Skatīt komentārus

Kādu laiku neesmu parunājies par māšu un dēlu attiecībām – sakrāsies šis tas, kas pa šo laiku novērots, izlasīts un izdomāts. Bet ne tikai par to, kas ģimeniskā līmenī, arī “augstākos” un “zemākos”, tajos visos jaušams kopējs musturs. Ar to arī jāpadalās.

Sākšu ar acīmredzamo – sieviete vispār, bet sevišķi latviešu sieviete dēlu vai dēlus vairāk kā būtu vajadzīgs izjūt kā tuvākus par vīru un tikpat kā vienmēr tai tādēļ ir grūtības dēlus atlaist[1]. Arī dēliem ir grūtības – trauksme un vainas sajūta aizejot. Eksistē arī pretējs spēks – šausmas un riebums pret māti[2], kas palīdz aiziet, tomēr par to šeit nerunāsim. Trauksme un vainas sajūtas noteikti nav bioloģiski determinētas, jo ne pie cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, ne pie mums ikdienā vieglāk novērojamajiem suņiem vai kaķiem nekas tamlīdzīgs nav vērojams. Sasniedzot noteiktu vecumu, jaunuļi tiek aiztriekti. Kādēļ cilvēkiem viss nav tik vienkārši?

Pirmā atbilde ir – Dievietes spēks dēlu tur pie mātes un otrādi, bet tas ir jāpaskaidro. Dieviete, neaizmirsīsim, ir arhetips, kas radies, pateicoties apziņas attīstībai – dzīvniekiem tāda nav. Dieviete izveidojas, noturīgi programmējoties tam, kas notiek ar bērnu tā pirmajā dzīves gadā un kas noticis ar visiem bērniem daudzu tūkstošgažu laikā attiecībās ar viņu mātēm. Pateicoties smadzeņu jaudas un apzināšanās spēju pieaugumam šī pieredze apkopojusies[3]. Var teikt, ka Dieviete izveidojas kā iekšējs objekts, kas rodas bērnā no vairākām ietekmēm. Tam 1) jāskatās mātes sejā kā sevī pašā – jāuztver redzamā un sajūtamā māte kā viņš pats; 2) jāredz māte, kas saplūst ar mežonīgās dabas fonu; 3) jāiegūst bazālā drošības sajūta, kas faktiski nozīmē sajušanos vienotam ar māti un dabu, kā visumā drošiem objektiem, attiecībās ar kuriem iespējams izdzīvot. Dieviete ir ne tikai bērnā – arī mātē. Tā, neverbāli komunicējot, nodod bērnam zināšanas, kā pielūgt nedrošo, panākot, ka tas kļūst drošs.

Dievietes arhetips, kā jau visi, ir divdaļīgs. Laimīgā Dieviete signalizē, ka drošība trīsstūrī “bērns – māte – daba” nav iztraucēta. Bet Nelaimīgā – kā tā ir iztraucēta, vai varētu tāda būt, ja bērns – cilvēks steidzami kaut ko nedarīs – tai neziedos – mirs.

Skaidrs, ka dēlam atdalīties no mātes, kas ir arī Dieviete, ir pulka grūtāk nekā pērtiķēnam, kas par tādu arhetipu neko nezina, tam nepietiek smadzeņu, apziņas un vispārināšanas spēju. Un mātei, kas sajūt sevi arī kā Dievieti, tomēr arī sievieti ar smadzenēm, joprojām ir grūti pieņemt pazemojumu, kāds nevar nerasties, ja dēls uzdrošinās aiziet, pārstājot būt pie mātes un tai sevi ziedojot. Ja aiziešana tomēr notiek, un vīriešu psihēs to var viegli novērot, dēls jūtas trauksmains un vainīgs. To viegli var pamanīt viņa nespējā neglābt visas sievietes, baidoties no tās pašas Dievietes. Vainas sajūtas un trauksme, redzot sievietes asaras. Pieklājība un džentelmeniskums.

 

 

 

[1] Par četriem svarīgākajiem vīriešiem sievietes dzīvē, no kuriem tēvs pirmais, svarīgākais, bet vīrs – pēdējais, kas jāpadara par vissvarīgāko, šeit – http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/cetri/2012-06-04-222 , bet noslīpētākā veidā manā grāmatā “Meita un Māte”, 126. lpp.

[2] Šeit – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/viriskiba-un-patriarhats-viriesa-pieaugsana/ es runāju par četrām vīrieša atdalītības pakāpēm no sievietes (mātes).

[3] Vairāk par Dievieti, manā grāmatā “Dieviete”.

Un otrā atbilde – dēlu māte grib redzēt kā savas drošības garantētāju, aizstāvi, kam nākotnē varētu uzticēties vairāk nekā vīram – līdzšinējam Apsargam. Vīrs nav asinsradinieks, tādēļ aizdomīgs un mazuzticams. Šis ir arhetipisks mehānisms, kas izskatās jaunāks par Dievieti, bet tāpat gana stiprs. Tas ir saistīts ar manis postulēto matriarhālā mugurkaula hipotēzi[4]. Tā attiecas uz laikiem, par kuriem tūliņ parunāsim vairāk. Par tiem, kad kaut kāds dēls no mātes tomēr ir atrāvies un saticis kaut kādu tēvu, kas savu māti un sievu ir pametis jau senāk. Viņi kopā sākuši un turpina veidot Ārpusģimenes civilizāciju, kas nostājusies opozīcijā māšu veidotajai Ģimenes civilizācijai un apliecinājuši, ka šī jaunveidojamā civilizācija dod lielāku drošību nekā tā, kas pie mātes un sievas[5].

+++

Tālākais ko rakstu, manī izdomājies, ietekmējoties no populārā mitologa un ražīgā grāmatu autora Džozefa Kempbela. Viena no viņa grāmatām saucas gandrīz tāpat kā manējā – “Dievietes”[6], tajā viņš daudz citē lietuviešu / amerikāņu filoloģi Mariju Gimbutas (1921. – 1994.). Tā ir zinātniece, kas no Lietuvas emigrēja uz Vāciju 1944. gadā, pēc tam nokļuva ASV. Poliglote. Vadījusi virkni arheoloģisko izrakumu Eiropā, uz kuru rezultātiem balstoties, tā aprakstīja kultūru, kurai devusi nostalģisku nosaukumu – Vecā Eiropa (ir speciālisti, kas Gimbutas uzskata par feministi). Kempbels Veco Eiropu definē kā Dievietes kultūru (par Dievieti daudz rakstīja arī Gimbutas), kuru raksturo vietsēžu dzīves veids, primitīva lauksaimniecība un sīklopu audzēšana kā iztikas pamats, kā arī mātes vadošā loma ģimenes un sabiedrības organizācijā. Ārpusģimenes civilizācijas tur nebija, bet visticamāk, bija kaut kāds pieaugušo vīriešu segments kopienā, kaut kāda vīriešu māja, kura kopienas dzīvi būtiski neietekmēja. Tādam segmentam jābūt bijušam, tas ir bioloģiski determinēti, jo sastopams ne tikai pie cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, bet pie visiem dzīvniekiem, kam raksturīga dzīve baros, jeb vēl lielākās kopienās – pat bitēm.

 

 

[4] Par matriarhālo mugurkaulu nedaudz šeit – http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/2009-01-11-27 , bet daudz papildinātākā un noslīpētākā veidā manā grāmatā “Meita un Māte”, 29. lpp.

[5] Par to vairāk manā grāmatā “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes”.

[6] Дж. Кемпбелл “Богини” Москва, 2016.

Saskaņā ar Kempbelu, gals Vecajai Eiropai pienāca līdz ar indoāriešu ekspansiju. Bet kas tad bija indoārieši? Tā bija kareivīga klejotāju kultūra, kurā dominēja vīrišķās dievības un sabiedrību organizēja Tēvs. Kā gan tāda varēja izveidoties? Kempbels domā, ka līdz ar Tēva un Dēla uzdrošināšanos aiziet no pirmo kultūraugu ravēšanas un nez kādu tur primitīvo vistu un cūku ganīšanas Mātes uzdevumā uz daudz bīstamāku nodarbi – lielo dzīvnieku medībām. Lai nogalinātu mežacūku, briedi vai lauvu vajadzēja gan fizisko spēku, gan drosmi, gan atbilstoši izgatavotus ieročus, gan – pats galvenais – mednieku sadarbību un organizētību[7]. Ieguvuši pieredzi un pašapziņu medībās, vīrieši devās sirojumos uz blakus apmetnēm, laupīja, apvienoja tās, veidoja pirmos valstiskos veidojumus un armijas. No kultūras kartes pazuda Mātes dominante, iesākās Tēva laikmets[8]. To var stādīties priekšā arī kā Ārpusģimenes civilizācijas ietekmes pieaugumu, jeb kā tā nelielā segmenta, kuru Mātes vadītajā ļaužu kopienā ieņēma pieaugušie vīrieši, izaugšana. To var aplūkot arī kā bioloģiskas evolūcijas procesu no, piemērām, bišu tranu funkcijām uz vīriešu lomām feodālā sabiedrībā.

Vairums vēstures zinātnieku noliedz, ka vēsturē jelkad ir pastāvējis matriarhāts kā par vīriešu varu pārāka virsvara. Taču visas pasaules mitoloģijas, arhaiskās psihes un ģimenes struktūras pētījumi liecina par pretējo. Tāpat grūtības slēpjas atbildēšanā uz jautājumu – kad sākās un kad beidzās Vecā Eiropa? Mana atbilde – tā nav beigusies un eskistē paralēli, tāpat kā matriarhāts. Vēl 2014. gadā Edgars Zalāns sava tolaik eksistējoša fonda vārdā ziņoja, ka Latvijā 62 000 vīriešu virs trīsdesmit gadiem turpina dzīvot kopā ar māti vai vecākiem. Kā to saprast? Nu laikam tikai tā, ka uz nekādām medībām uz lielajiem dzīvniekiem un tiem simboliski pielīdzinājamajiem objektiem šis ievērojamais vīriešu skaits nav devies, jo – vai bija kur? Sevišķi, ja domājam, ka varētu būt simboliski pielīdzināms tam pašam Kalidonas mežakuilim mūsdienu pasaulē.

Varbūt var secināt ko vēl nopietnāku – latvieši ir tipiska vietsēžu un zemkopju kultūra, kurā, iespējams, var konstatēt lielo meža iemītnieku medīšanas prasmes. Bet tā šodien ir stipri vien pazemināta prasība, ir izvirzījušies jauni un nopietnāki moderno medību eksāmeni – vai mēs esam jūras lielvalsts, vai lidojam kosmosā, vai mums ir svars starptautiskajā diplomātijā, kādā stāvoklī ir mūsu zinātne un augstākā izglītība un ko mēs spējam kibersfērā? Respektīvi – Ārpusģimenes civilizācijas radīšanas eksāmeni ir kļuvuši daudz grūtāki un daudz vairāk nozīmē tas, ko iepriekšējos gadu simtos un tūkstošos paspējušas sasniegt citas vīriešu kultūras, kā arī – vai šajā pasaulē ir atlicis kaut kas tikai latviešu vīriešiem uzvarāms un atklājams? Kaut kas tāds, ar ko varam lepoties līdzīgi kā citas tautas par saviem ģeogrāfiskajiem vai kosmosa sasniegumiem. Vai saviem Nobela prēmiju laureātiem, māksliniekiem, sportistiem? Ir jau, ir – proporcionāli mūsu skaitam, mēs esam izcili mākslā un sportā, varbūt ne tik lielā mērā zinātnē un militārajā jomā. Bet globāli neviens neskaita proporcionālos sasniegumus, tikai kopējos… Jautājums ir arī par vīrišķības un vīriešu vajadzīgumu 21. gadsimtā, tas tiek apšaubīts. Jo sievietes šodien varot gandrīz visu to, ko kādreiz darīja tikai vīrieši.

+++

Nav grūti pamanīt, ka dalījuma šķirtne – Dēls kopā ar Māti vai tomēr Tēvu, nav tikai individuālās attīstības, ģimenes dinamikas vai aizvēstures pētnieku interešu objekts. Mēs redzam, ka šī ir galvenā šķirtne mūsdienu ideoloģiskajā cīņā. Partijas mēdz saukties un pārsaukties dažādi, bet no tā, kā tās pozicionējas šodien, redzam, ka tur, kur Māte kopā ar Dēlu, veidojas liberāla ideoloģija un ne jau tikai tās klasiskajā, 19.gadsimta formā, šodien tā ir radikāla – kreisa un totalitāra, brīvību un, protams, Tēvu noliedzoša. Tā pati socālistiski komunistiskā. Parasti tā cenšas noklusēt savu saikni ar agresīvu antipatriarhātu, bet tas arvien mazāk izdodas – jo demokrātiskāk šai ideoloģija jāizpaužas un jāparāda sevi visiem, jo pretīgāka veidojas tās pret Ārpusģimenes civilizāciju vērstā seja.

Dēla un Tēva vienības problemātika ir, tur ir ko pārvarēt. Jo bez ieskicētajām Dēla jūtām, pametot Māti, ir vēl citas – attiecībā uz Tēvu. Dēls jūtas vainīgs, ka bijis pārāk tuvu Mātei un viņam šķiet, ka Tēvs par to ir nikns uz viņu. Dažreiz arī ir, bet pietiek jau tikai ar subjektīvo pusi, lai Tēva / Dēla konflikts zeltu, bet tas lej ūdeni uz Mātes dzirnavām…

Tomēr tieši tur – Tēva / Dēla konflikta patriarhālā atrisinājumā iespējama izaugsme. Taču tā ir tā patriarhālā sfēra, kurā demokrātija tiek saprasta nevis kā nekvalificēto un neizaugušo (Dēla, tātad Mātes) vara, bet kā (Tēva) rūpes par neaizsargātajiem. Pirmkārt, bērniem, un otrkārt, senioriem. Mātes un Dēla varā ne bērnu ne senioru prioritātes nepastāv – tur galvenā vērtība ir Dievietes intereses, matriarhāla dzīves organizācija un sieviešu tiesību prioritāte pār bērnu tiesībām.

Konservatīvās vērtības mūsdienu ideoloģijā un politikā grupējas ap Dievu kā Dievietes pretstatu un Ārpusģimenes civilizācijas attīstīšanas romantiku. Tajā mēs varam saskatīt arī bēgšanu no Mātes un matriarhāta, apliecinoties visā, ko esam raduši saukt par zinātnes, kultūras un tehnoloģiju progresu – visas šī parādības balstās uz vīrieša psihes iezīmēm, kuras piemināju šīs apceres sākumā. Šodienas konservatīvisma izpausmēs jūtama gan trauksme un vainas sajūtas, tiekot konfrontētam pat ar visstulbāko un nekaunīgāko feminismu, gan šausmas uz riebums, nolūkojoties uz tā trakošanu.

+++

Nav noslēpjams, ka Rietumeiropu sagrābušais ne vairs komunistiskais, bet tas pats, tagad jau kreisi liberālais rēgs, ir nozvērējies iznīcināt Tēva varu, patriarhātu, Ārpusģimenes civilizāciju. Un dažreiz izskatās, ka tas varētu izdoties, pagriezt vēsturi atpakaļ, atgādinot, ka tā var būt ne tikai lineāra, bet arī cirkulāra.

Bet ir tāda lieta kā vīriešu bioloģiski determinēta hierarhiju veidošanas vajadzība. Šokējošā kārtā vairums šodienas profesoru nespēj ne redzēt, ne saprast, ka vīrišķības pamatā ir simtiem miljonus gadus vecs bioloģisks princips, kas tāpat kā sievišķība, radās, abiem atdaloties no bezdzimumvairošanās principa un kuru nav iespējams ignorēt un aizmirst. Tas ir un būs.

 

 

 

[7] Kempbels raksta, ka viens no Dievietes simboliem un kulta dzīvniekiem ir cūka, tajā skaitā mežacūka. Nāk prātā grieķu mīts par Kalidonas mežakuili, kuru uzsūtīja Artemida, jo valdnieks Oinejs bija aizmirsis tai ziedot. Mežakulis postīja laukus un nogalināja cilvēkus. Medīt to tika uzaicināti visizcilākie grieķu varoņi. To nogalināja Meleagrs, Oineja dēls. Bet viņš balvu atdeva vienīgajai sievietei, kas piedalījās medībās, Atalantei, jo tā pirmā bija dzīvnieku ievainojusi, bet laikam jau tas bija tikai iegansts pateikties sievietei, kura nostājusies pret Dievieti. Ar šādu rīcību nebija mierā Meleagra mātesbrāļi un sekoja asiņaini notikumi, kuros varam saskatīt matriarhāta un patriarhāta vērtību sadursmi. Vīrieši viens otru nogalināja. Atalante ir mums laikam jāuzlūko kā mūza un patriarhāli ideālā sieviete.

 

[8] Šādas kultūru pārklāšanās vēsturē droši vien notikušas daudzkārt. Viena no būtiskākajā – kā Eiropas senākos iedzīvotājus asimilēja homo sapiensi – vairāk par to – Juvāls Noass Harari “Sapiensi. Cilvēces īsā vēsture”, Zoldnera izdevniecība, 2018. Neandertālieši bijuši ar lielāku smadzeņu tilpumu (ap 1500 g salīdzinot ar sapiensu 1300 g), bet to dzīves veids bijis vairāk individuālistisks, pretstatā sapiensu kolektīvismam. Bet neandertālieši netika pilnībā iznīcināti, to gēni turpina dzīvot modernā cilvēka genomā.

Bet ir vismaz viens profesors, turklāt tāds, kura ietekme pasaulē pēdējā laikā pieaug, kas ir gana bezbailīgs un vīrišķīgs, lai pretotos neprātam un atgādina par bioloģisko realitāti, kuru nav iespējams ignorēt, domājot par cilvēkiem. Es runāju par Toronto universitātes psiholoģijas profesoru Džordanu Pītersenu. Viņa vispopulārākā grāmata[9] tagad pieejama arī vāciski un krieviski. Tāpat pieejami milzums lekciju un interviju jūtūbē.

Pītersens runā par omāriem, kas uz Zemes mīt jau 350 miljonus gadu, un to, kā to tēviņi cīnās viens ar otru un kā saskaņā ar šīs cīņas rezultātu tiek sadalīta teritorija un tiesības pāroties. Viņš atgādina, ka omāru tēviņu cīņas nenotiek tikai fiziska kautiņa formā – tas ir pats prastākais līmenis. Ir vismaz trīs augstāki un izsmalcinātāki līmeņi, lai noskaidrotu spēcīgāko omāriski plašākā nozīmē. To pašu mēs zinām no pētījumiem par pērtiķiem – tēviņi konkurē, bet ne tikai ar fizisko spēku, stiprākajam jābūt arī labam politiķiem un jāprot veidot koalīcijas[10].

Pats vīrišķības princips sevī ietver savstarpēju konkurenci, hierarhiju veidošanu un ne tikai ģenētiski, bet arī arhetipiski, sociāli un psiholoģiski mērķtiecīgu izlasi un attīstību virzienā, kurš atklājas dabas evolūcijā, bet kura galīgais mērķis nav zināms.

Vīrieši nevienā bioloģiskā līmenī nevar nekonkurēt par teritoriju, plašā nozīmē. Jo ieguļoties ar aliņu dīvānā, seratonīns veidojas tikai dēļ alkohola pārejošās iedarbības uz baudas centriem iegarenajās smadzenēm. Ja guļ dīvānā un iztiek bez alus, seratonīna nav un iestājas depresija. No tās var izvest tikai uzvaras vīrišķajā konkurencē, tātad cīņa ir ne tikai par teritoriju, arī par seratonīnu. Cīņa ir pret depresiju – pārmērīga sievišķi/mātišķā klātbūtne un uzvaru trūkums ir kā lēna inde, kas vīrieti iemidzina. Par to raksta Pītersens, atgādinot, ka moderno antidepresantu darbības mehānisms ir – aizkavēt seratonīna noārdīšanos. Zāļu firmu reklāmās lasām, ka nekur jau nav jāiet, nekas nav jāuzvar, var gulēt dīvānā, iedzert tabletīti un depresija nez kur pazudīšot…

Šodienas kreiso liberāļu un sevišķi feministu skaļāko lozungu arsenālā ir ne tikai vēršanās pret vardarbību ģimenē greizajā Stambulas konvencijas formā, ne tikai nicinājums pret vīrišķo agresivitāti, bet arī pret vīriešu hierarhiju! Viss nosauktais, ieskaitot dzimumu, tiek pasludināts par vienkāršu sociālu konstrukciju, kuru var izmainīt ar atbilstošas sociālas pedagoģijas palīdzību. Neraugoties uz faktu trūkumu, kas apliecinātu šo murgu realizēšanas iespējamību, turpina eksistēt milzīga, labi apmaksātu “zinātnieku” armija, kas paklausīgi piekrīt ideoloģijai, ka vīriešus var un vajag pāraudzināt, pašos pamatos mainot to dabu tiktāl, cik tā traucē Dievietei, matriarhātam un kreisi liberālaji ideoloģijai.

Mēs varam par visu šo murgu pasmieties kā par nerealizējamu utopiju. Tomēr eksistē iemesli, kādēļ pret to jāizturas nopietni. Ja mēs neatmaskojam Dievietes un viņas svītas nodomus, mums zūd nopietns pamatojums, kādēļ Dēlam jādodas pie Tēva un kādēļ viņš nedrīkst palikt pie Mātes. Tas ir svarīgi gan vīriešiem kā indivīdiem, gan ģimenēm, gan kultūrām, gan valstīm gan vispasaules Ārpusģimenes civilizācijai.

Tomēr ir viens aspekts, kura dēļ ar atmaskošanu vien nepietiek. Eksistē arī globāla vīriešu konkurence – tās ietvaros kurtūras X alfa tēviņi var izmantot kultūras Y matriarhālo un kreisi liberālo elementu ar mērķi novājināt kultūras Y patriarhālo spēku, kas atļauj bez kāda militāra spēka pielietošanas pakļaut šo kultūru sev.

Tālāk seko tas, kas noticis visas vēstures gaitā – iekarotāji nogalina pieugušos vīriešus, apprec viņu sievietes un pakļauj savai ietekmei bērnus. Šodien notiek tas pats, izņemot pakļautās kultūras vīriešu fizisku nogalināšanu – tie tiek pazemoti, aplaupīti, sociāli degradēti. Uzvarētāji ieņem zaudētāju pozīcijas.

Taču tā ir vēl samērā jauka perspektīva. Tikpat labi var izrādīties, ka zaudētāju sievietes tiek pārdotas verdzībā kādas citas kultūras Z vīriešiem. Vai nu kopā ar tām atlikušo kustamo un nekustamo īpašumu, vai bez tā. Šos vīriešus var vienkārši ievest.

Visu apkopojot rodas jautājums – cik lielā mērā vīrs var uzticēties sievai, ka tā nenoskaņos dēlu pret tēvu, lai ievestu kopējā mājā jaunu vīru, varbūt smukāku, varbūt izdarīgāku, varbūt bagātāku? Un cits jautājums – vai vīram akli jāpaļaujas uz sievu, ka tā nepakļausies dabas likumam un neaizies pie uzvarējušā konkurenta, jeb arī pašam jāparūpējas par savu konkurētspēju, skaidri redzot visu šo spēli daudzos līmeņos? Un nezaudējot tajā, spējot kooperēties ar citiem savas kultūras vīriešiem uz kopējas situācijas izpratnes pamata, tāpat kā senie grieķi spēja kooperēties, lai tiktu galā ar Kalidonas mežakuili?

Un vai zaudēt negribošās kultūras vīriešiem ir tikai jācer un jāgaida uz mūsdienu Atalanti, jeb tā pašiem jāizaudzina, varbūt pat jādzemdina no savas galvas – kā Zevs dzemdināja Atēnu savas pirmās sievas, visgudrākās dievietes Metīdas meitu?

 

 

[9] “12 Rules for Life: An Antidote to Chaos”, Penguin Random House Canada, Toronto, 2018.

 

[10] https://batrachos.com/sites/default/files/pictures/Books/Vaal’_2016_Politika%20u%20shimpanze_Vlast’%20i%20seks%20u%20primatov.pdf

 

Komentāri

Nja

SerAtonīns šai rakstā ir vismazākā un nevainīgākā muļķība… 50 g reālisma pret tonnu bulšita laikam gan nav tas, ar ko būtu jāiet tautās un jāvēlas diskutēt ar sapiensiem. Raksts ļoti labi uzbur autora tēlu – var pat dzirdēt zobu griešanu aiz niknuma par it kā nepareizo pasauli, kurā nu jau pat skolās māca sadarboties, nevis konkurēt – tad ko u vairs. Nu kā var tik ļoti nekā nesaprast? Klasiska nepieaugšana. Varbūt var noderēt pašpalīdzības grupas Pieaugušie alkoholiķu bērni vai bērni no disfunkcionālām ģimenēm? Tā ir iespēja ieraudzīt sevi no malas. Protams, tikai iespēja, ne garantija.

    to Nja

    Sadarboties – ar KO? Vai ar agresoru? Priekš kam – neprāts un bīstami! Un autors raksta gan par sadarbību, bet – PAR SAVU hierarhiju, valsti, ģimeni. Jo objektīvi pastāv gan Y, gan Z civilizācijas; līdz ar to mērķis “lai nav vardarbības” ir nelietderīgs un nederīgs. Jā – Dieva, Debesu Valstībā tās NAV; bet tur arī Dievietei jākļūst NE-SAVTĪGAI :))

Challes Rulmosu

Sajūtas, ko rada mūsdienu dzimumu cīņa, ir uzbudinošas. Un lai gan valdošais, “pareizais” un provokatīvais liberālais stāsts šķiet neapturams, vismaz bez smaga un destruktīva konflikta, es domāju, ka feminisms tā tarkojošajā, niknajā un bezdibenīgā vājuma formā var radīt tās problēmas no kā pats tik ļoti baidās – spēcīgu vīriešus. Proti, šāja klimatā auguši vīrieši, grūti un smagi meklējot savu vietu – vietu, kur drīks ne vien būt brīvi un paši, bet var būt arī labi un derīgi, izaugs tik stipri, bet aizvainoti, ka tie pasludinās jaunu patriarhātu, kā atriebību vai ies bojā mēģinot iet šo ceļu. Vai arī vienkārši būs spēcīgi vīri savām sievām, valstīm un idejām.

Katrā ziņā šāda neapmierinātība un neapmierināmība nav radoša. Progresīvās idejas ir bēgumā.
Bet vai tās, ko liksim vietā būs labākas?

RB

Ne tikai Kempbels Dievietes simbolu saista ar cūku:
“Skaista sieva bez savaldības un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā” (Sam.pam. 11:22)
[..] nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” (Mt. 7:6)

    Merkurio

    Ja lasa to, kas rakstīts, tad sieva ir salīdzināta ar gredzenu. nez, kam tik tas cūkas purns pieder… 😀

      RB

      Iespējams, Dieviete lepojas ar grezno zelta rotu aklo ziedotāju pievilināšanai…, tak kaut cik redzošie aiz šī gredzena…
      Stambulas konvencijas ietvaros…
      Krajkasitei “Cūciņai” var naudiņu ziedot, bet var arī…

      Juris K.
Linda Nr.2

Cik dīvains aicinājums tieši no VR cerēt uz Atalanti – tēva nodotu un drošai nāvei pamestu (jo viņš vēlējās dēlu) jaunavu – mednieci, kura atsacījās precēties, kopā ar argonautiem devās pēc zelta aunādas, kopā ar grieķu vīriem piedalījās Kalidionas mežakuiļa medībās un vēl visādi citādi izaicināja sava laika patriarhālos tikumus… Jautājums, kāpēc tad mūsdienu Atalantes psihoterapeita kungā izraisa tādu nepatiku? 🙂

    Challes Rulmosu

    Diez vai psihoterapeita kungam Atalantes izraisa nepatiku. Godīgs izaicinājums ir īsts baudījums 🙂

Publicēts: 14.12.2019
Komentāru skaits: 11