Mātītēm ir jāgrib tieši uzvarētāju sēkla

Šo rakstu inpsirēja uzrakstīt Vija Beinerte, jo tas, kā viņa bija redzējusi notikušo mūsu kopējā intervijas piedzīvojumā-https://www.la.lv/vakarinas-ar-psihoterapeitu?fbclid=IwAR35loVkbcy4BuAqijbxvNVi4kfFw9r119TJxXkUytgqlUkcwAtxuY-1bCc atšķīrās no manām gaidām.

Nekas īpašs, tas notiek vienmēr – ko viens grib pateikt un ko otrs grib dzirdēt. Kad izslēdz diktofonu, kad paziņo – tagad mēs ēdīsim, kad atkal ieslēdz un kad pieraksta kādu domu. Ko no sarunātā atstāj, un ko izmet (vienā stundā var sarunāt trīsreiz vairāk, kā jāietilpst tekstā). Vai veido papildjautājumus. Vai ņem vērā pēcdomas un pēcjūtas.

Aiz dabiskā slinkuma esmu iemanījies par intervijām aizmirst uzreiz pēc to sniegšanas – zinot, ka tās vienmēr ir intervētāju interpretācijas, nevis manu domu ekstrakts, tas ir neizbēgami. Tomēr šoreiz kaut kā neatslēdzos un mentāli sāku justies atbildīgs par rezultāta. Tik ļoti tā notika tikai otro reizi dzīvē. Pirmā bija pēc sarunas ar Santu Anču gan jau kādus 20 gadus atpakaļ. Toreiz sasvītroju krustām šķērsām un ar sarkanu pārrakstīju viņas dzirdēto. Par savu darbu pieprasīju 25 latus, kurus arī saņēmu. Nesen tikāmies un bija jautri par to atcerēties.

Ar vārdu sakot – sievietes un vīrieši sava bioloģiskā atšķirīguma dēļ redz dažādi arī tad, ja ļoti labi attīstīti un izglītoti. Bet sievietes mēdz vīriešus inspirēt pārvarēt slinkumu un likt censties izteikt neka līdz galam neizsakāmo un viņa izskaidrot. Zinu, Vijai, kas verbāli bija pat ļoti propatriarhāla, tas maksāja dažu labu nervu šūnu, bet cerams, tas nācis par labu sausajam atlikumam. Šim garajam rakstam kā īsākajai provocējošai intervijai.

+++

Jautājumā par vienmēr karstajām vīriešu un sieviešu attiecībām var izdalīt daudzus līmeņus, iztēlosimies tās kā evolūcijas kārtas. Varētu būt arī detalizētāks dalījums, bet, izejot no praktiskajām vajadzībām, izdalu trīs – bioloģisko, arhetpisko un sociāli konstruēto. Pirmās divas nav izmaināmas, jeb mainās ļoti lēnām, gadu tūkstošos, pat miljonos. Tās ir tas, ko grieķu mitoloģija izprot ar dievišķo, Olimpa varu. Tie, kas cīnās pret dieviem, gandrīz vienmēr cieš sakāvi, dievi tos soda. Bet ar dieviem iespējams izzinošs dialogs, var pētīt kā tie atklājas. Dažreiz dievi attīsta jaunus personāžus savā ģeneoloģijā.

Par vīrišķo un sievišķo varam sākt runāt, sākot no tā laika aizvēsturē, kad radās dzimumvairošanās. Cik sen tas bijis, domas dalās, bet skaidrs, ka vairākus simtus miljonu gadu atpakaļ. To, kas pirms tam, varbūt varētu saukt par abu dzimumu apvienojumu – Androgīnu. Tā to stādījās priekšā sengrieķu filozofs Platons paša izveidotajā mītā, kur Androgīnu Zevs sašķeļ, izveidojot vīrieti (andros) un sievieti (ginos).

Man gan nešķiet, ka abi dzimumi to rašanās brīdī bijuši gluži vienlīdzīgi. Sliecos uzskatīt, ka sievišķais ir bezdzimumvairošānās “tiesību un pienākumu” pārņēmējs. Līdzīgi kā visi vīrieši dzimuši sievietēm un sociālā Tēva loma ģimenē ienākusi nesalīdzināmi vēlāk kā sociālās Mātes loma, tā vīrišķais ir sievišķās bezdimumvairošanās uzlabojums. Tas ienāk ar trim vīrišķā īpašajām funkcijām.

Pirmā vīrišķā funkcija – Apaugļot, tā vissaprotamākā. Taču ne visi ir padomājuši, ka tā sevī ietver arī pienākumu atlasīt arvien labāku ģenētisko materiālu. Tādēļ ne visiem vīrišķā principa nesējiem ir tiesības turpināties, viņiem savā starpā jānoskaidro, kuriem (riests). Otrā funkcija – Aizsargāt, neļaujot citām sugām apdraudēt sugas izplatības areālu, paplašināt to. Šī funkcija vīrišķajam izveidojusi tādu bioķīmiju, pateicoties kurai uzvarētāji papildina savu garīgo, emocionālo un fizisko varēšanu, bet zaudētāji grimst depresijā un mirst. Trešā – Apgādāt sievišķo, kamēr tas aizņemts rūpēs par bērniem un māju, visvairāk raksturīga tieši cilvēkiem. Tā izriet no ļoti augstajām prasībām pret cilvēkbērnu aprūpi, salīdzinot ar to, kā tas ir citām sugām. Tur nepieciešama gan Mātes gan Tēva iesaiste un darba dalīšana, lai bērni augtu attīstītāki par vecākiem un cilvēku evolūcija turpinātos.

īrišķais visos trijos līmeņos asociējas ar Darbu un attiecībām ar objektīvo – pasaules ārējo iekārtojumu, valsti. Bet sievišķais – ar Dzīvi un attiecībām ar subjektīvo, psihes dziļumiem, ģimeni.

+++

Šajā rakstā vairāk par visdziļāko, bioloģisko, vienlaicīgi arī dievišķi nemaināmo. Pirmais acīmredzamais, kas par to jāsaka – dzimumi tika ATDALĪTI. Starp tiem tādēļ ir jābūt robežzonai un tiem nav jāsaplūst atpakaļ. Tiem katram jākopj sava dievu izdalītā teritorija un jācenšas tajā sasniegt arvien lielāki augstumi un dziļumi. Bet tiem arī nedaudz jāsatiekas – vismaz lai radītu pēcnācējus, riestā vai guļamistabā. Tā izpausmes mēs ļoti spilgti redzam visā zīdītāju pasaulē, kas laikam ir vistālāk atrāvusies attīstības virzienā salīdzinot ar pārējo dzīvo dabu.

Pie zīdītājiem un ne tikai, mēs nekur neredzam, ka mātītes un tēviņi pavadītu laiku vai kaut ko kopā darītu ārpus riesta. Mēs redzam, ka briedim un briedienei ir katram savas intereses. Līdz brīdim, kad brieža nāsis sasniedz briedienes feromonu molekulas, kas pavēl – fiksi pamet visu iesākto un dodies. Sākas riesta dejas un cīņas ar citiem briežiem – to mērķis ir noskaidrot, kurš tēviņš sevī nes to sēklu, kurai ir tiesības turpināties. Tas tad arī apsēklo ovulējošās mātītes. Bet to ir svarīgi formulēt arī otrādi – dievu likums nosaka, ka mātītēm ir jāgrib tieši uzvarētāju sēkla, viņām ir aizliegts kopoties ar vārguļiem vai vēl neizaugušajaiem. Viņām jāgrib, lai viņu bērni būtu pilnīgāki par vecākiem. Šis ir svarīgs dievu likums, atgriezīsimies pie tā vēlāk.

+++

Bet tagad vairāk par to robežzonu, kas veidojas, dzimumiem tiekot atdalītiem. Lai tā funkcionētu, jābūt jaudīgiem to nodrošinošiem emocionāliem spēkiem. Esmu formulējis četras gradācijas, kuras vīrišķais izjūt, atdaloties no sievišķā. Visvājākā un attālinātākā ir Mazas bailes – šajā attālumā vīršķais izskatās seksuāli ieinteresēts, gādīgs, glābjošs, jūtīgs. Nākamais – Lielas bailes, kurā seksuālās tuvības kvantitāte un kvalitāte samazinās. Vēl tuvākais attālums – Dusmas, kuras aizsargā un dzen vīrišķo prom, bet ja kādu iemeslu dēļ tas nav iespējams, var notikt fiziska spēka izlāde, vardarbība. (Te varētu taisīt lielu iestarpinājumu, lai parunātu par vardarbības cēloņiem ģimenē, bet par to kādu citu reizi.) Un visbeidzamais un tuvākais, ar saplūšanu vai “piedzimšanu atpakaļ” asociējamais – Šausmas un Riebums. Šīs jūtas varētu izjust jebkurš, kam būtu jānoraugās, kā māte ar krūti mēģina barot nevis zīdaini, bet pusaudža puiku. Tā justos arī māte un puika, ja ar viņiem viss daudzmaz labi. Bet dažreiz nav.

Visbūtiskākais un praktiskais Androgīna dalīšanā – dēlam jāaiziet (jāaizbēg, šausmās un riebumā) no mātes. Visi cilvēki ir dzimuši sievietēm un māte ir pirmā sieviete visu vīriešu dzīvē. Šajā atdalīšanā ieraugām svarīgāko evolūcijas dzinējspēka un vīrišķā, Ārpusģimenes kultūras veidojošo faktoru (pretstatā Mātes kultūru virzošajai Ģimenes kultūrai). Šīs šausmas un riebums dzen vīriešus kaujās par dzimtas, nācijas un sugas ģeogrāfisko robežu paplašināšanu, dažreiz nāvē. Taču katras sievietes ķermenī ir tādi simboli jeb kultūras zīmes, kas ir arī mātes ķermenī, tādēļ kaut kādā ziņā (varbūt par 10 %) varam teikt, ka Androgīna dalīšana sieviešu un vīriešu attiecībās ir ikdienas aktualitāte. Un tā kā mātes ķermenis dzen nāvē, tad nedaudz to dara arī sievas ķermenis.

+++

Te mums pienācis laiks palūkoties, kā šīs bioloģiskās likumsakarības parādās cilvēkveidīgo pērtiķu baros. Tur nav nekādu lielu problēmu – četrgadīgais pērtiķēns tiek uzšauts pie vīriem un mammām nev nekādu sirdssāpju par to. Tāpat kā nekādu sirdssāpju atdalīties nav kucēniem, kam jau izauguši zobi un kurus mātes kož, ja tie mēģina atkallavīties pie pupa. Pērtiķu un citu sociālo dzīvnieku bari mums parāda, kā savā ziņā norobežoti norit sievišķā un vīrišķā dzīve. Taču tie arī savienojas, komunicē 1) riestā un 2)bara aizsardzības no citiem bariem akcijās.

Vīrišķajā pērtiķu bara daļā notiek hierarhijas veidošana – izvirzās viens alfa tēviņš, kam pienākums apaugļot visas mātītes un kuru visām mātītēm jāgrib izvēlēties par savu bērnu tēvu. Un beta tēviņi, kas trenējas, lai kaut kad to alfu nogalinātu/sakropļotu un ieņemtu viņa vietu. Un lai ar viņiem kaut kad notiktu tas pats. Tas izklausās stulbi, bet patiesībā ir vērtīgi vismaz no diviem viedokļiem – 1) ģenētiskā progresa nodrošināšana; 2) treniņiem projekta par sugas izplatības areāla paplašināšanu.

Pērtiķi ir tāda sākotnējā matrice neticami sakuplojušajai cilvēku diferenciācijai un vīriešu hierarhiju attīstībai no vienkāršajiem alfa un beta līdz pilnam alfabētam un varbūt vēl vairāk. No katra alfabēta burta izveidojies jauns alfabēts un tā tālāk un tālāk, nebeidzami. Tomēr sākotnējais princips – alfa un beta, Tēvs un Dēls ir visa pamatā un šo attiecību saprašana ir visas progresējošās Ārpusģimenes civilizācijas pamats. Bet lai saprastu Ģimenes civilizāciju, ir jāiedziļinās Mātes un Meitas attiecību dziļumos, ar to mēs šeit nodarbosimies mazāk.

+++

Zeva Olimps arī ir tāda pērtiķu piramīda. Tur sievišķais no vīrišķā arī ir atdalīts un tam jāsasatopas tikai riestā. Taču nācis klāt vēl trešais princips – alfa tēviņa dievišķošana. Tas notiek visās mitoloģijās, bioloģiskās vīrišķības saplūšana ar to Dievu, kas ir materiālās pasaules, Mendeļejeva tabulas iemesls un Dievietes antagonists, tās varas kompensētājs. Visi karaļnami ir bijuši gribējuši būt celties no dieviem. Romas impērija, piemērām, gribēja ticēt, ka cēlusies no trojieša Eneja – viņš aizbēga no liesmojošās Trojas, kur atstāja savu sievu Kreūsu, bet uz pleciem iznesa mirstīgo tēvu Anhīsu, kas viņu bija radījis kopā ar dievieti Afrodīti. Senajās Ēģiptes valstīs faraons bija daudz tuvāks Dievam tā dažādajās izpausmēs, kā pavalstniekiem, kas bija gatavi jebkurā brīdī atdot savu dzīvību par to, ziedot Dievam.

Pateicoties vīrišķo elišu uzbūves mehānismam, cilvēki ne tikai augļojās, bet arī izplatījās pa visu zemi. Vajadzēja daudz niansētākus likumus par tiem, kas mazajā, norobežotajā pērtiķu bariņā, sastāvošā no 50-60 indivīdiem. Kā apvienot šos barus valstiņās, valstīs un supervalstīs, sastāvošās no tūkstošiem un simtiem tūkstošiem indivīdu? Te atkal jāvēršas pie grieķiem.

+++

Dievietes Tētidas un mirstīgā cilvēka Pēleja kāzās, dēmonida (ne dieviete manā izpratnē) Erida starp dāmām izmeta Strīdus ābolu, ar uzrakstu – Visskaistākajai. Sākās kašķis, neiedziļināšos tajā. Vien man būtiskajā – uzvarētāja Afrodīte korumpētajam tiesnesim Paridam (sauktam arī par Aleksandru, etimoloģiski – vīriešu aizstāvi) piešķīra Zemes skaistāko sievieti – Helenu. Tātad dievi taisa Paridu par alfu un Helenai tur tik vien jādara kā jāpieņem tas, ko viņas vietā izvēlējušies dievi.

Tomēr te iesaistās cilvēciskais un varbūt arī dievus izaicinošais, izskaidrojošais un tālāk attīstošais faktors. Helenas tēvs Tinderejs negrib tikai pasīvi noskatīties bioloģiskā riestā par meitu, uz kuru devušies visi grieķu varoņi un kurā jāuzvar Paridam. Viņš paskrien uz priekšu, faktiski izaicina dievus, neļaujot varoņiem vienam otru nogalināt, kas būtu bijis bioloģiski taisnīgi. Prasa Odisejam, vienam no meitas rokas pretendentiem, – varbūt varam citādāk? Un Odisejs dod divus padomus: 1) – lai Helena pati izvēlas – tātad neļausim riestam notikt līdz galam, apaugļojamajai taču jau iepriekš redzams vēlamākais viņas bērnu tēvs, un 2) – visiem Helenas preciniekiem jāuzņemas aizstāvēt Helenas izvēli, gadījumā, ja viņu laulībai draudētu briesmas.

Tā rodas pirmie juridiskie pamati monogāmijai starp cilvēkiem un tās aizsardzībai. Dieviem monogāmijas un poligāmijas cīņa jau sen spoži sākusi izspēlēties kaut vai Zeva un Hēras attiecībās, kurās Olimpa saimniece ir izteikti monogāma, bet viņas vīrs – izteikti poligāms alfa tēviņš.

+++

Monogāmijā ir arī kaut kādas vīriešu bailes un nevēlēšanās nomirt riestā, necīnīties tajā, ja gadījumā nebūtu iespējams būt iepriekšparedzami stiprākam par konkurentiem. Te arī izvirzās jaunie kritēriji vīriešu riestos, kuros viena otrai pretim stāv armijas, nevis tikai džungļu vai ielu bandas. Bez jau līdz tiem zināmajiem – 1) fiziska un garīga spēka; 2) spējas veidot koalīcijas, izvirzījās jautājums – kas ir spēks, vīrišķais, tā tālākā attīstībā, kur (ak cik dies bailīgi svarīgi) nebūtu fiziski jāmirst, saglabājot savu alfa pozīciju. Kā varētu aizsūtīt savā vietā cīnīties tos, kurus krievu ģenerāļi visos laikos saukuši par “bidlo” vai lielgabalu gaļu. Kā varētu vīriešu cīņas pārnest uz virtuālo telpu? Taču, kā tas savienosies ar jautājumu – vai esi gatavs mirt par savu ideju, kas vēsturiski ir bijis galvenais krītērijs vērtību atzīšanā par vērtībām! Mūsdienu izpausmēs – Volstrītas spekulanti, interneta cīnītāji un hakeri, virsnacionāli spēki, kas vairākumu no ANO dalībvalsīm, ja vien gribētu, pārvērstu putekļos un smiltīs, ar savu dzīvību neriskē. Tādēļ dziļi sevī mēs viņus par alfām nepieņemam – viņiem nav jābūt gataviem mirt varoņa nāvē. Taču tie IR alfas – viņu ierocis ir nauda, nevis zobens un vairogs. Taču iespēja fiziski necīnīties par savu ideju armijas priekšējās rindās un līdz ar to arī iespēja mirt par savu ideju, rada situāciju, ka ideju vērtība, par kurām tiek lauzti ne jau šķēpi, kļūst apšaubāma no cilvēces patieso vajadzību viedokļa.

+++

Tas, ka cilvēki kopā ar daļu dievu spēj ietekmēt bioloģisko un arhetipisko Olimpu, piespiežot tam mainīties un attīstīties daudzo Īliādā atspoguļotio dievu sapulču gaitā, izpaužas faktā, ka Menelājs dabū atpakaļ Helenu, lai gan Afrodītesprāt, tai būtu jāpieder Paridam. Cilvēki ir izcīnījuši smagas kaujas ar dieviem un dažreiz dievi ir piekāpušies. Taču no otras puses – Hēra un Atēna, zaudējušās puses Eridas izraisītajā sacensībā, arī piedalījās dievu sapulcēs. Un varbūt Trojas karš iezīmēja viņu revanšu jaunā skaistumkonkursā pār Afrodīti? Bet varbūt šīs dievu sapulces iezīmēja dinamiku no Dievietes pie Dieva kārtības?

Helenas spoguļattēls man šķiet Andromahe, Hektora sieva. Iliādas 6. dziesmā ir nepārspējams stāsts par abu atvadām, par ko viņi gan nerunā. Bet jūtams, ka abi saprot, ka tiekas pēdējoreiz. Hektors nedrīkst nedoties kaujā, kurā viņam jākrīt. Andromahe nedrīkst nedzīvot tālāk, viņai ne tikai par dēlu Astianaktu jārūpējas. Pēc kara būs jauns riests, Andromahe tiks vispirms Ahilleja dēlam Neoptolēmam, pēc tam Hektora brālim Helenam. No viena no viņiem radīsies Pergams, Pergamas pilsētas izveidotājs. Tās, no kuras mums pergaments un Pergamas altāris, vēstījošs par gigantomahiju un šodien apskatāms Berlīnē, Pergamona muzejā.

Tas, ka Menelājs gan apprecēja, gan dabūja atpakaļ Helenu, ir bioloģisko likumu pārkāpums – viņa no vecākās dievietes Afrodītes bija domāta Paridam. Taču ir otrs bioloģisks likums – tas, kuru pārstāvēja jaunākās dievietes un zaudētājas Hēra un Atēna. Ka Helenai pašai jāizvēlas. Manuprāt, Afrodīte pastāvēja uz laulību kā iemīlēšanās un vienādošanās ar attiecībām principu. Tāds nevar nevest pie poligāmijas. Tā arī šodien kreisi liberālie un feministiskie spēki grib tā uzskatīt.

Bet Hēra un Atēna, manuprāt, pārstāvēja laulību obligātu nesaistīšanu ar emocijām, bet ar ekonomiskiem un drošības apsvērumiem. Šādai laulībai jāseko monogāmijas ideālam un jāatšķiras no tā, ko saprot ar attiecībām, kas var plūst un mainīties līdzīgi kā pērtiķu barā. Taču te jāsaprot būtiska lieta – poligāmijā sievietes par savu bērnu bioloģiskajiem tēviem vienmēr dabū visizcilākos no izcilākajiem. Bet monogāmijā tām jāsamierinās ar to vienu, kurš ir tāds, kāds nu ir. Monogāmijā katrs visnevērtīgkais vīrelis tiek pie sievas un bērniem, kas no bioloģiskās mērķtiecības viedokļa nav nekas labs…

+++

Poligāmiskie un alfabetiski refleksi turpinās arī mūsdienu pasaulē. Un citādi arī nemaz nevarētu būt, jo cilvēki taču ir veidojušies uz vienotu bioloģisku kodu pamata. Tie izpaužas arī konkurencē starp valsīm un kultūrām. Modernā tendence – valstu lomu pārņem megakorporācijas, kuras spēj savās interesēs stūrēt arī visstiprākās valstis. Šajā simfonijā vadošie akordi nav – palīdzēsim katram dzīvot labāk. Galvenie ir tie paši vecie – kuri tēviņi ir garīgi un fiziski stiprākie un vienlaikus politiski prasmīgākie izveidot sev bioloģiski izdevīgas koalīcijas.

Un tāpat kā aizvēsturē, tikai nesalīdzināmi lielākos mērogos, manipulējot ar miljoniem un pat miljardiem cilvēku, daži pērtiķtēviņi nevar necīnīties par planētas galvenā alfas lauriem. Būtībā neskaitāmas reizes atkārtojas Trojas karš, kam toreiz bija jēga – vai vīriešiem jānogalina vienam otru riestā un vai sievietēm nedomājot jāprecas ar tā uzvarētājiem?

Pasaules vīriešu alfabetiskās piramīdas atrodas nemitīgā mainībā. Tās viena otrai uzslāņojas, jo ir veidotas pēc atšķirīgiem kritērijiem. Ir mūzikas piramīdas, ir sporta, ir zinātnes, amatniecības un neskaitāmas citas. Šī raksta virzības dēļ runāsim tikai par tām, kuru robežas sakrīt ar valstu vai kultūru robežām.

Valsts visās pasaules daļās sākotnēji tiki asociēta ar to pašu pērtiķu bara vai Olimpa struktūru un monarhijas principu. Tā virsotnē atradās visu riestu superuzvarētājs, kam dažreiz izdevās nodibināt dinastiju. Monarhs varēja valdīt un konsolidēt valsti, balstoties uz paša ieceltu un paklausīgu aristokrātiju. Galvenais valdnieka uzdevums – nepieļaut, ka aristokrāti darbojas paši savās, nevis valsts interesēs, kļūstot par oligarhiem. Valsts brūk, ja monarhs zaudē oligarhiem.

Pretējs oligarham ir feodālis – viņš ir atbildīgs valdniekam par to, lai viņa feoda (zemes īpašuma) robežās būtu pozitīva demogrāfija, lai nebūtu bada, lai darbotos kaut visprimitīvākā sociālā palīdzība, lai attīstītos ekonomika un kara gadījumā varētu monarha rīcībā nosūtīt zaldātus. Feodālās monarhijās mēs redzam, ka kultūra un vērtību sistēma izplatās “no augšas” – jo bagātāka kļūst valsts, jo vairāk cilvēku dzīvo saskaņā ar valdošā nama vērtībām. Teorētiski tāda kultūra varētu sasniegt pat visnabadzīgākās būdiņas, bet praksē tas gan nenotiek. Labākā ilustrācija mūsdienu monarhijai Ķīna.

Pretēja monarhijai ir demokrātija – sistēma, kas teorētiski skaitās tautas vairākuma vara, bet praktiski vienmēr inficējas ar bioloģisko monarhijas bacili, saveido vairākus oligarhātus, tie rīko riestus, kas valsti padara vāju un tā parasti iet bojā. No otras puses – ja monarhs zaudē oligarhiem, tad viņš izrādījies pārāk vājš un tādēļ nomaināms. Oligarhu cīņās redzama bioloģiski determinēta vajadzība noskaidrot vīriešu hierarhiju, atjaunot monarhiju ar vienu valdnieku.

+++

Latvija kā valsts bez valdnieka arī ir oligarhātu sistēma – haotiska un nekontrolējamām saitēm sašūta. Partiju sistēma strādā oligarhu interesēs un panāk, ka cilvēki domā dzīvojam demokrātijā un akli tic, ka tiem pieder kaut kāda reāla vara. Vēsturiski esam bijuši vairāku monarhiju sastāvā, bet mūsu kolektīvajā apziņā identificēšanās ar tām un to valdniekiem kā Dieva ieceltiem atspoguļojas vāji.

Mēs esam valsts, kura pēdējā gadu simtā atdalījusies no Krievijas – reālas monarhijas un tam ir vairākas sekas. Taču tas nevarētu būt noticis tikai pateicoties latviešu karavīru varonībai, kam arī bija nepārvērtējama nozīme. Bez starptautiskās sabiedrības, pirmkārt jau Anglijas un ASV, nekādu Baltijas valstu nebūtu. Mēs būtu vai nu Krievijā vai Vācijā. Tādēļ sacīt – neatkarīga Latvija – tā bija un ir utopija. Realitātē mēs šodien pastāvam uz anglosakšu interesēm – tiklīdz tās vājinās, tā mūs savāc atkal tie paši vācieši vai krievi. Mums ir ieskaidrots, ka anglosakšu kultūra iekļauj sevi brīvības, demokrātijas un cilvēktiesību ideālus, tādēļ tā ir vienīgā latviešiem izdevīgā iespēja.

Bet ja anglosakši – tad arī viņu elites. Pretēji Putinam, es domāju, ka 20. gs. lielākā ģeopolitiskā katastrofa bija 1. pasaules karš, kura rezultātā sabruka trīs Eiropas monarhijas. Palika tikai viena, Lielbritānija, kas kopā ar Ziemeļameriku izveidoja unipolāru pasauli. Padomju Savienības pūles modernizēt Krieviju pēc daļēji monarhistiska principa sabruka. Arī tā iemesla dēļ, ka monarhija ar komunistu partijas elites zirnekļu cīņām stikla burkā nebija konsekventa. Vēl jau arī Ķīna – visos laikos pašpietiekama, uz pasaules kundzību nepretendējoša. Bet tā nevar būt stiprākā vīriešu elite, jo nekontrolē 1) jūras; 2) kosmosu.

Anglosakšu elišu sastāvā esam ieaistīti ne tikai mēs, arī šodienas Krievija, lai kā mums netiek stāstīts, cik tā nepaklausīga. Šī valsts nepārvalda pat savu Centrālo banku, to dara anglosakšu elite, tās nauda tiek investēta Rietumu vērtspapīros, nevis Krievijas ekonomikā. Šīs valsts rūpniecība ir sabrukusi, tādēļ Krieviju dažreiz sauc par Bangladešu ar atomieročiem. (Bangladešā ir vairāk iedzīvotāju nekā Krievijā.)

+++

Pieņemsim, ka kaut kādā Latvijas vīriešu elites veidošanās procesā tomēr atrodamies. Protams, tālu no monarhijas izveidošanās, varbūt bezcerīgi – jo tik mazā un ģeopolitiski ierobežotā teritorijā un tik maz cilvēkiem tāda nav iespējama. Būs jāiekļaujas citās elitēs. Kas attiecas ar bioloģiski determinētajām un neizbēgamajām vīriešu cīņām hierarhijas veidošanā pie mums dominē redzējums no viena skatupunkta – ka tādā veidā noziedznieki cenšas tikt pie lielākas naudas un ietekmes, lai tiktu pie vēl lielākas naudas. Manuprāt, tas ir tuvredzīgi un aglosakšu elišu inspirēti, tie gribētu, lai latvieši domā tikai tā.

Uz naudu un politisko ietekmi Latvijā jāskatās ne tikai kapitālistiskā rāmī. Mūsu tā saucamie oligarhi (nepareizs termins, jo oligarhi var būt tikai tad, ja ir monarhs) nevar nepiedalīties bioloģiski determinētos riestos, nevar neveidot vīriešu hierarhiju un eliti, nevar necīnīties – nevis vairs ar mietiem, bet jau ar naudu.

Taču šīs cīņas nevar būt šauri nacionālas – tajās redzam gan krievu gan amerikāņu intereses. Latvijas rūpniecības iznīcināšana, tranzīts, banku krīzes un valsts parāds, cilvēku došanās peļņā galvenokārt uz tām pašām anglosakšu valstīm, kurās rūpniecība un darba vietas joprojām drīkst būt. Mēs redzam gan tādus spēlētājus kā amerikāņu vēstniecība, uz kuru dodas atskaitīties mūsu ģenerālprokurors un kura nosaka, kam un par cik jāpārdod par valsts naudu izglābtā Citadele. Un mēs vēl nezinām, kas ir tāds vīrs kā Meroni. Vai tiešām vientuļš šveiciešu advokāts, jeb tomēr plašākas intereses pārstāvošs cīnītājs pret nacionālās hierarhijas veidošanās bioloģisko vajadzību?

+++

Es vienīgo pasaules supereliti redzu kā ASV kopā ar Lielbritāniju un Britu sadraudzības valstīm (pēdējā ir par maz novērtēta). Tāda varēja izveidoties 1. Pasaules kara rezultātā – tagad bijušās Austrungārijas, Vācijas un Krievijas monarhijas ir saskaldītas sastāvdaļās un var tikt anglosakšu manipulētas visādos veidos – gan caur dolāru kā pasaules valūtu, gan migrācijas krīzēm, gan krāsainajām revolūcijām. Ievērojiet, es par to rakstu bez kādas morāles, jo bioloģijā tādas nav.

Lielbritānija joprojām ir monarhija un tas, ka konstitucionāla, nav tik svarīgi. Jo tā ir izaudzinājusi tādu vidusšķiru, kura spēj aizsargāt vērtības, kuras saņēmusi “no augšas” – karaļnama un aristokrātijas. Taču šī vidusšķira vēl joprojām ne tik daudz nosaka britu politikā. Elite joprojām spēj sūtīt savas atvases mācīties uz Ītonu un tie, kas pēta tās ģeneoloģiju, stāsta, ka daudzos gadījumos tā ved uz vecajām britu aristokrātu dzimtām.

Par ASV varētu domāt – tā nu gan ir īstendemokrātiska valsts. Tāda, kurā vara nevis no Dieva un Karaļa, bet no tautas. Domāju, nekā tamlīdzīga. Pirmkārt, Ameriku veidoja to ļaužu elite, kuri burtiski un garīgi spēja šķērsot okeānu, izdzīvot nemitīgās cīņās, bet kuru vērtības bija veidojušās Vecajā kontinentā. Otrkārt, nav kristīgākas un patriarhālākas nācijas par amerikāņiem.

Mēs esam šīs anglosakšu superelites sastāvdaļa. Un mums ir tikai divas iespējas. Pirmā – izšķīsta tajā kā indivīdiem, pāriet citās elitēs un subelitēs. Par šo refleksu var padomāt, lasot Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” – sievietes dzemdē bērnus no okupantiem un tas ir bioloģiski pamatoti ne tikai virzienā uz Austrumiem, bet arī virzienā uz Rietumiem. Otrā – veidot savu, latvisku, autonomu (neatkarība nav iespējama) subeliti, kas arvien vairāk pašapliecinās un kas ieņem arvien nozīmīgākas teritorijas un funkcijas anglosakšu pasaulē. Otrā iespēja netiek pasniegta uz paplātes, tā ir jāizcīna. Varbūt te der sporta nevis kara analoģija – jānoliek eksāmeni. Labs piemērs ir ne tikai sports un kultūra, kurās mēs noteikti esam daudz lielāki kā mūsu skaits.

+++

Anglosakšu superelitē vēl nesen valdošo lomu spēlēja Volstrīta. Padomājiet, kas tā par varas sajūtu – vērties visādās akciju līknēs, izdarīt soļus, kas tās iespaido un redzēt, ka tas ir nostrādājis! Tie ir spēlmaņi, kam nebūs jāmirst kaujās, bet kas savas humanitārās neizglītotības pēc iedomājas, ka cilvēku dzīve ir tikai ekonomika. Un ka ekonomika ir tikai spekulācija, nevis ražošana. Tādas domas nāk prātā, lasot Džordža Sorosa grāmatu, kas 2000. gadā iznāca arī latviski.

Volstrīta piesmēja vienkāršo balto amerikāņu vīrieti, kam bija vajadzīgs smags darbs un apziņa, ka viņš pabaro savu ģimeni. Ražošanai aizplūstot zemāko darbaspēka izmaksu virzienā, šis vīrietis darbu zaudēja un sāka gulēt dīvānā, saņemot sociālos pabalstus, nevis godīgi nopelnītu algu. Un tad nāca Tramps ar ASV rūpniekiem – pagaidām izskatās, ka viņam izdevies izveidot tādu eliti, kas sorosveidīgos uz kādu laiku nospiedīs dziļā opozīcijā.

Mēs Latvijā vēl dzīvojam Volstrītas nedalāmās varas apstākļos, kas nodiktējusi mums noteikumus, kas faktiski ir eksāmens, lai gan vairākums tos uztver kā kapitulācijas noteikumus. Šajā stāstā liela nozīme sievietēm, varbūt tas ir galvenais iemesls, kādēļ šo rakstu.

+++

Daudz nācies domāt par latviešu feministēm un feministēm vispār. Neskatoties uz daudzos gadījumos viņu ļoti labo izglītību, gribas izmisumā kaukt – nu kā var būt tāds stulbums un šaurpierība, reaģējot uz notikumiem pret saviem vīriešiem. Notikumiem, kuriem nav tikai šaurs Latvijas konteksts. Ar to es domāju kaut vai to, ka latviešu feministes ir sorosītes, ASV demokrātu partijas superelites “velna līgavas”, kā es tās nosaucu sākumā pieminētajā intervijā. Man negribas šeit pielietot morālus kritērijus, lai gan Vija mūsu intervijā uz tādiem paslīdēja.

Kā izskaidrot šo stulbumu, te palīdu arī es? Viens – Andras Manfeldes pamanītais bioloģiskais likums – sievietēm jārada bērni no uzvarētājiem. Otrs – “Īliādā” rādītās Helena un Andromahe, kuru bioloģiskais pienākums ir turpināties no uzvarētāju domāšanas. Man interesants ir tieši šis, maz apspriestais fenomens – kā sieviete atmīlās no sava nepietiekami varīgā vīra un iemīlas bagātniekā, uzvarētājā, Sorosā. Kā dziesmiņā – “viņš bij bagātnieks, es tik vijolnieks…” Un man šajā procesā negribas redzēt ne morāli, ne mantkārību, ne rūpes par labākiem nosacījumiem sievietes bērniem, lai gan visas šīs melodijas arī tur skan.

Tieši šis mentālais mirklis – viņa ieraudzīja stiprāko un uzreiz kļuva grūta no viņa patiesības. Tas svarīgais brīdis, kuru redzam arī monumetālajās Helenas un Andromahes figūrās. Kā Helena no mūriem skatās uz savu vīru, kas atnācis tai pakaļ – tur nav ne morāles ne vainas sajūtas. Un kā Andromahe skatās nākotnē, pavadot vīru nāvē. Mūsu sorosītes grib būt pārākas pār bioloģiju, bet spilgti parāda, kā tajā iekļaujas.

Soross ir globālists un viņam sieviešu pavešana bioloģiskajā realitātē ir daudz svarīgāka kā viņa oponentam Trampam. Nav indikāciju, ka ASV vēstniecībā Latvijā tagad saimniekotu protrampisks, politisks vēstnieks. Nē, kārtējais karjeras diplomāts, kurš sevī vairāk nes sorosītisko inerci. Mūsu velna līgavas noveco, bet jaunus uzvarētājus, kam būtu pienākums atdoties neredz.

Kaut kur sociālajos tīklos reiz ļoti spontāni iesaucos – “nu appreciet tak to Ingu Spriņģ kāds!” Tas tika pamanīts, bet varbūt ne līdz galam izprasts. Tādas ingas spriņģes ir kā helenas un andromahes, kurām ir bioloģisks pienākums, nevis izvēle. No vienas puses, viņas kastrē un vājina savus menelājus. No otras – viņas eksaminē, vai menelājiem joprojām ir tiesības uz helenām, kas viņus kaut kad izvēlējušās. Un izglītība, kā redzams, tur nepalīdz. Sevišķi, ja tā ir slikta, lai gan uzdodas par labu.

Visas šīs dzimumu līdztiesības, antipatriarhāta, monogāmijas graušanas, dzimumu atpakaļatdalīšanas un demokrātijas uzpiešanas akcijas ir Trojas zirgs, kuru pasaules stiprākās elites dažu mūsu sieviešu vadībā iestūrējušas mūsu teritorijā.

+++

Eksāmeni, kas mums no ASV demokrātiem atsūtīti, ir jānoliek. Ja padosimies kreisajam liberālismam un feminismam, tiksim uztverti kā nekas, un Krievijas cietumu žargonā runājot, nokļūsim pie parašas. Ja saglabāsim konservatīvās vērtības, tad mums ir iespējas turpināt kvalificēties cīņām augstākajās līgās, kurās patlaban mūsu nav un kurās notiek kautiņš par mūsu nācijas un kultūras tiesībām turpināties. Nedaudz par šo eksāmenu esmu rakstījis šeit – https://www.viestursrudzitis.lv/psihoterpija-un-ideologija/ . Bet tur nav viss un daudz kas ir precizējams. Īsāk sakot – cīņa ir par sievieti, Helenu un Andromahi. Viņām šajā cīņā ir tikai balvas nozīme, tas ir skaidri redzams. Jācīnās, neklausoties visādos pretinieka nopirktos bābiskumos. Tas, ka latvju vīriem stipri pretinieki, nav pirmoreiz. Ja sapratīsim spēles noteikumus, būsim starp stiprākajiem pasaulē tāpat kā bobslejā, skeletonā un citos sporta veidos. Arī mūzikā, teātrī un varbūt kādreiz pat filozofijā un kodolfizikā. Vispār ir jābrīnās, cik daudzviet latviešu vīri spēj būt spontāni, radoši un izcilākie pasaulē.