus šos gadus institūtā sev ir maksājis pusi no minimālās algas, nodarbinot arī ģimeni, bez maksas intitūtam ļaujot lietot savu biroja tehniku, bez maksas ar savu mašīnu braucis kur vajag un par stāvvietām maksājis no savas kabatas. Man, kas arī 2005. gada Līderizglītībā bija apņēmies strādāt un visus šos sūdus strēbt, nesaņemot nekādu samaksu. Jo bija norunāts, ka par to saņemšu Marka supervīzijas, kad vajadzēs. Nesaņēmu nevienu.

Vēl par grāmatu, kas bija iegansts lai tiktos šoreiz. Toreiz nesapratu, ka no tādu kā Ināra un Marks domāšanas viedokļa tā ir nepieklājīga literatūra. Aizliedzama. Un patiesi, kreisi liberālajos Rietumos tajos gados par kuriem runājām, neviena izdevniecība to neņēma pretim, biju iztulkojis angliski, piedāvāju. Tradicionālā ģimene un patriarhālās vērtības tur bija vienkārši fui. Tāds vīrietis kā es biju fui. Bet Ziemeļeiropas psihodrāmas sabiedrība nebija fui, tie bija kreisi liberālās pasaules pirmrindnieki.

Tā mēs toreiz šķīrāmies nesatikušies. Man palika sajūta, ka Ināra ne tikai par tiem papīriem bija gribējusi runāt. Bet tiklīdz viņa mani aizvainoja, tā nekas cits kā papīri vairs notikt nevarēja. Nav tā, ka kaut kas nav noveicies un ticis nesaprasts. Viss bija likumsakarīgi.

 

“Mazās” Ināras ballītes

Īsti neatceros, bet man liekas, ka pirmais bija notikums ar “mazās” Ināras TEP. Kādu, šķiet, sestdienas rītu saņēmu SMS no viņas, ka nākamjā dienā būs neliela atzīmēšana, jo šodien viņa esot nokārtojusi TEP eksāmenu. Neatceros arī vai atteicos un novēlēju viņai visu to labāko tādēļ, ka man bija kaut kas cits ieplānots, vai jutos neomulīgi par uzaicinājuma formu. Nu būtu vismaz piezvanījusi un pastāstījusi, kas vēl būs, kas tur domāts darīt un ka viņa ļoti karsti arī mani vēlas tur redzēt. Jo ir jau arī tādi uzaicinājumi, kas sūtīti, lai tiktu atteikti. Skaidrs turklāt, ka tikšanās ar dažām personām, kas tur vēl varētu būt bijušas sastopamas un pēdējā laikā nesušas vienas vienīgas nepatīkamas sajūtas, būtu grūti savācamas. No šo sajūtu pārvarēšanas nevienam nebūtu bijis labāk.

Nākamā ballīte laikam bija Ināra 50. gadu jubileja, viņa rīkoja pieņemšanu kaut kur Vecrīgā. Man bija kādas darīšanas pēc tam kopā ar jaunāko meitu, tādēļ uz jubileju gājām kopā. Ināra mūs sagaidīja pie durvīm, apsveikumi, bučas, tumšsarkanas rozes. Un tikai tad ieraudzīju, ka dažus soļus tālāk stāv arī “lielā” Ināra. Bija redzams, ka viņa mani gaida un sāka atklāties kaut kāda jauna šī pasākuma jēga. Kļuvu piesardzīgs, sarāvos – es nebiju brīdināts, ka viņa arī te būs. Nebiju gatavs kam vairāk, kā “labdien, Ināra”, laikam pat bez “kā klājas” un “cik tu labi izskaties”. Ļoti ātri izdzēru trīs glāzes vīna, bet diena bija sabojāta šā vai tā. Vienā brīdī lielā Ināra pāri telpai nāca manā virzienā, taču pāris soļus pirms, laikam ieraudzījusi manu seju, izdarīja strauju pagriezienu par 90 grādiem.

Šis notikums parādīja, ka mans ķermenis un zemapziņa ir uzbūvējuši pamatīgas aizsardzības ap visu šo. Pašu pārsteidza, ka tās vairs nav vienkāršas bailes, kuras katram vīrietim jāizjūt pret sievietēm, lai spētu tās pielūgt vismaz tikdaudz, lai būtu pieklājīgs. Tās jau bija šausmas[11]. Jutu, ka nedaudz pieturos pie meitas.

Skaidrs, ka ne uz kādām psihodrāmas konferencēm vairs nebraucu. Bet nevar teikt, ka pilnībā sapratu šīs savas reakcijas. Šodien gan saprotu – tā jāreaģē vīrietim un tēvam, sastopoties ar Tēvam un patriarhātam uzbrūkošu Upura lomu, vienalga, vai tam ir feministiski (lielā Ināra) vai LGBT+ izceslmes avoti (Marks). Ir dabiski aizsargāties no tik rupjiem uzbrukumiem, bet ļoti grūti, ja vēl nav saprasts, ka tie ir uzbrukumi un ka aizsargāties drīkst un ar pilnu jaudu.

Es pats nedrīkstu izmantot Upura lomas kontrproduktīvo varu, uzvesties kā Upuris tādēļ, ka esmu vīrietis līdzīgi kā Marks tādēļ, ka ir gejs. Bet tajā visā bija mans zaudējums, manas dvēseles lūzums, tas nebija sadzijis un tam bija vajadzīga funkcionāla Upura loma ar visu ārstējošo Drāmas trīsstūri. Bet kā lai to izspēlē, neizmantojot Upura varu un nedarot tādas stulbības kā Marks?

Ir arī tāds aspekts – šeit aprakstu zem palielināmā stikla noliktu Dēla atdalīšanos no Mātes – Dievietes, kas vīrieša dzīves laikā atkārtojas daudzkārt. Jo tu jau vari no viņām aiziet, bet viņas tevi vienalga atradīs! Vīrišķas šausmas un riebums no vienas puses, kas ir vīriešu attīstības pamatā un vainas sajūta – kā Dievietes gravitācija, no otras. Trauksme un ņemšanās pa vidu, tik daudzus vīriešus nogalinoša, žanra klasika.

Piedzīvojumi ar “mazo” Ināru, bet vairāk jau Gitu Paspārni bija LPB konferencēs, kuras biedrība rīkoja divreiz gadā un kurās visās es uzstājos. Bija jūtams, ka psihodrāmas TEP dāmām pats šis fakts, nevis manu uztāšanos saturs kaut kā ķērās kaulā, viņas jutās gana nerespektētas un pagrūztas malā, lai gan neviens arī viņām neliedza pieteikt savus ziņojumus. Ik pēc trim ziņojumiem vienmēr bija diskusija, kurā Gita parasti konfrontēja ar mani. Tas bija smieklīgi, jo, kā jau teicu, nevaru iedomāties netalantīgāku psihodramatistu kā viņa. Bet nebūt sievietei un nejusties aizvainotai par to, ka man atkal jauna kleita, viņa nevarēja.

Bija reize, kad es Kalnciema kvartālā biju sarīkojis publisku psihodramatisku lekciju par Ļeņina izcelsmes ģimeni, kurā to arī izstādīju skulptūras veidā. Biju pārsteigts un patiesi priecīgs, ka arī “mazā” Ināra bija atnākusi – izjutu to kā soli pretim kaut kādai izlīdzināšanai. Tomēr arī sasprindzinājums bija, jo jau vairākas reizes līdzīgās situācijās bija nācies vilties, cerības neattaisnojās. Jautāju, kā viņai ienācis prātā atnākt – “es jau tepat netālu dzīvoju”, viņa atbildēja.

Skaidrs, ka tā nebija īstā atbilde. Kad pasākums beidzās, vēl nedaudz parunājāmies, kaut kam visu laiku staigājot apkārt, un tad pēkšņi viņa ne no šā, ne no tā, apcirtās uz papēža un aizskrēja. Kādēļ? Varbūt bija gaidījusi un nesagaidījusi goda atdošanu viņas TEP? Varbūt viņai tajā dāmu serpentārijā izveidojusies situācija, kur radusies vajadzība mani izmantot pret citām? Kad bija skaidrs, ka es izturos gaidoši, bet distancēti, izlauzās kādas jūtas no man nezināmiem kautiņiem, tās nevarēja izturēt un bija jāskrien prom? Nu nezinu, nezinu…

 

Marka kaites

Nonākušam līdz šim, atcerējos, ka neesmu pietiekoši dziļi paskaidrojis savas domas par to, no kā sākās mūsu konflikts ar Marku – viņa slimību un manu reakciju uz to. Pavirši lūkojoties, izskatās, ka pilnīgs nelaimes gadījums – reta saslimšana, negaidīta un neprognozēta. Taču vēlāk izrādījās, ka slims ar bronhopneimoniju Marks bijis jau pāris nedēļas pirms braukšanas uz Rīgu un nav to kārtīgi izārstējis. Viņam būtu bijis jāsaprot, cik tas ir nopietni, ņemot vērā arī savu imunoloģisko fonu. Varbūt nebija jābrauc un bija jāārstējas, varbūt bija jābrauc, bet jālieto attiecīgi medikamenti, ieskaitot antibiotikas. Varbūt viņam bija vismaz jābrīdina mani vai Ināru par to, ka viņš nav īsti vesels un ar ko nevesels.

Nekā tāda nebija. Un skaidrs, ka abpusēja krupozā (veselu plaušas daivu aptverošā) pneimonija uzliesmoja tādēļ, ka nebija izārstēta bronhopneimonija (neliels plaušu audu iekaisums apkārt bronham). Runāt par kaut kādu zibensveida šīs slimības formu, kas medicīnā sastopama ļoti reti, nav pamata. Marks ir bijis vismaz neuzmanīgs pret savu veselību.

 

[11] Šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/dzemdinat-terasi-vismaz/ es aprakstu četras tuvības ar sievietēm, raugoties no vīrišķīgi subjektīvās pozīcijas.

Bet varbūt ne tikai neuzmanīgs. Tagad man šķiet ticami, ka manus komentārus par viņa darbu viņš uztvēra nevis kā atbalstu, palīdzību un ideju bāzi tālakajam, kā tas būtu starp vīriešiem, bet gan kā kaut ko līdzīgu pārākuma izrādīšanai, viņa nenovērtēšanai. Manuprāt, viņš perināja sevī Upura lomu, turklāt mūsu attiecībās tas būs sācis notikt vismaz jau kopš Motivācijas semināra, man par to neko nezinot. Taču plašākā nozīmē viņš kā Upura lomu kultūrmarksistiskā nevis terapeitiskā izpratnē sevī nēsā, visticamāk jau kopš 60-tajiem vai 70-tajiem gadiem. No tās viedokļa hetroseksuāļi uzbrūk un apspiež homoseksuāļus, tādēļ otrajiem jāiztaisno muguras, jārīko praidi un visādi citādi jācīnās pret vairākumu. Tas ir tas pats kultūrmarksisms, par kuru esmu daudz kur lasījis[12] un pats rakstījis. Tas pats, kura infiltrācijai Rietumos savu roku ir pielicis Latvijā pilnīgi citādi kā liberālajos Rietumos izjustais KGB[13] un tam “noderīgie idioti” tur, kā viņus nosauca Ļeņins .

Ideoloģiskās ietekmes es pieminu tādēļ, ka tās ir mudinājušas visas minoritātes, ieskaitot homoseksuāļus nevis strādāt, lai iekļautos majoritātē un tās vērtībās, vienlaikus attīstot savu unikālo pienesumu, bet šādu iekļaušanos uzskatīt par pazemojošu, sacelties pret to, piešķirt tai Vajātāja lomu, bet par Glābējiem uzaicināt citas minoritātes – feministes, piemērām – tātad sievietes, kas vīriešus izjūt kā savus paverdzinātājus.

Ne bez nozīmes ir vēl divi faktori. Pirmkārt, Marks pēc pirmās izglītības ir aktieris un tikai pēc otrās – psihologs. Otrkārt, viņam piemīt spēcīgs narcisms, bet tāds ļoti sievišķots, histēriska tipa, ar ļoti spēcīgu pašuģestijas potenciālu. Tas viss viņam, manuprāt, palīdzēja līdz histēriskā tiltiņa jaudai novest sevī paša fabricēto teoriju, ka Viesturs ir vainīgs pie tā, ka viņš gandrīz nomira. Uzvarošā Upura loma, kurai palīdzēja manas šaubas, vainas sajūtas un paškritika pēc tam vērsās pret Ināru, bet tā prata nolūgties un paklausīgi arī pavērsās pret Viesturu. Šis ir spožs piemērs, kā Upura lomu var izmantot ietekmes palielināšanai. Tagad domāju, Marks savu slimību pusapzināti inscenēja, izmantojot savu histēriskumu un aktiera iemaņas. Šī versija man uzprasījās jau toreiz, bet šķita pilnīgi neticama. Tagad tā vairs nav.

Marka reakcijas ir bērnišķīgas, bet modernajā psihoterapijā tās dažviet tiek atzītas par normālām. Un Marks kā tāds mazais ļaunais bērns turpina diriģēt pieaugušos. Viņam pašam tas šķiet kruti, lai gan infantilitāte mēdz izsīkt un tad Marks grimst savā dziļajā nebūtības purvā, par kuru daudz ko pateica jau Dante Aligjēri un kur homoseksualitātei ir tikai pakārtota nozīme.

 

Teorētiska atkāpe

Atgiežos pie kādas psihodrāmas apmācības un prakses īpatnības, kuru var novērot ne tikai Ināras un Marka izpildījumā, bet arī starptautiskajās psihodrāmas konferenecēs. Tendence ir – nevis uz grupu psihoterapiju, bet uz psihoterapiju grupā, uz ko, kā jau rakstīju, manu uzmanību savulaik vērsa Rimas Kočunas. Prožektori vērsti uz skatuvi un lai gan zālē notiek interesanti procesi, tie maz kuru interesē. Šo psihodrāmas apmācības īpatnību es sevišķi skaidri redzu, strādājot kā pasniedzējs Viļņas humanitārās un eksistenciālās psihoterapijas institūtā, kur viss ir otrādi.

Tam ir konsekvences. Psihodramatisti reti lieto tādus terminus kā grupas briedums un saliedētība vai indivuduālās atbildības uzņemšanās pret grupu. Viņi kā garlaicīgas izjūt pauzes, grupas dalībniekiem komunicējot “šeit un tagad”, bez tipiskās procedūras (iesildīšanās, psihodrāmas process, dalīšanās no lomām) drošajiem rāmjiem. Tā rezultātā dzīvās attiecības starp grupas dalībniekiem un konflikti tiek paslaucīti zem tepiķa, par tiem nerunā. Spontanitāte, Satikšanās un grupas darbs kļūst par klišejām un vēlamību, nevis realitāti. Sekas – pilnas tepiķapakšas netīrumu, nesapratne, ko ar tām iesākt un infantilitāte, veidojot sadarbības pēc izglītības beigšanas. Nespēja labi risināt konfliktus, kas rodas gan terapijas grupās, gan kolēģu starpā. Tādējādi nostiprinot negatīvo pieredzi un bažas, ka konflikti vienmēr ir kaut kas slikts, nevis ka tie kaut ko parāda, kaut ko nozīmē un ka tiem ir potenciāls pacelt grupu un indivīdu jaunā līmenī.

Pēdējos asotoņos gados esmu sācis strādāt manierē, kuru saucu par eksistenciālo psihodrāmu. Tās iezīmes – psihodrāmas ir īsas, pārsvarā – skulptūras, nereti pielietotas kā jautājumi kādam no grupas. Plaši pielietoju skulptūras kā interetācijas, vai vizualizācijas saistībā ar manām arhetipiskajām teorijām. Birštonas apmācību grupās visu manu darbu vēro un supervizē ne tikai Rimas Kočunas, arī Robertas Petronis vai Kristīne Polukordiene… Pēdējā šāda sadarbība bija Maskavā, kur Rimasa vadītais institūts uzsāka jaunu apmācību ciklu. Es viņiem, no vienas puses, esmu stalkeris, kas grupu iemet ķermeniski arhetipiskajā kosmosā. Psihodrāma ir ļoti laba metode, lai īsā laikā aktualizētu milzumu informācijas, sevišķi noderīgi tas ir apmācību sākot. Klasiskajā gupu terapijā, kur visi tikai “šēž un runā”, tas notiek daudz lēnāk un nekad nesasniedz tādus esamības un satikšanās kaktus, ko psihodrāma var spēt “uz sitienu”. Bet psihodrāmas problēma ir – kā šo visu informācijas kvantumu apstrādāt? Neesmu redzējis mani gana apmierinošas atbildes uz šo jautājumu psihodramatistu izpildījumā. Eksistenciālās grupu terapijas profesionāļu izpildījumā gan.

Tomēr negribu te zīmēt kaut kādu baltmelnu bildi par labajām un sliktajām metodēm. Viss ir daudz niansētāk. Cita starpā – tieši dāmas no Birštonas skolas bija aktīvākās manas izslēdzējas no LPB 2014. gadā. Īpaši aktīva tajā bija Ginta Ratniece. Grūti viņai tagad, nākas ar nolaistām acīm uz Birštonu braukt, varbūt arī tādēļ pēdējos divus gadus neesmu Gintu tur redzējis. Atceros, reiz jautāju kādam pieredzējušam psihoterapeitu apmācītājam, kāds ir viņa apmācības “sausais atlikums”. Viņš atbildēja – no tiem, kas beidz apmācību, kādi 10 – 15 % kļūst par profesionāliem psihoterapeitiem. Bet par lēmumiem asociācijas balso visi 100% – piebildu.

 

Kāda asociācijas sēde

Atmiņā palikusi kāda Psihodrāmas asociācijas atskaišu – pārvēlēšanu sapulce Jolantas Baltiņas praksē. Laikam tādēļ palikusi atmiņā, ka uz to bija sanākuši šādiem pasākumiem tik netipiski daudz cilvēku, ka visiem nepietika sēžamo, kādi padsmit. Savējo atdevu kādai kolēģei, un visu laiku nostāvēju kājās juzdamies kā tāds kaktā ielikts puišelis. Sēdi vadīja Agris Palkavnieks, toreizējais asociācijas vadītājs – cita starpā viņš atcerējās, ka uz vienu tādu pašu sapulci bijām ieradušies tikai mēs ar Agri, turklāt netikam iekšā telpās, kurās tā bija paredzēta, tā arī stāvējām un gaidījām uz ielas, nesagaidījām.

Izturēju stāvēšanu, pēc tam pasēdējām kopā ar Aelitu Vagali “Ozīrisā”, pāri ielai. Bija nedaudz priecīgi, ilgi nebijām tikušies. Aelita pa šo laiku bija kļuvusi par pasniedzēju Stradiņa universitātē, ieguvusi TEP un tas bija manāms viņas stājā. Tieši tā bija pārsteidzoša – viņa uzvedās kā augstsirdīga uzvarētāja, par ko man atkārās žoklis. Skaļi pārdomāja, vai neuzaicināt mani par četriem ar kapeikām eiro stundā novadīt kādu studentu grupu. Es spēlēju līdzi un izlikos apdomājam šādu priekšlikumu, pat centos izlikties ieinteresēts. Skatījos uz viņu un atcerējos kādus 15 gadus vecu pagātni. Braucu ar savu veco Volvo pa to pašu Grēcinieku ielu, toreizējā prakse man bija Kungu ielā. Skatos, pa priekšu iet Aelita un jau viņas mugura stāsta par bēdām, pazemojumu un bezizeju. Apturēju mašīnu ielas vidū un metos viņu skaut. “Cik labi, ka tu apturēji”, viņa teica un mēs devāmies tālāk katrs pa savu taku. Cik atceros Aelitu, viņa ir bijusi divos stāvokļos. Viens – kad kāds vīrietis viņu ir apspiedis, pazemojis un izsūcis visu optimismu un otrs – kad viņa kādu vīrieti ir apsteigusi, nogrūdusi un atdzimusi spēkā. “Ozīrisā” viņa bija otrā, laimīga bez gala.

 

 

Divas intervijas

Pirmā intervija bija 2013. gada decembrī par sievietēm biznesā[14]. Otrā – 2014. gada februārī – par viskaut ko, bet no reakcijām kas sekoja, sanāk ka par Āboltiņas sarkanajiem Bendes meitiņas matiem[15]. Daudz par to jau esmu izkomunicējies[16], neatkārtošos. Sacēlās twitervētra, kreisie liberāļi tajā laikā jutās kā karaļi, vai kā forcovščiki Skapī – tā manā padomju jaunībā sauca bāru viesnīcā “Rīga”. Vētra bez manis nerimās kādu pusgadu, līdz arī es iestājos TW. Bija skaidrs, ka toreiz biju kļuvis par kārdinošu kreiso liberāļu alias sorosītu mērķi, kuru viegli varēs iznīcināt par biedinājumu citiem patriarhāli un antifeministiski domājošiem. Pitons bija noskatījis ziloni un pašapmānījies tiktāl, ka iedomājies sevi spējīgu to ziloni aprīt un sagremot, pašam paliekot dzīvam.

Zīmīgi ir vēl kas – par to vēlāk LPB iekšējā sarakstē izrunājās Ināra Vārpa. Jau aprīlī Nordic Board kārtējā sēdē Stokholmā esot ticis lemts par manis sodīšanu. Bet neesot atraduši juridiski korektu formulējumu. Jo nevar tak atņemt izglītību, kas notikusi un ar attiecīgu diplomu apstiprināta, tāpat CP grādu, ir taču eksāmens nolikts. Gadu meklējuši, atrada – pa pastu saņēmu papīru ar Ināras Erdmanes un toreizējās NB prezidentes (igaunietes, kuras uzvārds piemirsies un kaut kā neceļas roka meklēt) parakstiem – izslēgt no sarakstiem. Ģeniāli – ja nezinām, ko ar Viesturu iesākt, tad paziņojam, ka viņš ir tikai vīzija un migla, viņa nav. Uzsveru – tā sākās kā reakcija uz divām intervijām latviešu valodā, arī toreiz neviens man nekādus jautājumus neuzdeva, bija gatavi sist, nedaudz nobijās.

Šī reakcija faktiski ir Nordic Board ideoloģijas deklarācija, attiecībā pret feminismu iekļaujoša, bet pret manu antifeminismu, kuru atzīstu – atraidoša, jo līdz tam aprīlim jau bija tikai tās divas intervijas un aprakstītie notikumi psihodramatistu vidē bija notikuši. Būtībā tas nozīmē – feminisms kā Upura varas ideoloģija iekļaujas psihodrāmas tradīcijā. Bet ar ko gan antifeminisms sliktāks un kādēļ gan tie nevar pastāvēt vienā terapeitiskā tradīcijā, ja esam patiešām klasiski, nevis kreisi liberāli, kam Upura vara un kultūrmakrksisms ir karogā rakstīti?

Esmu izslēgts no sarakstiem, manis nav un nekad nav bijis. Es neko neesmu mācījies, nekur neesmu iestājies, nekad neesmu organizējis darbu Moreno institūtā Latvijā, nekad neesmu sniedzis citiem savu pieredzi. Manis nav daudz vairāk kā kolēģa Ivara Feņuka, ar kuru kopā bijām vēl Asistentu grupā un kurš teju divdesmit gadus jau miris, bet sarakstos ir[17]. Šis ārprātīgais matriarhālais niknums, tā priekšā prāts un pat humors pārvēršas stulbā lāstekā. Jo, kamēr neesmu nošauts, es taču runāju. Un ja kāds aizbāž ausis, tad tikai viņš nedzird manu vēstījumu, pārējie taču dzird. Un ja esmu nošauts, paliek taču manis artie lauki.

Tomēr – svinīgi paziņoju! – es esmu. Turpinu strādāt, varbūt ne tajā virzienā, kurā mainstrīms, taču joprojām psihodrāmā. Gan jau nāks laiks, kad nāksies to nevien atzīt, bet teikt paldies, ka esmu noturējis tādas pozīcijas, kuras mainstrīms pametis, bet kas ir profesijai un sabiedrībai ļoti vajadzīgas un interesantas.

Tam NB izslēdzošajam papīram nebija nekādas paskaidrojošās daļas, argumentācijas un tamlīdzīgi. Bīstami tak, ja kaut kas būtu, bailes, ka es varētu pieķerties, pavazāt dāmas šurpu turpu, pazirgoties. Bet arī tagad jau tas nav neiespējami, būtu tikai gribēšana! Interesanti, vai tās manas intervijas bija arī pārtulkotas, lai visi NB locekļi varētu zinātu, par ko runā? Taču lai vai kā – lēmuma motivācija ir vienpusēji ideoloģiska, nevis profesionāla. Un skaidrs, ka šī ļaunā klačošanās psihodrāmas virtuvēs inspirēja līdzīgu ideoloģiski motivētu procesu LPB un tās iekšējā sarakstē. Var teikt – tas, kas psihodrāmas vidē norisa slēpti, tas LPB iekšējā sarakstē izlauzās bez kādas traucējošas aiztures un mulsuma.

 

Pret nozagto Upura varu

Savā pirmajā grāmatā, “Bendes meitiņa un viņas tēvs” aprakstīju Upura lomu kā tādu, kas pienākas cilvēkiem zaudējumā un palīdz atveseļoties. Taču modernais laikmets un marksisma atklājumi to ir iekārojuši tās varas dēļ, kas tajā ir un kuru var izmantot tie, kas zaudējumu izdomā, nevis piedzīvo. To var katra minoritāte – izdomāt, ka majoritāte to apspiež un ierobežo. Piemērām, katrā klasē vienmēr kāds tiek apsaukāts par sīko, vai par resno, vai par garo vai par briļļaino. Majoritāte vienmēr tā reaģē un ne vienmēr tam ir diskriminējošs raksturs. Un pat ne minoritātes tiek kaut kā pamanītas un apsaukātas, jo sievietes tīri matemātiski tādas nav, bet anekdotes par sievietēm vai blondīnēm un feminisms kā minoritātes un Upura varas ideoloģija ir. Maskulīnisma nav.

Mums ir dabiska empātija pret cilvēkiem, kas cietuši. Tādēļ tiklīdz kā kāds par savām ciešanām paziņo, tā iegūst varu, jo mēs nevaram nejautāt – kurš nodarīja tev pāri un kurš varētu tevi glābt? Neviens negrib būt Vajātājs, tādēļ Upura loma pieprasa taisnošanos un paskaidrošanu. Vainas atzīšanu un “kļūdu” labošanu. Tā subjektīvi, nevis objektīvi sadala pasauli sliktajos, melnajos Vajātojos un labajos, baltajos Glābējos. Un tā paredz, ka katram būtu jāgrib nenonākt “slikto” sarakstā, taisnoties, kārpīties. Tur tad arī rodas vara, visi sāk klausīt pašpasludinātajam Upurim.

Es izlēmu darīt tieši otrādi, netaisnoties pret emocionālajiem uzbraucieniem twitterī un LPB iekšējā sarakstē un uz katru ķērcienu un vainošanu atbildēt ar pretuzbrukumu. Skaidrs, ka šī sarakste ātri pārvērtās par miskasti. Šeit atgādināšu – ja kāds otru vaino, tad faktiski vadās no infantilas loģikas – ka tam otrajam ir pienākums piepildīt vainotāja fantāziju par to, kā jābūt. Ja šādi komunicē psihoterapeiti, kur tad vēl tālāk…

Zīmīga šajā sakarā bija sarakste ar to pašu Aelitu. Laikam es biju tas, kas 2014. gada vasarā viņai pirmais uzrakstīja kaut ko apmērām tā – čau, Aelita, redz kādas te ziepes. Viņa izlasīja tās intervijas un atsūtīja man pilnīgi arhetipisku atbildi. Nemeklēšu, citēšu pēc atmiņas. Pirmkārt, “kaut ko tik sliktu no Tevis negaidīju”. Otrkārt, “mums būtu jātiekas psihodramatistu Ētikas komisijā”, to tolaik Aelita vadīja.

Atbildēju asi, jo viņas lēmums jau bija gatavs, es viņai esmu vainīgs. Uzbūru fantāziju, kas tajā komisijā varētu notikt, krāšņu. Aelita par to apvainojās, bet neizskatījās, ka saprata savu neitralitātes trūkumu un arhetipiskos iemeslus, kādēļ nostājās tur, kur nostājās, nevis ieinteresējās par manu pozīciju un viedokli.

Ne jau kas cits, tikai šāda mana uzbrūkošā komunikācija bez kādas nožēlas un atvainošanās bija izšķirošais izslēgšanai no LPB. Tas, protams, nav profesionāli – ja divi salamājas, tad sodīt vienu. Bet, redz, tā notika uz psihodramatistu un kreiso liberāļu veidotā ideoloģiskā spiediena fona.

Vēlāk, laikam feisbukā Ansis Jurģis Stabiņģis rakstīja, ka es pats vien esot vainīgs, pārāk daudz izrunājies. Arī viņš nesaprata manu spēli, lai gan sākotnēji, twitterī bija mans uzticamākais balsts, vienlaikus, kā zagšus, tajā iesaistot it kā profesionāli ētikā, RSU docentu Ventu Sīli, kas visu saķēpāja vēl liberastiskāk. Tajā feisbukā arī Ansi izlamāju, jo viņš kā tāds puišelis nebija izturējis līdz galam. Tantes bija arī uz viņu saskaitušās, nometa no LPB prezidenta amata. Tomēr vairāk par šo cīņu aizkulisēm biju dusmīgs uz Ansi par tobrīd dzeltenajos žurnālos apspriesto viņa šķiršanos no sievas, ar kuru trīs bērni. Mešanos kaut kādas šķirtas matriarhālas haizivs apkampienos kā tādam tirliņam. Kaut kādu sievišķošanos ar bizītēm matos dzelteno žurnālu foto un tamlīdzīgi.

Tā tas turpinās joprojām – ja kāds griežas pie manis no nepelnītas Upura lomas pozīcijas, pirmā mana reakcija ir jautājums – vai tu saproti, ko dari? Nākamā – pretuzbrukums, tikai stiprāks kā uzbrukums. Tā ir vienīgā pareizā reakcija, kas var izskaust marksismu ikdienas saskarsmē, kā rezultātā teju visi kļuvuši par Upuriem, visiem kaut kas nodarīts pāri, visi nez par ko ķērc uz debesīm. Nevis vaino sevi un uzņemas atbildību darīt kaut ko, lai pasaule kļūtu labāka.

 

Grāmatas

No profesionālā viedokļa visādas tādas TW, FB un LPB iekšējo sarakstu kaislības ir tikai salmi un putas. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mans galvenais pienesums psihoterapijai un tautai ir grāmatas, jo tikai tajās es konsekventi un maksimāli pilnīgi varu izteikt savas idejas. Nekādas konferences, lekcijas vai semināri to nespēj. Būtu jau bijis vēl svarīgāk, ja profesionālajā vidē tiktu iniciētas arī diskusijas par manis piedāvātajām idejām, taču lai cik neticami tas neizklausītos cilvēkiem no malas, neviena mana publikācija nekad un nekur profesionālajā vidē nav apspriesta. Daudz vairāk par savām idejām esmu runājies ar žurnālistiem vai savu publisko lekciju apmeklētājiem. Tajā vidē, kāda ir psihoterapijā, jauna grāmata tiek uztverta kā apvainojums – ar skaudību, ļoti līdzīgi kā starp sievietēm, ja kādai parādās jauna kleita, rotas lieta, frizūra jeb mīļākais.

Man šķiet, ka “grāmatas kā jaunas kleitas” fenomens ir izskaidrojams ar dzimumu attiecībām profesijā. Tur, kur sievietes ir nospiedošā pārsvarā, kā tas ir psihoterapijā, interešu fokuss vēršas uz attiecībām – kā mēs jūtamies. Tā ir normāli un pierasts ģimenē – nevis kaut ko saražot, bet turēties kopā, vienam otru atbalstīt, domāt, lai otrs vienmēr justos labi. Bet profesionālajā vidē tas ir perversi. Ārpus ģimenes, valstī un biznesā, tur, kur tradicionāli bijis vairāk vīriešu, tur galvenais ir objekts un objektīvais – ko esam padarījuši. Viņš krita karā par dzimteni, tas ir svarīgi šajā vidē. Nevis – kā viņš par jutās krītot un krituši. Pie vienas vietas, kas sapļurkstēts twitterī, tīrais un izsvērtais sausais atlikums ir grāmatās.

Domāju, ka skaitliskās dzimumu attiecības psihoterapeitu cunftēs ir tādas, kas neļauj runāt par visas sabiedrības pārstāvēšanu. Varēsim atgriezties pie šī jautājuma tad, kad vīrieši un sievietes psihotearpijā būs 1 : 1. Kamēr tā nav, nevajag muldēt, ka sievietes ir kļuvušas tik dziļas, ka spēj arī vīriešu viedokļus saprast un pārstāvēt. Ja tas tā tiek pasniegts, tad skaidrs, ka atkal ir Māte un Dēls, Tēvs ir patriekts. LPB un psihodrāmas asociācijai, tāpat kā citām latvju psihoterapeitu biedrībām būtu jāpiestrādā pie tā, lai viņu izglītību izvēlētos arī vīrieši, ne tikai Dēli un podkablučņiki. Ja tās piestrādās, būs daudz kas jāsaprot un jāatkāpjas no daudzām ideoloģiskām dogmām. Dāmām būs jānāk arī pie manis – Viestur, ko mēs nesapratām?

Bet tā vēl ir nākotne. Vispirms dažām labām dāmām un nosvīdušam kungam, sabiedrībai pāri nodarījušiem, būs jāatvainojas, tautai, psihoterapijas klientiem un man[18]. Nezinu, vai tas iespējams. Pagaidām tā izskatās pēc fantastiskas – nu nevar to matriarhātu un feminismu tā ar dažiem rakstiem izārstēt. Taču tā nav mana problēma, viņām pašām jāpievelkas pie risinājuma. Man nav jāskatās atpakaļ, bet uz priekšu. Un pacietīgi jānorāda, ka manām feministiskajām un LGBT+ oponentēm nav nekādu tiesību runāt visas sabiedrības, visu sieviešu vai visas psihoterapijas vārdā.

2014. gada augustā iznāca mani “Pilni pagrabi partizānu”, oktobrī “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” un pašā gada nogalē, jau pēc vēsturiskā LPB 3. decembra manis izslēgšanas lēmuma – “Dieviete”.

Tajās grāmatās ir vairāk kā pietiekoša argumentācija manai propatriarhālajai un antifeministiskajai pozīcijai, manuskripti nedeg, katrs to var izlasīt, ja jau sabiedrība skaitās demokrātiska. Bet vai tad psihoterapeites, kas visur, kur vajag un nevajag atsaucas uz “uz pierādījumos balstītu zinātni” to lasīja? Neticu. Visādā ziņā viņas neargaumentēja pret manu vēstījumu. Vai tiešām prāta par maz, bailes to parādīt?

Būtībā jau tā ir tā pati bābiskā reakcija, kas Markam toreiz, tālajā 2005., kad es dalījos ar novērojumiem par viņa darbu. Ja es uzrakstu grāmatu, tad esmu pazemojis kaut kādas dāmas. Un skaidrs taču, ka par šādu no Upura lomas izjustu pazemojumu pienākas taisnīga atriebība – ne tikai intervijas, arī grāmatas nelasīsim – ko tu iedomājies! Mēs paziņosim, ka tā nav nekāda psihoterapija, tikai slikta daiļliteratūra. Klusēsim, nerunāsim.

 

Psihodrāmas dāmas

Skaidrs, ka visas tās LPB dīvainības nebūtu varējušas notikt, ja ne psihodrāmas dāmu slepenās inspirācijas – ar svešām rokām netīru darbiņu paveikt. Pēc tam apjautušas, ka tomēr neiestājās vispārēja līksme – pēc izslēgšanas no LPB Viesturs nevaid miris, mierīgi turpina strādāt, mīlēt un rakstīt, atgriezās histērisks naids. 2015. gada marta beigās tiku uzaicināts uz Psihodrāmas asociācijas gadskārtējo sēdi, kurā bija paredzēta LPB Ētikas komisijas vadītājas Benitas Griškēvičas ziņojums par maniem noziegumiem pret psihoterapijas ētiku.

Nedaudz zināju šo kundzi, viņa pat vienubrīd kompānijā ar visumā foršu vīru, IT strādājošu, bet nedaudz laikam viņas prognozējamo ķērkšanu neizturošu, vēlējās kļūt par psihodrāmas studenti. Viņā bija sajūtama kruta matriarhālā agresivitāte un liela paštaisnība, tomēr pie vīra arī nez kādēļ gribējās pieturēties. Par 99% varēju iedomāties, ko gan tādu viņa varētu stāstīt par maniem pārkāpumiem pret psihoterapijas ētiku. Tas Ētikas kodekss ir tā uzrakstīts, ka visu var interpetēt kā gribas, ja tikai ir vajadzība. Bet tas ir prognozējami un garlaicīgi.

Mums ar sievu tajā datumā bija biļetes uz JRT pirmizrādi par Aspaziju, aizgājām tur. Jo drīz – jau aprīlī – bija jāiznāk manai nākamajai grāmatai – “Meita un māte” par vissenāko ģimenes formu un incesta dziļumiem. Aspazija, viņas māte un mātes māte ir interesantas šajā kontekstā. Vai dāmas manu Aspazijas grāmatu lasīja? Neticu. Tajā marta sēdē tomēr bija noticis kaut kas negaidīts – nebija kvoruma vai tamlīdzīgi, nu un tad pēc mēneša jārīko jauna sēde, lai varbūt mani izslēgtu, apmērām tā.

Kļuva interesanti, aizgāju. Dāmas – dažas, ar kurām kopā esam mācījušies un citas, kuras esmu mācījis. Daudz ļaunu grimašu. Apsēžos pie galda, blakus Maija Ozoliņa – Molokolailima, ik brīdi gatava paņigāties, bet kaut kā slikti sanāca. Ar Maiju mēs psihodrāmā sākām kopā. Bijām pirmajā Ināras grupā un tad viņa šķīrās, aizlaidās no vīra uz Ņujorku pie cita frenda, pārtrauca izglītību. Tad no turienes atlaidās jau kā mana studente grupā, kuru pametu dēļ Marka un viņa upursāgas. Atceros, Maija ar dēlu un jauno vīru kādreiz bija atnākuši uz manu publisko lekciju “Dejas ar krēsliem” Mārstaļu ielā, arī Ināra Erdmane tad bija klāt. No Ināras toreiz dabūju siltu un patiesu atgriezenisko saiti, bet Maija man salēja baigo sīrupu, ka neko foršāku dzīvē neesot redzējusi vai tamlīdzīgi. Tāda lipīga, viņai vienmēr jābūt stiprākā pusē. Interesanti, kā viņa spēs būt atkal manā pusē, ja svārsts nāks atpakaļ?

Pretim nosēdās Gita Paspārne – toreizējā psihodrāmas asociācijas prezidente. Kā jau teicu – nevaru iedomāties netalantīgāku psihodramatistu par Gitu. Tomēr viņa ir viena no trim vai četrām Latvijas TEP un laikam jau tas ir viens no sistēmas norieta rādītājiem. Kaut gan – Gita ir laba organizatore, nu lai viņai veicas. To sēdi viņa vadīja gandrīz neitrāli, cik nu tas iespējams cilvēkam, kas pilnībā nesaprot lietas dziļāko būtību.

Sevišķi izcēlās Velga Sudraba, kādreiz, kad vēl bijām vienā apmācību grupā – Lāne. Tagad jau profesore RSU. Tur arī tādi mācībspēki kā Ancāne, Neiders, Sīlis, jau pieminētā Vagale… Palasīju dažas Velgas publikācijas, vispirms šo[19]. Šīs kolektīvi rakstītās grāmatas tapšanā gan jau būs nostrādājusi arī manas necilās personas ietekme, jo vismaz sociālajos tīklos (domāju, ne tikai tur) nereti izskanēja – ja jau esiet gudrākas par Rudzīti – uzrakstiet taču pašas beidzot kaut ko!

Nu tad uzrakstīja, bija daudz pat man dzirdamu gaviļu. Velga tur uzdrošinās būt eksperte ne tikai psihodrāmā, kurā viņai ir vien Līdera sans, bet arī dinamiskajā un objekta attiecību psihoterapijā. Padomājiet kāds vēriens! Turklāt, kam adresēta pāri par 600 lappusēm bieza grāmata? Psihoterapjas klientiem? – tie tikdaudz lasīs, lai izšķirtos, kādā psihoterapijas virzienā terapeitēties? Psihoterapeitiem – kam katram savā nozarē jāzina daudz vairāk kā tur sarakstīts? Nu laikam jau tikai RSU studentiem, kas nav ne klienti, ne psihoteareiti, bet kuriem jānoliek eksāmeni… Profesoriem taču ir pienākums ražot kaut ko, kaut vai to, ko es saucu par universitāšu makulatūru.

Vēl Velgai kopā ar mākslas terapeiti Kristīni Mārtinsoni tikko esot iznākusi grāmata “Grupu psiholoģiskā konsultēšana un psihoterapija”, grāmatnīcās neesmu atradis, laikam jābrauc uz pašu RSU, varbūt tur kādā kioskā ir. Tomēr ļoti neraujos, jo par šo tēmu angliski un krieviski ir tāda gūzma grāmatu, ka grūti noticēt, ka šajā varētu būt kas novatorisks. Bet lai nu dies dod, ka kļūdos.

Kādreiz mūsu kopējās apmācības laikā Velga vai nu žilbinoši smaidīja vai šņukstēja un šņukstēja vairāk. Tomēr laiks dara savu un tagad Velga vairs nešņukst, bet žilbinoši smaida joprojām. Šņukstēšanas vietā nākusi ķērkšana. Kādas tik man adresētas fantāzijas nebija jāuzklausa tajā sapulcē! Bet bija arī kautrīga un patiesa atzīšanās, ka vispār jau viss te ir projekcijas. Tātad – runāts tiek nevis par to, ko Viesturs darījis, bet ko dāmas saskatījušas un izfantazējušas.

Mana senā draudzene, mazā Ināriņa – kā viņa ķērca! “Tas ir kā apmīzt Brīvības pieminekli” – tā viņa raksturoja savas projekcijas par maniem nodarījumiem. Un pēc tam kad sapulce piesprieda man kaut kādas supervīzijas stundas, kā gan viņa stenēja un elsa – es esmu TEP, viņam jānāk pie manis jo viņš ir tikai CP un es tagad viņu pazemošu! Oi kā es viņu pazemošu!

Kāda man labvēlīga kolēģe pēc tam man FB rakstīja, ka viņai Ināra izskatījusies kā kaut kur ievietojama. Tā kolēģe mani aizstāvēja tajā sēdē. Un arī Gunta Dance centās aizstāvēt. Tomēr tas taču tāpat kā kliegt pret vēju, pret arhetipisko sieviešu kolektīvo aizsardzību.

Sarmīte Frišfelde, Ētikas komisijas locekle, cēli piemeta savu žagariņu manā sārtā, tas fanātiskas ticīgās skatiens viņas sejā nav aizmirstams. Atcerējos viņu kā studenti, kurai vajadzēja visādas pretimnākšanas lai tiktu galā ar studijām, ne tikai tēvišķus uzmundrinājumus. Bet arī viņai tagad nebija vajadzības uzdot man nevienu jautājumu, viss viņai skaidrs…

Bet tagad par tās sēdes pašu sākumu. Tika nolasīta mana e-pasta atbilde Aelitai Vagalei, ļoti asa un ne sevišķi pieklājīga, kuru jau nedaudz pieminēju. Bet netika nolasīta Aelitas – psihodramatistu Ētikas komisijas vadītājas vēstule man, kura sākās ar manas vainas konstatāciju – kā Tu to varēji (runa bija par tām divām intervijām)? – un turpinājās ar aicinājumu atnākt un izrunāties. Savā vēstulē biju uzbūris fantāziju, kas notiks man atnākot – apmērām tas, kas šajā šajā sēdē, biju bijis gaišredzīgs. Man tika piedāvāts atvainoties klāt neesošajai Aelitai – to arī izdarīju. Tomēr vēl līdz šai dienai neesmu saņēmis apliecinājumu, vai atvainošanās ir vai nav pieņemta. Un neesmu saņēmis arī skaidrojumu, vai uzaicinājums uz Ētikas komisijas sēdi, kurā iekļauta arī priekšlaicīga vainas paziņošana, ir laba un atzīstama prakse.

Kad biju atvainojies, man tomēr tika jautāts – vai es ko varot teikt savā labā? Izvilku no somas savas grāmatas, noliku uz galda. Ak, kas par ķērkšanu atkal izcēlās – tam vispār nav nekāda sakara ar izskatāmo jautājumu un tamlīdzīgi. Ir gan sakars – tikai grāmatām manā uztverē ir kāda paliekoša nozīme, tur ir mana profesionālā pozīcija viss pārējais ir projekcijas, dūmi un klačas.

Sēde beidzās ar lēmuma par manas izslēgšanas no psihodramatistiem atlikšanu uz vienu gadu, kura laikā man esot jāiziet kaut kādas n-tās supervīzijas, par kurām mazā Ināriņa jau tūliņ elsa un stenēja, kā jau minēju. Smieklīga fantāzija, ka es tagad nolaistām ausīm nākšu pēc pēriena, bet viņai laikam salda. Tā lieku reizi rāda, cik attālināti no elementāras paškritikas un savas subjektīvās realitātes apzināšanās var būt it kā izglītoti psihoterapeiti. Kam vispār nav skaidrs, kas ir supervīzija un ko tā var dot. Šausmīgs tas naids viņas acīs.

Pēc gada tikāmies atkal. Biju izdomājis kaut kādu jautājumu, par kuru jānobalso vispirms, lai saprastu, vai dāmas gadījumā nav nākušas pie prāta. Nebija. Palūkojos vēlreiz tajās pārakmeņotajās, nu jau gadu patinas klātajās sejās, sevišķi Ināras un Aelitas, šoreiz gaisā bija jūtama noruna neizplūst garās runās, nepieļaut kādus nesaskaņotus viedokļus un demonstrēt vienotību. Tad es piecēlos, pateicos par kopā pavadītajiem gadiem un atstāju telpas.

 

Klusēšanas spirāle

Socioloģijā izmanto tādu terminu kā klusēšanas spirāle[20]. Manuprāt, to var tīri labi pielietot arī, lai izprastu notikumus mazākās cilvēku grupās, tādās, par kādām runāju šajā esejā. Kā tiek stāstīts pievienotajā videomateriālā, klusēšanas spirāle veidojas dēļ cilvēku dabiskām bailēm konfrontācijā izrādīties mazākuma pusē. Tādēļ, ja skaļi, pārliecinoši, agresīvi un masīvi tiek

1)      izkliegta vainojoša informācija par “sliktajiem”, neatkarīgi no tā, vai izkliedzēji tiešām pārstāv reālu vairākumu, jeb ir tikai maza, labi motivēta, polittehnoloģijās izglītota, teicami organizēta un dāsni finasēta maza cilvēku grupiņa, un

2)      tiek iezīmēts “slikto” profils ar vāji slēptu jautājumu – vai tu arī piederi pie šī sliktā mazākuma?,

tad cilvēkiem ir raksturīgi apklust, nogaidīt, sarauties. Pat nelūkoties apkārt – kā citi reaģē? Vai tiešām vairākums atbalsta šo propagandu? Bailes liek svīst un sajusties lojāliem ar šiem bļāvējiem, lai tik pasargātu sevi no iespējamiem apvainojumiem “sliktuma” atbalstīšanā un ar to saistītām sekām. Neatrodas neviens kurpniekpuika, kurš rādītu ar pirkstu – bet karalis taču ir kails!

Tikai pēc laika, kad propaganda kļūst smieklīga vai kā citādi diskreditē sevi, cilvēki atslābst, sāk lūkoties apkārt, ierauga, ka ir tikuši apmānīti, nokaunās, ka iesaistījušies nelietīgā pasākumā un stiprinājuši to. Un – varbūt sāk attīrīties. Bet varbūt aizsargājas no gaidāmā kauna un turpina applaudēt karaļa jaunajam tērpam. Tomēr – ilgtermiņā jau tas nav iespējams – manipulācijas, meli un dezinformācija nāk gaismā agri vai vēlu. Un tad bieži vien izrādās, ka tās autori ir bijuši anonīmi, bet piebalsotājiem gan ir vārds, uzvārds un seja. Būs jāatbild…

Domāju, tieši šādu taktiku pielietoja kāda joprojām anonīma kreiso liberāļu grupiņa, pajautājot psihoterapijas organizācijām, kurās es sastāvu – “vai jums un sevišķi sievietēm, kas sastāv jūsu organizācijās, nekas nav ko teikt par šo Rudzīti, kas dzīvo viduslaikos un ņirgājas par sievietēm 21. gadsimtā?” Un sāka griezties klusēšanas un sevis apkaunošanas spirāle…

 

 

 

[20] Pilna intervija https://www.youtube.com/watch?v=5TKt27wuqZA#t=23m45s ; fragments, kurā tiek runāts par klusēšanas spirāli šeit – https://twitter.com/JanisTeresko/status/1080057221961129984   jeb no 23. minūtes 42. sekundes

 

Apvainojumi vardarbībā pret sievietēm

Kulminācija visām darbībām pret mani, protams, bija akcija ar manis apvainošanu vardarbības pret sievietēm veicināšanā 2014. gada nogalē, kuras rezultātā sekoja arī manis izslēgšana no LPB un psihodramatistiem. Skatoties uz to ar šodienas acīm, šie notikumi sastāvēja no vairākiem slāņiem.

  1. Aiziešana no Moreno institūta un tam sekojošie notikumi, par kuriem še rakstu;
  2. Intensīvs darbs savā mājaslapā, komunikācija ar tās apmeklētājiem un vienlaicīga vairāku grāmatu veidošana;
  3. Regulāra komunikācija ar masu medijiem un savu propatriarhālo un antifeministisko uzskatu paušana;
  4. Konflikts ar kreiso liberāļu ideoloģijas pārņemto NVO, mediju un politiķu sektoru;
  5. Kreiso liberāļu spiediens uz psihoterapeitu organizācijām un feministisku noskaņojumu izpaltīšanās tajās;
  6. Mana izaicinošā pozīcija šajā konfliktā, atsakoties tikt “pāraudzinātam”. Ja es būtu rīkojies citādi – kritis ceļos, lūdzis piedošanu, tad gan jau viss tiktu nokušināts, bet mēs neredzētu to kopējo puzli, kura tagad ir salikusies;
  7. Nezināmas organizācijas apmaksāta kampaņa pret mani masu medijos, par ieganstu izvēloties manu publikāciju “Vai ir izdomāts kas labāks par vardarbību”[21]. Par daudzām pazīmēm, kas apstiprina šo hipotēzi, man rakstīja cilvēki, kas bijuši politikā un zina tehnoloģijas un to iedarbināšanas mehānismus. Sākumā es biju skeptisks, bet tad mani pārliecināja kolēģa ar pieredzi medicīnā, tās organizēšanā un politikā, Jāņa Ozola arguments. Es teicu, ka ja jāpieņem šī hipotēze, tad sanāk, ka vienīgā motivācija, kādēļ pret mani tiek tērēta liela nauda, ir sievišķs aizvainojums un tas man šķita pastulbi. “Bet kas gan var būt vēl jaudīgāka motivācija kā sievišķs aizvainojums”, viņš pārjautāja. Man izskrēja caur galvu viss tas ārprāts un nācās piekrist – jā, tā varētu būt.

Šis mans raksts tika lasīts un komentēts jau tad, kad tas tika publicēts, bet man nesaprotamu iemeslu dēļ tā popularitāte nemazinās – līdz šim tam ir pāri par miljonu apmeklējumu! Kaut kam latviski jebkad uzrakstītam tas ir gluži neticams skaitlis.

Rakstā pausts ļoti svarīgs jautājums, kuru tagad gan būtu formulējis citādāk – vai izdomāts kas labāks kā vardarbība pret feminismu? Vienas atbildes, protams nav, bet skaidrs, ka vardabība pret sievietēm un feminisms ir vienas medeļas divas puses. Tā matriarhāli feministiskā un kreisi liberālā destrukcija, kuru aprakstu arī šajā lappusēs, vēršas pret vīrieti un tēvu. Ja tas nav pietiekoši sagatavots un imūns pret to, bet gluži otrādi – slikti izglītots un traumēts, nav brīnums, ja viņš atbild ar sitienu. Pret to jāvēršas, bet tieši tikpat jaudīgi kā pret feminisma sērgu, kas netiek darīts, gluži otrādi. Ja šajās cīņās nav simetrijas, tad sievietes tiks sistas – feminisms uztur vadararbību pret sievietēm un ir viens no tās izraisītājiem.

Man šķiet, jebkuram cilvēkam ar smadzenēm, jau 2014. gadā lasot šo rakstu, bija skaidrs, ka es uz jautājumu virsrakstā atbildu ar “nē”. Bet joprojām ir cilvēki un tādi ir arī vismaz vairākums no LPB Valdes, kas atturas atbildēt uz jautājumu – vai viņi joprojām tic, ka esmu aicinājis uz vardarbību uz sievietēm[22]? Vai tas nozīmē problēmas ar IQ? Varbūt izvairīšanās no vainas sajūtām, kas būtu neizbēgamas, ja uzdotie jautājumi būtu sevī dziļi jāielaiž? Var jau būt, bet man visticamākais ir izskaidrojums, ka šis feministiski matriarhālai sistēmai ir vienkāršs varas reflekss – neko, ko var neatdot, neatdosim. Tā nevarētu izturēt pazemojumu, ja tāds nepāraudzinātais kā es sagrautu šo viņu varu. Nu un tā tad tas arī turēsies, Latvijas psihoterapijā abrsurdas lietas nemainās vēl no 90-to gadu vidus, kad konfliktēja divas matriarhes – Gunta Ancāne un Anita Plūme.

Protams, šodien vēl nav neviena psihoterapeita, kurš būtu nostājies man blakus un teicis – veidojam apvienību, kas balstās konservatīvās vērtībās, kas ir antifeministiska, anti-LGBT+ un vēršas pret kultūrmarksisma diktātu psihoterapijā. Es arī neesmu aicinājis, jo īsti neredzu, kāds varētu būt jēdzīgs otrais, trešais un desmitais solis pēc tam. Un es šobrīd esmu vairāk idelogs psihoterapijā nekā organizators, tur jānāk kādam jaunākam vīram. Laiks rādīs vai tas tā būs.

Jautājums nav tikai par politiku un ideoloģiju psihoterapijā, bet arī par attieksmi pret ikdienas jautājumiem mūsu darbā, kurā visi šie jautājumi uzaust praktiskā, klientu pasūtījumu līmenī. Vismaz mani klienti jautā – ko darīt ar sievas vai mātes Upura varu – ļauties un tikt izmantotam, nokļūstot zem ķērcošās sievas tupeles, klusēt un nodzerties, šķirties jeb tomēr ir kāda alternatīva.

Ko šajā lietā ir darījušas mani nosodījušās psihoterapeites – kāda ir viņu attieksme pret ķērkšanu un zāģēšanu, vai tās redz dziļākos, arhetipiskos pamatus, jeb dzīvo ar klapēm, redzot tikai vīriešu alkoholismu un vardarbību? Šeit būtu milzums jautājumu par terapeitiskajām un organizatoriskajām pieejām šo jautājumu risināšanā, bet tādi tajās organizācijās, kurās es esmu piedalījies, nav tikuši pacelti. Kāpēc? Domāju, ka šeit esmu uz to atbildējis – jo svarīga ir vara un kontrole pār attiecībām profesijā, nevis darba objekts – cilvēks, ģimene, sabiedrība un tas, ko mēs tam varam dot.

 

Izmaiņas sabiedrībā

Ja uz visiem šiem notikumiem būtu jāraugās kā tikai kā manām attiecībām ar lielākajai sabiedrības daļai nepazīstamām un neinteresantām psihoterapeitu / psihodaramatistu apvienībām, tad diezin vai būtu tērējis laiku un pielicis darbu, lai visu šo cik iespējams precīzi izgaismotu. Tad tā būtu tikai mana darīšana. Rakstu tādēļ, ka šajos notikumos ap mani redzu mikromodeli, pēc kāda notiek attīstība arī šodienas makrovidē – sociumā. Tas, kas ir jau noticis psihodrāmā / psihoterapijā, iezīmē vienu no programmām, kā varētu virzīties visas sabiedrības attīstība.

Paraudzīsimies uz objektīvajām sekām, pie kādām noved manis augstāk aprakstītās darbības psihoterapeitu vidē un pafantazēsim, kā varētu izskatīties, ja būtu realizējies arī sabiedrībā.

  1. Sieviešu un vīriešu attiecība psihoterapeitu organizācijās ir apmērām 9 : 1, vienlaikus nekas neliecina, ka tajās pastāvētu gana spēcīgs vīrišķs vēstījums, kas kaut kā kompensētu skaitlisko nevienlīdzību. Līdz šim tiek teikts – “vīrieši arī ir aicināti”, bet netiek analizēts, kā tas nāk, ka viņi nav atnākuši, jeb vispirms atnākuši un tad kaut kur izzuduši. Iedomāsimies, ka tāda pati attiecība starp dzimumiem tiktu piedzīvota ne tikai izglītībā, medijos, tiesās un medicīnā, kur tā Latvijā jau ir tuvu 9 : 1, bet arī politikā, policijā un armijā, kur vēl nav tik traki. Un ka pa vīriešu teritorijām paliktu vien celtniecība, IT, jūrniecība, polārpētniecība un kosmoss!
  1. Tas, kam ir vairākums, automātiski iegūst atbildību par mazākumu – ir jāuzklausa tā viedoklis. Būtu jājautā – kas noticis, kur viņi palikuši, nevis jāturas pie mazākuma varas mentalitātes – paldies dievam, viņu nav, mēs uzvarējām. Tas ir svarīgi arī tādēļ, ka psihoterapijā sievietes ir iedomājušās, ka profesionāli viņas par runāt arī vīriešu vietā un ka psihodrāmā ir tikai teorija un prakse, nevis arī dzimumu atšķirīgie redzējumi. Līdzīgi procesi arī sabiedrībā. Visās tajās izglītības reformu peripetijās nopietni netiek uzdots jautājums par skaitlisko attiecību starp sievietēm un vīriešiem jebkurā no profesijām. Par skolotāju seksuālās orientācijas lomu uz profesionālo rezultātu tāpat netiek jautāts. Latvijā daudzviet esam tādi kā aizmiguši, bet citur “brīvajā” Rietumu pasaulē tādi jautājumi ir aizliegti un kriminalizēti.
  1. Feminisms psihodrāmā /psihoterapijā diemžēl vairs nav viens no viedokļiem, bet nemanāmi ir kļuvis profesijas neatņemama sastāvdaļa. Kurpretim antifeminisms pārstājis būt domāšanas brīvības izpausme, atteikšanās atzīt sievietes kā Upurus un vīriešus kā Vajātājus izrādās iemesls izraidīt no psihoterapijas vispār. Šodien psihoterapijā, bet kā izskatās – sabiedrībā tuvākajā nākotnē varētu iestāties situācija, kad parlamentā nevarēs tikt ievēlēti cilvēki, kas negatīvi izteikušies par Stambulas konvenciju, Praidu, migrāciju, transgenderu tiesībām un citiem kresio liberāļu uzbrukuma virzieniem tradicionālajai pasaulei. Pasaulē jau šobrīd ir valstis, kurās par izteikumiem, kas vērsti pret Unpura varas ideoloģijām, var ne tikai izraidīt no profesijas, bet pat saukt pie kriminālatbildības un ieslodzīt cietumā.
  1. Tradicionāli vīrišķīga/tēvišķība un atbildīga vīrieša tips sabiedrībā / psihoterapijā /psihodrāmā ir sākts tikt asociēts ar vardarbību pret sievietēm, kam nav nekāda objektīva pamata, tā ir tikai sieviešu kā Upura lomas projekcija ne tikai uz vīriešiem – Vajātājiem, un kas ir vēl absurdāka tendence – arī uz bērniem, kas taču sievietēm atņemot visu labāko, kas pasaulē ir. Tāds process notiek visur – medijos un sevišķi augstajā modē tiek popularizētas maskulinizētas sievietes un feminizēti vīrieši. Mediju telpā jau iešķindas zvaniņi, kas vīrieti, kuru daba apveltījusi ar spilgtām un neizdzēšamām maskulinitātes pazīmēm, sāk asociēt ar stulbu, neaptēstu, toties agresīvu neandertālieti. Manuprāt, ar šādām arhetipiskas sievišķas agresivitātes izpausmēm sievietēm un sevišķi psihoterapeitēm jāstrādā savās terapijās, nevis jāpiesārņo ar to sabiedrība.
  1. Individuālās vērtības, tajā skaitā tiesības piepildīt savas individuālās vēlmes (tajā skaitā homoseksuālās orientācijas dēļ radušās) uz kolektīvo vērtību – ģimeņu un sabiedrības ilgtspējīgas attīstības rēķina, kļuvušas ne tikai par mainstrīmu, bet arī par iemeslu intelektuāli un juridiski vērsties pret pretēju viedokli. Individuālisms psihoterapijā jau sen prevalē pār kolektīvismu un te mani piedzīvojumi arī pieminētajā jautājumā – individuālā terapija grupā vai gupu psihoterapija. Sociumā šie paši jautājumi izpaužas tādās formās kā – vai jāveido monogāmas ģimenes, vai jādzemdē bērni, vai indīvīdam ir atbildība par nācijas demogrāfiju. Vai jābūt gataviem militāri, politiski un ideoloģiski aizsargāt dzimteni pret svešu kultūru tīkojumiem? Vai ir gods krist karā par dzimteni?
  1. Psihoterapija ir sākusies no medicīnas un pacienta pasūtījuma – man ir nepatīkamas sūdzības, palīdziet tikt galā! Seno laiku burvji un magi kaut kā arī tika, ieskaitot tādu mistēriju izmantošanu, kuras vēl līdz šim nav saprastas. Modernā psihoterapija relativizē terapijas rezultāta “sauso atlikumu”, novirzot to uz visumā tomēr diezgan aizplīvorotām runām par “terapeitiskām attiecībām”, “dzīves kvalitāti” un tamlīdzīgi. Nevar noliegt, ka tur ir racionāls grauds, bet tikpat skaidrs, ka šādi psihoterapijā ienācis mātišķais, kuram tīri labi patiktu visu dzīvi uztvert kā psihoterapiju. Paralēli – patriarhālajai sabiedrībai raksturīgā komunikācija “uz objektu”, kuras ideāls ir produktīvs darbs un kopējais labums, ir nomainījusies uz “attiecībām kā galveno vērtību”, kas ir tipiski matriarhāla vērtība, kurai ir nozīme ģimenē un tās vairākpaaudžu dzīvē, bet nevis sabiedrības dzīvē, kas nereti pieprasa upurēt savas individuālās un ģimenes vēlmes kolektīvo vajadzību priekšā (bērnu dzemdēšana un audzināšana, dienests armijā utt.) Uzkrītoši, ka ievērojami krities tādu profesiju prestižs, kas objektīvi pieprasa maskulinitāti – inženieri, virpotāji, šoferi, jūrnieki, ģeologi, būvnieki.
  1. Sabiedrība arvien vairāk tiek uztverta kā indivīdu cīņas lauks, nevis sabiedrisks līgums starp tās apakšstruktūrām. Tā rezultātā viss, kas varētu būt instrumenti dažādības izkopšanai plus sabiedriskā līguma atvieglošanai, kā manā gadījumā grāmatas, zaudē nozīmi, tiek diskreditēts. Matriarhālā civilizācija paplašinās un ieņem arvien plašākas teritorijas, kuras līdz šim piederējušas patriarhālajai civilizācijai . Īsumā – Māte nevis ciena un sadarbojas ar Tēvu, bet izmantojot labvēlīgu brīdi, pazemo to. Cerot, ka svārsts nekad vairs nekustēsies pretējā virzienā.

 

Moreno izvēles

Par Jakobu Levi Moreno (1889 – 1974) ir teikts, ka viņš bijis sociāli aktīvs. Tomēr man škiet, ka tā ir bijusi tipiska imigranta pirmajā paaudzē aktivitāte, kam daudz jāstrādā, lai iekļautos jaunajā, amerikāņu realitatē, lai reāli integrētos. Stāsta, ka atbraucis uz Ameriku 1925. gadā, 36 gadu vecumā, viņš nezinājis nevienu vārdu angliski.

Jakobam Levi visu dzīvi bija dižas ambīcijas. Ne jau tikai ar psihodrāmu, kas izrādījās viņa mūža darbs. Vienu brīdi viņš centās gūt panākumus ar kaut kādu elektronikas projektu, neveiksmīgi. Nekas negāja negāja no rokas ar tādu vērienu, kā viņam būtu gribējies. Var teikt, ka tikai pēc iepazīšanās (40-to gadu sākums) un laulībām (1949. gadā) ar Cerku Toemani (1917 – 2018), kas par viņu 28 gadus jaunāka, kaut kas sāka notikt psihodrāmas attīstības frontē. Padomājiet paši – Jakobam Levi 1949. gadā bija jau sešdesmit. Un lai gan 25 aktīva darba gadi vēl priekšā, minētie skaitļi nevarēja neietekmēt psihodrāmas attīstītāju domāšanu un rīcību.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Viņi sajuta, ka pēc 2. Pasaules kara ir sabriedušas antipatriarhālas tendences. Turklāt Jakobs Levi bija izteikts Mātes Varonis, kas pats sevi redz kā Tēvs, bet Tēva Varoņa līmenī vēl nepārnācis, jo neveidoja nekādas sarežģītas hierarhiskas attiecības ar citiem vīriešiem. Viņam kā draudzenes un kolēģes bijušas daudzas izcilas sievietes, bet neviena izcila vīrieša… Šķiet, viņam bijusi tīkama atzītu patriarhu pazemošana[23], tajā pašā laikā viņš uzvedās kā vienīgais patriarhs psihodrāmā. Tā ir daudzu kreiso revolucionāru, Mātes Varoņu un pasaules grāvēju iekšējā sajūta, taču viņi iebilstu, ka ir tikai grāvēji, viņi teiktu – pārveidotāji. Attiecībā uz Jabobu Levi tā varētu būt patiesība lielā daļā šī apgalvojuma.

Moreno palīdzēja attīstīties sievietēm ar potenciālu, bet vīriešus neievēroja – tipisks Mātes Varoņa un sieviešu glābēja stāsts. Un skaidrs, ka jaunais laikmets ar feminisma attīstību, Frankfurtes skolu, kultūrmarksismu, politkorektumu un moderno mūziku, sākot no Bītliem, 1968. gadu Parīzē un Vudstokā uzvaras gājieniem, seksuālo revolūciju, homoseksualitātes izņemšanu no starptautiskās slimību slasifikācijas un visu pārējo jauno, uzvarošo mainstrīmu nevarēja nebūt izdevīgs vilnis, uz kura uzsēdināt psihodrāmu. Vismaz dazļēji, arī pateicoties šīm kultūras revolūcijām, psihodrāma ieguva plašāku atpazīstamību.

Tomēr kā metode psihodrāma, manuprāt, ir ideloģiski neitrāla, viss šīs kreisais liberālisms ir tikai mārketings, kurā Moreno un sevišķi Cerka gan jau būs centušies iekļauties un savā ziņā sekmīgi. Taču šādas taktikas konsekvences bija arī tādu cilvēku kā Marks Tredvels izniršana un iekrampēšanās skolas meinstrīmā. Tāpat arī Ināra Erdmane ar savu grūti noslēpjamo amazonisko, atraidījuma bailēs gruntēto niknumu uz vīriešiem, “kas pēc tādiem izskatās” (viņas termins) nevarētu būt kādas psihotearpijas skolas augšgalā ne pusgadsimtu agrāk ne vēlāk. Izskatās, ka tādi grūtdienīšī kā Marks ir bijuši daudzi un tādēļ psihodrāma cieši saaudusies kopā ar kreiso ideoloģiju, droši vien pat vairāk, kā to varētu teikt par pārējo psihotearpiju.

Nezinu skaidri, bet izskatās, ka Jakobam Levi ir bijusi arī sava kadru politika – ko izraudzīties izvirzīšanai tālāk. Pirmkārt, tie noteikti nav bijuši heteroseksuāli vīrieši. Otrkārt, ne jau sabiedrības pieredzējušāko, augstāko slāņu labi izglītotās un dziļi redzošās atvases, kas jaunībā varbūt revolucionāras, tomēr vēlāk ienes līdzsvarojošu briedumu visur, kur piedalās. Šķiet, ka gluži pretēji – gluži kā šodien skaitās kruti paņemt suni vai kaķi no patversmes, nevis izvēlēties dzīvnieku ar radurakstiem, tā tolaik lieliski bija reabilitēt ielasmeitas, narkomānus un savu vietu neatradušos. Piedzīvot, ka tie labi socializējas, lieliski. Bet, Doktors nepiedzīvoja, kā tie ieņem vadošās lomas kustībā, ieaugot tur ar savām bērnības traumām un Upura lomām, kuras, kā izrādās, psihodrāma tomēr pilnīgi izārstēt nav varējusi. Un varbūt, ka nevis metodes nepilnības dēļ, bet tāpēc, ka Upura loma tikusi lietota nevis atveseļošanai, bet varas spēlēm.

Manuprāt Eiropas sociālās attīstības dinamika pēdējos 70 gados un attīstība psihoterapijā un psihodrāmā ir gājušas soli solī. Tiesības ikkatru pasludināt par Upuri no modīgām deklarācijām jauniešu dumpjos savu turpinājumu ieguvušas jurisdikscijā un tiesību filozofijā. Vienīgie, kam nekādi nesanāk sevi pasludināt par Upuriem, ir Eiropas un Ziemeļamerikas heteroseksuālie, baltie vidusšķiras vīrieši – kristieši. Tātad cilvēki ar tradicionālu domāšanu, ģimenes un monogāmijas aizstāvji. Visi pārējie vienojas draudzīgā daudzbalsīgā Upuru korī – nelaimīgās sievietes, LGBT+, nacionālās un ādas krāsas minoritātes, neeiropieši, nekristieši. Un pret visiem, pret kuriem nu nekādi nevar izdoties attiecināt Upura lomu vai nu izraisījās vai potenciāli var izraisīties tāda izrēķināšanās, kā pret mani Latvijas publiskajā un psihoterapeitu profesionālajā telpā.

Lielais konflikts starp mani un psihodrāmas mainstrīmu laikā, kuru šeit aprakstu, ir par Upura lomas izlietojamu. Es pastāvu uz to, ka feminisms psihoterapijā ir tikpat interesants kā antifeminisms – es esmu klasisks liberālis, kam šodien nākas saukties par tradicionālo vērtību aizstāvi. Bet esmu kategoriki pret feminismu un kreiso liberālismu, kas iekrampējies Upura lomas makstistiskā interpretācijā un no arhetipiska fenomena pārtapis par sociālu, marksistisku cīņu. Marksisti ir potenciālie ļeņini un staļini, marksisms vienmēr izvēršas totalitārismā.

Ar Upura lomu ir tāpat kā ar sociālismu un komunismu – tie vienmēr domās, kam ko atņemt, nevis kā kaut ko radīt pašiem. Piesavinātā Upura loma nemotivē cilvēkus attīstīties, bet kaut ko gaidīt no citu attīstības. Un Upura loma lauž dabiskās hierarhijas – tās, kuras radušās no vīriešu psiholoģijas un Ārpusģimenes kultūras. Tās nogalina Tēvu, Karali un arī pašu Dievu no debesīm norauj uz mātišķās zemes. Ilgtermiņā nevar pastāvēt neviena kolektīva struktūra – ne kultūra, ne valsts, ne nācija, ne teritorija, ne ģimene, kurā dominē Upura loma kā varas avots. Tādās struktūrās ņemšana ņem pārsvaru pār došanu, nenotiek sevis upurēšana augstākam mērķim, bet pieprasīšana sev uz augstākā mērķa rēķina.

Savā personiskajā un profesionālajā dzīvē es redzu, cik svarīgs ir Tēvs un cik dārgi ģimenē un sabiedrībā maksā Tēva vājums vai zaudējums. Taču šodienas Eiropas viendienīgais sociums un publiskā dzīve sludina, ka nekāds Tēvs nav vajadzīgs, viņš esot tikai paverdzinātājs. Un arī psihoterapijā to redzam – notiek nekur publiski nepasludināta vīriešu pāraudzināšanas programma, atbalstīti tiek tie, kas sevišķi “pēc vīriešiem neizskatās” un patriarhālā hierarhijā sēdētu pie pēdējiem galdiem.

Cilvēku grupas, kuras kopā tur Upura loma, pastāv tikmēr, kamēr ir patērējamie resursi. Kad tie beidzas, tās sabrūk. Psihodrāmas un psihoterpijas sistēmas, kādu to redzu es, arī ir lemta sabrukumam. Tas notiek un notiks, dāmām salamājoties vienai ar otru, veidojoties grupiņām ar neskaidrām robežām, kurās savstarpējiem rēķiniem būs daudz lielāka nozīme kā psihodrāmas attīstības vajadzībām.

 

Homoseksuāļu iespaids uz sabiedrību

Lielais un nepolitkorektais jautājums, pie kura še apstājos un par kuru kāds varbūt varētu turpināt domāt ir par to, ko sauc par “zilo brālībām”. Tiek runāts, ka homseksuāļi, redz, visur ievelkot citus homoseksuāļus un tad izveidojas interešu grupas, kuras izrādās stiprākas par visām citām. Divdesmit gadus atpakaļ būtu teicis, ka tās ir pilnīgas muļķības. Tagad saku, ka ja homoseksuāļu grupa orientējas uz Upura varu, kultūrmarksismu un LGBT+ tehnoloģijām, tad tas ir iespējami un pat nenovēršami. Bet man pagaidām nav bijusi iespēja dzīvē vērot, kā cīņā ar heteroseksuālo vairākumu uz Upura varu orientētā homoseksuālā subgrupa sadarbojas. Mana pieredze ir tikai tā, ko še aprakstīju.

Tomēr jāuzsver, ka ne visas sievietes ir feministes un ne visi homoseksuāļi iekļaujas LGBT+ ideoloģijā. Man nav nekas pret sievietēm un homseksuāļiem, bet feministes, LGBT+ un kreiso liberāļu ideoloģiju un darbību es kategoriski noraidu. Nezinu, kā izvērtīsies manas tālākās attiecības ar psihoterapeitu vidi, bet ar organizācijām, kas nebūs deklarējušas savu norobežošanos no feminisma, LGBT+ un kreiso liberāļu citām izpausmēm, es sadarboties nebūšu gatavs. Ceru, ka katram, kas izlasīs šo eseju, ir skaidrs, kādēļ.

 

Skats uz nākotni

Cik zinu, Latvijas psihodrāmā ir nomainījušās paaudzes un vairums no manis minētajām toksiskajām dāmām ir izkritušas no aprites un pašizolējušās. Latvijā daudz kas izskatās dzīvīgāks nekā Zviedrijā vai Norvēģijā. Moreno institūta Latvijā vadītāja tagad ir Jolanta Baltiņa, mana kādreizējā studente – viņa bija arī tajā Līderapmācības grupā, kuru še aprakstīju. Jolanta arī pārstāv Latviju Nordic Board un izskatās, ka enerģijas viņai pietiek. Izglītošanas pasākumi turpinās, atšķirībā no Zviedrijas, kur viss ir nomiris dabīgā nāvē, bet neesmu īsti painteresējies, kā pie mums ar pabeigto Asistentu un Līderu grupu un dalībnieku tajās skaitu. Un – vai vīrieši arī piedalās?

Tomēr skaidrs, ka tik nopietnu iedzimtu kaišu gadījumā kā tās, kuras še aprakstu, ilgtermiņa attīstība nebūs iespējama bez manis aprakstīto slimību pinīgas izārstēšanas un recidīvu profilakses. Ceru, ka šī eseja nāks tam par labu, jo psihodrāma kā metode ir iedarbīga un attīstāma. Pirms publicēt šo tekstu mājaslapā, izsūtīju to bijušajiem kolēģiem, ieskaitot tos, ka še pieminēti. Pagājis kāds gandrīz mēnesis, bet atbildes saņēmu tikai no tiem, kas še nav pieminēti. Daži rakstīja, ka beidzot saprotot, kas noticis un notiek un novērtēja, ka salikt šādu puzli nav vienkārši. Dāmas, kam esmu piešķīris galvenās lomas savā redzējumu, klusē, kas nepārsteidz. Tukšuma gravitācija kā iedzimtā kaite turpinās. Kura ar kuru draudzējas un kura ar kuru ir naidā saprast nav iespējams, kur nu vēl uzminēt. Tāds mūžīgs bābisks audums, ko padarīsi.

Man šķiet, cilvēkiem, kas iesaistījušies psihodrāmā, būtu jāpieprasa noraut noslēpumainības plīvurus no kustības vēstures jautājumiem. Pagaidām par tiem runāts tikai no smukās puses. Jo tāda noslēpumainība psihodrāmā kā līdz šim nav godīga, tā apmāna cilvēkus, kas to izvēlas un manipulē ar tiem kā mazzinošiem bandiniekiem. Psihodrāmas vēsture jāmāca jau Asistenta izglītības līmenī un tur arī jāmāca par manis aprakstītajām matriarhāli patriarhālajām lietiņām, citādi šī metode marginalizēsies vēl vairāk. Bet ja visi visu zinās, vai tādi kā Marks nezaudēs savu neredzamo varu? Protams, ka zaudēs, un tas laikam ir galvenais iemesls, kādēļ viss joprojām ir tā, kā ir.

Nobeidzot atgādināšu to, ko teicu jau sākumā. Mehānismi, kurus še aprakstu, ir universāli – tās nav tikai psihodrāmas kaites. Cilvēkiem, kas šo izlasīs, iespējams, būs vieglāk saprast notikumus savās, no psihoterapijas tālās sfērās. Ceru, Upura varas mehānismi, feminisma un LGBT+ nelietīgums un ļaunums, kas tajos iekodēts jau ģenētiski, izgaismosies. Ceru, ka būs vieglāk novelkamas robežas starp feminismu un sievišķību, kā arī homoseksualitāti un LGBT+. Un ka ne tik viegli ies cauri kreiso liberāļu tehnoloģijas, kas mēģina šīs robežas izšķīdināt.

[23] Piemērām, Moreno pats mīlējis stāstīt, ka vienīgo reizi, kad viņš ticies ar Freidu – pēc Freida lekcijas par sapņiem. Patiesībā tas ir ļoti dīvaini, jo abi taču ilgus gadus bija vīnieši, un ja vien Moreno būtu gribējis, kontakti varētu būt bijuši intensīvākii. Varbūt vecuma starpībai bijusi nozīme – Freids dzimis vienā gadā ar Moreno tēvu, kura pusē viņa vecākais dēls nebija… Bet kas attiecas uz to lekciju – Jakobs Levi pēc tās pienācis pie vecākā kolēģa un uzstājis ar skaļu paziņojumu – jūs sapņus analizējat, bet palīdzu tos piepildīt. Diezgan aroganti, vai ne? Tomēr es neticu, kas tas tiešām noticis, visticamāk, tā ir Moreno fantāzija, jo tādi vizionāri jau nemelo.

Komentāri

Jānis

Noriju šo ķirsīti vienā rāvienā. 100% dubļi. Nekad nebiju lasījis šādu detalizētu intrigu aprakstu +vēl analīzi. Kaut kas līdzīgs “Art house” filmu žanram. Paldies par lielisko vakaru! 🙂

    Es

    Piekrītu Jāni, sen nav lasīts kaut kas tik slims 🙂

Sieviete, kas beidzot saprot, ka grib atnest vīram čības

Viestur, Tu esi kruts džeks. Kopš esmu izlasījusi Tavas grāmatas, izņemot pēdējo, un pabijusi daudzās Tavās nodarbībās, man arī ir salikušās dzimtas lielās puzles. Dzive ir lieliska un tā kļūst dienu no dienas lieliskāka manam vīram un ģimenei. Nav viegli nepatīkami atklājumi par sevi, tomēr, ja izdodas un, ja pietiek resursu, lai mainītu rīcību un uzvedību, uzplaukst attiecības ar vīru un vide bērnu augšanai kļūst tāda, kādai tai jābūt, lai bērni izaugtu par veseliem un stabiliem, neatkarīgiem pieaugušajiem. Katru dienu tas darbs ir jādara. Tās zināšanas, kas nāk no Tavas prakses novērojumu secinājumiem, ir reālas un man pilnīgi nospļauties par to, ka tās nav pierādījumos balstītas. Nav neviena iemesla, lai kāds pieprasītu, ka tā ir jābūt. Nav visai dzīvei jābalstās un tā nevar balstīties zinātniskos pierādījumos.

vr

Negribas zaudēt daudz vērtīgu atsauču –

vr
vr

FB atsauces nepievienojas…

RB

Lai ķērktu vajag telpu, laiku un klausītājus.., Brāļu kapos Māte Latvija joprojām Mūždegoši un Klusi ķērc.., jo vardarbībai tak tīkams ir klusums, nevis miers..
Aprakstītais joprojām ir aktuāls arī Birštonā, jo arī R.Kočunasam un K.Polukordienei ir grūti Dzīvē plūst, jo kaut kas vilina, izciest Dzīvi marginalizējot..
Kā anekdotē:
Один еврей уехал в Израиль и пишет оттуда: — И вот я уже в Израиле, и вот мне уже хорошо, и вот мне уже так хорошо, так хорошо, что так мне, суке, и надо!!!

RB

..un vēl ir vērts ievērot, ka pieminekļa “Tēvzemei un Brīvībai” skulpturālo grupu “Ģimene” veido tikai sievietes – Māte ar divām meitām..

Gatis

Paldies Viestur. Ļoti dziļš raksts, liek aizdomāties. Paldies ka dalāties.

Kuršu princese (tā mani sauca tēvs)

Paldies par rakstu! Ļoti žēl, ka normālā, patriarhālā sabiedrība tiek grauta un to dara labi apmaksāti grupējumi.
Iesaku veidot aliansi ar kristīgo Baznīcu, īpaši katoļu, uzskati ir ļoti tuvi!

Dadzz

Liels paldies, drosmīgs darbs. Tiešām noder ikdienas situāciju izpratnē.

Atcelt

Publicēts: 17.02.2019
Komentāru skaits: 11