Intervija portālam “Apollo”: Ir dažas jaudīgas sievietes, kuras jūtas aizvainotas, stāsta Rudzītis

– Pagājušajā nedēļā jūs izslēdza no Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) un anulēja izsniegto sertifikātu. Vai tas kaut kādā veidā varētu ietekmēt Jūsu turpmāko profesionālo darbību?

– Emocionāli, tas protams, ietekmē, bet no praktiskā viedokļa, domāju, ka nekādi neietekmēs.

– Kas ir šis LPB izsniegtais sertifikāts – vai Jums tas dod tiesības praktizēt kā psihoterapeitam?

– Šis LPB izsniegtais sertifikāts ir kaut kas, kas emocionāli piesaista šai organizācijai – savstarpējās pazīšanās zīme, ja tā var teikt. Taču likumdošanā šis sertifikāts nav nekādi integrēts, tātad LPB domā, ka tās sertifikātam ir kāda nozīme, ka tā drīkst noteikt, kas var būt psihoterapeits, un kas nevar tāds būt. Bet tā domā viņi, jo es, piemēram, tā nedomāju. Kas attiecas uz Ārstu biedrību, principā ir tāda kā otra konkurējošā organizācija – Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācija (LĀPA). Tajā drīkst būt psihoterapeiti, kuri pēc izglītības ir ārsti – tas sertifikāts gan ir integrēts likumdošanā, ārstniecības likumā, taču LĀPA diskriminē tos psihoterapeitus, kuri nav ārsti pēc izglītības un kuri ir pie LPB. Tā kā situācija ir pietiekami samudžināta, lai katrs spētu atrast savu vietu.

– Ja pareizi saprotu, tad LPB izsniegtajam sertifikātam nav juridiska spēka? 

– Tas vispār nav spēcīgs. Tas varbūt ir emocionāli spēcīgi tam, kam tas ir svarīgi.

– Vai Jums pašam nešķiet, ka, paužot viedokli, kas pēdējās dienās plaši izskanējis medijos par sieviešu sišanu, esat pārkāpis LPB ētikas kodeksu?

– Varbūt… Varbūt, ka es esmu pārkāpis. Es neesmu tik spēcīgs tajās lietās. Varbūt man pašam ir iekšējs konflikts starp psihoterapeita un pētnieka – rakstnieka lomu. Varbūt. Man ir svarīgi uzrakstīt un pateikt to, ko es esmu ieplānojis, publicēt tās grāmatas, kas man ir svarīgas. Ja viņi [LPB] tā izlēma, tad izlēma. Principā to varētu integrēt šo rakstnieka un pētnieka lomu psihoterapeitu ētikā, pretējā gadījumā sanāk, ka psihoterapeits nedrīkst rakstīt. Būtībā viņa fantāzijai ir uzliktas robežas, viņa radošajai daļai tiek uzlikti iemaukti.

– Tādējādi tiek ierobežota psihoterapeita brīvība?

– Jā. Jā. Teiksim, var teikt arī tā, ka vismaz tās grāmatas, kuras es esmu uzrakstījis, ir pretrunā ar to ētiku, kas tiek prasīta LPB. Viņi uzskata, ka tā ir mana problēma, es gan uzskatu, ka tā tomēr ir viņu problēma.

– Tad var secināt, ka LPB ir ētikas kodekss, kurā stingri noteikts, ko psihoterapeits drīkst rakstīt, un ko nē…

– Varētu tā teikt, jā. Bet es nedomāju, ka tas ir galvenais konflikta iemesls. Tā ir konflikta atklātā daļa, retorika. Konflikta īstais iemesls ir tas, ka LPB ir dažas jaudīgas sievietes, kuras jūtas aizvainotas. Viņas jūtas aizvainotas par veidu, kā es pieskaros, kā es pētu jautājumus saistībā ar sievietēm. Tas ir emocionāls, nevis profesionāls jautājums. Šeit tā emocionālā puse tiek izspēlēta caur profesionālo.

– Ja pareizi var saprast, tad šī, nu jau skandalozā publikācija, ir pētījums?

– Jā, visticamāk, ka šis raksts ieies manā grāmatu cikla piektajā grāmatā, kuru es pašlaik arī rakstu – «Mīlestība, laulība un šķiršanās». Šīs tēmas tur tiks apkopotas un tur tas raksts, visticamāk, arī tiks iekļauts. Tā grāmata tiks izdota, ceru, ka nākamā gada pirmajā pusē.

– Vai Jums nešķiet, ka jūsos pašlaik konfrontē Psihoterapeits Rudzītis ar Rakstnieku Rudzīti?

– Jā, kā jau iepriekš teicu, tāds lomu konflikts ir, bet vai tas ir antagonistisks, es šaubos. Redziet, rakstnieks ir izaudzis no psihoterapeita. Tā nav paralēla loma.

– Tā ir tāda kā «nākamā pakāpe»?

– Jā, tā ir nākamā pakāpe, un es nevarētu rakstīt to, ko es rakstu, ja es nebūtu psihoterapeits.

– Publicējot šo rakstu, kas izraisīja lielu sabiedrības rezonansi, un arī niknumu – vai jūs bijāt gaidījis šādu reakciju?

– Nē, noteikti nebiju.

– Atsaucoties uz svētdien, 7.decembrī publicēto ierakstu Jūsu blogā, jājautā, cik lielā mērā emocijas, nevis veselais saprāts vada Latvijas sabiedrību, piemēram, lasot Jūsu rakstus?

– Izskatās, ka emocijas nē, bet es pat teiktu – ārprāts. Protams, tas aizmiglo domāšanu, tas aizmiglo loģiku. Lai gan protams, es nevaru prasīt no vidējā Latvijas iedzīvotāja, lai viņš saprastu manus rakstus. Ja es tos publicēju savā blogā, tur jau netiek aicināts katrs. Tur, blogā, atnāca daži simti intelektuāļu, kuri draudzīgi aprunājās, pasprieda par sarežģītām lietām – mitoloģiju, reliģiju, psiholoģiju, un labi jutās. Taču šeit bija tas moments, ka atsevišķi interneta portāli «uzdedzināja uguni» ar neadekvātām interpretācijām, izraujot no konteksta un uzliekot sensacionālus virsrakstus. Es nedomāju, ka šo ārprātu radīja mans teksts. Es tiešām būtu lepns, ja tā tas arī būtu. Bet te ir kaut kas arī jocīgs, jo to rakstu es ieliku svētdien [30.novembrī, -red.], pirmdien, otrdien bija mierīgi, un trešdien jau sākās kārtīgs ārprāts. Respektīvi, te ir jautājums, kā tā uguns tik lēni zagās tajās pakulās, un tad tik pēkšņi uzliesmoja?

– Tātad – būtībā var uzskatīt, ka šoreiz mediji vainīgi, ka tāda situācija radās?

– Varbūt arī mediji, bet var gadīties, ka šeit ir arī intereses. Varbūt ir kāda grupa cilvēku, kas izmanto situāciju, un  vēlas pateikt, ka «Latvijas iedzīvotāji ir jāaizsargā no šādiem tādiem», un jārada sertifikācijas sistēma, valsts apmaksāts birokrātiskais aparāts, telpas, ārzemju braucieni, lai visu sertificētu. Nebūtu slikts bizness uz valsts rēķina.

– Runājot par to ārprātu, par ko runājām iepriekš, gribētos jautāt, vai Latvijas sabiedrībai nebūtu vajadzīgs kolektīvs psihoterapijas seanss?

– Es domāju, ka tas ir jāizlemj katram pašam – katram sabiedrības loceklim. Sabiedrība ir pieauguši cilvēki, nevis bērndārznieki, kuru vietā kāds no augšas izlems – kas ir vajadzīgs, un kas nē. Es daru to, ko es daru, un mani darbi ir pieejami. Es nevienam uz ielas neeju klāt un nesaku: «Zini, es tevi tūlīt sākšu ārstēt». Nē, atnāciet pie manis, ieejiet mājaslapā, ieejiet grāmatnīcā, tur es esmu.

– Runājot par grāmatām – kā Jūs pats klasificētu savus darbus? Ir dzirdēti dažādi apzīmējumi – šovinistisks mākslas darbs, mākslas izpausmes veids, daiļliteratūra…

– Es domāju, ka tā ir profesionāla, psihoterapeitiska literatūra, kurai piemīt man raksturīgs stils. Šī profesionālā literatūra pretendē arī uz teorijas statusu, kas no mana viedokļa tāda arī ir. Šīs vismaz sešas grāmatas, ko es esmu iecerējis, piedaloties arī iepriekšējām grāmatām, veido noslēgtu teoriju. Protams, daži kolēģi to izvēlas nicīgi saukt par pašizdomātu uzskatu sistēmu, pašpasludinātu teoriju. Jā, tā to var teikt, ja grib aizvainot, pazemot savu kolēģi, bet tas ir tavs neizdarītais darbs, jo tu neesi tā kā profesionāli atbildējis. Tā ir drīzāk sadzīviska, nevis profesionāla atbilde. Teorijas ir jāizanalizē, tāpēc ir diskusijas, recenzijas un citas grāmatas, kā profesionāļi savā starpā ir diskutējuši. Šeit tā nav, tāpēc jautājums, vai tā ir teorija, tiek atlikts kaut kad uz nākotni, bet mans pienākums ir to teoriju uzrakstīt.

– Kādas vispār ir Jūsu attiecības ar kolēģiem, jo, cik var spriest pēc medijos izskanējušās informācijas, Jūs ilgi neesiet ticies ar LPB biedriem, un, vai jūs neesat no viņiem tā kā nošķirts?

– Es vienmēr esmu bijis sava ceļa gājējs un individuālists. Es neiesaistos kādos kopējos projektos. Es gan nevaru teikt, ka man būtu individuāls konflikts ar LPB biedriem. Man drīzāk ir konflikts ar atsevišķām amatpersonām vai valdi, kura šajā gadījumā rīkojās gļēvi. Valdei nav profesionālās stājas, un tā pakļaujas kaut kādu feministisku organizāciju spiedienam. Vienkārši, ja viņiem tās stājas nav, tad LPB liekas, ka viņi rīkojas patstāvīgi, lai gan tā patiesībā nav. Jā, viņi tagad mani pamet zem riteņiem. Ja nu beigās izrādīsies, ka tur apakšā ir kaut kādas Vislatvijas sertifikācijas intereses? Beigās būs tā, ka viņi ar šo gājienu [Rudzīša izslēgšanu no LPB, – red.] iešaus sev galvā.

– Pat ne kājā, bet uzreiz galvā?

– Kājā viņi jau sen šāva – jau tad, kad paziņoja par norobežošanos no maniem publiskajiem uzskatiem, grāmatām un tamlīdzīgi; paziņoja, ka tā nav ne zinātniska, ne psihoterapeitiska literatūra, tad viņi iešāva sev vēderā. Tas bija šāviens vēderā, bet šis pēdējais, man liekas, ir šāviens galvā. Dažreiz pēc šāviena galvā cilvēki un organizācijas izdzīvo, bet principā, vai tā galva paliks vesela… Tā tas nemēdz būt. Es domāju, ka priekš manis tā biedrība bija kā cerība, ka tur varētu izveidoties profesionāla diskusija. Taču tā neizveidojās, un tagad izskatās, ka laikam tā arī nebūs. Pēc šāda gājiena – diez vai. LPB vienmēr ir bijusi organizācija, kurā viens otram izdod sertifikātus tā, it kā cilvēkiem pašiem pašvērtības nebūtu. Es dabūju kaut kādu papīru, kas faktiski ir nekas no likumdošanas viedokļa, un tad es jūtos tik stiprs, lai varētu viņu piekārt pie sienas, un teikt – cilvēki, jūs variet nākt pie manis konsultēties.