Skatīt komentārus

 stock-footage-finger-waves-side-to-side-to-express-no-or-tsk-tsk

 

Pēdējā laikā galīgi esmu atgājis no disciplinējošā likuma – uz katru pirmdienu pa bloga ierakstam. Tas gan tādēļ, ka man tagad vērtību pārvērtēšanas laiks, gan arī tādēļ, ka tikai nesen pieliku pēdējo punktu kārtējai grāmatai „MEITA UN MĀTE. Aspazija, jaunās nācijas dibinātāja” – ap to nemitīgi nācās ņemties, beidzot tā ir tipogrāfijā un uz Aspazijas 150 gadu konferenci (nākamnedēļ) būs gatava un nopērkama. Vienu brīdi likās, ka esmu izrakstījies, ka nekā jauna nav ko teikt. Taču tad paņēmu rokā gadus desmit nelasīto Freida „Totēms un tabu” (lai pagatavotos filozofu konferencei) un manī atkal sāka rosīties jau tik pazīstamās intelektuālās kustības. Laikam esmu jau atsācis darboties ap nākamo grāmatu – tā būs veltīta laulībai un visādiem jautājumiem ap to.

Rakstīdams par Māti un Meitu, esmu vizualizējis sevī ārkārtīgi īpašo un pašpietiekamo Mātes pasaules telpu un izjūtu to kā iekšēju modeli. Es Mātes/Meitas telpu uztveru kā pirmo, vēsturiski visilgāk eksistējušo ģimeni. Freids sāk grāmatu ar nodaļu „Bailes no incesta”, ļoti skaidri sasaistot incestu ar grupu laulību: „Ja mēs nomainām individuālo ar grupu laulību, tad mums kļūst saprotama šķietami pārmērīgā piesardzība pret incestu…”. Man, lai šī piesardzība šķistu pilnīgi skaidra, vēl vajadzīgs priekšstats par endogāmiju, kuru Freids arī uzsver. Mātes/Meitas pasaules ideāls – neviens no ģimenes nekur neaiziet (kas zināmā mērā izklausās skaisti!). Kā to var panākt? Tikai stājoties seksuālās attiecībās, precoties un dzemdējot bērnus vienam no otra, savā ģimenē(bet tas gan vairs tik skaisti neizklausās)! Man šķiet, runājot par matriarhātu, mēs pietiekošo skaidri nestādāmies priekšā šo – endogāmijas imperatīvu. Jo tas taču ietver sevī pilnīgi visu seksuālo attiecību atļautību! Ne tikai incestu, arī tā homoseksuālo un pedofīlisko aspektu!!! Neaizmirsīsim – Latvijā šodien 62 000 vīriešu virs 30 gadiem dzīvo kopā ar savām mātēm (vecākiem)!

Vispār jau ir ārkārtīgi grūti atbildēt uz jautājumu – kad pārstāja eksistēt tīrs matriarhāts, kurā sociāli pieaugušu vīriešu un pieaugušu, atdalīties gatavu sieviešu nebija vispār. Taču – jau mums ir kaut nedaudz iztēles un zināšanās balstīts personiskās vēstures modelis, tad jāatzīst – bija laiki, kad no Mātes/Meitas neviens prom negāja. Kad tagadējais pusaudžu vecums un tam raksturīgais vecāku noliegums – autoritāšu krīze – neiestājās nekad. Un kad nebija pieaugušo vīriešu prasību ārēja spiediena uz Mātes/Meitas sistēmu. Nav šaubu, ka matriarhāts vēsturiski ir eksistējis un ka tā ir bijusi visilgākā ģimenes forma, kas izveidojas tikai augsti attīstītajai dabas daļai – cilvēkiem. Jo, lai būtu matriarhāts, nepietiek tikai ar Dzemdi – tā piedzemdē un tūliņ pat aizmirst bērnu, sākot meklēt iespēju atkal kļūt grūtai. Matriarhāts var pastāvēt uz jau samērā augsti attīstītās psihes balstoties – uz Mātes lomas pamata, kura grib paturēt bērnus sevī, nodrošinot mūžīgu psiholoģisku grūtniecību. Matriarhātam ir vajadzīga arī Dieviete, kuras vara neļauj bērniem aiziet, kurai pilngadīgais bērns kalpo.

Atcerēsimies, kā šodienas zīdaiņu mammas (un arī tēvi) izturas pret saviem bērniem, kā tiem pieskaras un kā ļauj tiem pieskarties sev. Tas ir šodienas legālais incests – faktiski pirmajā bērna dzīves gadā ir iespiests tas tuvības kanons, kas kādreiz bija visa cilvēka dzīve. Un ja es tajos saskatu ko incestuālu, mammas man uzbrūk – kā kaut ko tik svētu tā drīkst aptraipīt! Ja šajos pieskārienos nekas nemainītos, kad bērns sasniedzis skolas vecumu un pubertāti, šodien tas mums šķistu neparasti (maigi sakot) taču sirmā senatnē droši vien nevienam nekas nešķita. Un ja tādus pieskārienus bez kādiem iekšējiem šķēršļiem atļaujas 14-gadīgi bērni ar 28-gadīgiem vecākiem, tad līdz dzimumattiecībām un grūtniecībai ir tikai pavisam mazs solītis jāsper.

Tomēr pat visarhaiskākajās sastopamajās ģimeņu un cilšu attiecībās, piemērām pie Austrālijas aborigēniem, sen jau vairs nav tīrs matriarhāts – ir aizsardzība pret incestu totēmiskas sistēmas veidā. Un visus lēmumus pieņem nevis vairs tikai Māte un Meita, bet pieaugušo vīriešu sapulce. Tātad – ne tikai kāds no vīriem ir aizgājis no Mātes/Meitas telpas, bet arī tajā jau atgriezies un sācis veidot tai patriarhālu virsslāni.

Tomēr ne tikai Austrālijas aborigēniem, totēmisma principi eksistējuši visā cilvēcē. Arī mums taču ļoti populāra joprojām ir tautas dziesma – „aijā žūžū lāča bērni…”. Ne jau par bioloģiskiem kāda lāča bērniem ir runa, dziesma droši vien ir radusies par bērnu grupu, kas pieskaitīti lāča totēmam. Kādreiz taču nebija iespējams noteikt bērnu paternitāti, arī bērnu māte varēja to nezināt. Tādēļ Tēvs tika izdomāts vai domās izlolots, jo priekšstatā par totēmu ietilpst gan priekšstats par Tēvu, gan priekšstats par Dievu, gan Glābēju no Mātes/Meitas incestuāli endogāmiskās telpas.

Šeit ir vietā atcerēties visā Eiropā sastopamo pasaku par Lāča dēlu, kuru mums, Lerha – Puškaiša savāktajās atrastu, gribētos uzskatīt par tīri latvisku. (Tomēr Kaspars Kļaviņš stāsta, ka nē – tāda pasaka ir sastopama arī Dienvidfrancijā un Ziemeļspānijā un ne tikai.) Pasaka eleganti parāda, kā sākotnēji par tēvu uztvertais lācis, godīgā sacensībā dabūjis ķēniņmeitu par sievu, iesloga to alā, kurā tai dzimst dēls. Kad dēls paaugas, viņš noveļ akmeni no alas ieejas, iziet Saules gaismā, satiek tēvu – lāci un uzvar to cīniņā. Bet tad totēms atklāj savu saturu – lācis pārvēršas par ķēniņdēlu, kurš lepojas ar savu brašo dēlu – Lāčplēsi, Tēva atbrīvotāju, totēma izskaidrotāju, un uzdāvina tam savu zobenu – vīrišķā spēka un pēctecības simbolu. Veidojas Tēva un Dēla vienība, kas jāsaprot kā totēmiskās domāšanas tālāka attīstība, kura novedīs pie monoteiskā Dieva kā svētās Trīsvienības.

Freids neraksta, kādēļ radās totēms. Viņu vairāk interesē, kā tas radās – man gan tas ir diezgan neinteresanti. Bet viņš ļoti skaidri pasaka, ka totēms slēpj sevī Tēvu. Skaidrs, ka endogāmiski dzīvojoša kultūra varētu būt alkusi pēc kāda, kurš atbrīvo no brīvības gulēt visiem ar visiem – tātad atdala izvēli no izvarošanas, bet ne tikai. Totēma vienkāršākā būtība ir tā, ka tas nosaka, ar ko drīkst un ar ko nedrīkst būt seksuālās attiecībās un precēties. Endogāmija tiek ierobežota un līdz ar to tiek ierobežota viennozīmīgā Mātes vara – tagad sapulcējas pieauguši vīrieši un lemj, kā būt. Ciltij ir šamanis (vīrietis), kurš veido un uzlabo totēmisko sistēmu. Veidojas Tēva telpa, kura nav fiziski šķirta no Mātes telpas (karagājieni, tirdzniecības braucieni, reliģiskas prakses), bet kura sāk eksistēt kā Mātes telpas daļa. Tumsā rodas Gaisma.

Šīs domas gan runā pretim, gan papildina manis agrāk pieminēto Saharāzijas hipotēzi, saskaņā ar kuru monogāmija un patriarhāts veidojas kā atbilde uz klimata krīzi. Monogāmija ir ekonomiski efektīvāka, tādēļ grupu laulības vietā var rasties tad, kad strauji krītas dzīves līmenis. Tomēr Austrālijas karstā tuksneša vidienē dzīves līmenis vienmēr ir bijis katastrofāli zems, tomēr cilvēki (vismaz ne visi) nav veidojuši monogāmas ģimenes lai migrētu. Tātad pietiekoši nozīmīgs motīvs, lai parādītos monogāmija un monoteisma iezīmes, ir arī pretestība endogāmijai – tātad nav obligāti jābūt tikai bada draudiem, lai aizietu no endogāmijas. Tātad tā nav tikai paradīze zemes virsū, kurā valda tikai un vienīgi baudas, kā daži varbūt varētu domāt. Tātad bailes no incesta ir radītas apzinātā, sociāli organizētā veidā, seksuālām attiecībām totēma iekšienē kļūstot par tabu.

Par tabu runājot, Freids atsaucas uz 19.gs. antropologiem un etnologiem, kas savos pasaules apceļojumos atklājuši milzums interesantu citu kultūru paradumu. Freids saka, ka īsti nezina, kādēļ radies tabu uz sievietēm un visādām viņu norisēm, tomēr fiksē to, turpinot vairāk runāt par viņam pašam, iespējams, daudz interesantākiem tabu – uz ienaidniekiem, valdniekiem, uz mirušajiem.

Man šķiet acīmredzami, ka, ja netiek tabuizēts viss, kas saistīts ar sievietēm, matriarhālā endogāmija norullēs jebkurus patriarhāta asnus. Čūska kārdinātāja vai kā nu mēs to nesimbolizējam, vienmēr būs stiprāka, – jo tā pārstāv dziļākos un vecākos psihes slāņus. Tādēļ bija jāpostulizē, ka antiincestuālu likumu pārkāpumi tiek sodīti tikai un vienīgi ar nāvi – jebkurš mazāks soda mērs nebūtu pietiekoši ietekmīgs kā incesta profilakse. Pie kam, redzams, ka senie tabu ieviesēji ne tik daudz rūpējušies par to, lai nenotiktu dzimumattiecības starp tuviem radiniekiem – galvenais, šķiet, ir bijis patriarhāta „gods”. Jo totēma likumi varēja būt ļoti dažādi. Piemērām, ja totēms pārmantojas pa mātes līniju (agrīnāks variants), tad māte un tās bērni ir no viena totēma un incests starp tiem ir aizliegts. Bet tēvs nav no tā paša totēma, ja jau viņam ir bijis atļauts precēt savu bērnu māti, tādēļ tēva incests ar bērniem ir atļauts! Kurpretim, ja totēms pārmantojas pa tēva līniju, tad māte drīkst incestuāli tuvoties saviem bērniem, neriskējot pārkāpt tabu.

Tomēr, lai nu kā tas arī nebūtu bijis, patriarhāts ir ticis nosargāts un mūsu psihē tagad stabili mīt gan bailes no incesta, gan riebums pret to. Tātad kādreizējais totālais matriarhālais bezpreģels vairs nav iespējams.

Gribas gan kaut ko pateikt arī par sievietēm. Laikam ir neizbēgami, ka tās vēl ilgi tiks asociētas ar matriarhālo. Tādēļ skaidrs, ka mēģinot sievišķo kaut kā dalīt un izskaidrot, tas tiks uztverts kā sievišķā aizskārums. Šeit izpaudīsies tabu pret pieskaršanās tabu. Tas, kurš runā par sievietēm un sievišķo, kā arī to pēta, pats kļūst par tabu. Kāda kolēģe ginekoloģe teica – vīrietis, kurš izvēlējies būt akušieris, ļoti sevi apdraud. Viss, kas ir ap dzemdībām, tik dziļi iesūc matriarhālajā un tas notiek ar tādu spēku, ka – ne tikai gribas piedzimt atpakaļ. Gribas arī nojaukt visas kultūras un civilizācijas robežas. Gribas nomirt. Akušieri mirst ātrāk kā rentgenologi, tā man šķiet.

Komentāri

Dace

Vispār jau traki ar tiem dakteriem. Vīrietis ginekologs, kas varbūt arī nav dzemdību speciālists, bet strādā parastā privātpraksē, vidējā aritmētiskā gadījumā nekad nemoralizē. Un sievietes, kas to ir pārāk daudz dabūjušas vai nu no mātes, vai no pirmās sievietes ginekoloģes, parasti izvēlas tieši viņus, jo šis aspekts atsauksmēs allaž ir uzsvērts, bet tad ir mazliet vairāk jāuzņemas atbildība arī pašai, jo par vienu jaunos gados aizgājušu dzemdību speciālistu no mediķiem dzirdēju, ka sievietes viņam esot zvanījušas cauru diennakti, un viņš vienmēr esot atbildējis.

Kaut kas sirreāls.

Tīmeklī bija pacienšu un par valsts naudu dzemdējušo it kā aizkustinošie stāsti, cik viņš bijis labs, kā vienmēr atzvanījis… Tie taču ir baigie dāmu cipari.

Es nospriedu — jā, shit happens, un tur nekā nevar darīt.

Sievietei šis trauslais moments ir jāsaprot, un bišku vairāk vajag rēķināties ar dakteri, jo neba visas situācijas bija nāvējošas, un nāvējošām ir cits dienests. Sieviete ārste tak parādīs vietu bez ceremonijām. Tāpat jau tādai pacientei ir paveicies, jo gandrīz visi Latvijas vīrieši ginekologi tīmeklī ir tā saslavēti, ka nevar neizmēģināt.

Bet sabrūk arī pediatri, neatkarīgi no specialitātes, tieši tie, kas vienmēr ceļ telefonu, jo bērna dzīvība taču… Un gan jau citi arī.

Medicīnas izglītībā būtu bijis veselīgi paredzēt vismaz grupu terapiju, arī māsām u.c., jo tie, kas ir ar baigi plānu ādu un šitādi pārjūtīgie pret pacientu, ir bīstama riska grupa.

Vidējā aritmētiskā māsa pīpētavā vai pie kafijas ar citām mierīgi atļausies “kā man ir noriebusies tā vecene no x palātas” [citas māj ar galvu], bet es šaubos, vai ko tādu atļausies vīrietis akušieris.

Zina

ai, nu pasakas… Nezinu, kas tas par dīvainu kontingentu, kas izvēlas ginekologu vīrieti un vēl dīvaināku, kas nemitīgi zvana viņam par niekiem. Nudien, manā populācijā nezinu nevienu sievieti, kas atbilst šim aprakstam. Par vīriešu atļaušanos – tepat Pulsā uz Lāčplēša ielas strādā kāds ebreju ķirurgs, kas maksas vizītē ērces galvas izņemšanai mierīgi saka: nu tur jau nekas nav, izstrutos. Uz pacientes izbolītiem acāboliem reaģēja medmāsa, kas izķeksēja to ērci…
Tiešām riebjas urbānie mīti par pašatdevīgajiem ārstiem vīriešiem un saltajām sievietēm. Jūrmalā tikko tiesāja 2 tādus paštdevīgos par zīdaiņa aizgājināšanu

    Dace

    Saulstariņ, Tavas “populācijas” piena sēni droši var ārstēt kaut vietējais bārddzinis, tāpat kā ikurāt nav jāiet uz privātklīniku ar ērces galvu, ko par 1,42 EUR ar aizsietām acīm izķeksēs katra lauku feldšeriene.

    Bet, ja ir runa par reproduktoloģiju, sarežģītu augļa patoloģiju diagnostiku un arī ārstēšanu USG kontrolē, tad visā pasaulē tur labākie speci ir vīrieši. Arī Latvijā. Daļa no viņiem ir dzemdību speciālisti tādā nozīmē, ka pieņem arī dzemdības, daļa — nav. Citi visu dienu skatās tikai USG ekrānā, un pie viņiem nokļūst visi pārējo ginekologu acīs bezcerīgie gadījumi (un tie ir ginekologi vīrieši).

    Daļa strādā arī vēl maiņu darbu valsts maizē, piem., RDzN, un, ja sievietei nav privāta līguma ar ārstu vai vecmāti, tad tur nav ko izvēlēties — kam ir maiņa, tas bēbi pieņem. Arī vecmātes ir vīrieši, arī Latvijā.

    Un cilvēciskā skatījumā tas ir saprotams, ja sieviete, kam dzemdībās iespējami sarežģījumi saistībā ar pašas slimībām vai augļa patoloģiju, dara visu, lai glābtu gan sevi, gan bērnu.

    Pa vidam, protams, ir tādas, kam tikai šķiet, ka nu ir lielais apdraudējuma brīdis, bet to maz var ietekmēt vai mainīt.

    Tik vien žēl, ka viss iznāk uz ārsta veselības rēķina.

Zina

Ja ir tik “skaidras” zināšanas par nepazīstamu populāciju, tad acīmredzot dzīve rit mītiskās aprisēs, kur iederas leģenda par vispasaules labākajiem ginekologiem un vecmātēm vīriešiem

Bryuvers

Es te pirms kāda laika jokoju, ka Pirmdienas likuma atcelšana netiekot pienācīgi īstenota, bet tagad, kad tas sāk stāties spēkā, tomēr sajūtu tādu kā trūkumu. Vērtību pārvērtēšanas laiks? Nez vai tas tagad ir protagonistam, režisoram vai vispār ārpus tā visa? Protagonistam es novēlētu sūtīt viņus visus *, bet režisors un pārējie varbūt zina arī smalkākas pozīcijas, piemēram, Dievietes pēršana. (Nez, kā būtu, ja par ginekologiem sāktu strādāt vīrieši ar tieksmi sodīt un disciplinēt sievieti)

Totēms — baigi interesanta tēma, un Lāča Dēla pasakai esot atrasts ap 200 versiju (Magnus Fjeldāls).
Kas tad lācis ir? Mūsu Lāčplēsis, piemēram, no vienas puses, ir dzimis no lāču mātes, bet no otras — pārplēsis lāci “viducī pušu”, kas ir līdzīgi Lāča Dēla pasakai, kur uzvarētais lācis kļūst par Tēvu. (Starp citu, viens no diviem galvenajiem tabu, tēva nogalināšana, ir pārkāpts — ar pozitīvu rezultātu)

Nu tad lācis ir Tēvs vai Māte? Totēms ir Tēva vai Mātes simbols? Vai lāča simbols vienmēr ir totēms? Nezinu, vai Freids asociē totēmu ar Tēvu, bet Junga fans Noimans (kurš Freidu nerespektēja nemaz) lāci un mežacūku uzskatīja par Lielās Mātes simboliem. Bet Lielā Māte jau pilda abas funkcijas, un tās simboliem mēdz būt abu vecāku pazīmes. No bērna pozīcijām Lielās Mātes loma varētu būt arī ģimenei kā vienotam veselumam. Arī ciltij attiecībā pret cilts locekli. Bet totēms simbolizē visu cilti.

S. Ankrava Lāčplēša gadījumu interpretē kā noziegumu pret savu cilti, pēc kura viņam vairs nav atgriešanās pie savas cilts. Varētu droši vien pat teikt, ka viņš ir pārkāpis tabu, un nu ir jāaiziet. Manuprāt tur ir vairāk nekā tikai vēršanās pret kādu savu ciltsbrāli, jo “viducī pušu”. Marduks pārlēsa Tiamatu uz pusēm (izveidojot no viņas debesis un zemi), bet Maoru radīšanas mīts ir pasaules pirmvecāku atdalīšana, atplēšana: “ “Lai Rangi mums kļūst par svešinieku, tālu virs mums, bet Papa lai ir mums tuvu kā auklējoša māte.” [..] Tane-mahuta nostājas ar galvu pret Papa (zemi), bet ar kājām atsperas pret Rangi (debesīm). Pielicis visus spēkus, viņš tos izšķir; atskan vaidi un draudi: “Kā tu drīksti izdarīt tik smagu noziegumu ― nogalināt savus vecākus, atplēst tos vienu no otra?” ” Tabu, pārkāpums un vaina. Bet, ja tas netiktu izdarīts, nebūtu ne zemes, ne debesu. (No šīs valodu grupas etimoloģiski arī nāk vārds ‘tabu’ (‘tapu’))
Abi tabu objekti (incests un tēva nogalināšana) varētu būt viena un tā paša notikuma divi aspekti: protagonists rada savu pasauli.

Ziemeļamerikā totēmu simboli atrodami staba formā, kur izgrebti dzīvnieki vai pārdabiskas būtnes. Tas noteikti nav nekas cits kā pasaules ass, pasaules naba, kas ir gan pazemes okeāna (zemapziņas) resursu pieejas punkts, gan debesu un zemes savienotājs. Tāds ir arī Ēdenes dārzs ar avotu, no kura iztek 4 upes un kur atrodas koks ar aizliegto augli (incesta simbols pēc dažu pētnieku domām) — tabu, kuru lemts pārkāpt un aiziet — un iekārtot citur savu dārzu, un ieviest tur savu tabu.

Publicēts: 07.04.2015
Komentāru skaits: 5