Šis materiāls ir izvietots kā neobligāts papildinājums grāmatai “Ģimene”. Tas var palīdzēt izlemt, vai lasīt šo grāmatu, kā arī labāk uztvert grāmatas vielu. Tas sastāv no

1.Anotācijām uz grāmatas 4. vāka;

2.Man interesantākajiem lasītāju komentāriem pēc attiecīgā raksta manā mājaslapā www.viestursrudzitis.lv

3.Speciāla uzmanība veltīta rakstam “Sprādziens trīsvienībā”. Grāmatā ir paliels skaits A. Puškina citātu no “Jevgeņija Oņegina” krievu valodā. Šajā papildinājumā pieejami to atdzejojumi latviski, kurus veikusi Mirdza Bendrupe.

1.Anotācijas uz 4. vāka grāmatai “Ģimene”

Savā profesionālajā un personiskajā ikdienā esmu nākusi pie atziņas, ka Ģimene, kurā ir radīti bērni, nebeidzas ar ierakstu par laulības šķiršanu Iedzīvotāju reģistrā. Ir likumiski un cilvēciski, ka tā iespējams pabeigt divu cilvēku – vīrieša un sievietes – neizdevušās attiecības, sadalīt glāzes un dakšas. Bērni paliek tālākajā – mainīgajā, paplašinātajā vai sašaurinātajā – ģimenē. Valstī, kurā katrs rūpējas par sevi, mums tas jāapzinās un jārespektē. Grāmata palīdz, vismaz emocionāli atvērtam lasītājam, meklēt aizsākumu tam, kā izskatīsies Ģimene un veidosies savstarpējās attiecības “Pēc tam”.

Māra Beķere, advokāte ģimenes tiesību lietās

Laikā kad ģimenes institūcija tiek pakļauta vāji maskētam ideoloģiskam uzbrukumam, ievērības cienīgs šķiet jebkurš mēģinājums analizēt sabiedrības pamatšūniņas patieso būtību, tās misiju un problēmas, ar kādām tai nākas saskarties mūsdienās. Jānovērtē autora izvēle izmantot vērtīgus ārējos avotus un atspoguļot kompetentus viedokļus, analizējot tos un veidojot monolītu sintēzi. Netrūkst arī oriģinālu ideju, kuras tiek pasniegtas spēcīgā veidā, lietojot īpašu, tikai autoram raksturīgu vokabulāru, kurš, atzīšos, mani kā katoļu teologu reizēm nedaudz mulsina, taču, pateicoties autora pacietīgajam skaidrojumam, šo etimoloģisko šķērsli ir visai viegli pārvarēt. Turklāt tas mudina lasītāju pazemīgi un ar cieņu uztvert cita paustu viedokli, saskatot tajā to, kas var papildināt savu pasaules uzskatu.

Savulaik uz kādas labas grāmatas vāka redzēju asprātīgu brīdinājumu: „Uzmanību! Veicina domāšanu!“ Šķiet, ka to pašu var teikt par Viestura Rudzīša jaunāko grāmatu „Ģimene“, kuru no sirds rekomendēju.

pr. Edgars Cakuls, lic. theol.

Viesturs Rudzītis vērtē ģimeni kategorijās “viņpus laba un ļauna”, pieskaroties pašiem dziļākajiem arhetipiskajiem cilvēka aspektiem. Tas var izraisīt sašutumu no tiem, kam patīk dzīvot lietu virspusē, bet tiem, kuri no mūsdienu informācijas laikmeta sekluma sāk nogurt, tas ir kā malks svaiga gaisa. Ģimenes krīze un mūsdienu cilvēka individuālā krīze ir arī daļa no plašāka cikliska procesa, kas šobrīd ir savā destruktīvajā fāzē. Cīņa pret Tēva lomu ģimenē šeit parādās kā arhaiskāku psihes daļu sacelšanās pret attīstītākajām, kas izrādās arī mūsu civilizācijas pamats. Viestura Rudzīša atbilde uz šo krīzi ir aicinājums mums katram kļūt vienkārši pieaugušam – ģimene un bērns kā abu dzimumu kopīgs darbs savā un visas pasaules labā.

Raivis Zeltīts, Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs.

2.Lasītāju komentāri

Glābiet bērnus! 1.02.10.

 

Anda   (2010-02-06 1:55 PM)

Ar interesi un piekrītoši mājot ar galvu lasīju šo un iepriekšējo bloga rakstu[1] par dēlu izmantošanu. Atviegloti nopūtos, atceroties, ka mans dēls zīdaiņa vecumā gulēja samērā labi. Un atkal iegrimu pārdomās par Lielās Mātes lomas spožumu un postu.

Diemžēl jāpiekrīt Viestura rakstītajam, ka „laikam jau seksuālais aspekts nav tik svarīgs… Laikam jau būtiskākais ir vara, tās līdzsvars …” Jau bērnībā, vērojot cilvēkus, man radās kāds neatbildēts jautājums. Kas tur kopā dažkārt tik neizprotamus pārus? Vienmēr gribēju zināt, vai drebelīgajam, ar alkohola radītu muskuļu distrofiju sirgstošajam vīrelim patiesi visu mūžu ir patikusi blakus valdonīgā solī ejošā makten korpulentā sieva? Un domāju, kas ir tas neredzamais spēks, kas ļāva katrai dūšīgai sētniecei vai centrāltirgus pārdevējai brīvi komandēt pārējos? Atbilde tagad ir zināma, bet redzu arī kāds negatīvisms un smagums ir uzkrauts šai lomai.

Reizēm patiesi žēl, ka Mātes loma tik spēcīgi un vēsturiski ir ieēdusies sieviešu smadzeņu struktūrās. Un liela daļa arī t.s. modernajā sabiedrībā turpina iet šo ellīgi smago arhetipiski noteikto ceļu. Reizēm, lasot par Mātes lomu arī blogā, var domāt, ka tā ir visu varošs, kontrolējošs un pie visa vainīgs monstrs. Nesen pāršķirstīju Raiņa „ Uguni un nakti” un apstājos pie Kangara teiktiem vārdiem: „Tā, Lāčplēs, pie visa vainīga, Tā ragana, varmāka Spīdola!” Izcili, vai ne? Un to saka Kangars, Rainis vai Mātes varā nosmacis dēls?

Ir arī medaļas otrā puse. Sieviete brīvprātīgi neizvēlas Lielās Mātes lomas smagumu, tāpat, kā vīrietis nevar loģiski paskaidrot, kādēļ viņa atkarības ir saistītas ar nedzīvām lietām. Sabiedrībā ir pārāk maz informācijas par lomām un attiecību trijstūriem ģimenē, par to, ka lomas ir predisponētas. Par to varētu būt vairāk informācijas presē (un atkal tā būs sieviešu žurnālos). Līdzīga šobrīd jau esošai rakstu sērijai Otrā elpa žurnālā „Ieva” par sievietēm, kuras pārtraukušas līdzatkarību. Nepieciešams parādīt, ka loma un reāla persona, kura to izmanto, nav viens un tas pats. Varbūt tas palīdzētu kādam jaunam tēvam nejust naidu pret savu sievu, kurai tikko piedzimis bērns. Un sievai neizmantot dēlu… Un ja vīrietis „jau ir kļuvis gana tālu attīstīts, lai mestu izaicinājumu pat savai audzinātājai”, tad lai šis izaicinājums nav viena pusaudža ņemšanās.

Satikšanās nav nejaušas   18.10.10.

 

Aija A.“Ja mēs sakām, ka ģimene bez ierunām ir kaut kas pāri visam stāvošs un ģimenes dēļ jāpacieš sava neattīstīšanās — tad mēs esam purvā. Diemžēl vēsturiski šis otrais modelis Latvijā ir bijis vadošais. Latvijā vēsturiski galvenais nav bijis attīstīties vai, teiksim, dzīvot veselīgi. Latvijā galvenais ir bijis fiziski izdzīvot un, nenoliedzami, izdzīvot — kaut vai ekonomiski — vieglāk ir ģimenē. Bet fiziski izdzīvot vairs nav problēma, nu mums derētu tas attīstības moments. Taču paradokss slēpjas tajā, ka attīstība jau palīdz arī uz ģimeni paskatīties no jauna un saskatīt tajā stimulu attīstīties tālāk. Ziniet, varbūt viena no formulām, kā palikt kopā, ir — kad abi partneri pieļauj, ka viņi var šķirties jebkurā brīdī. Tikai tas dialogs starp vīrieti un sievieti var iedot enerģiju. Tur vienmēr iekšā ir arī gana daudz sāpju — bet tā ir attīstības cena.” © Viesturs Rudzītis 2004.g.

Kontrastē ļoti… Man personīgi attīstības ideja patika krietni labāk :)[2]

Rūta

Manā uztverē kontrastē tikai divas ne galvenās domas. Pirmā, 2004.g.: abi partneri pieļauj, ka viņi var šķirties jebkurā brīdī[3]. Otrā, 2010.:monogāmija kā reliģiska paradigma, par ko Viesturs pēdējā laikā pastiprināti domā. PIEĻAUT vēl nenozīmē izdarīt. Nu, vēl šādas tādas “brīvākās izpausmes un izteiksmes” kļūdas, ja tās novērstu, doma arī kļūtu krietni skaidrāka. Jādomā, ka autora uzskatu attīstība nav nekas nosodāms. Es ceru, ka vēlāk tas viss tiks sintezēts.

Māte Tiesnese   12.12.11.

Marī

Viens no retajiem rakstiem šeit, kuram ļoti piekrītu… līdz “atbildei Annai”
Ceļš uz vecāku varu satikšanos praksē jau nemitīgi notiek – gan Mātei atsakoties no varas daļas, gan Tēvam izaugot līdz lielākai varas daļai, daļā ģimeņu arī otrādi.

Manuprāt daļa problēmas risinājuma būtu tajā, ja Sieviete uztvertu vīrieti vairāk kā Vīrieti un Vīru nevis Dēlu. Tomēr – vai tā ir tikai Lielās Mātes loma sievietē, kura padara Vīrieti par Dēlu? Citāts no Rudzīša: “Man liekas, daba ir labi izdomājusi, likdama jaunībā vīriešiem izrādīties kā Tēviem… Bet tad, kad sākas viņa transformācija uz Dēla lomu, nereti izrādās, ka ir jau kāds mazāks, kam šī loma vairāk pienākas, tādēļ pārbaudījumi Tēva lomā turpinās, vai arī Dēls satiek Satracināto Māti.”

 

 

 

 

 

 

 

 

[2] Man jāatzīst evolūcija manos uzskatos. Šodien es domāju, ka attīstības kritērijs nevar atrasties ārpus ģimenes, jo ģimene un tās intereses ir plašāks skatījums uz notiekošo, nekā spēj ieraudzīts indivīds, pat ļoti attīstīts.

[3] Viņi jebkurā brīdī var arī nomirt, sekas būs līdzīgas, bet ne identiskas kā šķiroties.

 

 

 

 

 

[4] Tā ir dabiska, jo vīrietis par Tēvi izaug pakāpeniski, sākumā viņš tikai deklarē savu mērķi, mēģinot arī sev ieskaidrot, ka ir jau to sasniedzis.

Neesmu šeit atradusi atbildi, vai Rudzīšprāt šī transformācija ir dabiska un nenovēršama jeb tikai paslēptuve no Vīrieša un Tēva lomas[4]? Šķiet, ka arī sievietēm, kurām Lielās Mātes loma nemaz nav ļoti izteikta[5], ir grūti uz mātišķu rūpju pieprasījumiem no kāda, kurš nav viņas Bērns atbildēt ar konsekventiem nē, no tā arī aizsākas “visa zināšana” līdz pat frustrētai viltus bērna izmešanai no ligzdas.
Bet labā ziņa, protams, ka dzīvē nemaz negadās sastapt daudzus vīriešus, kas pieaugušā vecumā regresē līdz Dēla lomai, līdz ar to tāda Mātes varas realizācija, kāda te aprakstīta, kļūst gana neiespējama.

 

Šķiršanās kā izņēmums   19.12.11.

 

Anna

Vienīgais, ko līdz galam nesaprotu (un tas jau šī, ne iepriekšējā bloga ieraksta sakarā) ir: kāpēc PĒC BŪTĪBAS ir tik svarīgi, lai katrai brīvai dvēselei šai saulē būtu māte un tēvs augot? [..] Vai arī Viesturam simpatizē bibliskais pamatprincips[6] kā tāds: vīrieša/sievietes organiskā savienība kā pasaules pastāvēšanas pamats, lai tur vai kas sadzīviski, ikdienā, emocionāli, seksuāli, kaut kādā sakrālajā izpratnes sistēmā tas ir Pareizi, un viss?

[5] Sieviete Mātes lomu sāk apgūt brīdī, kad paņem rokā lelli, noglauda tai galvu un saka: „Neraudi!” Tā viņa sadalās par Māti un Bērnu, kura loma jāspēlē lellei. Kā saprotam, viņai ir daudz ilgāk laika ieaugt šajā lomā, nekā tam vīrietim, kas kļūs par viņas bērna tēvu, Tēva lomā. Pēdējā tiek izaudzināta no Varoņa lomas, kas sākotnēji rodas kā Mātei subordinēta un Māti laimīgojoša. Tātad Nelaimīgo Māti (Dievieti) glābjoša un līdz ar to – Laimīgās Dievietes deficītu izjūtoša.

Pate Tēma šķiršanās ietver trīs puses tēvu, māti un bērnu/-us. Piekrītu par atbildību pret bērnu, esmu pret Dzemdēm, kas manipulē, bet … Ko tad šķir? Laulību. Problēma tā, ka laulībā pieaugušie spēlē divas lomas: Tēvs – Māte, bet arī Vīrietis un Sieviete. Var censties saglābt laulību un racionāli/atbildīgi pildīt Tēva – Mātes lomu. Palikt kopā kā labam Tētim un Mammai. Bet Vīrieša – Sievietes loma ir saistīta ar jūtām… Vai tad ir iespējams iestāstīt sev: “Es viņu mīlu, gribu utt.”? Bet, ja nevar – kā turpināt palikt kopā – kā Vīrietim un Sievietei? Palikt kopā līdz mūža galam – abi atbildīgi vecāki, bet nelaimīgi cilvēki…[7]

 

Pamest vīru   20.08.12.

 

Elita

Lasot kārtējo reizi blogu, ienāca prātā doma, ka visu laiku atbildība par dzīvi un kopdzīvi tiek uzvelta vai deleģēta sievietei. Bet vīrietis ir parādīts kā sievietes upuris un vājāka būtne. Izrādās, ka sieviete ir tā ļaunuma sakne[8]. Un arī laimes avots.
Nu tad, ko jūs spirinaties. Pieņemiet Gajas virskundzību un kalpojiet godprātīgi, m?

[..]Un būtu jauki lasīt kādas uzmundrinošas pārdomas, kas ‘paceltu’ vīriešus.
Nevis visu laiku lasīt provakatīvus rakstus, kas mudina mainīties tikai mūs – Gajas[9].

 

Tētis

Izlasīju komentārus ar lielāku interesi nekā pašu rakstu, kurā tiešām ārkārtīgi svaigu ideju nav, viss jau še pat lasīts.
Otrkārt bija ļoti liels kārdinājums nerakstīt, jo šie komentāri jau ir tik dabiski kā vasaras negaiss, mazliet biedējoši, bet tai pat laikā atsvaidzinoši.
Es domāju, kāpēc sievietes dusmojās uz Viesturu Rudzīti, kurš būtībā viņas pielūdz. Jā, tieši tā, baidās, atzīst savu bezspēcību un izrāda zināmu pazemību. Par ko dusmoties, ja kāds izurķējies sievietes “zemapziņas jūrā” un stāsta par to nenoguris. Tad taču vienkārši jāpriecājas, ceļvedis uz Šambalu. Bet te nu bija, jo tā Jūra un tie dziļumi ir , bet kā tur izkuģot cauri, tas jau ir sāpīgs jautājums.
Jautājums, vai sieviete var vienlaicīgi gribēt un negribēt, priecāties redzot un gaidīt, kad dosies prom utt. Manuprāt var, bet vīrietis nevar. Un tad ir pretruna, ka dumjais vīrietis mēģina sakārtot pasauli loģiski un diezgan vienkārši un nenieka nesanāk. Vēlāk jau sāk saprast, ka tējas laiks jau principā ir vienmēr, bet brīžiem jau kaut kas liekas bezjēdzīgi sacūkots, tā, ka desmit gadi ir kļuvuši nejēdzīgi. Tāpēc VR lūdz sievietes, esiet žēlsirdīgas un mazliet loģiskas, lai stulbajiem vīriešiem vienkāršāk.
Tāpat varu saprast, ka dažreiz liekas, ka gribas tādu kārtīgu veci, kas visu var un nenieka nešļupst, bet tāpat piekritīsiet, ka dažreiz negribas un dažreiz vajag naudīgu, bet dažreiz dzejnieku. Un izskaidrojumi tam ir dažādi sākot no cikla laika beidzot ar šeit lasāmo. Nu tad esiet atkal žēlsirdīgas un pasakiet vai vismaz dodiet zīmi, tagad ir tas laiks un varbūt mēs varētu … Jo vīrieši gatavi uz daudz stulbībām, lai jums izpatiktu, tikai, ja zinātu … Un tad gadās, ka sieviete grib, bet nezin, ko, bet zin, ko darīs vīrs, un tas ir apnicis, un ja darīs, ko citu, tad, ko viņš iedomājas, un tad viņš samulst, un … iet lasīt Klubu, jo instrukcijā rakstīts, ka tas ir žurnāls vīriešiem, kaut lasīt jau tur nav ko.
Nebūt necerot, ka šitais viss izklausīsies sakarīgs, bet, laikam tāpēc, ka “esmu pusē” liekas, ka tas ir svarīgi. Un tu saproti, ka mīlēt kā šodien vairs nevarēsi rīt, jo rīt mēs būsim citi, un šodien dotais ir dāvana, jo rit jau tā visa var nebūt. Cik tas ir grūti, jo rīt būs jauna diena, kas atkal būs dāvana. Un katrā dāvanā ir mūsu mīļo smaidi, glāsti, bēdas, veiksmes un cerības, tieši mums, bet kadu reizi aizmirstas, ka mums pašiem jāatin iepakojums, lai to ieraudzītu. Lai mums izdodas!
Mīliet VR, jo viņš Jūs mīl, ja jau te ir:)

Zane (2012-08-22 4:30 PM)

Anekdote : Kāpēc gribat šķirties no vīra? – Mums ir dažādi reliģiskie uzskati! – Un konkrētāk? – Viņš neatzīst mani par dievieti!

Gladiola

Šad tad palasu šo blogu un tieši dienu pirms dodos pie notāra rakstīt pieteikumu par laulības šķiršanu (kā noprotat, es esmu tā pametēja), re, tāds blogs.
VR noteikti ir savi pieredzē balstīti iemesli domāt un rakstīt to, ko viņš domā un raksta. Es varu pateikt tikai par sevi, ka ne jau visiem pietiek iekšējo resursu, lai tiktu ar šādu nelaimīgu laulību galā bez šķiršanās. Ir cilvēki, kas nevar. Es esmu no tiem. Neesmu tik naiva, lai uzskatītu, ka VR vārdiem runājot “esmu pelnījusi otru iespēju”. Es zinu, ka otras iespējas nebūs. Man visu mūžu paliks vaina dēla priekšā un vilšanās sevī, ka nepratu ar to tikt galā. Bet visi jau nevar būt varoņi. Es nevainoju savu vīru. Mums ir brīnišķīgs bērns, bet es vairs tādu dzīvi nevaru izturēt.
Interesanti, ka VR bieži piemin sievietes riebumu pret vīru, kas parādās kaut kādā laulības stadijā, kaut arī no sākuma vīrietis patika. Manas laulības problēma bija tā, ka es jau apprecējos ar vīrieti, kas man riebās no pirmās reizes, kad viņu redzēju, mana zemapziņa man signalizēja ar sarkaniem karogiem – mūc, glābies – bet es tikai klausījos apziņā, kas skandēja – nu ko tu no viņa gribi, nu taču normāls vīrietis, nu kas tev nepatīk.
Man ir tikko pāri trīsdesmit un citu vīrieti es noteikti satikšu (ko tad man darīt visu atlikušo mūžu?), bet man nav ilūziju par to, ka viss būs urrā, urrā. To rūgtumu par to, ka nemācēju dzīvot, to jau man neviens vairs neatņems[10].

 

[6] Šis pamatprincips ir daudz vecāks kā Bībele, es par to rakstu grāmatā “Pie tēva”.

[7] Neviena mīlestība nav mūžīga bez piepūles. Kad tā pāriet, laulāto pienākums ir strādāt, lai to atgūtu. Turklāt, kamēr bērni nav sasnieguši pusaudžu vecumu, lomu pāris Māte/Tēvs ir jāprioritē (vairumā gadījumu tas notiek pats no sevis) attiecībā pret lumu pāri Sieviete/Vīrietis vai Sieva/Vīrs.

[8] Sajūtama tāda kā aizsargāšanās, cīņa par saldo Upura lomu? Varbūt jāatminas Garā Rinda, Dieviete un Sieviete – ko dara nevis sieviete visa, bet kāda no tās lomām?

[9] Gaja nevar mainīties, tas tiesa, kā viss, kas noticis pagātnē. Bet var mainīties attieksme pret to, tajā skaitā – Sievietes un Vīrieša attieksme.

Tētis

[..] Esmu bijis pielūdzējs, kā Puškina dzejolī par brīnišķo mirkli, kad jūs ieraudzīju[11], esmu kritis izmisumā, kad pēc bērna piedzimšanas, likās esmu nevajadzīgs sievai, esmu bijis greizsirdīgs utt. Un mana veiksme ir bijusi tā, ka līdztekus tam, ka sieva nesaprot, kas notiek ar viņu, viņa nav pagriezusi muguru, lai arī klusēja. Iespējams tieši tas, ka viņa mani neglāba, nežēloja, bet ļāva pašam meklēt, glāba mani no apļiem. Tagad šķiet viss ir labi, lai ko arī tas nozīmētu un lai cik nosacīti tas būtu. Tomēr ir iegūts, kas tāds, kas iegūstams tikai caur ģimeni un bērniem, kaut kas tāds, kas ļauj tuvoties Dievam. To var redzēt bērnos, pirmie vienmēr ir mazliet bailīgāki un satrauktāki, jo tas bija pirmdzimtā upuris, bet jaunākais – pastāvīgs, pašpārliecināts, ka var visu pamest un iet pasaulē laimi meklēt, un kas svarīgi – arī atrast. Ko es gribēju pateikt – viss mainās un mēs ietekmējam to, kas notiek. Čempions netop jo tāds piedzima, bet tāpēc, ka sakrita ļoti daudzi apstākļi. Atcerieties – tie pirmie būs tie pēdējie, un pēdējie pirmie. Nav mūsu spēkos notiesāt. Un tā ir visriņķī, ļoti daudz talantīgu, centīgu un potenciāli dižu cilvēku, bet to vēl nevar redzēt un dažreiz nekad arī nevarēs. Tāpēc uzmanīgi, uzmanāmies no pašapmierinātības un slinkuma, vismaz man tā liekas. Un ja godīgi ir diezgan grūti.

Laulība kā izvairīšanās no Shizmas   12.05.13.

Marī

Tas, kas notiek “Kreicera sonātē” (sievas slepkavība) notiek tieši tāpēc, ka šķiršanās romāna varoņiem ir neiespējama.[12]

Gladiola

Man liekas ļoti jauks tāds uzstādījums – kas ir laulība. Rezumējot VR, tas ir saimniecisks līgums ar vajadzību projekciju ekrāniem, kuras apzinoties var arī kaut kā apmierināt. Ne velti līgava latviski nāk no vārda līgt un precēties ir saistīts ar preci. Un kā jebkurā līgumā ir pušu pienākumi un tiesības. Ļoti pragmatiski – es viņam došu to, viņš man šito. (ne vienmēr un pat lielākajā daļā gadījumu runa nav par materiālām lietām). Plus vēl vajadzīga tomēr tāda dzirkstelīte, nu tipa, ak, bet smuks gan viņš man ir, uh! lai ir pie kā pieķerties gadījumā, ja otra puse nepilda līguma noteikumus. Tas palīdz to līgumu tā uzreiz nelauzt. Laulība ir līgums ar dzirkstelīti, tā es teiktu. Problēmas sākas brīdī, kad nezini, ko pats gribi vai domā, ka gribi vienu, bet izrādās gribi kaut ko citu… Tā jau tās laulības sabrūk… Lai gan arī sabrukušas laulības par projekciju ekrānu kalpo gan. Vismaz pirmo reizi mūžā ieraugi, ko tieši gribi.

Bryuvers

Līgt un mainīt/mītot/mičot… Varbūt tās dzirksteles arī ir tas, ko mainām ― katram savas.  [...]

Zane

Es to saprotu tā, ka tas ekrāns īstenībā var būt starp jebkuru cilvēku, jebkurās attiecībās. Un sakumā projicējas visas “skaistās” sajūtas, kas ir pašam, bet pēc tam visas iegūtās lomu/tēlu bailes, aizdomas un redzējums -it kā nepatīkamās sajūtas. Un pēc tam vajadzētu būt fāzei, kad jānovēršas no televizora un jāpaskatās pretēja virzienā – uz iekšu. Drausmīgi nenormāli sāpīgi, fui….Un reizēm gadās tā, ka sākot skatīties otrs, nevis sāk arī skatīties uz sevi, bet turpina skatīties televizorā un “palīdz” piekoriģēt manu skatīšanos uz iekšu. Tad iekrītam otrā “grāvī”, un sākas vainas sajūta un pats sev liecies tik slikts. Bet pēc tam tas pāriet un dabūts tas, ko sauc par pieredzi:) Saprotu, ka esmu vienkāršs cilvēks, ar diezgan daudz egoisma pazīmēm, un varaskāri, godkāri un ambīcijām.
[...]

 [10] Skati arī grāmatu Pilni pagrabi partizānu”, 126.lpp. – „Stāsts par puķu pļavas pievilcību”. Manuprāt, būtisks apsekts ir tas, ka arhaiskā sieviete jau nesatiek vīrieti, lai kopā ar viņu audzinātu bērnu, bet lai viņm to atņemtu. Tādēļ nepazinātās izvēles nereti nav pr labu vīriešiem, kas ir piemēroti Tēva lomai.

[11] Skat “Nebeidzama varonība jeb Trāhīnietes” par Puškinu un Annu Kernu – “Vīrietis – depresīvais un agresīvais”, 157.lpp.

[12] Nē, tādēļ, ka vīrs nespēj atdalīt subjektīvo (savas Dēla lomas vajadzības un pretenzijas), kas grib nogalināt un nogalina Dievieti, no objektīvā – viņa sievai un bērnu mātei nav nekāda sakara ar vīra Dievieti. Tā ir „tikai” ekrāns uz kura vīrs savu Dievieti redz. Šķiršanās šo problēmu neatrisinātu, vienīgi vairāk atbildības deleģētu vīram. Un bērniem

 

Gladiola

[...] VR teksti man neliekas nosodoši. Tie man liekas… nereāli. Tie ignorē šķiršanos kā realitāti. Lai cik slikti būtu šķirties, šķiršanās pastāv. Tā nepazudīs, ja miljons reizes atkārtos, ka šķirties ir slikti.
Man pašai reizēm ir licies, ka sievietēm bez tēva (kur nu bez tā, vai ne?) reizēm ir pilnīgi neiespējami saprast, ko viņa no vīrieša grib un pirmais vīrs nospēlē tēva lomu tādā nozīmē, ka saskaries ar vīrieti kā tādu un sāc domāt, kas vispār ir vīrietis[13]. Bet tāpat kā no tēva aiziet, arī no tāda vīra aiziet, jo viņš ir bijis tikai lielums, lai spētu noorientēties vīriešu pasaulē.
[...] tieši par tādu vīriešu kategoriju, kas galu galā man der, es biju iedomājusies, ka tie mani noteikti darīs nelaimīgu un bēgu no viņiem kā no uguns. Nu, kad visa dzīve bija drupās, man vairs nebija ko zaudēt un kā taurenis skrēju tai ugunij taisni virsū. Lai tad deg! Lai tad esmu nelaimīga! Kas man no tā! Un apstulbu no tā, cik beigās izrādījos laimīga. Laikam nemācēšu sakarīgi pastāstīt. Ja es savu otro vīru būtu satikusi pirms 10 gadiem, es tak nebūtu viņam pat virsū skatījusies, lai gan noteikti būtu varējusi dzīvot cepuri kuldama ar viņu jau tad, ja vien būtu saprašana, ka nevajag bēgt… [...]

 

Zane

Gladiola, bet Tu esi apdomājusi, kas tad bija tas, ko Tu redzēji tajā pirmās laulības ekrānā? Kā Tu redzēji viņu/ vīru ?
Man visgrūtākais brīdis pārtraucot attiecības bija pārkāpt pāri savam, visu mūžu glabātajam – svētās Marijas tēlam. Man bija vienmēr doma, ka es taču esmu tik laba, dāsna, pacietīga, iejūtīga, un apkārtēja pasaule šito atbalstīja. Un tad , hops es ieraudzīju, ka es projicēju uz otru to vajātāja bildi, konkrēti. Un vēl interesantāk, ka pat cilvēku biju sameklējusi piemērotu, tādu, kas labi projicē sev uzspēlētas svētās Marijas.
Un aiz tā svētā labuma sēdēja milzīgs aizvainojums un dusmas, tas ko apziņa zināja, ka pieprasīt ir nesmuki, svētās tā nedara, bet CIEŠ, liekot otram justies vainīgam un dusmīgam.
Loģiski, ka viņu es jau biju izanalizējusi pirms tam:). Pēc tam kad to visu saliku kopā, tad sapratu, ka tādās attiecībās var “apmierināt” viens otru diezgan ilgi un nesaprast, ka ciešanas jau ir izvēle.
Un cilvēks reizēm ir stulbs. Man skolas laika bija puisis, kurš vienreiz pie studentu kluba skaļi nodziedāja vienu tautas dziesmu, un man bija kauns, jo draudzene teica, ka viņš esot idiots. Tā arī vairs neatbildēju ne uz vienu viņa telefona zvanu.
Pēc vairākiem gadiem es nonācu līdzīgā/apgrieztā situācijā savās attiecībās, tikai tad jau es tiku nosaukta par idioti. Nu tad es to puisi atcerējos:)

 

Gladiola

[...] kā dzīvot ja ir mamma-patēvs-bērns + tētis šad un tad?! Par tādiem VR nerunā, it kā viņi vispār nebūtu. Bet ir taču. Lai gan es te laikam vienīgā tāda šķirtene. Vismaz “oficiāli” neviens cits nav atzinies.
Zane, Tu jautā par maniem ekrāniem, bet tur jau redz sevi, ne savu vīru. Par savu pirmo vīru, Tu zini, es pat vairs neatceros, kāds viņš bija. Es sevi tajā laulībā redzēju kā stulbeni, ne kā upuri. Stulbene, kas nav paskatījusies, ar ko precas. Un mani turēja nešķiramās laulības ideāls, kam biju ļoti pieķērusies. Es sapratu, ka es drīzāk būtu gatava savu vīru noindēt, nekā no viņa šķirties. Jo laulībai jābūt uz mūžu.
Nu un pirmās laulības ekrānā es redzēju mazu meiteni, kas no vīrieša paģēr viņam būt vislabākā, visskaistākā utt utjp. Visu, kas būtu jāsaka tētim. Citādi jau biju pieaugusi sieviete, neapprecēju kaut kādu naudīgu veci, kas mani bužinātu. VR to laikam sauc par upuru nešanu dievietei. Un visi mani vīrieši mūždien bija tādi labi runātāji un aplidotāji, kas stāvēs no rīta pie mājas durvīm, kad man jāiet uz darbu, pārsteigs negaidot vilcienā ar rožu klēpi utml. muļķības, kas man kādreiz likās briesmīgi svarīgas. Lai vīrietis ir pretīgs, ka tik stāsta man, cik esmu skaista.
Nu ja, bet tad pienāca diena, kad sapratu, ka visi tie teksti, visi tie ziedi ar kurjeru man nav vajadzīgi vairs. Un tad pirmo reizi uzdrošinājos izvēlēties vīrieti, kas galīgi neko neupurēja man, kas bija iekšēji pietiekami stabils un pastāvīgs, lai viņam nevajadzētu sievietei dancot apkārt. Izvēlējos vīrieti, kas man nevis lej sīrupu ausī, bet arī aizrāda, un sapratu, ka beidzot esmu spējīga uztvert konstruktīvu kritiku, nekrītot ģībonī un nesajūtoties uzreiz kā pilnīga nulle. Es redzēju, ka varu nevis stagnēt vīrieša cildinājumos, bet augt, jo viņš norāda uz maniem trūkumiem. Agrāk es to nebūtu varējusi. Tagad varu, jo tieši šķiršanās man iedeva baigo pazemību. Nu tā kaut kā.

[..]

Atvainojos par savu verboreju šovakar, bet tomēr gribēju pastāstīt par kādu interesantu detaļu, tikai neatradu, kur to pielikt. Pie mana otrā vīra mani ļoti pievilka (kaut arī tas nebija vienīgais un galvenais) viņa reģionālais akcents, kas parādās dažos vārdos un izteicienos un ko atpazīt var tikai pie tāda akcenta pieradusi auss. Es to pazinu, jo šis akcents un šie izteicieni bija manai vecmāmiņai, kas ir cilvēks, no kura es dzīvē esmu saņēmusi visvairāk mīlestības un siltuma. Kad viņš runā, es dzirdu savu vecmāmiņu, es dzirdu mīlestību, es jūtos pieņemta un miera pilna. Izrādījās, ka mūsu mammas ir no vienas mazpilsētas, kas, lai cik maza nebūtu Latvija, tomēr ir pārsteidzoši, jo mēs satikāmies 200 km no turienes pavisam citā pilsētā, kurā es jau esmu piedzimusi, jo uz turieni pārvācās mana mamma (un viņa par nožēlošanu akcentu ir pazaudējusi), bet viņš ieradās studēt. Un tad, kad uzzināju, no kurienes nāk mūsu mammas, man jau sāka likties, ka ir arī liktenis vai dzimtaskoks, vai sauciet to, kā gribiet. Dievs. Es arī viņa mammu satiku. Mēs esam tik līdzīgas. Un es sapratu, kāpēc viņš izvēlējies mani. Es vienkārši jūtos savā vietā.
Pirmo vīru biju nogrābusi no pavisam citas pasaules malas un mani nogurdināja jau tas vien, ka nevaram latviski sarunāties, kur nu vēl viss pārējais… Lūk.

[...]
Man ļoti grūti kaut ko atsaukt atmiņā par savu pirmo laulību, jo šķiet, ka tas viss ir noticis kaut kādā iepriekšējā dzīvē. Ja jāatceras, kā es redzēju savu vīru, ļoti piepūloties varētu sacīt, ka redzēju viņu kā mazu puisīti, kas grib mammu, un apmaiņā pret to, ka ļauju viņam būt pilnīgi no manis atkarīgam, ir gatavs skūpstīt zemi, pa kuru staigāju. Aiziet no viņa nebija ilgi drosmes, jo baidījos, kas ar viņu notiks? (mamma!) Bet nu pienāca diena, kad man tāda dievināšana vairs nebija vajadzīga un kļuva finansiāli ļoti neizdevīgi ar 40gadīgu puiku dzīvot. Grūti jau viņam tagad iet. Izrādās, ir jāstrādā, lai ledusskapī kaut kas būtu, un lai bilde būtu pilnīga, uzmini, kur viņš aizgāja dzīvot? Pie savas mammas!

[...]Protams, ka ar vīrieti, kam esi mamma, ir droši, jo vari viņu pilnībā kontrolēt, bez tam viņam nenāk ne prātā stāties ceļā sievietes ambīcijām būt par vīrieti, sisties, plēsties, pašai nopirkt māju ar mauriņu, pašai nopelnīt mašīnai, pašai gādāt ārzemju ceļojumus un citas ekstras ar apziņu, ka man jau nu vīrietis nav vajadzīgs, lai visu šito sagādātu. Un vīrietis-bērns laimīgs, ka tik lēti var tik pie tādiem materiāliem labumiem. Sievietei savukārt ir 100% garantija, ka viņš nekad mūžā nekur neaizies, nepametīs.
Jā, bet vot tad notiek metamorfoze. Pa kuru laiku? Kāpēc? Kas to izraisījis? Nezinu. Bet vienā brīdī foršāk liekas neatkarīgs vīrietis, par kuru tu zini, ka, ja viņš izlems aiziet, tad varēsi kaut uz sliedēm gulties, tas viņu neatturēs. Un kas blakus sev grib gana ambiciozu sievieti, kas pati spēj sevi apgādāt, jo viņam no tādas nav bail, viņš jau savu vietu dzīvē ir izcīnījis. Nu var dzīvot. Urrā!

[...] Un tad nu vēl pēdējā piebilde – ir foršāk ar vīrieti, par kuru tu zini, ka viņš no tevis aizies, ja gribēs, jo tad, ja neiet, tas nozīmē, ka negrib, nevis ka citur jau nav kur palikt.

Marī  

Gladiola, noteikti nevajag vainas sajūtu sevī kultivēt, kaut šķiršanās šķiet tāda lielā lieta, par kuru ļoti viegli justies vainīgai. Reiz, runājot ar vecākiem par vainas tēmu atklāju pārsteidzošu lietu – es viņus vainoju par pavisam citām, pat pretējām lietām, nekā viņi paši sevi manas audzināšanas sakarā. Tāpēc patiesībā nevar pat īsti zināt, par ko mūs vainos mūsu bērni. Lasīju šīsnedēļas rakstu un daudzām lietām piekritu, līdz sapratu, ka visbiežāk ne jau tad, kad izšķiras, iestājas Shizma, bet vispirms iestājas Shizma un tad izšķiras. Savā veidā tas ir bēgšanas no Shizmas mēģinājums, bet tā vien tālu aizmukt nevar. Arī es reiz esmu šķīrusies un tas bija viens no labākajiem toreizējā laulībā pieņemtiem lēmumiem.

Gladiola

Marī, paldies par Tavu atzīšanos, ka arī esi vienreiz šķīrusies. Man tas palīdz.
Par vainu dēla priekšā… Viņš jau ir ļoti mazs un vārdiski mani ne par ko nevaino (2gadi). Toties ir ļoti agresīvs, histērisks, niķīgs. Viņš mani sit, uz mani spļauj, kliedz, taisa scēnas, kam nav gala… Agrāk tā nebija. Godīgi sakot, es priecājos, ka mēs esam trīs, jo mamma-patēvs-bērns noteikti ir labāka kombinācija par mamma-bērns. Es sajuktu prātā viena ar viņu.

Marī

Atzīšanās? Jā, šejienes nostādņu kontekstā šķirties laikam nav politkorekti :), bet šeit jau tika spriests, ka tie paši ekrāni ir arī jebkurās citās attiecībās – gan privātās, gan darba, un tad jau darbavietu arī nebūtu korekti mainīt, jo pēc laika tik un tā spoguļosies tajā pašā ekrānā. Ir tāds patiess teiciens : “Nepiedāvā otram to, ko viņam nevajag un neprasi no viņa to, kā viņam nav”.
Gribēju vēl no personīgās pieredzes piebilst par bērniem . Lielā mīlā, protams, šķiet, ka jūs visi kopā būsiet tā jaunā ligzda, kurā visiem būs labi, bet Tava dēla būtiskākais vīrietis vienalga būs viņa tēvs, un tas tā nebūs tāpēc, ka patēvs, ko dara nepareizi, bet tikai tāpēc, ka māte un tēvs jebkurā gadījumā ir tikai vieni vienīgie.

 

Par šķiršanos, vēl   19.05.13.

 

Dace

Dīvainā kārtā man šoreiz nav daudz atklāsmju teorētiskā līmenī; tā biju sapratusi, savu ceļu ejot. Mazliet bija jaunums par 4 vecākiem, bet to biju lasījusi homoseksuālu pāru stāstos par bērniem no iepriekšējām heteroseksuālajām attiecībām, dažkārt vienīgi brīnījos, kā cilvēki ir pratuši tikt galā ar šo četru vecāku modeli. Bet tātad var.

Tikai tur ir viena tāda nianse, ka sievas, piemēram, kaut kā vieglāk spēj pieņemt savu vīru homosekusalitāti un šķiršanās gadījumā nav tik liela naida.

Esmu arī gandarīta, ka mani vecāki neizšķīrās, lai gan viņiem bija savs stāsts. Domāju, ka man tad būtu gājis daudz grūtāk, iespējams, ka no manis būtu iznācis nopietns psihiatrijas pacients, jo tālu līdz tam nebija tāpat.

Emocionāli gan daudzas frāzes aizķēra, ja domāju tieši par sevi; ir bijis dziļais urbums gan rakstītājam, gan iznāca arī man.

Bryuvers

Mani ļoti pārsteidza, cik daudz te ir pavedienu, samezglojumu, dubultojumu, un katrs no viņiem ir tāds, ko gribētos nezināt. Pēc tam es atcerējos kādu, kurš gaidāmās šķiršanās sakarā pateica savai meitai: “Tev tagad būs divas mammas.” Es to toreiz uztvēru traģiski, bet viņš laikam kaut ko no šitā visa zināja. Nokārtot gan, man šķiet, viņam ir izdevies tikai daļēji.

Gladiola

Nevaru nepiekrist, ka pavedienu, par ko padomāt ir daudz. Nav nekādas vajadzības sākt tos tagad komentēt. Pietiek, ka pati zinu.
Kas attiecas uz pēdējo jautājumu “Un ko tad, ja izrādīsies, ka jaunā laulībai ir bijusi, piemēram, priekš tam, lai izārstētos no šķiršanās pārdzīvojumiem un no visa, kas ar to saistīts? Un ko tad, ja pēc gada izrādīsies, ka atkal izvirzās jautājums – šķirties vai mirt?” tad atbildēšu šādi.
Kad Maķedonijas Aleksandra tēvs Filips grasījās iekarot Spartu, viņš spartiešiem nosūtīja depešu: ” Ja es tikšu pāri Spartas robežām, es to nolīdzināšu līdz ar zemi.” Uz ko saņēma atbildi: “Ja.”
Arī šeit. Ja tā notiks, tad arī domāšu, ko darīšu. Pietiek jau ar problēmām, kuras ir. Nedomāju, ka vajadzētu lauzīt galvu par to, kas vēl nav. Tikpat labi varu jautāt un ko tad, ja neizrādīsies?
Bet ja arī tā notiktu, man būs dzīvē bijuši vismaz pāris gadi, kad biju laimīga. Tas man nav nekāds sīkums. Es negribu upurēt sevi uz kaut kāda laulības ideāla altāra, izpērkot savu vecāku un vecvecāku kļūdas un glābjot savus bērnus no manējām. Es gribu dzīvot.
Reiz noskatījos kādu filmu par puisi, kura vecāki ir šķīrušies un kam ar tēvu ir ļoti sarežğītas attiecības. Visa filma ir par viņa attiecībām ar vecākiem. Vienu dienu viņš dusmās uzkliedz mātei: “Kāpēc jūs vispār mani radījāt?!” Māte apstulbst, uz brīdi neattop, ko teikt, bet tad līdzsvaroti taču, ar degsmi izspļauj: “Tāpēc, ka mēs mīlējām dzīvot, tāpēc!”
Es arī mīlu dzīvot. Re, tomāti siltumnīcā aug, bērns aug, vīrs tāds sakarīgs… Ko man tagad par ideāliem raizēties. Es dzīvot gribu!
Diez vai es zinu, ko man vajag. Tāpēc arī meklēju, kā būt laimīgai vienu mēnesi, vienu gadu un, ja būšu pietiekami gudra – varbūt arī vienu mūžu.

Marī

Četru vecāku modelis varbūt realizējams homoseksuālās ģimenēs, kur bērns tiek radīts visiem četriem vienojoties (kaut šo ideju arī var attīstīt līdz komismam – piem., ja šie četri šķiras un ievieš jaunas attiecības, tad bērns laikam tiek pie astoņiem vecākiem), tad ja viena vecāka patiešām nav, un ģimenēs, kur bērns vēl ir ļoti maziņš. Cik tas reāli lielākā vecumā var noskaidrot sev pajautājot, līdz cik gadu vecumam es pats akceptētu paziņojumu, ka tagad man būs trešais, ceturtais vai piektais vecāks? Domāju, ka laikam līdz apm. trīs gadu vecumam būtu akceptējusi, jo vēlāk jau sākas atmiņu bildes, kurās pasaulei ir sava kārtība. Vēlāk brīvdomīgāks bērns protestēs, bet paklausīgajam tiks viena lieka viltus piemērošanās pieredze. Šādā situācijā zaudētāji būs visi (ne jau velti Bryuvers raksta, ka paziņa savu “divu mammu” ideju realizējis tikai daļēji), bet ja par varītēm netiepj virsū tās lomas, tad var gadīties, ka satiekas divi brīnišķīgi cilvēki – viens lielāks, viens mazāks – un tas ir sākums skaistai draudzībai.

[13] Pilnīgi piekrītu šai svarīgajai domai. Turklāt dažreiz pirmais vīrietis ir arī, lai atriebtos tēvam, kurš kaut ko neizturēja un pazuda.

Gladiola

[...]Es nespēju tagad kaut kā taisnoties, jo vispār jūtos diezgan nelaimīga par šīsnedēļas blogu. Es tiku uzaudzināta ar lozungu. “Tu nevis nevari, bet negribi!” un VR to aktualizē arvien jaunās skaņās. Viņš runā uz titāniem, tiem, kas nekad nepieņem kļūdainus lēmumus un kam vienmēr pietiek spēka izdarīt visu, ko prasa pienākums, ideāls vai veselais saprāts. Ja tā nerīkojas, tad tā ir kaprīze, negribēšana, vieglākās pretestības ceļa iešana, bet ne vājums, trauslums, sagurums. Tādu jēdzienu VR universā nav. Viņš nejūt sarkanās līnijas cilvēkos, aiz kurām kādu var iegrūst nāvē[14]. Bet viņš to, bez šaubām, var.
Nu paskaties uz šo rindkopu “Gladiola raksta, ka viņai bijušas tikai divas iespējas – šķirties vai mirt. Viņa nejautā vai tā tiešām varētu būt, kā tā būtu bijusi vienīgā fantāzija, ko varēja izveidot, viņa zina, viņai nevienam nav jāprasa, tikai jāpastāsta. Tomēr objektīvam vērotājam var ienākt prātā arī citas iespējas. (..)Problēma iekš tā, ka Dieviete nešaubās, viņa zina, ka viņai pienākas tas, ko viņa uzskata par pareizu. Viņai nav vajadzīgi nekādi objektīvi vērotāji.”
Vai esmu radījusi iespaidu, ka zinu, kas man pienākas? Vai esmu radījusi iespaidu, ka man vispār kaut kas pienākas? Vai tiešām izklausās, it kā es būtu pārliecināta, ka rīkojos pareizi? Vai ka man prātā neienāca citas iespējas, taču bija tikai divas, kuras jutos spējīga realizēt?
Šķiršanās priekšvakarā pie bloga “Pamest vīru” esmu ieraksījusi šo [..][15].
Vai tā raksta pašpārliecināta dieviete, kas visu zina? Nu varbūt arī… Varbūt… nu ko, nomētājiet mani ar akmeņiem, sadedziniet uz sārta, novārtiet darvā un spalvās un iesviediet Daugavā… Tas ir tas, ko esmu objektīva vērotājaprāt pelnījusi. Nav taču godīgi, ka esmu laimīga tagad, vai ne? Jo jāsaņem sods!

Zane

Gladiola, varbūt nevajadzētu runāt visu vārdā, bet es varu derēt uz savām rītdienas brokastīm, ka te nav neviena, ieskaitot Viesturu, kurš kaut reizi (daudz reizes) dzīvē nebūtu izvēlējies pastāstīt nevis jautāt, kurš nebūtu pateicis – ejiet visi lasīt sēnes, es dzīvošu šodien un nedomāšu par rītdienu un sekām.
Manuprāt messeg bija tāds, ka tā kā Tu skaties uz to visu, Tavs skatu lenķis ir stipri ierobežots un arī iespējamā rīcība ierobežota. To var paplašināt, ieraudzīt plašāk, ka nav tikai labs un slikts, divas pretējas, karojošas puses – vaina, sods, varoņi, gudrie utt. Jo plašāk Tu redzēsi, jo vairāk būs variantu, ne tikai mirt vai šķirties, bet vēl daži un daži.MarīKā man patīk cilvēki (it īpaši latvieši, un vēl jo vairāk latviešu sievietes), kuri uzskata, ka visas nelaimes ceļas no pienākumu nepildīšanas un pacietības un pazemības trūkuma. Kaut paši varētu šo mantu – pacietību un pazemību – par dārgu valūtu tirgot lielos daudzumos un tad vēl paliktu pāri gana daudz, ar ko savu barot savu mīļo upura lomu.

i

Marī, vai Jūs te gadījumā ar pacietību un pazemību nedomājat drīzāk sieviešu neirotisko vainu un hronisko aizvainojumu?

Marī

Nē, I, es ar to domāju oļinietisko : “Lai ietu kur iedama, pareizības, pienākuma un pacietības vārds vienmēr mutē”

i

Vispār jau sākotnējā laulības iecere ir tāda, ka bērni dzimst laulībā, nevis bērns ir laulības pamats. Psihi plosa jebkuras, arī bezbērnu, laulības šķiršana, jo starp diviem cilvēkiem kopdzīvē izveidojas daudz stiprākas saites par saimniecisku līgumu. Vīrs un sieva ir ne tikai “viena miesa”, bet gluži reāli – arī viena psihe, kas darbojas kā savienotie trauki. Un tas nebeidzas ar pārvākšanos katram savā dzīvoklī. Ir pat fenomens, kad nākamajā laulībā dzimst bērni, kas līdzīgi iepriekšējam vīram..Ja bērnu izvirza kā laulības pamatu, tas ir bīstami tādā ziņā, ka var radīt priekšstatu, ka atbildība nav pārim, bet gan dabai, vai “dzemdei”, tātad faktiski…bērnam. Sanāk, ka “mēs paši negribējām, bet mūs ievilka”, bet “mums nesanāk”, tāpēc dalām atbildību uz galviņām un visi “kā draugi” (bērnus ieskaitot) dzīvojam kaut kādā sev pēc iespējas ērtāka veida komūnā. Var izklausīties neslikti, vienīgi bērnam tad nav pietiekamu psihisko resursu, no kuriem izaugt un nobriest. Viņš ir tas, kuram nākas apmaksāt nepārdomātu afēru, kam saimnieciskajā dzīvē pat grūti atrast analoģiju. Sanāk tāds krīzes laika joks par dzīvošanu no “nākamā gada zaudējumiem”.Laulības ideja ir tajā, ka “priekos un bēdās”, tātad te nevar runāt par “viltu un spaidiem”, kas atklājās post factum, jo pie līguma pieder solījums turpināt, lai kas arī neatklātos. Te var minēt arī Foresta Gampa salīdzinājumu par dzīvi kā konfekšu kasti – Tu nekad nezini, kādu pildījumu Tu dabūsi. Bet ja reiz esi iesaistījies, tad uz visu, kas “izrādīsies”.
Tāpēc precoties ir tik svarīgi nesajaukt lietu kārtību, nesākt kopdzīvi pirms laika, vispirms domāt un tad, kad lēmums ir skaidrs, darīt un nest par to pilnu atbildību. Laulība ir liela uzņemšanās. Tādēļ ir svarīgi septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt, un precēties ar domu, ka izšķirties nebūs iespējams.Bet kur tad mīlestība? – kāds varētu jautāt. Mīlestība nekur nepazudīs, tā tikmēr tieši izaugs un nobriedīs. Ir tādi ļoti labi un vecmodīgi vārdi – aplidošana, un tad – cerēšanās, un pēc tam – saderināšanās. Un tikai tad, kad ir pieņemts lēmums par laulību, tad bildē iesaistās dzimumattiecības un iespēja bērnu atnākšanai. Nevajag ievākties mājā, kurā vēl notiek celtniecības darbi, un nav pat skaidrs, kas tieši tiek būvēts. Viss, ko šajā sfērā “nevar gaidīt” ir kā kredīta ņemšana, par ko nekad nevar zināt, vai to būs iespējams atlīdzināt.
Laulībai ir jāsagatavojas kā nopietnam kalnu pārgājienam, jau laikus apsverot visus “ja..tad”. Prepare ahead and then go with the flow. Abas sastāvdaļas ir svarīgas – gan sagatavošanās, gan dzīva spontanitāte. Tikai nevajag sajaukt vienu ar otru. un ir svarīgi, lai pirms “dzemdes līgumiem”, būtu pilnīga skaidrība ar “debesu līgumiem”. Citādi visi iesaistītie dalībnieki kļūs par situācijas ķīlniekiem.Afektā pieņemti lēmumi nevienos laikos nav uzskatīti īsti par pilnu ņemamiem, un runāt par laulību kā saimniecisku līgumu ir nepieciešams kaut vai tādēļ, lai šīs tā saucamās “jūtas” atdalītu no praktiskajiem pienākumiem. Citādi sentiments noved pie šķiršanās “raksturu nesaderības” vai “mīlestības trūkuma” dēļ. Saimnieciskā joma atskurbina. (Dažkārt kādā grūtā posmā pat palīdz tas, ja savu laulību uzskata par fiktīvu, tikai “spēlē ” tā it kā tā būtu īsta, pēc iespējas talantīgi :). Tās pretenzijas, kas ir pret “savu” vīru/sievu pazūd, ja par otru pusi domā kā par “kolēģi – aktieri”. Tad var gan palīdzēt “tēlot”, gan pie grima galdiņa kopā draudzīgi iedzert tēju. Tas palīdz.) Bet tas nenozīmē, ka laulība ir tikai un vienīgi saimniecisks līgums. Saimnieciskais līgums ir sekas, kas izriet no daudz dziļākiem līgumiem. Ja ir bērns, tas nozīmē, ka iekšējais līgums ir guvis iemiesotu realizāciju, tātad nav vairs atceļams. Ja parādījušies jaunie dzinumi, iepriekšējo daļu no zara taču vairs nevar izgriezt. Pamatus un zemākos stāvus nevar nojaukt, kad uz tiem balstās augstākie.
Vismaz ne ar parastajiem sadzīves paņēmieniem.

Marī

Jā, terminos un saturā, kas aiz tiem slēpjas, reizēm tiešām juceklis – ja vienam laulība primāri ir bērna interešu aizsardzība, tad citam šīs bērna intereses var būt kā alibi, lai jutos gana droši privatizējis laulāto
Par debesīs noslēgtām laulībām arī daudzi mēdz dēvēt tieši dzīvē neralizējušās attiecības, kam ar reālo laulību nekāda sakara, un par mīļotajiem, no kuriem nešķiras ir arī cita dziesma: “Была тебе любимая, а стала мне жена”.

 

[14] Ir atšķirība, kas jādara, lai neizdarītu kļūdas un kas – lai izdarītās kļūdas labotu, jeb uz tām vismaz reaģētu.

[15] Skatīt 10. zemsvītras piezīmi un to, uz ko tā attiecas.

Gladiola

Paga, paga! Kopš Almas Malmes komentāra par debesīs noslēgtajām laulībām man arvien vairāk pastiprinājās iespaids, ka visi te aizstāv laulību, bet katrs ar to saprot kaut ko citu. Komentētāji lielākoties ar to domā gredzenu pirkstā, baltu kleitu un svinīgu ceremoniju, bet VR ar to saprot kopīgu bērnu, un laulība tiek noslēgta nevis debesīs, bet gan dzemdē, kamēr grūtniecības tests savukārt norāda nevis ieņemšanu vai neieņemšanu, bet gan – viena svītriņa: jūs neesat precējusies, divas svītriņas: jūs esat precējusies.
Ja kopīgu bērnu nav, tad es nezinu, kas tas ir VR-prāt, taču tur šķēršļu, lai šķirtos nebūtu.
Tas, ko apšaubu es, nav laulības nešķiramība, bet gan tieši princips par dzemdē noslēgtu laulību. Neesmu pārliecināta, ka laulība sākas tur[16]. Pārojas un pēcnācējus rada arī suņi un kaķi, bet tā vēl nav laulība.
Es to redzu vairāk kā tādu saimniecisku līgumu, ko slēdz, kā jau visus līgumus “bez viltus un spaidiem”, ar ceremoniju vai vienkārši vienojoties par kopdzīvi. Ja nepiepildās šis nosacījums, ja laulība netiek noslēgta no brīvas gribas, tad ir pilnīgi vienalga, vai tur ir desmit bērni vai neviena, tādu līgumu var lauzt, jo tas kļūst spēkā neesošs. Nevajag te ne instinktus, ne mīlestību piesaukt.
Viltus un spaidi reizēm var izpausties arī kā problēmas konkrēta cilvēka psihē, kaut kādi nesaprotami morāli standarti, kuri izklausās kā “man būtu ar viņu jāprecas, jo devu viņam cerības, kā tad tagad atsaukšu kāzas, ko domās cilvēki, viņš man sacīja, ka ja viņu pametīšu, viņš nomirs” utml. Tāds līgums vienkārši ir nederīgs jau noslēgšanas brīdī.

Alma Malmei,
te nu tas ir…no mīļotajiem nešķirieties, paldies
Ja reiz spēsim būt pilnīgi godīgi pret sevi, atzīsim, ka patiesi ir tikai viena laulība, tā ir tā pati, par kuru saka “noslēgta debesīs”…Pirmā un vienīgā. Ja kāds, kas ir izšķīries, spēs man pierādīt pretējo, esmu gatava pieņemt izaicinājumu.
Pārliecīga eksaltācija arī ne pie kā nenoved, un katram mīlestības izjūta ir cita. Man Rudzītis vispār krīt uz nerviem, bet par šo viņa spēku izturēt savu pozīciju līdz galam laulību jautājumā – kā saka, zub daju!

i“no mīlotajiem nešķirieties” ir vārdi no
Aleksandra Kočetkova dzejoļa “Балладa о прокуренном вагоне”, kas sarakstīts 1932.gadā pēc tam, kad autors, lai mirkli ilgāk pabūtu kopā ar savu sievu, bija atcēlis savu vilciena biļeti, un tādā kārtā brīnumaini izglābies no bojāejas avārijā. Kad viņš ieradās Maskavā, draugi viņu savās domās jau bija apbērējuši. Nejaušība? Nē, tādu gadījumu netrūkst.[...]
- Но если я безвестно кану -
Короткий свет луча дневного,-
Но если я безвестно кану
За звездный пояс, в млечный дым?
- Я за тебя молиться стану,
Чтоб не забыл пути земного,
Я за тебя молиться стану,
Чтоб ты вернулся невредим.[...]
Нечеловеческая сила,
В одной давильне всех калеча,
Нечеловеческая сила
Земное сбросила с земли.
И никого не защитила
Вдали обещанная встреча,
И никого не защитила
Рука, зовущая вдали.С любимыми не расставайтесь!
С любимыми не расставайтесь!
С любимыми не расставайтесь!
Всей кровью прорастайте в них,-
И каждый раз навек прощайтесь!
И каждый раз навек прощайтесь!
И каждый раз навек прощайтесь!
Когда уходите на миг!

[16] Vai ir svarīgi, kur vispirms? Laulībai ir daudzas vietas, kur tā tiek slēgta – bez nosauktajām arī Zemesgrāmatās.

i

[...] sarežģīti kļūst tikai tad, ja veselo saprātu aizstāj ar postmodernu dekonstrukciju un gravitāciju ar viedokļu plurālismu. Tad pazūd orientieri, un katrs sīkums izskatās kā raķešu fizika[17].

Vienkārši ir arī tas, ka nekādas “otras iespējas” nemēdz būt, dzīvē viss ir tīrraksts. Kā mēdz teikt – tikai paši mēs varam sabojāt savu dzīvi, un dzīvot tikai to, ko esam sabojājuši. Tas nenozīmē, ka nedrīkstētu kļūdīties vai kāds nekļūdās. Tas nozīmē, ka vienīgās zāles pret vainu ir atbildības uzņemšanās. Un tādēļ ātra laime vienmēr izvēršas par indi, jo tā atbildību pārceļ uz rītdienu. Tas gan ir ļoti cilvēcīgi izvēlēties kaut ko efektīvu un baudāmu, lai aizsegtu problēmas un grūtības, sasteigtas izvēles, neskaidru motivāciju, trauksmes spiedienu. Taču tas nestrādā. Ja atļauj būt tam, kas ir, un zina, ko grib panākt, top gaiši redzams, ko varētu darīt. Tādā kārtā “kas” uzreiz sniedz atbildi uz “kā”. Situācija ir pieņemta, atbildība ir pieņemta, un izdošanās vairs nav atkarīga no fortūnas smaida, vien no paša šī apziņas stāvokļa.

Es runāju no realizētas pieredzes, tādēļ to nemainīs tas, vai Jūs mani uzslavēsiet vai iekodīsiet rokā : ).

Visa briesmīgā vēsture pret Bērnu   28.01.15.

sieva

Šoreiz nepiekritīšu Viesturam, lai gan uztveru to dimensiju, kurā viņš domā, bet, ir vairāki BET,ko, iespējams, pats Viesturs nezina.

1. Saeimā šo likumu lobē jau ilgstoši Pro_life kustība, katoļu baznīca un tai piederošās organizācijas, kas nodarbojas ar krīzes grūtniecības konsultācijām.
2. Likumprojekts ir ar kaudzi kļūdām, populistisks, neizdiskutēts ekspertu lokā un jau pērn saņēmis kaudzi pret argumentu. Tie, kas darbojas nozarē, nespēj iedomāties, kā kaut kas tāds reāli dzīvē varētu darboties – jo šie soļi nav pārdomāti, kā tas reāli notiks utt.
3. Krīzes grūtniecības intervencija ala katoļu baznīcas un Pro Life stilā, kas tiek plānota, iespējams, paredz īpaši emocionāli vardarbīgas metodes pret sievieti, kā , piemēram, vēl nedzimušā bērna sirdspukstu klausīšanās[18] utml, jo galvenais mērķis ir tak atrunāt sievieti no aborta, nevis sniegt kādu tur “psiholoģisko palīdzību”. Ar psihologiem tur ir maz sakara, ja kas. Tas nozīmē,ka šādas konsultācijas par valsts naudu sniegs organizācijas cilvēki[19], kuru sagatavotības pakāpe šādā darbā nav īpaši skaidra.

[..] Ir miljons situāciju, kur sieviete var nevēlēties nevienam atklāt sava gājiena iemeslu pie ārsta (jebkāda ārsta). Tās ir pacienta tiesības. Kāpēc lai grūtniecības pārtraukšana būtu izņēmums? Tā ir ķirurgiska iejaukšanās, un var notikt ļoti dažādu iemeslu dēļ – piem, kaut vai sievietes pašas veselības stāvoklis un vecums.

Mēs nedzīvojam Brāļu Kaudzīšu laikos, kur jāmetas upē, ja ir bērns.
Argumenti ar patriarhālo/matriarhālo kultūru vai dažu vīriešu pasaules uzskatu nav samērojami ar vispārpieņemtu, uz pētījumiem un pierādījumiem balstītu[20] sievietes veselības aizsardzības politiku.

Turklāt, abortu skaits Latvijā strauji samazinās tāpat!

[..]

Linda

Mazliet uzjautrina tava parlieciba par to cik slikts un nepardomats likumprojekts utt.:) Kapec? jo tu te tik gudri raksti savu viedokli, bet pati neesi izlasijusi ka uz konsultaciju ar vecakiem kopaa jaiet tikai tad, ja sieviete ir jaunaaka par 16

Gladiola

Runa nav par sievietēm un vīriešiem un viņu situācijām, bet gan par bērniem, kurus nogalina. Kad māte ar diviem bērniem ielēca Ventā, sabiedrība neteica – tā ir viņas izvēle, viņai nebija variantu. Kad Tev tie bērni ir, tad kaut kā jāperas, un ja nevari, tad uztici kādam. Un ir pilnīgi vienalga, vai bija kontacepcija vai nebija. Kontacepcija nav nekāds garants. Tiklīdz ir seksuālas attiecības, tā arī pastāv iespēja, ka grūtniecība iestāsies, tas nu jāņem vērā. Ir situācijas, kurās ar negaidītu grūtniecību ir vieglāk tikt galā, un ir situācijas, kurās nepieciešama citu palīdzība. Varbūt mēs kā sabiedrība pārāk maz gribam palīdzēt?
Man ir divi bērni, neviens nav bijis plānots nu un? Kas no tā? Vai viņi tāpēc sliktāki? Reiz jokojot par jaunāko dēlu vīram teicu, ka mums sanākusi smuka kļūdiņa. Vīrs pilnīgi piesarka no sašutuma, ka bērnu saucu par kļūdu, kaut arī brīdī, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, man abas reizes likās, ka sabrūk pasaule.
Es nevaru piekrist VR, ka jāprasa vīrieša viedoklis. Runa nav par sievietes viedokli vs vīrieša viedokli. Jo var būt tā, ka sieviete grib abortu, bet vīrietis ne, jā, bet varbūt arī tā, ka sieviete negrib abortu, bet vīrietis grib, un piedraud izmest no mājas, ja viņa to nedarīs. Runa ir par bērna tiesībām dzīvot, neatkarīgi no tā, cik daudzi to grib vai negrib.
Bet jāstrādā ne tikai ar sievietēm, arī ar ginekologiem. Jo lai izdarītu abortu, nepietiek to gribēt, vajag arī kādu, kas to veic. dr. Gints Lapiņš man šķiet viens drosmīgs ārsts šai ziņā[21].
 Dace

[..] apskatījos abortu statistiku pa gadiem.

Ir bijusi dažāda līmeņa izglītošana, notiek sarunas ar ārsti, ir citu sieviešu stāsti, kuras ir veikušas abortus, ir NVO, kas darbojas ar jauniešiem, un abortu skaits it ļoti samazinājies.

2000. gads – 17 240
2001. gads – 15 647
2002. gads – 14 685
2003. gads – 14 508
2004. gads – 13 723
[..]
2012. gads – 6197
2013. gads – 5557

2014. gadā varētu būt kādi 5000.

Un lielu darbu pie šī ir paveicis it kā sliktais un feministiskais (diez kāpēc uzreiz tā?) “Papardes zieds” ar manu LU filoloģijas studiju biedreni Ivetu Ķelli priekšgalā. Mēs abas esam gan feldšeres, gan filoloģes.

Vai saprast, ka jaunieši 15 gados grib seksu, ir feministiski? Vai par to izglītot arī ir feministiski? Nu bet viņiem jau tas sekss tik un tā ir! Kāda māja un ģimene ir, tāda ir. Vai tad ir slikti, ja kāds vienaudzis paskaidro citam tīnim to, ko viņš no tā visa vēl nejēdz? Vienaudžos šai vecumā ieklausās vairāk, un to “Papardes zieds” ir pratis lietot labāk nekā jebkurš cits.

Kamēr sektas kliedz, viņi dara.

Kas nāk interneta forumos un jautā: “Ko darīt???” Meitenes, kam nekādas ģimenes vispār nav. Ar ko tas konsultants domā runāt? Turklāt vairāki… Ko domā Šics, Parādnieks, Belēvičs, Ruks, Bite utt.? Viņi ir runājuši ar kādu tādu meiteni? Es ne ļoti daudz, bet ir gadījies, turklāt reizēm tik tālu, ka no stāstiem ir jāvemj, kaut daļa ir pazīstama pašai. Piemēram, kad māte tevi atdod pedofilam un uztver to kā humoru.

Viņas un psihologs? Viņas jau no agras bērnības ir bijušas neskaitāmos krīzes centros gan Latvijā, gan ārzemēs. Tās, kas nav, viņām tur noteikti vajadzēja būt, vismaz, lai viņas nebūtu badā. Viņas ir īsas augumā, nenobriedušas arī fiziski, jo nepilnvērtīgs uzturs. Ir tādas jaunas sievietes jeb meitenes, kuras nekur vairs neaizstiepsi. Ar viņām ir gulējis tēvs, brālis, viņu draugi. Viņas ir izvarotas. No krīzes centra viņas aizbēg turpat atpakaļ. [..]

Gladiola

Dace, ja abortus izdarītu tikai nepilbgadīgas meitenes, bet esmu redzējusi statistiku pa vecuma grupām. Lielākā daļa abortu ir vecumā no 24-29 gadi.
Vai Tev bija sekss 15 gados? Man nebija. Un Papardes zieds aizmirst pastāstīt, ka drošas kontracepcijas nav. Tajā, ko es šad un tad izmantoju, anotācijā rakstīts “ievērojami samazina grūtniecības iestāšanās iespēju”. Es apzinos, ka grūtniecības iespēja tomēr paliek un man tas ir ok. Tām, kam tas nav ok, cieši jātur biksītes. Vai tad šī ir vienīgā lieta dzīvē, ko reizēm nedrīkst kaut gribas? Ak mūžs, cik daudz visa kā gribas. Un liekāko daļu nedabū, nu un?

Dace

Viņas bieži ir Tevis minētajā vecumā grupā, es nerunāju tikai par nepilngadīgām meitenēm.

Tur ir bioloģiskais vecums savi divdesmit pieci, bet emocionālais – pieci. Līdz trīsdesmit bez psihiatra viņas parasti neizvelk.

“Vai tad šī ir vienīgā lieta dzīvē, ko reizēm nedrīkst kaut gribas? Ak mūžs, cik daudz visa kā gribas. Un liekāko daļu nedabū, nu un?” (c) Gladiola

Saproti, viņām līdz tādai saprašanai kā no zemes līdz mēnesim. Tur ir gadi jāaug, tāpat kā cilvēks aug un nobriest. Un sekss pusaudžiem ir agri, tas jau tur ir bijis sen. Mēs kā sabiedrība jau dabūjam gatavu faktu, ne jau “Papardes zieds” to lika. Tur jāskatās ģimenes sistēma.

Tāpēc jau saku, ka Saeima un MK nezina realitāti. Ir jādara kaut kas ļoti nopietns ar sociālo sfēru, nevar tur bakstīties un tikai izsniegt pabalstus pēc stingriem kritērijiem. Bet tas prasīs ļoti lielu darbu, ko neviens ievēlētais laikam negib sākt, grib tikai, lai uzsit uz pleca.

Tai pašā Skandināvijā sociālās darbinieces stāv klāt tādam trīsdesmitgadīgam bērnam ar desmit bērniem un māca putru vārīt.

Ak, Gladiola… Man no 13–16 gadu vecumam bija sekss ar diviem pedofiliem, vienu brīdi vienlaicīgi, esmu ārpus jebkādas “konkurences”.

Gladiola

Un vēl, Dace, kādā ziņā aborts palīdz sievietei, kas ir kļuvusi par upuri tēvam, brālim un viņu draugiem? Tas dziedē viņas traumas? Vai liek par šo situāciju samaksāt tam, kurš nav pie tās vainīgs? Tu saki – atņems bērnu, bet vai aborts nav bērna atņemšana? Kāpēc tik ļoti vajag bērna nāvi? Lai tēvs tiek saukts pie atbildības, brālis, draugi, pedofils, izvarotājs, bet tagad sanāk, ka vienīgais, kas pie visa vainīgs ir bērns!
[..] Man nebija paraugģimene. Bet manas mammas piemērs man bijs labs motīvs biksītes turēt stingri un vecmamma man veica brīnišķīgu dzimumaudzināšanu (bez ironijas), es arī zināju, ka vienīgi meitenes paliek stāvoklī un ļoti piesardzīga biju. Nedomāju, ka esmu novirze no normas.
[..] Es tikai tagad, kad māte esmu jau piekto gadu, sāku apjaust, ko tā loma nozīmē un kā to īsteno.
Man ir žēl par Tavu tīņa pieredzi, bet atkal, nedomāju, ka esmu vienīgā Latvijā, kam 15 gados nebija seksa. Ja godīgi, man šķiet, ka sievietei, neatkarīgi no viņas pieredzes, tā pa īstam seksu sāk gribēties tikai pēc trīsdesmit. Kad nāk kaut kāds briedums.
Kad paliku stāvoklī no vīrieša, ar kuru gribēju šķirties, vai tad man caur galvu neizskrēja doma, ka šis bērns ir pilnīgi nelaikā un mani pie tā vīrieša piesies uz mūžu? Ienāca. Bet te ir mana atbildība. Nav ko gulēt ar to, no kā gribi šķirties. Guli ar to, ar kuru gribi dzīvot. Manam bērnam par to nav jāmaksā. “Audz, zirnīt, audz droši, lai kādā ķīselī es nebūtu, esmu Tava māte un pret Tavu dzīvību nekad nevērsīšos. Pati tikšu ar saviem sūdiem galā, tev tie nav jānes. Tu audz tikai un piedzimsti, tev vairāk nekas nav jādara. Audz un nebaidies, es tevi sargāju!”

[17] Labi teikts!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[18] Kas tur vardarbīgs??? Tā ir reāla, objektīva informācija.

[19] Mūķenes un mūki bez kādas citas izglītības?

[20] Arguments “uz pierādījumiem balstīta medicīna utt.“ sevi ir pamatīgi sakompromitējis. Tā ir pieeja, kas pieprasa zinātnei reliģijas vietu, nevis paškritiski novērtē zinātnes iespēju robežas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[21] http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4941-ginekologs-lidzko-vecaki-pienem-ka-bernam-japiedzimst-dzive-viss-sakartojas

 

[..]
Aborts parastais ir rekur[22]. Ne maizes trūka, ne pases, ne vīrietis bija pedofils vai izvarotājs. Un tādu stāstiņu ir lielākā daļa.
Jā, var būt tāda situācija, kad bērnu nav iespējams izaudzināt, bet vai tāpēc viņš ir jānogalina? Var taču atstāt glābējsilītē adopcijai. Uz jaundzimušo adopciju mūsu valstī ir rinda, neatceros, vai pusgads vai pat viss gads. Nav to bērnu. Tie, kas ir bērnunamos, lielākoties jau ir lieli, tos vairs neadoptē. Tā problēma, ko Tu apraksti, nav abortu problēma, bet gan cilvēktirdzniecības problēma. Aborts neko neatrisina. “Nav cilvēka. nav problēmas”? tad jau labāk novākt to meiteni. Lai nedzemdē atkal. Ciniski? Protams.

[..]

Dace, Un vēl par Papardes ziedu. Tu pati raksti – meitene naiva, ticēja, ka puisis viņu mīl un precēs, bet viņš izmeta no dzīvokļa, pati stāvoklī. Tu domā viņa seksu gribēja? Tām meitenēm pašapziņu vajag, nevis seksu. Viņas grib būt vajadzīgas, grib būt mīlētas, grib ģimeni… Vairāk par Papardes ziedu vajag kādu, kas pasaka, ka viņa nav sūds. Problēma ir tajā, ka viņa nevienam vairs netic, to Papardes zieds cer atrisināt ar kontracepcijas palīdzību?!

Gladiola

Dace, es nezinu, kā būtu sievietei pēc bērna atdošanas adopcijai, noteikti ne sliktāk kā viņai ir pēc aborta. Bet bērnam noteikti ir labāk piedzimt un tikt pieņemtam ģimenē, nekā būt beigtam.
Jā, es uzskatu, ka abortus ir jāaizliedz. Nav jēgas atcelt nāvessodu un atļaut abortus. Tad jau labāk otrādi. Tagad vari sākt uz mani kliegt, ka tad sievietes mirs nelegālos abortos. Lūdzu! es atļauju. Tu drīksti.

Marī

Paldies, Dace, par Taviem komentāriem. Vienmēr esmu apbrīnojusi, ka cilvēki, kuri ikdienā strādā ar šīm problēmām un atduras pret resursu neesamību vai nepietiekamību, vispār spēj klausīties kundziņu a la Parādnieks-no-divsievības-augstumiem “argumentus”.
Un būtībā šāds likums nozīmēs tikai to, ka dīvainā kārtā atradīsies resursi, lai runātu ar sievietēm un pierunātu viņas dzemdēt. Bet tad kad šim “sarunas auglim” būs pieci vai piecpadsmit gadi resursu nebūs, jo cilvēks pēc piedzimšanas vairs nav tik interesants kā manipulācijas ap piedzimšanu.

Anna

Tie, kas iestājas pret abortiem, ir cilvēki ar vidējiem vai augstiem ienākumiem, cilvēki ar vairāk vai mazāk izteiktu atbildību savu sievu, bērnu, ģimenes priekšā. Jājautā, kas satrauc vairāk- zema dzimstība vai liels skaits nelabvēlīgo ģimeņu, depresīvas pamestās mates, dezertējušie tēvi, kas nerūpējas par atstātajiem bērniem. Vai valsts uzņemas aizpildīt robu – palīdzēt mātēm finansiāli un atbalstīt psiholoģiski lai izaudzinātu veselus bērnus un nostādītu uz kājām?
Ja valsts šādai palīdzībai nav gatava, tad jāpieņem sievietes izvēle izvērtēt vai viņa spēs tikt galā ar bērnu izaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.
Diemžēl Latvija vairs nav tāda kā 20. Gs. sākumā vai vidū, kad gandrīz katrai ģimenei bija vismaz rados lauku sēta, kur izaudzēt sev kartupeli, rast pajumti un pabarot bērnus. Sociālie dienesti atkratās no palīdzības pamestajām mammām, kas nonākušas grūtībās. Par argumentu minot, ka, lūk viņām ir bijis labi apmaksāts darbs, vai privātais bizness. Tātad sieviete tiks galā, neskatoties uz upuriem.
Un pievienojos komentētāju viedoklim, ka ļoti vajadzētu vētīt vīrieša atbildību pamestās ģimenes un bērnu priekšā! Attieksme Latvijā pret tēvu atbildību ir bezzobaina!

 

Gladiola

[..] Viestura blogā man patīk viena lieta. Te runa ne tikai par abortiem, bet arī par paļausanos uz vīrieti. Es jautāju sev vai un cik lielā merā es paļaujos uz savu vīrieti un vīrieti vispār. Slidena tēma. Baidos, ka nepaļaujos, jo viss ir sakārtots tā, ka, ja viņa arī nebūtu, es nepaliktu nabaga cietējas lomā (tīri finansiāli), bet tagad mani iekšā kaut kas urķē, nedod mieru, jo saprotu, ka jo vairāk bērnu, jo mazāk man paliek iespēju pelnīt, jo mazāk manas personīgās naudas, bet bērnus vēl gribas un es pilnīgi jūtu, kā man gribas uz vīru paļauties, atsist grožus, beigt uztraukties par naudām, jo kā jau Dace teica, ir cilvēki, kas ar 500eur var izvilkt nez cik ilgi, un jautājumi par prioritātēm… un mēs ar vīru tā lēni kopīgi burbuļojam un attīstāmies, tikai vēl nezinu kādā virzienā. Ja uz viņu paļautos, baidos, ka beigtu ar 6 bērniem ( vairāk droši vien līdz menopauzei nepaspētu)…
Paļauties uz vīru… Oj, oj, oj, es labāk sāku paļauties uz dzīvi, un… tad jau redzēs

Marī

Manās sajūtās mana paļaušanās uz vīru tomēr ir visai nošķirta no tā, ka bērnam ir jāvar paļauties uz savu tēvu. Un izšķiras vecāki savstarpēji nevis vecāki no bērna.

 Gladiola

Marī, es paļaujos uz dzīvi, jo vīrs var arī nomirt un ko tad? Pār tilta margām Ventā? Tas gadījums jau arī bija ļoti vēlīns aborts. Vai es spētu audzināt bērnus viena? Pirmkārt, tas ir scenārijs, no kura man būtu tikpat bail kā no dzīves koncentrācijas nometnē, bet gan jau ka varētu izdzīvot. Ja jau cilvēki Sibīrijā izdzīvoja un laida pasaulē bērnus, kas tad man?
Es saprotu, ka neesam mūžīgi, ka kādu dienu vīrs nomirs un es nomiršu, bet, ja viņš pimais, tad es palikšu viena. Man bail. Bet es paļaujos. Gan jau būs spēks tikt galā, ja tāda būs situācija.

 __

Man ir divas brīnišķigas meitas. Pirmā bij gaidīta, otrā pieteicās pati. Toreiz likās pāragri un nevietā, jo krīze sākās, bij izmisuma sajūta ko darīt pašiem ar savu dzīvi kur nu vēl bērniem, tomēr roka uz abortu nepacēlās mums vecākiem. Tagad skatos viņas burvīgajās ačelēs un domāju ar lielu vainas apziņu, kā vispār varēju iedomāties par ko tādu – viņa ir kolosāla- talantīga, gudra, labestīga,.. un cik dīvaini, kaut kā liktens izkārtojās tā, ka varam atļauties abas meitenes, kaut arī domājām ka ne. Mums ļoti daudz palīdzēja cilvēki no malas. Drēbītes praktiski neesam pirkuši. Meitenes ir smukas.

Linda 1

Viesturam: man pēc ilgiem laikiem šis raksts likās ļoti labs! Varbūt tāpēc, ka pati kaut kā esmu distancējusies. Visumā jau parasti arī es jutos mēreni aizvainota. Tagad tā izfunktierēju: tas ir Viestura, jā, attālinātās (bet ne atsvešinātās) patriarhāli dievišķās pozīcijas un pārskata dēļ par to, kā lietas pasaulē psihobioloģiski notiek, par ko tomēr psihobioloģiskas būtnes derētu informēt. Mana sāpe ir, ka mēs esam ne tikai psihobioloģiski.
Neseni pētījumi esot, ka vīriešu dzimums jau tā skaitliski pasaulē mazinoties. Tad ko mums darīt?

Baiba

VR doma ir dziļa. Uzskatu, ka, tad kad ir radusies mazā dzīvība, visi lēmumi par viņas nākotni, ir abu vecāku. Tas ir ideālajā pasaulē. Mums tādas nav.

Labā sirds

Daļa sieviešu monogāmā laulībā jūtas kā cietumā. Varētu domāt, ka visi vīrieši monogāmā laulībā jūtas ērti, Lūdzu izrādīsim empātiju arī vīriešiem, kam monogāmā laulībā ir “par šauru”, kas mokās un nevar pieņemt krāniņa kopīgošanu[23].

Gladiola

Kad domāju par komentāriem šeit kopumā, tad tie palielam ir par sievietēm, par to, ko viņas var vai nevar. Drusku arī par vīriešiem. Bet par bērniem nav nemaz, ja nu vienīgi lai pateiktu, ka bērns būs nelaimīgs vai ka māte nespēs viņam neko dot. Bet bloga virsraksts ir vēsture pret bērnu. Šķiet, mēs ar Viesturu vienīgie runājam par bērniem (izcēlums mans – VR). Publikācijā par Zelta zirgu[24], kas nupat še parādījusies, Viesturs raksta “Kad sievietei nomirst bērns, mazliet nomirst arī daļa no viņas”. Izdarīt abortu ir uzkraut citiem saviem bērniem viņu mirušo brāli/māsu. Tas imaginārais bērns taču nekur nepazūd, kā to redzējām no Lienes Lindes stāsta satori.
Manu uzmanību piesaista divējādā grūtniecības interpretācija no mediķu puses. Kad biju stāvoklī. Īpaši pirmo reizi, lasīju žurnālus, grāmatas par to, kas ar mani notiek, un sastapos ar to, ka, lai apzīmētu manas miesas augli, tika lietots tikai viens vārds “bērniņš”, lasīju, ka bērniņš mani jūt, ka jārunā ar viņu, jādzied dziesmiņas utt. Vārdusakot, ja neskaita pamperu mainīšanu un barošanu, tad jāizturas tā, it kā viņš jau būtu kopā ar mums (reiz starp citu runājot par jaunākā dēla vecumu, vīrs man pēkšņi sacīja, ka dēlam ir vairāk, es apstulbumā tikai nosaucu dzimšanas dienu, bet viņš novilka :” Ā, tu tā biji domājusi no dzimšanas? Es skaitīju, cik viņš kopā ar mums ir pavisam. ” Es vēlreiz apstulbu. Loģiski. Dēls bija kopā ar mums arī pirms dzimšanas.) Bet tad, kad sieviete grib abortu, tad tas nav bērniņš, tas ir auglis, embrijs, neko nejūtošs, jo viņam neesot centrālās nervu sistēmas (šādus argumentus min sievietē, as publicēja savu aborta stāstu satori, reizē ar ticību, ka bērns jau pats gribēja nomirt citādi būtu sūtījis mātes apziņai signālus, lai viņa tā nedara).
Es neaicinu sodīt, kaunināt vai vainot sievietes, kas izdara abortus, viņas bieži vien ir upuri saviem dzīves apstākļiem. Es saku, ka situāciju, kurā ir viens upuris nevar izlabot palielinot upuru skaitu līdz divi. Mums visiem ir iespēja palīdzēt kādai no viņām. Ne jau tikai Dacei vai man. Viesturs reiz teica, ka jādomā, ko es varu dot savai valstij, nevis tikai prasīt. Es zinu, ko gribu dot. Šo palīdzību māmiņām ar dzimušiem un nedzimušiem bērniem.

Dace

[..] Ir, piemēram, tāds centrs “Dardedze”. Tur bija ļoti laba komanda. Ceru, ka tagad arī, bet ne par to ir runa. Runa ir par to, ka valsts no viņiem pirms gadiem pirka stacionāru pakalpojumu bērniem, kas bijuši seksuāli izmantoti. Tas bērns tur uzturējās vairākus mēnešus, notika darbs ar ģimeni. Bet tad valsts izdomāja, ka pietiek, vairāk nevajag.

“Dardedzes” cilvēki bija viesojušies ārzemēs, redzējuši, ko tādos gadījumos dara. Mums ir bijušas daudzas labas idejas, kur valsts vienkārši pārtrauc pirkt pakalpojumu, – ne jau minētais ir vienīgais gadījums[25]. [..]

Bryuvers

[..]
Naktineica ar saviem izteikumiem reāli uzvāra asinis.
Bet arguments šeit tīri vienkāršs: nevis “sievietes ķermenis” pieder sievietei, bet te ir runa par “vienu miesu”. Vot, pamēģini uztaisīt bērnu bez vīrieša! Muldēs te. Viesturs saka, ka vajadzētu būt empātiskiem pret tām maitām. Labi, ka es neesmu psihoterapeits. Vai žēl, jo tad viņas dabūtu.

Karš… Jā, tas ir reāli atsviedis evolūciju pa kādu posmu atpakaļ. Mana vecmutere kā bērns bija 1. Pas. kara bēgļu gaitās, pēc 2. Pasaules kara viņas vīru aizfurķīja uz Sibīriju. Rezultātā azbesta vecene, kas pilda gan sievas, gan vīra lomas. Fāters savulaik baigi gānījās par viņas necilvēcību, ko ar tagadējo izpratni es sauktu par lielmātisku. Tur ir vēl tāds īpatnējs stils: viņa it kā spēj izdarīt vīriešu darbus, bet kaut kā tā tizli, veceniski. Bet pa tuvu nenāc.

Par valsts iejaukšanos ar likumiem… Grūti teikt, jo domāšanai jau jāmainās, un to ar varu nevar izdarīt. Turklāt valsts jau nu mums it nemaz nav griboša sponsorēt tādu “greznību” kā psihoterapija. (Valsts iestādes, piemēram, tagad vispār uzpampušas: saņem taču nodokļu naudiņas, bet par katru nopiršanos ir kārtīgs ceņņiks ierubīts.)

Interesanti par to vidējo laiku, kurā divi cilvēki var viens otru izturēt, neizkāpjot no gultas. Jāuzsāk kopīgs darbs… Varbūt bez savu bērnu audzināšanas ir vēl kādi kopīgi darbi iespējami…

Kālila Džibrana teiciens ir varens, spārnots. Vai tik Skots Peks nav no tā kaut ko atvasinājis. Jo viņš ir teicis kaut kā līdzigi: “Viņi [bērni] nāk caur jums, bet tie nav jūs.” — Tādējādi vērsdamies pret īpašnieciskumu (parādība, ko mēs šeit apskatām dziļāk).

 

Tiesību karuselis   15.02.15.

 

Gladiola

Viestur, lai pretnostatītu sieviešu un bērnu tiesības, vispirms vajadzētu pārliecināt sievietes, ka viņas ieņem bērnus, nevis nenosakāmas izcelsmes materiālu, kuram ir potenciāls par bērnu tapt. un ka sieviete nevar ieņemt kāpostu vai trusi, bet gan bērnu. Daudzām ir tik ļoti bail no tā, ka varētu izrādīties – tas tiešām ir bērns! ka nevēlas doties uz sonogrāfiju, paskatīties, ko viņai taisās izgriezt. Ja runa būtu par vēzi, ko grasās operēt, tad taču paciente domājam gribētu zināt, redzēt sonogrāfiju, rentgenu, analīzes, tad ārsta nevarētu aizbildināties, ka nav ko viņai skatīties. Bet uz savu bērnu skatīties bail…
Un par tiesībām var runāt tikai tad, ja ir arī pienākumi. Kādas ir sievietes tiesības, ok, mēs zinām. Sakiet, lūdzu, kādi ir sievietes pienākumi? Vai maz tādi ir? Un pret ko?

[23] Tā ir problēma. Diez vai tas, ka šeit tai nepievēršos, jo pievēršos citai, ir pietiekams pamats ironijai.

[24] http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/zelta-zirgs-auksts-tuksums/

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[25] Piebildīšu, ka lai izveidotu šo “pakalpojumu” un sakārtotu komandu, vajadzīgi gadi. Tā nekad nav tikai profesija, tur ir arī sirdsdarbs klāt, tādēļ atmaksas pārtraukšana parasti tiek izdzīvota kā nodevība.

 [..]
Kad biju pie ginekologa, lai stātos uzskaitē (katru reizi pie cita speciālista), es atceros, ka tad, kad uz jautājumu “kā varu jums palīdzēt?” atbildēju, ka visticamāk esmu stāvoklī un gribu zināt, vai tā ir, abas reizes es ārstu sejā redzēju izbīli. Pirmais pēc apskates sacīja:” jā, jūs esat stāvoklī, vai tā ir laba ziņa?” otrā nervozi jautāja, vai pareizi saprot, ka es bērnu paturu un acīmredzami atslāba, kad teicu, ka jā, protams. Ārsti, kas baidās no pacienta[26]. Ir nu gan laiki pienākuši.
[..]

Dace

[..]Saeimas komisijas sēdes par abortu un nu jau droši vien arī bezbērnu nodokļa jautājumiem nepārtraukti brauc strupceļā [..] Parādnieka problemātiskās uzvedības dēļ, jo viņam ik pēc brīža ir jātaurē, jāmētā priekšmeti un jātaisa histērijas. Pilns tīmeklis ar video no sēdēm, kas atspoguļo tiešām “nobriedušu vīrieti”. Brīžam gribas vienkārši padoties un krist izmisumā, kāpēc mums tā neiet. Pilnīgi godīgi.

Ginekoloģe Dace Melka, kura ir viena no pieaicinātajām ekspertēm šai komisijā, knapi spēj parunāt, jo neviens nezina, kad puisis kliegs, bļaus un varbūt tūlīt kritīs gar zemi – dažkārt var manīt, ka tālu nav. Dr. Melka ir no cienījamas ārstu dzimtas, vecāka par Parādnieku, un līdz šim galīgi nav justs, ka viņa kaut kā karojoši feminizētos. Vismaz izrunāt tekstu taču viņa drīkstētu. Nav daudz jāštuko, lai redzētu, ka viņas visas ar I. P. runā kā apmēram psihenes uzņemšanā[27].

Šis viss ir puslīdz droši no tās operas, ko reiz teica kāds vecs urologs, kad tauta atkal norēja ārstus un medicīnu kopumā: “parunāsim tad, kad Tu nevarēsi pamīzt…”

[..]Tiesībsarga birojs ar saviem mazajiem resursiem ir pārkrauts ar tādiem s., par ko neviens “normālis” vispār nezina un apvemtos uz vietas.

Bryuvers

Tajā vietā šai bloga ierakstā, kur beidzas visas atsauces, es pilnīgi piekrītu — tā ir Viestura jau vairāku gadu gaitā izstrādāta attieksme.

Bet Parādnieks ar savu bezbērnu nodokli, kā tas šeit iederas? Vai tad tas kaut kādā veidā ietekmē bērnu tiesības? Vai tas ietekmē sieviešu tieksmes uzskatīt bērnus par savu īpašumu un pretenzijas uz tiesībām brīvi rīkoties ar savu seksualitāti (piemēram, “mans ķermenis”), neatbildot par sekām uz bērniem? Viņš tak ir viens kārtējais Ziedotājs. Viņu rūp “netaisnība pret mātēm ar daudz bērniem”.

Vispirms jau man krīt acīs tas, ka kārtējo reizi tiek izgudrots kaut kāds nodoklis. Vai valsts aparātam ir vēl par maz?! Piemēram, visas iestādes barojas no mūsu nodokļu naudām, tomēr, tiklīdz jāveic kāds darījums/operācija, kas skar valsts datus, tā tūlīt ir jau atsevišķas maksas par to, un ne jau mazas. Viesturs ir šad un tad izteicies par Mozu kā patriarhāla tiesiskuma paraugu, un Mozus bauslība tāda tiešām arī ir. Ja es palasu Exodus grāmatu, man rodas sajūta par taisnīgu nolikumu. Bet, kad palasu par jauniem likumprojektiem mūsu valstī, tad tāda sajūta nerodas. [..]

Elementāri: bērni rodas no diviem, nevis no viena, tātad abiem tiesības un pienākums. Jā, kas savienojušies, tie ir viena miesa, vai tad tas kas jauns? Bībeles pirmajās lappusēs var izlasīt. Bet tagad ir kļuvis pēkšņi modē tas, kas atzīts par nepareizu jau vairākus tūkstošus gadu atpakaļ.

Lāsma

[..] Manas kolēģes reiz teica, ka es mirstot kā māksliniece, jo biju apdzemdējusies.
Pati biju sapelnījusi un nomaksājusi nodokļos savus pabalstus bērnu kopšanas laikam – laikam iztērēju no savas nākotnes pensijas. Pati vainīga un laimīga, ka gribēju bērnus. Bet, ja bērnu tēvs neuzņemtos galveno ģimenes apgādnieka lomu, būtu pagrūti tikai ar laimi un pabalstiem, un to, ko nopelnu, jo mana karjera kā silts ūdens gar cisku – kā saka mana vecāmamma.
Man ir labi.

Par Daces aprakstītajiem nedieņiem un cīnītājiem man grūti domāt, jo mana mamma nāk no bērnu nama. Es zinu kā viņa varēja un viņas māsa ne tik labi varēja sakārtot savu dzīvi. Lauzīju galvu, kā man būtu jārīkojas, jāpalīdz savām mammas māsas meitām – izlēmu, ka mans uzdevums ir rūpēties par savu ģimeni, maksāt nodokļus un uzticēties sociālajām struktūrām. Es nevaru glābt un lūgt savam vīrietim kādu glābt pa tiešo – no rokas rokā. Tas ir darbs, kurš jāiegulda pašu ģimenē. Turklāt viņām jau ir pašām savas ģimenes – pašām sava cīņa.

Manī ir dusma uz bezbērnu dāmām, kas nicīgi izsakas, izturas pret tām, kuras izvēlējušās nevis ”kaut ko vērtīgu savā dzīvē sasniegt”, bet dzemdēt un būt par mammām. Lai vai kādām.
Dzemdēt tas esot primitīvākais no instinktiem. Insektu līmenis.
Dzemdēt – tā esot nodeva sabiedrībai… Lai tā būtu. Bet ļoti svarīga “nodeva”. Ja vien tas pārim fiziski iespējams. [..]
Es gribēju pievērst uzmanību, tam, ka meitenes var izglītot nepalaist garām savu iespēju… Ja vien viņām lemts. Bet laikam jau tā apjēgsme turpināties iezvana ar pēdējo zvanu no dzemdes…
Iedomīgi jau teikt, “mēs uztaisījām bērnu”. Nekādas dižās prasmes jau tur nevajag. Vajag tikai izvēli par labu. Un brīnīties.
Un ja paveicas, būtu jauki, ja sabiedrība gavilētu par katru bēbi, par katru sievieti, kura tapusi par mammu. Un par katru drosminieku, kurš paliek par tēvu. Ka tas būtu gana cienījama lieta – būt vecākiem. Varbūt tas iedvesmotu?!
Es pati jutos un dažkārt jūtos kā nodevēja saviem sapņiem. It kā es būtu izdarījusi kaut ko mazāk nevis vairāk. Es varu iztēloties negribēšanu padoties instinktam un ļauties dzemdēt. Tie nav godīgi un samērojami svaru kausi. Es izvēlējos nerauties uz pusēm. Bet mani plēš aizvien. Bērns jau it kā nav šķērslis, bet ai, kā viņam vajag daudz! Citas paspēj būt gan mammas, gan kāpt pa karjeras trepi. Es tā nemāku. Brīžiem uznāk, ka ļoti grūti. Bet tā ir dāvana- būt par mammu. Tas gan.
….Vienalga… Mana dzemde nesaprot izvēli nedzemdēt. Viņa gribētu daudz. Katru gadu pa pārītim.

Inga

[..]Bezbērnu nodoklis nav labs risinājums dzimstības pieauguma veicināšanai. Toties, ja ietu runa par nodokļu atvieglinājumiem, ģimenē piedzimstot bērnam, tas gan būtu motivējoši, lai pieņemtu lēmumu par labu otrajam, trešajam un varbūt vēl kādam bebim. [..]
Nu

Tēva loma ģimenē ir nemanāma, bet ļoti svarīga. Tā pārsvarā klusē, bet, kad kaut kas iet “šreijā”, ir stingra un saka savu vārdu, ierāda robežas. Ti. to, ko sievietei nav dabiski just un apzināties (jo ir jāapzinās un jābūt jūtīgai UZ VISU VIENLAICĪGI – ko sauc par intuīciju), tāpēc arī grūti. Un tāpēc arī tā ierāmēšana – ne ļauni domāta, bet, lai dotu apzināties, lai dotu skaidrību, kur kam ir robežas – ir vairāk kā palīgs, lai sievietei nebūtu jādara to, kas nav viņai dabiski, viegli – definēt lietām robežas. Bet kas savukārt ir viegli un dabiski vīrietim.
Turpretī sievietes loma ārējā (“makro”) pasaulē nav manāma, bet tomēr arī ir galavārda teicēja tajā, kas tur notiek – līdzīgi kā tēva loma ģimenē (“mikro pasaulē”) – , piemēram, kad jāsadod pa purnu Obamam un Putinam, ka tie sauc savos karos viņu vīrus, dēlus, brāļus un tēvus.
Jā, jo vīrietim “nav tiesību” no savas varonības apliecināšanas atteikties (kamēr viņš sevi tikai tik tālu apzinās). Sievietei ir jādod savam vīrietim atļauju no tā atteikties. Un tikai viņa to var.

[..] Un tāpat kā sievietei ir bail, ka vīrietis savu varu ierāmēt varētu lietot, lai sievieti “sagūstītu” ar mērķi demonstrētu viņai viņas bezspēcību, tāpat vīrietim nākas paļauties uz to, ka sieviete savas tiesības uz galavārdu “makro” pasaulē, neizmantos, lai spiestu vīrieti uz ceļiem, sakot piem., ko tad viņš tur tādu lielu dara – ka viņa to pašu varot izdarīt un vēl labāk.
Tas tiešām ir kā iņ un jaņ (tas man pašai tagad ir atklājums…). Katrā ir kaut kas no otra. Un princips saglabājas tas pats, kaut arī “krāsas” citas.

Bryuvers

Iņ un jaņ varētu būt tad, kad Sieviete un Vīrietis ir savienojušies, un ir “viena miesa”, un cik tālu šis princips iet, tur vairs nav varas spēļu (manuprāt) un līdz ar to baiļu. Varas spēles atjaunojas tad, kad atkal parādās kādi Mātes/Dēla vai Tēva/Meitas elementi (un tie, protams, pa laikam parādās). Varonis ir fāze, kas parādās šai otrajā gadījumā. Tā izrisinās nevis caur to, ka Māte šo vajadzību atceļ, bet caur to, ka Dēls ierauga Tēvu. Tad viņš kļūst Vīrietis un arī ierauga Sievieti. Bet, ja sieviete regulē Varoņa lomas pielietojumu (un tieši tā Tu tikko pateici), tad Varoņa fāze ir kļuvusi permanenta (neizstrādāta), permanentas ir arī Mātes/Dēla attiecības un faktiski sieviete valda pār makropasauli, jo viņa var pateikt gan “jā”, gan “nē” pēc saviem ieskatiem. Un šis tad arī ir tas Viestura uzstādījums, ar ko viss jampadracis pirms gada sākās.

Nu

man tomēr liekas, ka tu manis sacīto centies ierāmēt pārāk šaurā rāmī.
Manā skatījumā tajā ko teicu viss harmonē – joprojām.
Es nesaku, ka sieviete ir tā, kurai jāmaisās makropasaulē, bet, ja runā, piemēram, par to, kas Ukrainā šobrīd notiek, tad neredzu, kur manis sacītais runā pretī tam, ko Viesturs raksta par tām krievu karavīru mātēm kas iet un protestē un to jautājumu “ko mēs rīt ēdīsim” nevis “kur rīt ar ko karosim”. Ja vīrieši paši nevar sevi apstādināt, tad sievietei ir tiesības runāt.

Pragmaticus

Ir cilveki, kuri bernus negrib. Visnotal labi materiali nodroshinati, izglitoti un pat domajoshi. Un pat bez pozicioneshanas, ka luk tos kinderus gribet, ir primitivi (es ari ilgi nicinaju sho domu). Tas ir cilvecigas bailes no atkaribas. Cik daudziem sheit ir bijusi ta stipra, vienota gimene, kur smelties pozitivu konceptu par gimeni? Cik daudz stabilu, pozitivu un mierigu mazu bernu maminju jus paziestiet? Es domaju, ka ir daudz cilveku, kuri spej pietiekami reali iedomaties kadus fiziskus, bet pari visam garigus un psihologjiskus spekus tas prasis – but par maati, lai atteiktos no shi kardinajuma eksperimentet ar savu izveidoto, patikamo dzivi. Loti egoistiski, bet loti saprotami. Ipashi tas, manuprat, attiecas uz sievietem, kuras vel vispar sevi nav apzinajushas ka personibu, ka esibu, ka pieredzes kopumu arpus Meitas lomas. Jo jebkura gadijuma ari izejot pie vira vinja turpina but Meita. Un ta nu sanak, ka musu berni, ir patiesiba tadi “psihologjiskas izdzivoshanas eksperimenti”. Ir cilveki, kuriem ir loti bail netikt gala ar sho milzigo atbildibu, bet man zinamie, butu gatavi ari atpirkties ar nodokli Ir dazadi cilveki, ir jau ari tadi, kuri dzemde un sej, par audzinashanu un kvalitativu esibu nedomajot, pat neiedomajoties, kaa tadi instinktu vadibas pults vaditi Ferbiji. Ja man kads jauta, es domaju, ka, ja mes vaditos tikai pec pieredzes, pasaule jau sen butu izmirusi, jo neviens nevaretu sanjemties radit pecnacejus, tad jau tomer labi, ka tai Dzemdei tads speks un tie Sejeji apmiglotu skatu, un reizem, nenoliegsim, ari smadzenem

Gladiola

Man bērni ir daļa no manas tapšanas par cilvēku. Es nekad neiemācītos milzum daudz lietu, ja viņu nebūtu. Un tas ir baigais cements arī attiecībām ar vīrieti.

 Zane

Bryuver, tas par ko tu saki ir zināms bubulis. Izvēle par bērnu radīšana ir vienkāršāka tām sievietēm, kurām tas aicinājums būt par māti ir spēcīgs. Plašā mērogā pēcdzemdību depresija nevar būt pietiekošs iemesls, lai šādu aicinājumu apklusinātu. Pati zinu sievietes, kuras ar visādām veselības problēmām, riktīgi riskējot ar savu veselību un pat dzīvību, rada bērnus neskatoties ne uz ko. Ja tas aicinājums nav tik spēcīgs, tad arī visniecīgākais iemesls būs “pietiekoši liels”, lai neradītu bērnus. Man liekas, ka doma ir par to, ka mātes instinktu ir iespējams pamodināt, plus, apzinoties šīs dzīves nodaļas nozīmību uz atīstību , var pārvarēt tos iepriekšējos iebildumus, un atrast tos par drusku pārspīlētiem esam, un redzēt, ka tie radušies no maldīgiem uzskatiem. Piemēram, es aizvien vairāk un vairāk sajūtu vēlēšanos pēc bērniem. Un jo vairāk palielinās šī vēlēšanās, jo proporcionāli samazinās bailes un iemesli kāpēc neradīt bērnus.

Gladiola

Zini, Zane, mātes instinkts tā riktīgi pamostas tai brīdī, kad kļūsti par māti pa īstam, grūtniecības laiku ieskaitot. Gribēšana būt par māti līdz pirmajam bērnam ļoti atšķiras no gribēšanas, kas nāk pēc viņa. Es domāju, ka man tāda vispār nepiemita līdz brīdim, kamēr paliku stāvoklī. Ja dzīve man nebūtu piespēlējusi bērnu kā pārsteigumu, es diez vai uz to racionāli apdomājusi visu saņemtos.

[..]

Un zini vēl, man šķiet, ka viss Viestura rakstītais ir par to, ka aicinājums uz mātišķību vienmēr ir spēcīgs, taču citreiz apzināts (un tad sieviete dzemdē), bet citreiz neapzināts, tad viņa var uzskatīt, ka bērnus negrib un līst visur tur, kur nevajag, bendēt dzīvi sev un citiem.
[..]

[26] Tā ir ļoti būtiska problēma, arī sistēmiska, arī saistīta ar liberālisma ekspansiju. Bet par to kādu citu reizi.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[27] Šajās sarunās ir daudz stresa, jo cilvēki vadās no fantāzijām par otru un viņa uzskatiem, nevis no zināšanām. Manuprāt, laiks un padarītie darbi ir pierādījuši, ka Imants Parādnieks ir nopietns un atbalstāms politiķis.

Marī

Zane, man šķiet, ka bērnu radīšanas/neradīšanas aspektā ir vēl kāds aspekts, par kuru īpaši publiski nerunā, bet kurš izpaužas sarunās divatā pie vīna glāzes (un varbūt arī psihoterapeitu kabinetos) – sieviete, kuras ir kopā ar vīrieti, kura klātbūtnē viņas dzemde klusē[28]. Jo sievietes izvēle ir divkārša – izvēlēties vīrieti sev un tēvu bērnam, un man šķiet, ka civilizācijas džungļos kaut kas pazudis šo abu izvēļu sinhronizācijā.

Gladiola

Marī, Tu pareizi atzīmē, ka sieviete mēdz būt kopā ar vīrieti, kura klātbūtnē dzemde klusē, pat ne tikai klusē, saslimst vispār, nolien pagrīdē, nedarbojas, un nekādas tabletītes vai medicīniskas manipulācijas nespēj viņu piespiest iznākt no komas. Bet sieviete sev tādu vīrieti nespēj izvēlēties, drīzāk tā ir tāda lāpīšanās un sevis mānīšana. Kad satiek pareizo, tad tas nāk komplektā ar bērnu gribēšanu pat pāris nedēļas pēc iepazīšanās. Tas, protams, nenozīmē, ka uzreiz jāieņem, bet vēlme jau ir. Dzemde no pagrīdes izlec uz skatuves izlec pirmajā plānā, un pēkšņi ir vesela, ir ar mieru veikt cikliskās mēneša norises, ovulēt un darīt visu, kas pienākas… To es no savas pieredzes.

Marī

Gladiola, es arī no personīgās pieredzes – gan visai neilgās attiecībās, kuras bija pēc pirmās laulības izbeigšanās. Un attiecības izvērtās neilgas tieši tāpēc, ka sapratu, ka tā tam nav jābūt. Bet ja citas pieredzes nav bijis, varētu šķist pieņemami, ka ar kādu kopā ir ļoti labi, bet viņa bērnus negribas.
Un tad labākajā gadījumā tiek radīts viens bērns kā tāds projekts, par kuru ir sajūsmā un ap kuru darbojas vecāki, vecvecāki, tantes un onkuļi, jo ir izperēts brīnums, nevis dzīve vienkārši dzīvojas savu dabisko gaitu, kutrā bērnu dzimšana ir normāla satāvdaļa.

Lāsma

savā vīrieša meklējuma pieredzē viens no pamatkritērijiem, vai varu iztēloties viņu kā savu bērnu tēvu.
Ja nevarēju- drīzāk noskurinājos.
Mana dzemde gan, iespējams, nav baigi izvēlīgā. Rijīga.
Bet to, ka sievietes apaugļojas svaigu attiecību sākumposmā ir visai bieži nācies novērot. Varbūt tas drīzāk saistīts ar hormonu trakošanu no tikko iepazītas vīrieša smaržas?
Medusmēneša efekts. Pēc gadiem jau viens pie otra pierod tā, ka racionālais saprāts neļauj instinktam daudz vaukšķēt. Tad sāk likties, ka nav īstais. Un viss.
Tas no manas pieredzes. Jutu, ka man nedos sēklu un meklēju laimi citur. Pēc dažiem mēnešiem es, turot rokā lakmusa papīrīti ar divām sārtām līnijām teicu- “vai tiešām mans vīriešu stāsts ir izstāstīts?”

Marī

Pārlasot to, ko Viesturs par Raini un Aspaziju sarakstījis un pārdomājot iepriekš lasīto un domāto, radās ķecerīga doma, ka vai tikai tas nav viņu gadījums – it kā abpusējs labums, bet bērnus negribas. Bet pašam esot iekšā šādā situācijā šķiet, ka negribēšanai ir objektīva daba, nevis subjektīvi negribas tieši šajā savienībā.

Lāsma

Drīzāk viņiem nebija vietas bērniem, jo Jānis gribēja būt mīlēts kā bērns.
Man tāds vīrietis bija. Ļoti patika, likās, ļoti mīlu. Bet bērnu nebija.
Viņam vēl tagad nav bērnu arī ar tagadējo sievieti.
Zinu vēl tādus pārus, kur apdāvināti un valdzinoši vīrieši iekārtojušies sievas klēpī. Klēpju vīrieši.
Dzemde var tikt mānīta. Kas gan var būt augstāks par mīlestību?! Ne jau primitīvs vairošanās instinkts. It sevišķi nācijas radīšanas brīdī.
Es kaut kā neticu psihiski neietekmētai dzemdes klusēšanai.

Gladiola

Zini, Lāsma, es sāku apzināties, ka mēs ar Tevi esam baigi laimīgās, jo pat ja mums nav katru gadu pa pārītim bērnu, mēs tomēr savu dzemdi spējam gana labi apzināties, un tad ir kaut kā vieglāk nekā partizāni pagrabā. Varbūt nākas ar dzemdi bieži izlamāties, toties nav jābaidās, ka viņa uzglūnēs aiz krūma un nošaus tiklīdz uzgriezīsi muguru.
Man šķiet, esmu no savas dzīves svītrojusi vienu vārdu – bailes. Man nav bail uzdrīkstēties, krist, celties, iet tālāk, krist no jauna un atkal stutēties kājās. Tas noteikti ir labāk nekā sēdēt un analizēt.
Agrāk… Es neesmu māksliniece. Nav tā, ka es varu izdoties vai neizdoties. Es pašlaik apceru domu, kā būtu, ja es noliktu savu profesiju malā, otrajā plānā, un būtu māte, vienkārši māte, pieļautu kaut kādu down-grading dzīvē, mazāk naudas un… vairāk bērnu. Tu laikam nekad neesi bijusi kā vīrietis, es gan. Bet tagad jūtos arvien sievišķīgāka. Nevis vīrietis kleitā, bet sieviete, māte, sieva. Vai Tev tā nav?

Lāsma

Es te sprēgāju par mazdūšību, apkaķošanos un klēpju suņiem, jo pašai 2 puiki.
Tā gribas trešo, bet bail!
Tā baile no nevesela bērna tik liela, ka es ovulācijai pietuvinātās dienās esmu nīgrāka kā PMS periodā. Pārlaižu iespēju apaugļoties un tad kļūstu vēlīga.
Re, kā psihe savērpjas pret dzemdi!
Bet bērns sauc. Nedzirdami, bet pavisam jūtami. Velk. Aizveru acis un svārstīgajā starpmiega brīdī viņš nāk pie manis. Tāds it kā bez rokām un miesas. Man tā viņam būtu jādod.
Tāds gaišs.

[..] Tik gribētos, ka tomēr ir vēlams, ka dēli izaug gudri, atbildīgi.

Mācos dot vietu dēlu tēvam.
Tas dara mani sievišķīgāku un mierīgāku.
Savākt savu spēku sev – tas nedara vientuļāku mani. Brīvākus visus.

Piekrītu, ka dzemdējusi – trenēta dzemde stiprāk liek gribēt bērnus.

Tas mans uztraukums arī noskatīts citā ģimenē- ja ar otru kādas ģenētiskas problēmas, tad ar trešo bija jau patiešām cīņa par dzīvību… Neārstējama lieta, eksperimenti citvalstu klīnikās… Ļoti bail. Bet meitenīte ļoti skaista un ir dzīva! Viss vērsies uz labo.
Manam otrajam arī tagad labi.

Lāsma

Man jau arī nav pieņemami. Tagad. Bet toreiz…. Šausmas- bērns man nozīmētu netikt prom no turienes, kur man negribējās būt. Izglītība man nozīmēja brīvību.
Tagad zinu- padsmitgadniekiem ir tik daudz enerģijas, ka viņiem pa spēkam zīdaini auklēt un mācīties reizē un jaunajam papiņam mācīties un strādāt. Citādi to jaudu, kas tam domāta iznieko tusiņos. Kas būtībā domāti, lai saostītos un mīlas trakumā dzimtu bērni.
Protams, ka labāk tā prātīgi, kad dzīve sakārtota, bet tad var attapties, ka par vēlu.
Prātoju, kā justos es, ja ar manu dēlu tā gadītos. Ieteiktu uzņemties atbildību. Ja tomēr aborts, tad… Censtos sev atgādināt, ka tā nav mana dzemde un mazbērni nav mani bērni. Nežēlīgi varbūt izklausās, bet kādām tiesībām es varu to ietekmēt? Man ir kāda kolēģe, kura saka, ka viņa vēl nav gatava mazbērnam – it kā tas būtu viņas ietekmes sfērā. Bet laikam jau ir, jo dēls un vedekla klausa.

Sarežģīti. Laikam man un vīram laicīgi saviem dēliem jāiemāca, kas ir atbildība – pirms sējas darbiem.
Jārāda priekšzīmi. Nopūtos.

[..]

Bija atnākusi ciemos sieviete, kura līdzšinējo mūžu veltījusi karjerai un izglītībai – tulīt būs doktore. Viņa saka, ka tomēr tas kaut kā nedarot viņu laimīgu, bet man savukārt skauž viņas iespējas. Tad man ienāca prātā, ka viss jau ir kārtībā. Ja jau matriarhāts tāds tīkls, kas savij visas sievietes, tad viņa ir izdarījusi, ko es nespēju, bet es savukārt dzemdēju, ko viņa vēl nav iespējusi. Man tik tādā gadījumā bija jābūt jau 6 bērniem – arī par viņu. Uz ko viņa – ” kāpēc tikai 6? Tu tikko teici, ka varētu 14!!”
Tad viņa atcerējās no bioloģijas stundām par volvox- vienšūņiem, kas vairāki apvienojas grupās un katrs veic savu uzdevumu, lai eksistētu pats un tā kopa.

Ja esam tā saistītas, tad, protams, katrs aborts sāp tā, ka pa sienām rāpot. Arī man.
Reizēm iedomāju, ka manam brālim (tas noteikti būtu bijis brālis) tagad būtu 34 gadi. Bet viņš nekad nav dzimis.

Gladiola

Lāsma, tas, ko Tu pateici par tiem volvox mani ļoti aizķēra. Jā, man ir tāda domāšana. Jā, man šķiet, ka mēs eksistējam ne tikai kā indivīdi, bet kā sociums, un jā, nan katrs aborts, kaut svešs sāp tā, ka pa sienām var rāpot. Es tos bērnus jūtu, redzu… Un es domāju, ka savos resursos ir jādalās ar citiem (ne jau par naudu vien runa). Man vienšūņa domāšana. Bet cerams, es spēšu nodot saviem dēliem cieņu un atbildību par jaunu dzīvību.

Lāsma

Gladiol, skaidrs, kā sociums mēs arī eksistējam. Bet vislabākais, ko mēs varam pasākt – netaisīt pašas abortu. Un ja mūsu iespējamām meitām gadītos pāragrs dzīvības aizmetnis, nepārņemt viņas dzemdi ar nāvīgiem ieteikumiem.
Mēs tak nevaram uzņemties izsāpēt visas sieviešu sāpes. Man pietiek ar saviem dēmoniem ko noņemties, lai dēliem brīvāks ceļš. Es tā ceru un ticu.

 

Mīļākās Dieviete  27.10.14.

 

Bryuvers

Jā, tā tas ar to iemīlēšanos ir, tāda pazemojoša lieta. Tāpēc arī Skots Peks savulaik rakstīja, ka iemīlēšanās nav mīlestība, bet gan atkarības vajadzība. Tieši tā — iemīlējies kļūst bērnišķīgs, smieklīgs, tāds kā piedzēries — nu tas jau arī ir Mātes/Dievietes virziens; arī bērnišķā visvarenības fantāzija (kas rodas no ilūzijas par savienotību ar visu pasauli, Māti) ir turpat.

Marī

Iemīlēšanās ir iedvesma, un skumji, ja cilvēks nekad nav tapis iedvesmots. Un tas , ka Dievietei jāziedo arī skaidrs, citādāk nomocīs, ar iedomām vien. Latviešiem un ziemeļniekiem vispār nez kāpēc grūti ziedot kādu ziedu, neņemot visu tik ļoti nopietni – uzreiz jādod pusi karaļvalsts . Reiz jau, šķiet, pieminēju britus, kuri nešauboties un nezūdoties dod karalienei, kas viņai pienākas, bet ne vairāk. Un visas ziedojumu vietas Dienvideiropā, kaut vai te iepriekšējā ierakstā iedvesmojošā Florencē – var ziedot katedrālei, tad iemest savu ziedu Arno upē no Zelta tilta, pēc tam noziedot bronzas mežacūkai, tai arī deguntiņš jānoglauda. Un doties tālāk – iedvesmots, ziedojis, brīvs.

[..] atcerējos kādu Latvijas slavenību, kurš šķiroties no otrās sievas, kuras dēļ bija izšķīries no pirmās, teica, ka pēc pirmās tādas reizes vīrietim vairs nav sirds, tāpēc turpmākajām nav ko brīnīties. Ne obligāti patiess arguments, bet spēcīgs gan.

Gladiola

Tieši tā, Marī, man no tāda vīrieša būtu bail. Es vēl iedomājos, kādas viņš uz mani liktu cerības. Nu aizgāja no zāģētājas, lai dabūtu princesi, bet, ja izrādīsies, ka princese tāda pati zāģētāja vien ir + vēl likusi pamest bērnus, vai, tad lai Dievs viņai stāv klāt. Morāle te ir tāda: uz svešas nelaimes savu laimi neuzcelsi.
Padalīties ar jēdzīgiem vīriešiem. Hm, diez vai Henrijs VIII bija jēdzīgs vīrietis, tāpat kā vesela strīpa tādu un šitādu karaļu, kam bija nevis mīļākās, bet khe-khe favorītes.
Un vēl es atcerējos par kādu sievieti, kas bija precēta vīrieša mīļākās meita. Eva Duarte Perona jeb vēsturiski pazīstama kā Argentīnas līdera Perona sieva Evita. Tādu pazemojuma un nekasības (no vārda “nekas”) devu es neesmu vispār nevienā sievietē redzējusi. Nu otra, protams, bija Boleinas meita Elizabete. Gan jau ka ir vēl gana daudz, tikai šīs divas tā uzreiz atcerējos.

Lāsma

Tāpēc jau tās atbildes katram pašam jārod, jo tik atšķirīgi esam.
Es negribētu dzīvot viena. Es nevarētu būt viena. Vismaz pagaidām ne. Staigātu tiltiņā katru mēnesi.
Man nekrīt uz nerviem mans vīrietis. Un ja krīt vai nepatīk, tad tā drīzāk ir aizsardzība, lai viņš neiekļūtu aiz tās robežas, aiz kuras nav atļauts būt. Jo tur ir bīstami atrasties.
Labāk iemīlēties svešiniekā. Nekādas atbildības. Tikai plika “mīlestība”! Un tad tas svešinieks rada bērnus. Un svešinieks ir blakus diendienā, un viņš kļūst par ne vairs svešu. Viņš lēnām ielaužas telpā, kura ir tukša un bijusi domāta mīļajiem. Tukša jo tā ir drošāk. Tad neviens nevar mani sadragāt pīšļos, pazūdot no manis, kā to izdarīja mans tēvs un vēl kāds vīrietis. Tad nevienu es nevaru nobeigt un pazudināt.
Es iemācījos neļaut sev mīlēt. Un tā mīlestība klejo. Tā pievelk sev klāt un ielaiž koridorā, ļauj novilkt mēteli, bet tālāk nekā. Tālāk jeb Tuvāk nelaiž.
Tas plosa. Bailes nokož jebkuru uzdrīkstēšanos būt laimīgai.

bebe

Es savam vīram biju otra sieva, bet viņš man vienīgais vīrs, taču es viņu nenoņēmu sievai. To bija izdarījušas jau citas sievietes pirms manis. Iznāca tā, ka man bija jākonkurē ne tikai ar jau izkonkurēto kašķīgo pirmo sievu, par kuru es vismaz zināju un kuras bērnus mēs regulāri uzņēmām savās mājās un vasarā atvaļinājumos kopā ar mūsu abu bērniem. Taču pastāvēja diezgan plašs man nezināmu “mīļāko” loks. Es varēju vien vārgi mierināt sevi ar triviālu sentenci, ka “vīrietis vēlas būt pirmais sievietei, bet sieviete vēlas būt pēdējā savam vīrietim”. To, ka es biju pēdējā savam vīram, zinu gan patiešām droši, taču nevaru tikpat droši apgalvot, ka mūsu kopdzīves laikā manam vīram nebūtu bijis romantiskas aizraušanās laiks. Jo bija vesels gads, kad es jutos ļoti nelaimīga, ļoti atraidīta, nevajadzīga un pamesta. Ja vien man būtu bijis, kur iet, būtu aizgājusi, bet pie mātes atgriezties (tā toreiz bija vienīgā iespēja) negribēju, turklāt dēliņš tēvu ļoti mīlēja, un tēvs dēliņu arī ļoti mīlēja. Ko es darīju? Cietu, biju nomākta, ļoti panīkusi, tā kā biju arī ļoti trūcīga, tad izskatījos ļoti nepievilcīga. Nelaimīgi cilvēki nekad nav pievilcīgi. Glābiņu meklēju darbā, sevis garīgā pilnveidošanā, augstākas profesionālās kvalifikācijas iegūšanai. Tas it kā nedaudz nomierināja, notrulināja aizvainojumu, novērsa manas domas no sāpīgā punkta. Jāpiebilst, ka es nekādas pretenzijas pret vīru nekad neizvirzīju. Nekādus pārmetumus pret vīru nekad šā gada laikā neizteicu, jo es to uztvēru kā vistrakāko un visneatgriežamāko attiecību pārrāvumu, ja es būtu viņam saņēmusies noformulēt un izteikt vārdos savas ciešanas. Mēs dzīvojām dīvainu līdzāspastāvēšanas attiecību dzīvi.
Bet tad man bija jādodas uz ilgstošu laiku (4 mēnešiem) uz Maskavu kursos kvalifikācijas celšanai. Likteņa ironija – vīrs tam ļoti kategoriski pretojās, teikdams – uz tādiem kursiem brauc tikai caurkritušas jaunkundzes. Es domās par to pasmaidīju, jo kas tad es patiesībā biju? Tikai tāda caurkritusi jaunkundze, kuru atraidījis pašas vīrs. Taču jābrauc bija, jo tā bija kategoriska darbavietas prasība saskaņā ar plānu. Un tā nu es aizbraucu. Īsi sakot, Jaunā pieredze un laiks, ko pavadīju Maskavā, mani “attīrīja’ no ciešanu nospiestības, es it kā atdzīvojos, krietni uzlabojās mana fiziskā forma, es it kā atjaunojos un atguvu dzīvības spēku. Atgriežoties mājās, mūsu ģimenes dzīve atjaunojās, un es varu teikt, ka nodzīvojām laimīgu, garu ģimenes dzīvi līdz pat mana vīra aiziešanai mūžībā. Nekad, nekad, arī pēdējos gados, kad mēs sapratāmies ļoti labi un sadzīvojām mīļā draudzībā, šim dīvainajam laikam nepieskārāmies. Es par to vienkārši aizmirsu, tas nekad nebija formulēts vārdos, tādēļ diezgan viegli bija uzskatīt, ka tā nemaz nav bijis. Tagad man žēl, ka neuzskatīju par vajadzīgu nekad par to parunāt. Interesanti tomēr būtu zināt, kas manā dzīvē un man vistuvākā cilvēka dzīvē tomēr ir noticis. Interesanti tas būtu tagad, kad kaislības norimušas, kad “tālus kalnu galus tumsas auti sedz,… ceļu neskar vēji, lapas rāmi dus…” un man vien jāgaida, kad pienāks arī mans “dusas laiks”.:))
Par šo domas man radās gada sākumā, kad kādā savas dzīves apraksta grāmatā izlasīju epizodi, kurā aprakstīts mans vīrs, kad viņš vēl bija savas pirmās sievas vīrs un viņam radās mīļākā. Tā bija vienīgā mīļākā, par kuru viņš man pats bija izstāstījis, jo kaut kādā ziņā es, kuru viņš iepazina daudz gadus vēlāk, atgādināju šo iepriekšējo gadu mīļāko. Viņa bija sabiedrībā pazīstama sieviete. Nu ja, gadi ir pagājuši, viss tiešām rāmi dus. Bet lasot to, ko par manu mīļo vīru uzrakstījusi šī sieviete, es biju milzīgi aizkustināta, ļoti pateicīga, it kā ieguvusi negaidītu un ļoti laimīgu iespēju tikties ar savu vīru ‘dzīvās bildēs”. Likās, ka es dzirdu viņa balsi, raksturīgās intonācijas un tā. Pat uzrakstīju vēstuli autorei, tomēr tā stāv man plauktā nenosūtīta, jo nezinu jau adresi, kurp sūtīt. Un maz vai tas vajadzīgs. Tā ir ar to labāko vīriešu dalīšanu. Vai mans vīrs bija labākais vīrietis? Nezinu, nezinu, bet īpašs viņš bija, tas nenoliedzami.

Marī

Gladiola, atcerējos, kā Tu te iepriekš rakstīji par to, kā VR teksta iespaidā gribēji nez kur traukties un traukties. Laikam jau šeit minētajiem vīriešiem ir līdzīgi. Es šos tekstus laikam sāku lasīt, kad biju jau iztraukusies, ietriekusies un noslēgusi pamieru ar sevi, tāpēc tas tā nesatricināja. Bet ja būtu lasījusi agrāk, es arī laikam protestētu – pret to, ka Viesturs pasaka, ka nav iespējams sākt rakstīt savu romānu no sākuma, labākajā gadījumā var sākt jaunu nodaļu ar pāris jauniem varoņiem. Tīrraksta nav, un nebūs pat ja visus vecos manuskriptus sadedzina. Baisi. Godīgi.

Baiba

Esmu mīļakā. Jau divdesmit gadu. Dažādiem vīriešiem – precētiem un brīviem. Un tas ir taaads kaifs. Protams, esmu mēģinājusi būt uzticīga. Bet nekas nelīdzinās tai sajūtai, kas ir pirms seksa ar svešu vīrieti. Dievinu. Un vai uzticība ir nepārgulēšana ar citu? Vecum vecais jautājums…
Nevienai nekad nevienu neesmu atņēmusi, pat neesmu gribējusi vai mēģinājusi. Arī viņu naudu neesmu gribējusi. Bet tas ir patīkami, ja vīrietis pērk lidmašīnas biļetes un viesnīcas. Esmu svētki. Un Viņi man ir svētki. Es savus mīļākos pa druskai mīlu katru. Kādreiz kāds ir greizsirdīgs un grib mani sāpināt, piedēvējot man lietas, kuras uz mani neattiecas. Man nesāp. Jo mīlestība nesāp.
Kādreiz uzrakstīšu grāmatu. Par viņiem. Par saviem svētkiem. Man ir viegli dzīvot – varu lidot kā putns, cik man viegli un priecīgi. Kad nosaucu lietas īstajos vārdos. Tā varu plaukt kā puķe, kopš atļāvos būt. Būtu jauki, ja vīrieši lolotu savas sievas tā kā viņi lutina mani.
Bet varbūt vēl gaidu savu vienīgo??

Avene

Tas nu ir mīts, ka precētu vīriešu mīļākās allaž tīko kļūt par viņu sievām un ieņemt “pirmo vietu”:) Es, piemēram, negribu. Ir kaut kas, ko man vajag un to es saņemu, un tāpat vīrietis. Un tas man neliek justies otršķirīgai vai vēl nezin kādai – jo starp mums ir noteikta veida attiecības ar noteiktiem nosacījumiem, ne vairāk un ne mazāk. Ja jums tā labpatīk, sauciet to par abpusēji izdevīgu emocionālu darījumu un mani par rūdītu ciniķi:D

Es saprotu, ka precēto sieviešu “frakcija” mīļāko “frakciju” izjūt kā apdraudējumu un, nudien, mati ceļas stāvus domājot par to, ka tavam vīram ir/varētu būt kāda cita. Zinu, kā tas ir, jo esmu bijusi abās frontes pusēs.

Un nez kāpēc tad pirmo gribas nolinčot to sievieti, ārējo ienaidnieku – jo tad jau var ietērpties upura mantijā un neskatīties uz sevi, un nedomāt: bet kāpēc tā ir noticis ar mani, ar mums? Vai gluzi otrādi – ieslīgt bezgalīgā pelnu kaisīšanā sev uz galvas. Bet dažkārt patiesība ir pavisam vienkārša: laulība neatrisina visas dzīves problēmas. Joprojām ir tādas, ar kurām jātiek galā pašam – kā nu katrs māk:)

Margarita

Sievai viņu vairs nevajag? Vajag, un kā vēl vajag, tikai viņa neizjūt pēc viņa sāpīgo izsalkumu. Dažs sievas ir tik “paēdušas”, ka viņām pietiek, ka viņš viņai blakus tikai elpo. Bet tā otra- tā ir izsalkusi, uzbudināta, enerģiska, tukša, tiecas pretī, ir stāvoklī ar ilgošanos. Visai grūts stāvoklis pašais mīļākajai arī. Vīrietis to spēj vēsi izturēt tikai tad, ja tas spēcīgi apzināts un saprot, kas notiek, vai tam patīk, kad otram sāp.

Un runājot par nīstamo māju, ko vecis uzceļ tai “izmantotājai”. Zinu pāri, kur sievai trūkst tikai rīkstes…. Vecis grib 80m2 māju, sieva grib 180m2. Nu ja, ceļ 180m2. Un veču vidū viņš pasaka – nekas, vecumdienās es tāpat uzcelšu 80m2 māju…

 

Varbūt grupveida izvarošana?  9.11.14.

Bryuvers

Varbūt nevajag ignorēt, ka šeit darīšana ir ar attīstību pa spirāli. Rietumu izlaidība ir stāvu augstāk par Austrumu tikumību, kaut arī abas ir lopiskas. Un ar LGBT te tieša sakara nav. Rietumiem draud nokrišana no sava otrā stāva, bet Austrumiem, bļin, līdz turienei vēl kāpt. Jā, un tad Rietumiem savā maucībā tiešām der atcerēties, no kurienes reiz nākuši, tā gan.

Zane

Nja..izlaidība foršā, izlaidība bīstamā. Domās, pārskrēju pāri visām tam draudzenēm, kas tikušas izvarotas… tur tas īsais bruncītis ir bijis nevis aiz izlaidības, bet aiz mazvērtības. Kādai bija cauri mežiņam jāiet uz mājām, kādai gadījās vairāk iedzert, kāda nesaprata, ka pēc bučošanās ar lieliem zēniem seko sekss. Daža “dega” līdz galam, ja nav, tad lai sit kaut nost. Citas klusējot un ar smaidu.. aizmirsa.
Mēs arī skolas laika lielījāmies un melojām, gan par to kādā restorāna ēdušas, gan ar kādu mašīnu mājās vestas, gan cik un ar ko gulējuša, gan kura vietā, gan cik reizes un kādās pozās. Tādi stāsti, ka dažreiz kādai gribējās arī -eh, nu par ko ne.. ?

Aprakstītās sievietes ir tādas pašas meitenes, kas turpina to pašu spēli. Un tas nav no Rietumiem vai Austrumiem, tas ir no tā, ka vot tur ir kaut kas iekšā tāds, kam nav….. kas ir par mazu, kam nav atbalsta, kam vajag sapni par somiņu…vismaz. Domāju, ka vīrieši pamana nevis to izkritušo matu loku, vai īso brunči, bet šo iekšējo viņas sajūtu – šitai meitenei var darīt pāri, jo neviens nebalsos par to, lai viņu atstātu mierā. Viņā pašā tas nav, un viņa top par ievainotu stirnu lauvas acīs. Un neka personīga..

..dziļš tur ir izmisums apakšā zem somiņas.. sens, dziļš un ..nja.. Nav ta izvirtība, tas, visdrīzāk ir izmisums.

[28] Oi, šī arī ir ļoti interesanta lieta! Varbūt kādu citu reizi par to.

3.Sprādziens trīsvienībā[29]  8.11.2016.

Šeit nevis komentāri pie raksta, bet rakstā citētie Mirdzas Bendrupes veiktie Puškina teksta atdzejojumi latviski.[30]

[29]http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/spradziens-trisvieniba/

[30] A. Puškins. Kopotie raksti piecos sējumos. Trešais sējums, J. Vanaga redakcijā. “Liesma”, Rīga, 1968.

​Убив на поединке друга,
Дожив без цели, без трудов
До двадцати шести годов.(3. cēliens, 1. aina) [31]

Kopš nonāvēju draugu savu,

Bij apkārt klaiņojis viens pats.

Klāt divdesmit sestais gads –

​[31] Šādi apzīmēti citāti no Čaikovska libreta.

​Уничтожать предрассужденья,
Которых не было и нет
У девочки в тринадцать лет![32]   (4. daļa, VIII)

​Un aizspriedumus izgaisinot,

Kaut nav to, nevar būt nekad,

Ja skuķim – trīspadsmitais gads!

[32] Citāti no Puškina romāna dzejā – kursīvā.

​Мой Ваня
Моложе был меня, мой свет,
А было мне тринадцать лет.(1.cēliens, 2. aina)

​Man pilns bij trīspadsmitais gads

Un manam Vaņam mazāk pat,

​Я к вам пишу — чего же боле?
Что я могу еще сказать?
Теперь, я знаю, в вашей воле
Меня презреньем наказать.
Но вы, к моей несчастной доле
Хоть каплю жалости храня,
Вы не оставите меня!
Сначала я молчать хотела.
Поверьте: моего стыда
Вы не узнали б никогда,
Никогда!.. (1. cēliens, 2. aina)

​Es rakstu jums – ko vēl lai minu?

Kas var vēl vairāk izsacīt?

Jums mani nicināt, es zinu,

Ir pilnas tiesības šobrīd.

Bet, ja jūs sāpes aizkustina,

Ja pažēlosiet kaut mazliet, -

Jūs mani nepametīsiet.

Es itin visu noklusētu,

Lai mūžam netiek zināms jums

Mans kauna pilnais noslēpums,

​Теперь с каким она вниманьем
Читает сладостный роман,
С каким живым очарованьем
Пьет обольстительный обман!
[..]

Все для мечтательницы нежной
В единый образ облеклись,
В одном Онегине слились.(3. daļa IX, X)

​Kā romānus par jūtām maigām

Tīk tagad lasīt meitenei,

Kā viņu valdzināt šai laikā

Un apburt saldie māņi spēj! [..]

Šķiet, jaunās sapņotājas domās

Par vienu tēlu saplūstot:

Oņeginu sirds viņos rod.

Татьяна (про себя): Я дождалась, открылись очи!
Я знаю, зняю: это он! (1. cēliens, 1. aina)

​Nu viņš ir klāt!… Tatjana teica

Sev pašai: viņš ir sagaidīts!

​Он, слышно, игроk [..]

Он — неуч страшный, сумасбродит,
Он дамам к ручке не подходит,
Он — фармазон, он пьет одно
Стаканом красное вино!            (2. cēliens, 1. aina)

​Tas kaimiņš, fantasts nevaldāmais,

Īsts masonis, to redz ikviens;

Tempj glāzēm sarkanvīnu vien;

Pat roku skūpstīt neprot dāmāmi; 2.d. V

Недуг, которого причину
Давно бы отыскать пора,
Подобный английскому сплину,
Короче: русская хандра
Им овладела понемногу;
Он застрелиться, слава богу,
Попробовать не захотел,
Но к жизни вовсе охладел.(1. daļa, XXXVIII)

Ar kaiti – sen jau nāktos jautāt,

Kādēļ tai piemeklēt mūs ļauts, -

Ko sauc par splīnu angļu tauta,

Par grūtsirdību krievi sauc,

Bij sasirdzis Jevgeņijs arī;

Kaut savai dzīvei galu darīt

Viņš neraudzīja, dievam gods,

Bet allaž jutās garlaikots.

Кто жил и мыслил, тот не может
В душе не презирать людей;
Кто чувствовал, того тревожит
Призра́к невозвратимых дней:

Тому уж нет очарований.
Того змия воспоминаний,
Того раскаянье грызет. (1. daļa, XLVI)

Tas nespēj ļaudis nenicināt,

Kas dzīvojis un domāt spēj;

Kas jutis daudz, tas labi zina,

Cik liela vara pagātnei:

Nekas vairs neaizrauj no jauna,

Dzeļ atmiņa kā odze ļauna,

Kremt neaprimstot nožēlas,

И поделом: в разборе строгом,
На тайный суд себя призвав[33],
Он обвинял себя во многом:
Во-первых, он уж был неправ,
Что над любовью робкой, нежной
Так подшутил вечор небрежно.
А во-вторых: пускай поэт
Дурачится; в осьмнадцать лет
Оно простительно.(6. daļa X, XI)

Ja visu stingri apsvērt iesāk,

Patiešām iemeslu nav maz,

Kādēļ mans draugs pats sevi tiesā:

Vispirms jau aplam bija tas,

Ka viņš par mīlu biklu jaunu

Bij ņirgājies ar prātu ļaunu.

Ja Ļenskis aušojas pēc tam,

Tas muļķa zēnam piedodams;

 

​[33] Atcerēsimies Kafkas “Procesu”.

Мой бедный Ленский! изнывая,
Не долго плакала она.
Увы! невеста молодая
Своей печали неверна.
Другой увлек ее вниманье,
Другой успел ее страданье
Любовной лестью усыпить,
Улан умел ее пленить,
Улан любим ее душою…
И вот уж с ним пред алтарем
Она стыдливо под венцом
Стоит с поникшей головою,
С огнем в потупленных очах,
С улыбкой легкой на устах.(7. daļa, VIII. IX. X)

Ak Ļenski mans! Ja zināt spētu

Tur, ēnu valstī, visu tu,

Vai sirds tev skaudri iesāpētos

Par viņas neuzticību,

[..]

Drīz Olgas valodiņa raitā

Vairs mājās nečalos kā strauts,

Jo ulān jau pulkā gaida

Un pārim projām jāaizbrauc.  (XII)

Ленский: Паду ли я, стрелой пронзенный,
Иль мимо пролетит она, —
Все благо: бдения и сна
Приходит час определенный;
Благословен и день забот.        (2. cēliens, 2. aina)

​Vai jākrīt man ar brūci krūtīs,

Vai arī bulta secen trauks –

Viss svētīgs -  iegs un nomods jauks

Tiek noliktajā stundā sūtīts;

Lai svētīts gaišās dienas rīts          6.d. XXI

 

Татьяна (про себя): Я дождалась, открылись очи!
Я знаю, зняю: это он!
Увы, теперь и дни, и ночи,
И жаркий одинокий сон, —
Все, все наполнит образ милый!
Без умолку волшебной силой
Все будет мне твердить о нем
И душу жечь любви огнем!(1. cēliens, 1. aina)

​Nu viņš bij klāt!… Tatjana teica

Sev pašai: viņš ir sagaidīts!

Ik sapnis viņa tēlu sveica,

Vai tumsa nakts, vai ausa rīts,

Viņš vēstīja par viņu vienu;

Viņš domās mita augu dienu,

Kā burvju spēka piesaukts klāt.        3.. VIII

​Я пью волшебный яд желаний,
Меня преследуют мечты:
Везде, везде передо мной
Мой искуситель роковой,
Везде, везде он предо мною!(1. cēliens, 2. aina)

​Tu burvju dziru sazāļoto,

Ko dāvā ilgas, kāri dzer,

Sirds visur viņu sastapt cer.

Lai kurp, pa kuru ceļu dotos,

Tev saldā aupmātībā šķiet:

Tavs kārdinātājs līdzās iet.            3.d. XV

В чертах у Ольги жизни нет,
Точь-в-точь в Вандиковой Мадонне:
Кругла, красна лицом она,
Как эта глупая луна
На этом глупом небосклоне.
Я выбрал бы другую!   (1. cēliens, 1. aina)

​… Tavējai diemžēl

Trūkst uguns… Īsts van Deika tēls,

Madonna… Es tev teikšu klaji:

Tik sarkans, apaļš viņas vaigs

Kā muļķa mēness apaļais

Šai debess lokā muļķīgajā.

​Мне ваша искренность мила;
Она в волненье привела
Давно умолкнувшие чувства.  (1. cēliens, 3. aina)

​Man jūsu vaļsirdība mīļa

Un nevainīgais sapņojums –

Tas pamodinājis pret jums

Sen pamirušās jūtas manas;        4.d. XII

​Но я не создан для блаженства,
Ему чужда душа моя;
Напрасны ваши совершенства:
Их недостоин вовсе я.(1. cēliens, 3. aina)

​Bet nesaista tas manu garu,

Kas laimei radīts nav nebūt.

Kaut pilnību man dāvāt varat:

Es cienīgs neesmu to gūt!             4.d. XIV

​Чудак, попав на пир огромный,
Уж был сердит. Но, девы томной
Заметя трепетный порыв,
С досады взоры опустив,
Надулся он и, негодуя,
Поклялся Ленского взбесить
И уж порядком отомстить.(5. daļa, XXXI)

​[Jevgeņijs pieredzējis bija

Gan asaras, gan ģīboņus –

Sen viņam riebās histērijas;

Jau tā viņš sabozies un kluss]

Par to, ka ievilts barā, īga,

To Taņas mulsums izmisīgais

Vēl saniknoja piedevām.

Un nozvērējās viņš pēc tam,

Ka bojās arī Ļensikim omu

Un pārkaitinās, atriebsies,

Ларина: Ведь он был славный франт,Игрок и гвардии сержант!    (1. cēliens, 1. aina)

​Šis Grandisons, elks cēlais šis,Bij seržants, kāršu spēlmanis.   2.d. XXX

Ларина: Ах, как я плакала сначала!
С супругом чуть не развелась!
Потом хозяйством занялась,
Привыкла — и довольна стала. (1. cēliens, 1. aina)

​Un raudāja un aizbēgt dzīrās,

Bet saimniekot drīz ierada,

Pie jaunās vietas pierada

Un jutās labi līdzās vīram   2.d. XXXI

Гремин:

Любви все возрасты покорны:
Ее порывы благотворны
И юноше в расцвете лет,
Едва увидевшему свет,
И закаленному судьбой
Бойцу с седою головой.
Онегин, я скрывать не стану:
Безумно я люблю Татьяну!
Тоскливо жизнь моя текла…
Она явилась и дала,
Как солнца луч среди ненастья,
Мне жизнь и молодость,
Да, молодость и счастье.     (3. cēliens, 1. aina)

​Operas libretā teksts ir izmainīts. Puškina romānā dzejā ir šādi vārdi:

Любви все возрасты покорны;
Но юным, девственным сердцам
Ее порывы благотворны,
Как бури вешние полям:
В дожде страстей они свежеют,
И обновляются, и зреют —
И жизнь могущая дает
И пышный цвет и сладкий плод.
Но в возраст поздний и бесплодный,
На повороте наших лет,
Печален страсти мертвой след:
Так бури осени холодной
В болото обращают луг
И обнажают лес вокруг.   8.d.XXIX

​Pār visām sirdīm mīla vara,

Vai esam jauni mēs vai ne,

Un it kā negaiss pavasarī,

Kad lietus pļavas atveldzē,

Tā labdarīga mūža rītā:

Tad kaisles vētras negaidītās

Liek dzīvībai plaikt, ziedēt, briest

Un krāšņos augļos ienākties;

Bet tad, kad vecums tuvāk pienāk,

Uz rietu mūsu gaitas ris,

Cik skumīgs kaisles liktenis:

Šķin lapas negaiss rudens dienā,

Kad brāzmains trauc uz mežu sērst

Un pļavu mēdz par purvu vērst.

Ленский и Онегин (каждый про себя)

Враги!.. Давно ли друг от друга
Нас жажда крови отвела?
Давно ли мы часы досуга,
Трапезу, и мысли, и дела

Делили дружно? Ныне злобно,
Врагам наследственным подобно,
Мы друг для друга в тишине
Готовим гибель хладнокровно…
Ах!..
Не засмеяться ль нам, пока
Не обагрилася рука,
Не разойтись ли полюбовно?..
Нет!.. Нет!.. Нет!.. Нет!..             (2. cēliens, 2. aina)

​Jā – naidnieki! Vai tiešām ienaids

Var viņus šķirt bez saudzības?

Cik sen, kopš augusi diendienā

Vissirsnīgākā draudzība?

Viss tika dalīts – jūtas, domas.

Salts niknums abus tagad nomāc,

Un viņi, jūtot tikai to,

Patlaban nāvi gatavo

Viens otram nežēlīgā spītā.

Vai nepienāktos iesmieties

Un izlīgt, drauga roku spiest,

Pirms asinīm tā aptraipīta?

Stulbs sabiedrības aizspriedums

Par kaunu jūtas sauc pie mums.6.d. XXVIII

Онегин (Татьяне): Мой дядя — самых честных правил.
Когда не в шутку занемог,
Он уважать себя заставил
И лучше выдумать не мог.
Его пример — другим наука.

(…)

Но, боже мой, какая скука

(…)

С больным сидеть и день и ночь,
Не отходя ни шагу прочь!  (1. cēliens, 1. aina)

​Mans krusttēvs goda vīrs bijis

Aizvien – un saprātīgs turklāt:

Slims būdams, visiem iemācījis

Kopt viņu, cienīt, izdabāt.

Kāds teicams paraugs, ņemams vērā!

Bet garlaicīgi gan bez mēra

Nīkt blakām sirdzējam ikbrīd

Un diennaktis tā pavadīt!

Ларина и няня

Привычка свыше нам дана —
Замена счастию она.(1. cēliens, 1. aina)

​Tiek piešķirts paradums,

Lai aizvietotu laimi mums.   2.d. XXXI

Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?[34] 30.11.14.

Paula

Super! Man patika. Viesturs cauri pamatīgiem ērkšķu džungļiem lēnām laužas uz priekšu. Daudz kur viņā joprojām ir pilnīgs sviests, bet tas vairāk par politiku un to, kas notiek ārpus Latvijas. Toties Dievieti viņš ir gandrīz atkodis.
Gandrīz!
Gaidu beidzot to Sievieti, kura sacelsies pret dzemdes trakuma pārņemtajām feministēm[35]. Darīs to publiski, nebaidoties. Kura spēs pateikt sievietēm – viss, mīļās, neļaujiet, lai jūs kopā ar jūsu bērniem izkropļo pilnīgi. Gaidu to Sievieti, kura spēs pateikt – stop, vergturi! Mēs neesam pērtiķienes, mēs esam Cilvēki!
Vispirms gan būs jāpārvar bailes. Šodien ir liela greznība sacelties pret “šispasaules varenajiem” un viņu jauno vergturības iekārtu. Samals miltos. Izsmērēs pret sienām. Sievietes sacelsies pret sievietēm – šo baiļu dēļ, nodos savus bērnus un vīrus.
Cerība mirst pēdējā…

Reinis

Raksts ir perfekts. Dzimumu starpā un pāra attiecībās nav iespējama klasiska vienlīdzība. Emancipācija ir iedomātas brīvības un pašnoteikšanās lamatas. Paradoksi viens pēc otra stūrē būtību. Sievietes īstena brīvība iespējama tikai vīrieša noteikto ierobežojumu rāmī. Arī attiecību veiksme slēpjas paradoksos.
Diez vai Viestura teiktais jāuztver tik tieši un jādiskutē par to, kurš kuram un cik stipri tagad sitīs…:)

Bryuvers

Attiecībā uz rakstu:
Es domāju, ka vajag nevis sist, bet cirst — ar dunci, cirvi, mačeti, zobenu. Pārcirst tos pinekļus, kas velk iekšā bezdibenī, bet atstāt to dzīvības ūdens straumi, kas no bezdibeņa nāk augšā. Atcirst sievieti no Dievietes — tā, ka viņa zina, ka viņa nav Dieviete un zina, “kto jebjot i kormit.” Tas nav nekas jauns, tas ir rakstīts Bībelē: “Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Vēstule ebrejiem 4:12)

Šķiet, ka uz šo tekstu ir pierasts reaģēt kā uz nosodījumu un sajusties vainīgiem, bet netiek ņemts vērā tas, cik ļoti te ir uzsvērts atdalīšanas, pāršķelšanas princips. Tātad nevis vienkārši vardarbība, bet agresīva rīcība ar konkrētību, precīza. Bet agresīva gan, un Dieviete momentā kliegs: Palīgā! Viņš bija pret mani vardarbīgs! Tad tie buivali, kam prāta nav, paņem vīru pie škirkas, jūtas kā varoņi – glābēji līdz brīdim, kad paši nonāk līdzīgā situācijā; ja nonāk. Tāda ir viena daļa feminisma aktivitāšu.

Tas joks ir vēl tāds, ka arī vīrietim jāprot ieraudzīt atšķirību starp vienkārši vardarbību un vardarbību ar mērķi. Ja viņš vienkārši bliezīs, tad kļūs vainīgs un tiks upurēts. Turklāt tur receptes ir tikai simboliskas, tur nevar pateikt priekšā. Vīrieša uzdevums ir rīkoties radoši, neviens nevar pateikt priekšā. Jā, tieši tā — radoši, un radīšana nozīmē atdalīšanu.

Nav arī garantijas, ka tas izdosies, jo sievietei ir jānotic tam, kas ar viņu tiek darīts, jāsāk uzticēties, jāierauga atdalīšanās no Dievietes kā brīvības perspektīva, kas dārgāka par no Dievietes paģērētās varas zaudējumu. Ja neizdosies, tad vīrietis var vismaz saglabāt šo radošo veikumu savā psihē, atdaloties no līdzi neaizgājušās sievietes.

Lūk tas ir iemesls, kāpēc es joprojām domāju, ka varoņstāstiem ir jānotiek. Veiksmīgs varoņstāsts ir tāds, kur notiek atdalīšanās no Dievietes, atdalīšanās no nāves un atdalīšanās no varoņa lomas. Katarse ir šis atdalīšanas mirklis.

Marī

Mana bērnības pieredze [..] – ar ļoti mierīgiem un stabiliem vīriešiem, bet secinājums dīvainā kārtā tas pats, ka spēks ir mierā un pašpietiekamībā, nevis atsauksmēs uz īstām vai iedomātām provokācijām.
Reiz te bija interesanta diskusija par Strindbergu, kurā citēju viņa vēstuli: “Esmu viņu (Strindberga sievu Siri) sitis tā, ka viņa kļuvusi apzinīga māte, un tagad uzdrošinos atstāt bērnus pie viņas, kopš esmu padzinis kalponi, ar kuru kopā viņa dzēra un maukojās”. Vīrieša bailes un sievietes cenšanās šīs bailes remdēt, tā taču tā pati Dievietes mūžīgā deja… Kas notiks, ja sieviete pret viņu nepagriezīsies? Tūlīt? Nekavējoties? Nekas nenotiks, tikai Dieviete paliks uz deju neuzlūgta.

Aleksejs

Mans tēvs sita manu māti. Tas manī izraisīja ļoti dziļu naidu pret viņu. Pirmo reizi viņam iesitu, kad man bija 16. Novēlu viņam ātrāk nomirt. To pašu varu novēlēt šim muderastam rudzitim. Diemžēl nenāk prātā kulturāli vārdi, lai aprakstītu savas emocijas pēc izlasīta, mirsti mudak!!!

ABR

Jā, nu, palasot caur Google dažus tvitera ierakstus par šo bloga ierakstu, ilgojos, kaut tur paustais viedoklis būtu ļauna gļēvulība, klanīšanās konformismam sava kāda labuma vārdā. Nevis muļķība. Jo, ja tik liela muļķība piemīt četrdesmitgadīgiem vīriešiem, turklāt, augstskolas pasniedzējiem (bet ne tikai viņiem, protams), kuri atkal neko nav sapratuši no Viestura rakstītā, tad ir vienkārši nenormāls kauns.

Kaut gan, palasot šāda līmeņa sacerējumus, http://sedlenieks.wordpress.com/2014/11/28/eiropas-pamata-irnav-tradicionalas-kristigas-un-islama-vertibas/, rodas minējums, ka gara aklums, domātspējas vājums un galu galā, drosmes domāt ārpus konjunktūras ietvara trūkums ir mūsdienu izglītoto slāņa, vismaz kādas daļas, dabisks personības stāvoklis.

Tas, ko dara Viesturs – aicina domāt. Cita starpā man jādomā arī par to, kurā brīdī šī pašos pamatos grieķu un kristīgajā kultūrā sakņotā sabiedrība, kurai specifiski pa virsu vērpjas padomju laikā izkoptais domāšanas/mākslā-radīšanas veids zemtekstos, pazaudējusi spēju lasīt un saprast dziļumā. Netieši. Kā gan tādi skatās Renesanses mākslas meistarus, klausās baroka dižgarus un lasa 20.gadsimta literatūru? Vot, kā, pasakiet?

Godo

Cita starpā man jādomā arī par to, kurā brīdī šī pašos pamatos grieķu un kristīgajā kultūrā sakņotā sabiedrība, .., pazaudējusi spēju lasīt un saprast dziļumā.

Tas ir pavisam vienkārši. Kr. Valdemāra un Kronvalda Ata laikos, visus bērnus pēc divu klašu beigšanas profesionāli un diezgan nesaudzīgi sadalīja, – kuram nav talants augstas gudrības saprast to uz lauku vai kādu amatu apgūt, kam Dieviņš gaišāku galvu devis, to tālāk uz augstām skolām. Un katrs vairāk vai mazāk zināja savu vietu. Tagad gudrs vai dumjš – augstāko izglītību un atbilstošā amatā. Kaut ko jau tajās skolās iemācās, bet saprast drusku sarežģītāku tekstu nevar, jo absolūtais vairums pirms 150 gadiem tālāk par otro klasi nebūtu tikuši. To arī mūsdienu skolotāju atzīmē, ka jau 2. klasē var pateikt, kurš bērns tekstu uztver, bet kurš faktiski tā arī to lāga nespēj saprast pat augstskolu beidzis. Tad nu kaut kādus pazīstamus vārdus VR tekstā atrod un sākas stāsti kā katram gājis bērnībā, lai gan VR tekstā runāts pavisam par ko citu. Tā starp citu ir pie jebkura raksta. Komentāri reti kad ir par pašu rakstā pausto domu, bet visbiežāk par kādu tajā pieminētu epizodi.

 ABR

Godo, es Jums piekrītu. Mūsdienu sabiedrības nelaime: šķita, ka, visiem dodot vieglu pieeju izglītībai, pieaugs gudrība sabiedrībā, vairosies gudro skaits, bet kas notika? – savairojās izglītotu muļķu skaits.

Iedomājieties, cik dumjai sabiedrībai jābūt, lai tā sevis pašas izpratnes un attīstības vārdā aizliegtu/cenzētu diskusiju tematus par emocionāli smagām tēmām. To pašu – manā ieskatā – totāli izgāzušos feminismu, kas ”sit” apjukušo, identitātes slāņos nomaldījušos sievieti nerimtīgi, diendienā ar mehāniski ”pareiziem” , ”progresīviem” uzstādījumiem. Cik daudzas rij ripas, lai to izturētu? Cik daudzas ir smagā krīzē, vai vismaz hroniskā trauksmē no tā visa? Cik daudzas, vispār neko nesaprotot par saviem dziļumiem, svaidās ar iesuģestētiem ”līdztiesības kvotu” lozungiem?

Vakardienas Vienotība tracis briljanti ilustrē ”sievieti politikā”, par ko runā Viesturs. Intrigas, varas dalīšana, pozicionēšanas. Tā nav cīņa par idejām, par labāku pasauli, tā ir cīņa – kura paliks nokdaunā.

Par vardarbību. Vienīgais, ko Viesturam varētu pārmest – ka viņš rakstot nerēķinās, ar kādas kvalitātes domātspēju caursmērā sastopas. Ar kādas mediju domātspējas kvalitāti caursmērā sastopas. Neko citu, kā ķeršanos pie bezkonteksta saukļiem un ”šokēšānās” tur nemaz nevar gaidīt. Vai kāda no dažādu starptautisku fondu apmaksātajām pētniecēm, politoloģēm ir lasījusi, iedziļinājusies, piemēram, Freida un Junga darbos? Vai kāds no šajā blogā ne reizi vien pieminētajiem bēdīgi slavenajiem RSU pasniedzējiem, tvitera mutes bajāriem, ir tos lasījis iedziļinoties, nevis ātri pakonspektējot, lai 1. – 2.kursā noliktu psiholoģijas eksāmenu? Man radušās šaubas, vai tos tā kārtīgi ir lasījuši un izpratuši arī pietiekami daudzi psihoterapijas profesionāļi, atvainojiet. Lielas idejas prasa laiku, tāpat to kontraversijas. Pie viena Junga var sēdēt pusi mūža.

Tātad, par vardarbību. Vardarbība var būt arī jēgpilna. Vardarbība kā koncentrēšanās uz būtisko, sevis norūdīšana pret sevi. Piemēram, Dzen kultūrā – bez emocionālas un fiziskas vardarbības nav meistara un mācekļa saiknes, nav nekādas iespējas attīstīties apcerē. Faktiski vardarbīgi arī mēs katram pret sevi esam ik reizi, kad vēlamies sasniegt kādu sarežģītu mērķi. Bieži tas prasa lielus labsajūtas pārvarējumus. Jā, reizēm arī fizisku sevis izdzīšanu. Pavaicājiet baletdejotājiem, cik asiņainas ir viņu kājas no pārslodzes lielajās lomās, kā pēc izrādes trīc viss viņu ķermenis no emocionālās pārslodzes. Lūk, vardarbība – darba devējs (LNO) izdzen, horeogrāfs izdzen, cilvēks pats sevi izdzen. Mākslas vārdā, savu spēju robežu attīstības vārdā. Kur skatās Tiesībsargs?! :)))

Tieši par tādu ”’vardarbību” pret sievieti runā Viesturs, viņš vaicā: kādas var būt sievietes koncentrēšanās formas, lai apzināti NEreaģētu uz arhaiski regresīvajiem impulsiem, ko viņai padod zemapziņas matriarhālās motivācijas un uzvedības slānis? Pilnīgi piekrītu Viesturam, ka no reaģēšanas uz šo slāni cieš visa sabiedrības struktūra – sākot ar ģimeni, bērniem un beidzot ar valsti, politiku. Faktiski viss feminisms ir atkrišana atpakaļ arhaiskajos psihes slāņos; uz ko gan citu kā mežonību – lai arī ietērptu progresīvos izglītības grādos, formulējumos, lozungos un kostīmos – sabiedrība no tā var iegūt. Jā. Notiek mežonība. Nevis Viestura tekstos, bet pašpasludinātajos civilizētības un humānisma apoloģētos.

Meitene

Esmu ļoti mīlēta. Es mīlu savu dzīvesbiedru, kā sevi pašu. Jau daudzus gadus…. Taču es pilnīgi noteikti sevī apzinos to nezvēru, kas ik palaikam “vienkārši grib pateikt ko nejauku” viņam…. Bieži ne, bet tas nezvērs ir manī…. Gribas uzkundzēties/pakomandēt/darīt kā es gribu. un punkts (bez loģiskām diskusijām). Un tad ir labi, ka es jūtu viņa stingrību pret mani. Tas mani savalda. (jā, zinu, mazs mazohisms), taču ja palaistu savu zvēru pilnīgi “vaļā”. -tas izpostītu visu. Attiecības, vīrieti un mani galu galā…Tāpēc – sievietes – esam “за мужем”.

 Skepse

Es gluži otrādi biju baigā feministe, līdz man tagad ir trīs bērni un es domāju, kāpēc jaunībā biju tik stulba. Man ir labs darba, pastāvīgi ienākumi un neliels iekrājums nebaltai dienai un zinu, ka varētu dzīvot viena un būt neatkarīga. Tikai nebūtu laimīga. Kopš esmu sākusi uzticēties vīram, mūsu attiecības ir lieliskas. Kopš necīnāmies par varu ģimenē un par to, kurš būs noteicējs, viss ir lieliski. Pie tā bija jānonāk 20 gadu laikā. Viņam ir publiskais gala lēmums lielākajā daļā mūsu lēmumu, bet zinu, ka visi lēmumi ir manējie :). Viņš ir galvenais mūsu ģimenē un bērni to zina, bet es esmu sarunu vēdējs visām pusēm.
Viestura shēma ir “dzīva”, bet kā vienmēr ir izņēmumi. Daudz ir sieviešu, kam bērns kļūst par dzīves asi un vīram nav vietas šajā mazajā pasaulītē. Par bērnu barošanu, nevaru teikt, ka barojot izjutu baudi, bet tagad atceroties gan dažreiz ir bijušas patīkamas sajūtas, atmiņas par unikālo simbiozi, kad bērns zīž un mātei piens rodas pēc pieprasījuma. Un nevienam citam (vīrietim) uz pasaules tā nav. Bet tās vairāk tādas maiguma izjūtas. Protams, ka ir sāpīgi, kad bērns kož un tur nekā forša nav nemaz. Kopš esmu izlasījusi gandrīz visas Viestura grāmatas, izprotu to, ko viņš mēģina pateikt. Bet no blogiem to saprast nevar, it īpaši, ja vairums izlasa pa diagonāli. Skaidrs, ka VR nav nekāds sieviešu nīdējs un nemaz nav vardarbīgs, kā arī neaicina to atzīt.
Kad izlasīju Bendes meitiņu, man daudz skaidrāk pavērās skats gan uz mani pašu kā māti, gan plašās ģimenes locekļiem. Ar lielu atvieglojumu nopūtos, ka lielā mērā intuitīvi bijām spējuši izvairīties no virknes VR aprakstītajiem slazdiem, lai gan pāris tomēr bijām iekrituši.
Vakar bija lielisks raidījums ar Juri Rubeni. Tajā tik daudz tika pateikts. Par visu. Iesaku noskatīties.
Un VR iesaku aprast ar domu, ka viņu nesaprot un ka vienmēr būs cepiens. Ir tikai 2-3% katrā nācijā, kas spēj kritiski domāt un iedziļināties otras puses uzskatos, nesaredzot aicinājumu atbalstīt vardarbību.

hmmm…

Latvijas Psihoterapeitu Biedrība

Fiziskas vardarbības attaisnošana nav savienojama ne ar ārsta, ne psihoterapeita sertifikātu

Latvijas Psihoterapeitu biedrība (turpmāk tekstā LPB) ļoti nožēlo, ka tās ilggadējais biedrs – ārsts un psihoterapeits Viesturs Rudzītis, savā publikācijā “Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?” pauž uzskatus, kas vardarbību pret sievieti cenšas parādīt pozitīvā gaismā un attaisno vardarbību, pamatojot ar paša izveidotu uzskatu sistēmu. No Viestura Rudzīša paustajiem uzskatiem LPB ir norobežojusies un lieta ir atdota izvērtēšanai LPB ētikas komisijai, jo LPB uzskata, ka šāda pozīcija nav savienojama ne ar ārsta, ne psihoterapeita statusu. Šodien LPB ārkārtas valdes sēdē lems par psihoterapeita sertifikāta apturēšanu.

Fiziska vardarbība pret jebkuru: pret vīrieti, sievieti, bērnu, neatkarīgi no motivācijas, ir sabiedrībā pieņemto likumu un normu pārkāpums. Pat vardarbība pret dzīvniekiem mūsdienu sabiedrībā nav iedomājama kā akceptējama. Kaut arī mūsu sabiedrība ir nogājusi garu ceļu, lai vardarbību padarītu no normas par noziegumu, Latvijā šogad vardarbībā ģimenē ir nogalinātas 5 sievietes, bet neskaitāmas cietušas. Par toleranci pret vardarbību mūsu valstī liecina tas, ka Latvijā ir vieni no augstākiem rādītājiem Eiropā, kad sievietes neziņo par piedzīvoto vardarbību pret sevi. Šogad mūsu valstī ir notikušas būtiskas izmaiņas likumdošanā, kas paredz pagaidu aizsardzību upurim un tādā veidā sabiedrības vērtību līmenī nosaka, kam būtu jāuzņemas atbildība par notikušo (vardarbībā cietušo aizsardzība civilprocesuālā un policejiskā kārtībā 31.03.2014.).

Latvijas Psihoterapeitu biedrība, vēlas uzsvērt vairākus aspektus, kas attiecas uz vardarbību vispār un specifiski par vardarbību pret sievieti:

1.Latvijas likumdošanā vardarbība pret sievieti ir viennozīmīgi atzīta kā noziegums. Tas, ka noziegumam ir tie vai citi motīvi, to nepadara pieņemamāku;
2. Tolerance pret vardarbību var tikt uzlūkota kā līdzzinātāja pozīcija;
3. Terapeits, kurš pauž pret vardarbību tolerantus uzskatus un simpatizē varmākas motīviem, lai kādi tie arī būtu, var nodarīt būtisku kaitējumu psihoterapijas klienta psihei, it īpaši, ja šis klients/kliente cieš vai ir cietis no vardarbības. Tas var pastiprināt upura vainas izjūtu un kaunu par notikušo, kā arī atturēt viņu no vēršanās pēc palīdzības pie policijas, ārsta, psihoterapeita;
4. LPB aicina vērsties Ētikas komisijā tos klientus, kuri ir saskārušies ar tādu psihoterapeitu pozīciju, kas atbalsta vardarbību vai pauž diskriminējošus uzskatus pret kādu no sabiedrības grupām, neatkarīgi pēc kādas pazīmes būtu šāds dalījums;
5. LPB vēlas sniegt informāciju, ka ikviens, īpaši, bērni un sievietes, kas cieš no fiziskas, emocionālas vai seksuālas vardarbības var saņemt informāciju par savas tiesiskās aizsardzības iespējām un krīzes palīdzību. Plašāka informācija http://www.pretvardarbibu.lv;
6. Nav apstākļu, kas ļautu pieņemt vai attaisnot psiholoģisku, fizisku vai seksuālu vardarbību. Vardarbība pret sievieti atstāj tālejošas sekas gan cietušās sievietes, gan bērna turpmākajā dzīvē, kurš ir bijis vardarbības aculiecinieks. Piedzīvota vardarbība ietekmē visas dzīves jomas un rada nopietnas veselības problēmas.
Baiba Purvlīce
Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidente

Riko

Biju iepriekš pavirši lasījis Rudzīša izteikumus medijos – tie mani vienmēr uzrunājuši ar savu oriģinālo filozofiju par Dievieti u.tml. Te man paziņa saka: “Tas Rudzītis, kuru Tu man nesen citēji, atbalsta sieviešu sišanu! Vairs par to sieviešu nīdēju neko negribu dzirdēt!” Man jau tajā brīdī šķita, ka uzbrauciens ir vispārināts, izrauts no konteksta. Izlasīju ziņas portālos, joprojām tikai aprautas frāzes un nekompetenti konspekti.
Izlasīju beidzot šeit raksta pilno versiju – man bija taisnība: Rudzītis neaicina sist sievas, bet gan provokatīvā veidā (un šajā ziņu un cilvēku inertuma pārbagātībā citādi nemaz nevar) aicina sabiedrību domāt par ļaunumu, kas notiek, kad sieva ģimenē sāk atgrūst vīru – gan emocionāli, gan jo īpaši – seksuāli. Tas viss rada milzīgu spriedzi vīram, aizvainojumu, nepiepildījumu, kompleksus un vainas izjūtu – neesmu gana labs, neesmu gana centies. Un sekas – ģimenes iziršana, dažādas morālas traumas, bērni bez tēva, kritums karjerā u.c.
Un šeit tik tiešām rodas jautājums – kā mūsdienu demokrātiskajā un liberālajā sabiedrībā, kur sieviete ir vienlīdzīga ar vīrieti (un saprotiet pareizi, tur nav nekā slikta) – ģimenes modelī negribošu sievu padarīt par gribošu? Viena no komentētājām raksta – MĪLĒT SIEVU, nu zini – man un maniem draugiem ir labas ģimenes, visi mīl viens otru, tomēr ar katru bērnu sieviete kļūst aizvien nepieejamāka vīrietim, aizvien pārliecinātāka par savu neaizvietojamību, aizvien dominējošāka, lai cik arī Tu viņu stipri nemīlētu. Un kāda ir izeja izkļūt no šī apburtā loka? Tikai “ierāmējot sievieti”, tikai “iegrožojot”, tikai “noliekot pie vietas”. Rudzītis nesaka, ka, lai to izdarītu ir jāsit, Rudzītis jautā – kā, lai bez sišanas, kas ir aizvadīto gadsimtu prakse, šo visu paveic?
Man nav atbildes! Man ir atbilde tikai portāliem, tai psiho biedrībai un komentētājiem – esiet gudri un izlasiet rakstu kārtīgi, iedziļinieties un neesiet virspusēji, pārdomājiet, vai paši neesat bijuši līdzīgās situācijās, pirms kādu nosodāt!
Visu cieņu Rudzītim, tik drosmīgi, atklāti un tieši ar zīmuli acī! Žēl, ka tas procents, kas tekstu uztver, ir tik niecīgs, bet postpadomju sabiedrībā jau neko citu nevar arī sagaidīt, tomēr kaut kad jau ir jāsāk. Paldies par rakstu!!!!

 Jana
Es tāda esmu. Šī sieva, kura vīram pa reizei atgādina – mīļais, es netieku galā ar savām emocijām, lūdzu, noper mani! Labi, ka šodien apzinos, ka netieku gala.. Agrāk vienkārši būtu ” kasījusies” un ļāvusi savam PMS sabojāt dienu, ja ne veselu nedēļu…

Maldīgs uzskats, ka vienlīdzīgi partneri atrodot nav jāpielieto šādas darbības- viņš ir Tavs spogulis. Esi maiga un viņš būs maigs, mīli un Tevi mīlēs.. Esi uzticīga un Tevi cienīs…

Ak — .. droši vien teiksiet, ka kāds viņš būs pret mani, tāda es pret viņu?:) Nebūsim naivas, man zināmās radinieces, paziņas, tai skaitā mana līdzšinējā pieredze rāda ,ka tas tā nestrādā, un labi, ka tā. Ja viss būtu otrādi, tad mēs būtu zaudētājas. To visdrīzāk apstrīd un nevēlas atzīt sievietes, kas nav gatavas STRĀDĀT, ieguldīt sevi attiecībās. Ir nostrādājušas savu maiņu ārpus mājām un vairs nespēj, ir nogurušas.

..un ziniet.. vīrietim ir ļoti grūti nopērt mīlošu sievu, viņš to nespēs izdarīt kamēr nepalūgsi pati. Viņš centīsies izvairīties un pasmaidot apkamps. Bet cik tad bieži mēs spējam būt mīlošas…?:)

Vai ir iespējams bez vardarbības? Domāju, ka ir. Ja attiecības ir ļoti reliģiozas, karam ir savi pienākumi un uzdevumi.. Ne tikai sievai, arī vīram.

Manas attiecības ir reliģiozas, tās māca, ka sievieti ir ļoti jāciena, ļaujot izprast kā šo cieņu izpelnīties.

Ko jūs te “peraties” Kurš ko sitīs, ir sitis un slānījis.. Jūs pārspīlējat, nesaprotat pašu domu. Bet jāpiekrīt teicienam ” Tas, kurš pirmais atrod gaismu, to pirmo samin.”

Varbūt pamēģiniet, pirms dalaties ar savu pieredzi !

sieviete

Perfekti!
Noliecu cepuri par uzdrošināšanos!!!! Kā vienmēr patiesība daudziem sāpīgi kož acīs! Tiem, kas Rudzītim grib atņemt sertifikātu, pašiem to vajadzētu atņemt.
Es piekrītu 100 procenti rakstītajam. Sievietes izlaižas (pārkāpj Bībelē noteikto kārtību) un pašas no tā cieš.
Bet man ir labāks risinājums par vardarbību, bet, kas arī prasa lielu gribasspēku un disciplīnu, lai to īstenotu. Dzīvot garīgu dzīvi! Bet nevis domāt, ka Dievs jau ir katram sirdī, vai iet uz Rubeņa meditācijām. Bet iet pie grēksūdzes un saņemt svētos sakramentus. Tas ir VIENĪGAIS ceļš kā spēt ģimenei būt kopā!!!!! Ja Dievs dos arī Rudzītis to sapratīs, jo viņš rok un uzdod jautājumus uz kuriem viņam sāk trūkt atbildes.

Guna

Es saprotu un piekrītu tam, ko saka Viesturs, esmu to dzirdējusi no Viestura jau iepriekš un mēģinu no teiktā mācīties. Es nesaprotu, kāpēc Viesturs izvēlējies nest šīs domas publiski un kādas var būt potenciālās sekas sabiedrībai un kā šo tekstu var uztvert un tā ietekmē rīkoties garīgi nestabili indivīdi – vienalga – sievietes vai vīrieši. Domāju, ka kādas robežas te ir pārkāptas. Tomēr skaidrs ir arī tas, ka virkne joprojām sertificētu psihologu un psihoterapeitu (gan sieviešu, gan vīriešu), piekopjot šķebīgi saldenas un pliekanas metodes, neprasmīgi auklējoties ar klientiem – gan sievietēm, gan vīriešiem – un pozicionējoties medijos kā viszinoši dvēseļu pazinēji un ārsti, nodara ne mazāku kaitējumu gan indivīdiem, gan sabiedrībai. Kurš vērtēs viņus? Un vai viņi drīkst vērtēt Viesturu? Strupceļš…

bebe

Cik saprotu, Psihoterapeitu biedrības pieņemtais lēmums par VR izraidīšanu no licenzēto psihoterapeišu pulka ir spilgts pierādījums VR teorijai par matriarhāta spēku un nežēlīgu izrēķināšanos (vardarbību) ar to, kurš nerīkojas pēc lielās Mātes bargās gribas. Ak Viestur, Viestur, turies un zini, ka nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk. Tātad viss ir mēreni labi un mēreni loģiski, to varēji jau paredzēt un sagaidīt! Izpūt elpu un pasmaidi, tas nav pasaules gals!

unicorn

Tas ir slimi, ja cilvēki vairs neprot lasīt starp rindām un visu uztver burtiski. Melns vai balts. Un lasot rakstu par VR izslēgšanu no psihoterapeitu cunftes, nevienā vietā neatradu, ka uz minēto sēdi būtu izsaukts arī pats Rudzītis, dodot viņam iespēju skaidrot savu pozīciju. Nezinu, kā bija jālasa VR raksts, lai tajā saskatītu aicinājumu uz vardabību. Lasīju vienreiz, otrreiz, trešoreiz – neredzēju.

Savukārt par rakstu: jā, es esmu cietusi no vīra vardarbības, kad viņš nevarēja savādāk panākt savu. Un arī es esmu bijusi vardarbīga pret vīru, kad man neizdevās panākt savu. Tajā brīdī tas likās briesmīgi. Mēs bijām ļoti aizvainoti. Mēs gandrīz izšķīrāmies. Kad tomēr sākām sarunāties, viens otram teicām: es gribu būt ar tevi, bet nespēju, jo nezinu, KĀ. Tad mēs nolēmām mēģināt vēlreiz.

Es sāku vākt viņa zeķes un nodrošināt kārtību mājās. Savukārt viņš sāka viens maksāt dzīvokļa rēķinus un uzturēt ģimeni. Un mēs esam iemīlējušies viens otrā no jauna.

[..] Mani šis VR raksturojums par psiholoģiskajiem arhetipiem atbrīvo no vainas, nevis pasludina par vainīgu. Es vairs neesmu vainīga. Es esmu atbildīga.

me

ziniet ko .. pie vienas vietas visu šo. es padzīvoju labus gadus ar sava dēla mammu.. pretīgāko maitu virs zemes. kāpēc.. tāpēc, ka gribēju lai manam dēlam ir tēvs. Un neticēsiet… viņai nebija jāiet uz darbu, viņai nebija jākopj māja, viņai nebija jāaudzina dēls .. jo to visu nodrošināju es, mājkalpotāja un auklīte. Un ko es saņēmu.. hmm.. neticesiet .. pat fizisku vardabību īdēšanu, iešanu pa manām pēdām un pārmetumus par visu kas vien viņai nepatika. un vēl arī roku palaišanu.. jo es taču esmu vīrietis.. kā gan es vinai atbildēšu Tas viss baisi iemotivē vispār uz sievietēm paskatīties Visi nav un nebūs vienādi, tāpēc arī šajā rakstā nav un nebūs vienas patiesības. katrs gadījums ir īpašs. Bet man ir mācība padomāt pirms ar kādu sievieti ko iesākt. Un kāpēc tā.. viena iemesla dēļ.. tāpēc ka arī dēla mammas vecāku attiecības ir emocionāli vardarbīgs mēsls, kurā vīrietis kurš visos veidos un ne tikai manās bet visu citu cilveku acīs būtu pelnījis cieņu un mīlestību saņem tikai pārmetumus un pazemojumus.. jo sievietes taču ir.. maigās un neaizsargātās būtnes. Un tagad pasakiet to skaisto risinājumu ludzu šādai situācijai vēl bez izšķirties.. jo šī tipa sievietes bērnus izmanto savā labā visos veidos.. un tiesu sistēma ir sūds kurš pateiks ka bērnam jādzīvo ar māmiņu un šī māmiņa iegūst varu drātēt prātu katru dienu līdz jaunākā bērna 18..

ABR

Reiz tviterī, diskutējot ar vienu akadēmisko aprindu kungu – nesaprašu, toties brašu savās pasaules policista fantāzijās, Viesturs viņam sacīja, atdodiet godu vecākam virsniekam! Pieļauju, ka pateiktā jēga šim kungam un vēl kādiem palika neskaidra. Tagad saku: gods Viesturam ir atdots. Tieši ar šo aktu – sertifikāta anulēšanu.

Atkāpe: piesišana Krustā, manuprāt, bija goda atdošana Jēzum. Paradoksāli, tik brutāls, sāpīgs un netaisnīgs akts, bet tieši tas visu godīgi salika svaru kausos, atklāja, kas ir kas. Neesmu kristiete, bet tā to redzu. Arī mazākos mērogos, piemēram, disidentu dzīvesstāstos šis Krusta ceļa arhe-elements ir. Mežonība sevi nevar atklāt labāk, kā vien – piesitot Krustā apgaismoto. Jebkurā laikmetā.

Tas, kas patiešām ir biedējoši: cik izteiktus autoritāru, pat totalitāru sapņu signālus sākusi dot mūsu ”demokrātiskā sabiedrība”. Ja paraugāmies uz lielākajiem klaigātājiem Viestura gadījuma kontekstā: tie ir cilvēki, kuri svēti pārliecināti, ka viņu intelekts un zināšanas (?) dod mandātu aizbildniecībai par citiem, viņu izpratnē – stulbākiem. Viņi grib lemt citu vietā, kā tiem būs domāt un dzīvot, kas viņus apdraud un no kā vajag norobežot. Viens tāds pasaules policists, piemēram, tviterī pauž, ka ”noticis tas, no kā viņš baidījies – pie Rudzīša bloga daudz komentāru, kas attaisno sieviešu sišanu”. No kā šis cilvēks baidās – ka Rudzīša bloga ieraksts viņā izraisīs vēlmi sist savu sievu? Nē taču, viņam nav šādu nolūku. Toties viņš ir iedomājies, ka citi, ”tie stulbākie”, ņems un pēc Rudzīša bloga sitīs. Tāda, lūk, kungam klasiska diskriminējoša fantāzija – ka vieni sabiedrībā ir intelektuālā un rīcībspējas ziņā zemāki, robustāki par citiem – nespējīgi analizēt, vērtēt un paust savu nostāju, tāpēc ”jāuzņemas par viņiem aizbildnība”, Rudzīša blogu tiem nebūs lasīt. Stādieties priekšā, kādā demokrātijā patiesībā dzīvojam – kādi tajā ir zemūdens akmeņi, no skata tik solīdi un labiem nodomiem pilni? Mums ir vesela grēda ”ekspertu”, ”viedokļa līderu”, kurus nomoka šādas pasaules policista fantāzijas par sevi. Kurp ved šīs fantāzijas, it īpaši, ja dabū rokās varu, no vēstures ir labi zināms.

Gadījumam ar Viesturu, protams, ir kliedzošs cenzūras raksturs. Bet tas, ka viņš vairs nesastāvēs terapeitu- aijātāju klubā, manuprāt, ir labi. Katram savs kalibrs, bet stiprāko kalibrs ir celle.

Šeit labs komentārs no ir.lv, izteicies Kalvis Apsītis:

Manuprāt, ir jānodala teorētiskie viedokļi (ko cilvēks pauž kā publisks intelektuālis) no viņa praktiskās rīcības – personīgajā dzīvē vai arī valkājot “psihoterapeita cepuri” un profesionāli konsultēdams pacientus.

Aplūkosim citu piemēru. PSRS okupācija 1944.-1945.gadā ir mūsu sabiedrībai būtiska vēsturisko notikumu interpretācijas daļa. No sabiedriskās domas viedokļa noliegt Latvijas okupāciju ir apmēram tikpat nepieņemami kā zaimot Pravieti Muhamedu kaut kur Dānijā. No otras puses, ja mēs noķersim kādu skolotāju, kurš atzīmē 9.maiju (vai nospiedis “Like” savā Facebook kontā pie zīmējuma par sarkanbaltsarkano lentīšu “zarazu”), tad tas pats par sevi nevar būt pamats izsviest viņu no darba. Tas var izraisīt jautājumus, pretreakciju – bet tas nav pietiekams pamats, lai ar kādu izrēķinātos. Toties, ja skolotājs darbā ar skolēniem interpretē 9.maiju kā “atbrīvošanu” nevis okupāciju – tā ir cita lieta. Skolēni ir sagūstīta auditorija (“captive audience”), atbildīgs un profesionāls skolotājs nedrīkst viņu vidē propagandēt ekstrēmistiskus uzskatus.

Pamatojums ir tieši tāds pats – psihoterapeitam/skolotājam gadīsies pretī kāds, kurš noticēs – un tiešām sāks sist savu sievu vai aizdosies karot pie teroristiem Doņeckas vai Luganskas apgabalā. Savukārt publiskajā sfērā paustus Rudzīša uzskatus var atspēkot visi, kuri tiem nepiekrīt. Vēlme aizbāzt muti ar administratīvo resursu šādā situācijā norāda uz nespēju argumentēt savu nostāju. Manuprāt, vārda brīvības robežas vajag tomēr vilkt akurāti. Man subjektīvi ļoti nepatīk, ja attaisno fizisku vardarbību pret sievietēm, zīmē karikatūras par Muhamedu, noliedz Latvijas okupāciju utml. Saprotu sašutumu un asu reakciju. Bet šādus viedokļus nedrīkst ar represijām un iebiedēšanu iedzīt pavisam pagrīdē, jo tas neko neatrisina. Publiskajā telpā ir jāvar izteikt arī absurdi apgalvojumi.

Arī es reizēm uzrakstu kaut kādus blogus – kādam varbūt nepatīk. Bet es nevēlos, lai ar mani par uzskatu paušanu izrēķinātos mani darba kolēģi vai priekšnieki. Lai man par to atņemtu izglītības diplomus, profesionālus sertifikātus vai citus atzinības apliecinājumus. Ja sākšu neprofesionāli rīkoties, būdams matemātiķis vai programmētājs – radīšu zaudējumus konkrētiem darba devējiem vai klientiem, tad tā ir cita lieta.

Alda

Paldies, Viestur par grāmatu “Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Nesen izlasīju un esmu sajūsmā. Labi, ka šo rakstu lasu šodien. Jums ir 100% taisnība, esmu Jūsu fane, jo daudzas lietas manā galvā ir sakārtojušās. Jums ir absolūta taisnība par visām lietām, gan alkoholismu, gan savstarpējām attiecībām. Pieļauju, ka Jūs kā psihoterapeits kādam traucējāt, tāpēc viena izrauta fragmenta no konteksta dēļ, neiedziļinoties visā lietas būtībā ir sacelts tāāāds skandāls. Paldies! Gan par grāmatu, gan par šo rakstu.

no laukiem

Paldies, Viestur, par visām līdz šim iznākušjām grāmatām! Izlasīju un sev tobrīd nozīmīgāko – izkonspektēju. Braucot uz darbu vilcienā, katru dienu pārlsasu mobilajā sarakstītās mācības. Paldies, ka liec domāt savādāk, paskatīties no malas uz sevi.
Mēneša beigās, kosmetologa vietā, nopirkšu jauno Dievieti.
Būs kādreiz dzīvē lielāka nauda – sens sapnis aizbraukt pie Jums uz konsultāciju.

Vecais zēns Norča

Divas lietas.

Karojošais feminisms ir ārprātīga lieta. Es to izlasīju anonīmajos komentāros, kuros, jādomā jau mazgadīgās (pēc būtības, nevis pēc vecuma) apsprieda Rudzīša nesakrustotās kājas, jo olām esot jāvēdinās, un cik stulbi esot vecim burties grāmatās pa naktīm kā tādam tirliņam, tādās kā viņa darbu recenzijās vai apsūdzībās, zem kurām nebija vārda+uzvārda. Mūsdienās nespēj ieiet portālā ar Facebook, Draugiem.lv vai Twitter profilu! Neticami. Karojošā feminisma artava ir arī visas šīs pedolāču un citu nesaprasto un ar vazelīnu autovajāto cilviņu parādīšanās tautai , izlienot no skapjiem, pagultēm un minibāriem.

Otrais. Šajā profesijā droši vien ir vēl vairāk pseidospeciālistu, nekā citās. Iespējams, te notiek kāds cunftes kariņš, kurā mūs vienkārši iesaista.

P.S.

Cilvēki tiešām vairs neprot lasīt. Ne kontekstā, ne starp rindiņām, ne vispār. Latvijā gada laikā tikai vienu daiļliteratūras grāmatu izlasot apt. 55% cilvēku! Kam viņiem tas, ja ir tik dinamiski portāli. Bet to acumirklī jūt valodā, ka darīšana ar primātu, brunčos vai štaņiškās, tas jau vienalga. Un, ja jūt valodā, tas izpaužas arī domā.

Malibu

No rīta pieceļos, skatos spogulī, redzu- bālu ādu, loki, kas nepatīk, mati pa gaisu…sevi piekrāsoju, uzpucēju, skatos- redzu- smuka kāda dūdiņa uz mani raugās. Es krāsoju sevi, nevis spoguli un izdevās- viss mainās, ja es SEVI mainu. Es skatos – vīrs, mērkaķis, man somas no mašīnas nestiepj (vīrs – spogulis rāda – skats sūdīgs)- es sevi piepucēju (respektīvi laboju savā uzvedībā- pēc darba sagaidu viņu pie ārdurvīm, apskauju, nopriecājos, saku, ka gaidīju un ir arī vakariņas & sveces un tas ir darba dienās!!) un skatos, JĀ, vīrs stiepj manas somas no mašīnas.
Un ar to sišanu. Sievietes rīcība/ attieksme/uzvedība=sieviete ir pirmā un tikai tad seko atbalss/spogulis=vīrietis. Un ja es uzaicinu, izp*ss mani, viņš to dara, ja es uzaicinu sit mani, viņš to dara. Kad es uzaicinu sist? Tad, kad es viņu tik tālu pazemoju morāli, ka viņš aizstāvas kā prot, ar pēdējiem līdzekļiem- pirms tam jau viņš iet uz bāru, futbolu, boksu, utt, bet tas viņš tiek novests tik tālu, ka jau sāk sist. Un man ir beidzot apstiprinājums- es esmu nabadzīte. Sievietei, kura grib būt “nabadzīte” vienmēr ir iespēja tādai justies.
Mans tēvs sita manu māti. Nekad man pirkstu nav piedūris. Pēc mana laipna lūguma, mans tēvs man nesa somas, brauca pakaļ uz skolu, līdzēja kā mācēja, līdzēja, cik es vēlējos un lūdzu. Mana māte bija – “nabadzīte”, es esmu “saule…..alfa un omega”. Mēs katra saņemam, ko vēlamies.
Rudzīša rakstā redzu ļoti daudz tās taisnības, kuru arī es uzskatu par taisnību.

Jana

Viesturs Rudzītis ir tiešs un jau gadiem nelokāms savos paustajos uzskatos par sievieti un vīrieti, māti un dēlu. Esmu sieviete, kurai ir divi dēli no diviem vīriešiem un ne ar vienu no viņiem nav izveidojušās pilnvērtīgas attiecības. Pēc Rudzīša – baiss tips, jo dēlu emocionāla izvarošana/izmantošana neizbēgama. Paldies , Viestur, par šo atklāsmi, jo es esmu daudz ko izmainījusi attiecībās ar vecāko dēlu, ko citādi nebūtu uzskatījusi par postošu viņam un sev. Iesaku katrai vientuļajai Dēlu mātei .
Šajā rakstā neredzu nekādu vardarbības slavinājums, bet gan tiešām aktuālu problēmu.
Cieņu Rudzītim, kurš pacietīgi dodas uz visādiem raidījumiem un atbild uz brīžiem dziļi sekliem jautājumiem, kuri pilni ar personīgās ambīcijām, aizvainojumiem u.t.t. un ir tāli no Rudzīša uzdotā jautājuma. Jautājuma, kurš ir aktuāls dziļām un ilgstošām attiecībām. Ne viss ir galvā un grāmatās. Daudzas lietas ir fiziskajā līmenī, piemēram, seksuāls riebums pret vīrieti pēc dzemdībām. Tas atnāk neaicināts un kā izrādās divreiz. Ko nu? Un tad jāsāk rakt, šķetināt, risināt. Un Rudzīša atklājumi bieži ir atslēga aizslēgtām durvīm. Atziņas ir dziļākas kā sieviešu žurnālos, kas laikam ir virsotne tai biedrībai, kas atņēma licensi . Dzīvojam laikā, kur viduvējībām vara un tie, kas tādi nav – jāiznīcina

klients

Vispār interesanti, ka Viestura klienti nesaka nevienu sliktu vārdu par viņu, tieši pretēji. Bet tie, kas izsaka ļoti nosodošus spriedumus un uzmetās par soģiem, viņa tekstu analizatoriem un riebējiem, paši ne tuvumā nav bijuši ne psihoterapijai, ne arī personīgi tikušies un konsultējušies pie Viestura.
Man ir tikai pozitīva pieredze, vairāku gadu garumā, nevaru atcerēties, kad kādā mūsu sarunā Viesturs būtu atbalstījis vardarbību, necienījis mani kā sievieti. Tieši pretēji – vienmēr esmu sajutusi lielu atbalstu un izpratni. Jā, man ir nācies mainīt dažus savus paradumus, ieraudzīt savu niķīgumu no malas, arī saprast, kāpēc es kā karjeras sieviete ik pa brīdim jūtos dziļi nelaimīga un trauksmaina. Ieraudzīt savu ģimenes sistēmu no malas, un šo to tur veiksmīgi pamainīt. Tikt galā ar atkarību. Nostāties uz savām kājām. Iemācīties patiesi mīlēt savu vīru. Atbrīvoties no milzīgas trauksmes.
Viesturs ir brīnišķīgs psihoterapeits un žēl, ka viņam izčakarēja “papīrus”. Tas gan nemainīs manu attieksmi pret viņu, jo esmu apmierināta ar

Turpinot meklēt nevardarbīgus risinājumus 7.12.14.

Marī

Visa tā raganu katla, kurš sāka vārīties pirms nedēļas, kontekstā tik zīmīgi, ka ar „Dievieti”nobeidzamās triloģijas nosaukums “Iz tumsas”. Laika ritmi jau pavisam drīz pavērsīsies uz gaismas pusi un cerams, ka ne tikai tie.
Jo nevar jau tikai kaktā sēdēt un šausmināties, kādam jāuzvelk Trīra krekls, jāiet Baha ērģeļu skolā, jāapgūst mušiņmakšķerēšana un jāstāsta 1001 nakts stāsti. Feministēm traki patīk klišejiski stāsti tikai mainītām dzimumu lomām, tāpēc Viestura stāsti tiek uztverti kā Šahriāra stāsti upura lomu spēlējošai Šeherezādei , kurai būs lemt, vai stāstnieku balvot vai vārīt raganu zupā.

Širmis

Tas tiešām ir kaut kas: viens raksta blogu savam domubiedru lokam, bet puse valsts ar akadēmiķiem priekšgalā skrien spriest, vai tā ir zinātne, vai māksla un kāpēc viņš abas jauc. Otra puse jau izsaukusi vīrus ādas mēteļos. Kur ejam, tauta?

RV

Manuprāt, ģimenes stabilitātes garants ir gudrs vīrietis, kurš īstajā brīdī pasaka īstos vārdus. Kad pēc 15 gadus laulības dzīves gribēju šķirties, vīrs mierīgi, bet stingri pateica – kad precējāmies, tad devām solījumu būt kopā kā priekos, tā bēdās. Tagad ir bēdas, bet kopā jāpaliek. Man nebija argumentu, vien divi pusaudžu bērni, kuriem nevēlējos atņemt tēvu. Viegli nebija, krīzes sekoja. Bet par spīti visiem Viestura izteikšanās misēkļiem, tieši konsultācija pie viņa kādas mini krīzes brīdī man atvēra acis uz Dzemdes graujošo spēku. Diemžēl nedabūju recepti, kā to savaldīt. Bet vismaz sapratu, kādēļ esmu tāda, kāda esmu Turpinu meklēt gudrās grāmatās padomus. Un jā – pēc 25 gadiem tiešām kļūst vieglāk, pat varētu teikt – viegli. Bērni jau kādu laiku kā aizlidojuši no ligzdas, bet es – negaidu mazbērnus, bet baudu otro jaunību ar caur sirds asinīm iemīlēto pirmo un vienīgo vīru…

Daiga Daize

Es, kā LPB biedrs, neparakstos zem valdes lēmuma. V.Rudzīša rakstā neredzēju aicinājumu uz vardarbību. Provokāciju par šo tēmu redzēju. Turklāt retoriska jautājuma, ne apgalvojuma formā. Katram, saprotams, ir tiesības interpretēt tekstu pēc savas izpratnes, attieksmes, pieredzes, utt. Nosodījums, manuprāt, dzimst no aizvainojuma par to, ka otrs nav rīkojies tā, kā es uzskatu par pareizu, kas vienmēr nes līdzi noteiktas sekas. Tas, ka V.Rudzīša teiktais daudzos ir radījis vilšanos, dusmas un kritiku vēl nenozīmē, ka V.Rudzītim ir “nepareizs” skatījums uz sieviešu un vīriešu attiecībām. Vardarbība vienmēr ir eksistējusi un eksistē ne tikai pāru attiecībās, ne tikai primitīvajās kultūrās. Cīņā par varu tiek izmantoti dažādi līdzekļi. Lai otru ietekmētu, ievainotu, pazemotu ne vienmēr tiek izmantots fizisks spēks. Dažreiz vardarbība notiek daudz smalkākā līmenī (garīgā, emocionālā) – mēģinot graut otra cilvēka brīvo gribu, uzspiest savas pārliecības, vainojot, devalvējot otra vērtības, demonstrējot klaju pārākumu, konkurenci. Es, personīgi, redzēju V.Rudzīša aicinājumu pievērst uzmanību šai, tik ļoti aktuālajai tēmai, aicinot uz dialogu, uz atklātu sarunu.

3373

Nu tā nav, ka Rudzītim nebūtu taisnība

http://calis.delfi.lv/forums/tema/18261517-ka-parstat-kritizet/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18255107-sieviete-un-vinas-loma-gimenee/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18261823-tas-kuram-viri-vislabakie-ko-teiktu-ja-butu-bez-naudas/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18246530-kur-ir-palicis-sekss/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18219142-strideties-ar-sievieti-vai-vajag-un-ka-to-darit/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18271031-atsitiet-man-smadzenes-istaja-vieta/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18274531-viendzimuma-attiecibu-propagandas-aizliegsanu-berniem/
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18258231-ko-var-gribet-sieviete-ap-40/

Rasa

Cik cilvēku, tik viedokļu, mani pārsteidz, kā vienu un to pašu rakstu var uztvert tik dažādos veidos. Katrs to ir izvilcis caur savu skata prizmu, katram, kuram ir kāda sāpē ir jutis sāli rētā ieberam. Laikam grūti ir pieņemt savu problēmu, īpaši, ja kāds uz to norādā caur asociāciju un šķiet, tas padara nevozus, varētu teikt pat agresīvus. Viestur – neticās, ka netīšam ar šo rakstu trāpīji tik tieši un precīzi ja tā ir, tad varētu teikt profesionāla ‘cūcene’ Tev izdevās, atradi katrā, kas lasa, G punktu, tik kā nu kurš guva vai neguva baudu!

Es

Cik es noprotu, ar vardarbiibas statistikas raadiitaajiem muusu valsts ienjem neglaimojoshu vietu ES…un ne jau peec VR rakstiem tas ir noticis…un nedomaaju, ka peec shiem rakstiem paar mums velsies veel lielaaks vardarbiibas vilnis.
Tas ir vnk ” raganu mediibas”, pienjeemumi un demogogjija, argumentu truukums sava naida izskaidroshanai. Neshkjiet ka kaads VR oponents publiskaa telpa pauzhot viedokli “tagad visi ies maajaas un legaali sitiis” apzinaatos savu atbildiibu par sho iespeejamo “riiciibas plaanu”, par sho nepaarprotamo pamudinaajumu. Mani shokee shii absoluutaa nespeeja sajust sevi “telpaa un laikaa”…

 Ansis

Izteiktās domas nav viennozīmīgas, bet noteikti interesantas.
Nav brīnums, ka cilvēkam, kura klientus stipri nosaka pakalpojuma cena un kuri kopumā pieder sabiedrības elitārajai daļai, ir šoks par sabiedrības reakciju kopumā. Cēloņi vardarbībai, kas šobrīd tiek vērsta pret autoru, viņa tiesībām rakstīt, būtu jāmeklē sabiedrībā.
Jautājumi par degošajām galvām, to ienākšanu un ietekmi politikā, politikas spēles likumu deformēšanu ir būtiski. Tiem seko mēģinājums pārtraukt vīriešu- sieviešu lomu modeļa apspriešanu, piedēvējot aicinājumus uz vardarbību pret sievieti.

[..]
Iespējams, ka Rudzīša grāmatas pasaulei ir ne mazāk vajadzīgas kā grāmatas par Poteri. Būtu interesanti, ja pasaulē nopirktu kādus 100 milj. eksemplārus.

Skats no m-alas

Izlasīju V.R. rakstus-gan pirmo, gan pēc tam otro(paskaidrojošo). Izlasīju arī tiem sekojošos dažādu citu cilvēku apcerējumus par šiem rakstiem.
Rudzīša rakstā nekādu aicinājumu uz vardarbību vai tās akceptēšanu nesaskatīju. Varbūt problēma ir tajā,ka raksts uzrakstīts diezgan provokatīvā veidā un stilā, kas ļauj katram lasītājam to interpretēt atbilstoši savām zināšanām, pieredzēm un to ir iespējams lasīt vismaz 2 līmeņos-burtiski uztverot un caur simboliem un arhetipiem. Un ne jau vairums cilvēku ir lasī’juši par arhetipiem, simboliem, to rašanās vēsturi.
V.R. teica Dombura studijā,ka mērķis bija-pacelt šo jautājumu. Tas ir sasniegts,ja mērķis bija šāds. Būtu gan labāk,ja ‘paceltais jautājums” tiktu arī kaut kā vadīts-savādāk pašlaik izskatās kā tāds sajaukts lapseņu pūznis.:) Es domāju,ka mērķis bija arī Rudzīša grāmatu reklāma un tādā gadījumā arī tas ir sasniegts-ažiotāža pa visu valsti!
[..]

Retrograds

Latviešu Prometejs! Tagad tavas aknas knābās feministes ;D kuras savā aprobežotībā kauc, kā Latvijā nav vīriešu un neviens viņas nedrandulē pa īstam. Bet kuram kārtīgam čiekuram tādas skābenes vajadzīgas? Lai tik gaudo uz mēnesi aukstā gultā un kož spilvenā savā bezspēcībā;D Arī loši-vāverlaizītāji ir vajadzīgi, lai tik pērk džipus un pienes visu uz paplātes Dievietei, bet tie, kuri zin mehāniku drillēs par velti, jo Dieviete zin, kurš ir īstais

Inga
[..] Ja mēs prastu paskatīties uz problēmu no malas, nevis te kliedzot kā tā var, kā tā var….var, un kā vel. Acīm redzot sabiedrība pilna ar nedomājošiem cilvēkiem, piekrītu Rudzīša kungam par 100%.
Nebrīnieties, ka nespējat nekko saskatīt tālāk par savu degungalu.
Lasot komentārus, sapratu, ka pilns ar nelaimīgiem cilvēkiem. Saprotot, ka šo cilvēku attiecības ne tuvu nav (pat ne labas) . Un lai cik izglītības, lai cik augsts amats, ja nespēj rast risinājumu ģimenē, tad nekas nelīdzēs un varēsi izpausties tikai šādos komentāros. Lai dzīvotu un sadzīvotu, lai audzinātu bērnus, bez visādām citām gudrībām vajadzīga arī sirds gudrība.

Vaina, kauns un inteliģence      14.12.14.

 

 Marī

Viestura kolēģim Jānim Ozlolam diemžēl ir taisnība. Tas, cik veikli pārpublicējot, sagrozot, vajadzīgo izceļot, nevajadzīgo “aizmirstot”, metās virsū VR ļoti atgādina pavisam neseno kampaņu pret Robertu Ķīli. Kā tik viņš netika saukts, pat par psihiski slimu, un ne jau tāpēc, ka kādam rūpētu viņa veselības stāvoklis, bet tāpēc, ka viņš iedrošinājās sašūpot ērto IZM un RSU šeptmaņu sistēmu. Rādās, ka RSU sasparojusies tirgot mūslaiku ētikas indulgences (pēc kāda pasūtījuma, protams), un Rudzīša paraugprāva tam var būt lielisks sākums.
Starp citu, nemanīju Sīļa, Sedlenieka, Neidera un citu RSU ētiķu gaudas tad, kad Austrumu slimnīca savā twitter kontā publicēja informāciju par pacientes veselības un materiālo stāvokli. Par to uztraucās viens vienīgs ne īpaši ētisks žurnālists, bet ētiķi laikam bija aizņemti ar paraugprāvas gatavošanu.

 Anda Burve-Rozīte

Marī, esmu tādās pašās domās par Jūsu izvirzīto minējumu par ētikas indulgencēm. Jāseko uzmanīgi līdzi, kas notiek (notiks) šajā laukā un jāvēta pētnieciskajai žurnālistikai, ļoti iespējams. Naudas summas grandiozas, ietekmes spēles arī.

Attiecībā uz RSU tas, protams, ne tuvu nav vienīgais pētnieciskās žurnālistikas vērtais jautājums.

Marī

Jā, bet pats interesantākais, protams, ir jautājums par pasūtītāju.
Labu pētniecisko žurnālistu skaits gan diemžēl sarūk ar katru gadu. RSU Komunikāciju fakultāte, šķiet, nav radījusi nevienu pētniecisko žurnālistu, toties pasūtījumdarbiņu izpildītājus štancē pa pārdesmit gadā.

Anda Burve-Rozīte

Tāpēc, ka tāpat kā psihoterapijā, arī izglītībā (un, starp citu, zinātnē tāpat) ir milzīgs skaits biznesmeņu. Augstskolas vada kā kabatas biznesu, ārsta/psihoterapeita praksē strādā kā biznesā, pētniecību un AI pasniegšanas darbu veic kā biznesu.

Tāpēc ētikas tirādes, kas ap VR notiek, ir vienkārši nožēlojamas. Civilizētā sabiedrībā tikai gripas murgos var iztēloties tādu absurdu, kā – ja par ētiku pilnām mutēm runā cilvēki, kuri līdz kaklam ieausti tādā hierarhiskā sistēmā, kas pati liek uzdot ļoti nopietnus jautājumus pa ētiku, likumu. Viņiem acīmredzot nav ne kauna, ne goda. Lai es par viņiem un viņu viszinīgo ”ētiku” nesmietos pilnā kaklā, lai sāk ar ”fronti tēva pagalmā” – sevi. Savu iestādi/uzņēmumu. Tās vadību. Lai iet un uzdod jautājumus. Nostājas pret neētiskām un nelikumīgām lietām, cīnās atklāti pret tām. Bet tur vajag – ak vai! – sirdsapziņu un mugurkaulu. Kā par nelaimi, tās nav ierakstītas nevienā birokrātiskā dokumentā. Neies jau, tā sacīt, ar silto vietiņu un aldziņu riskēt.

Gladiola

Atzīšos, ka mani ļoti aizķēra šī bloga ieraksts. VR noformulēja to, kas mani grauž jau kādu laiku, bet ko es pati nespēju līdz galam apzināties, ja man nebūtu pateikts priekšā. Par sevi kā varmāku. Un tam ne vienmēr ir sakars ar sišanu. Tas kaut kā ir saistīts ar bērniem, sākot no tā vecuma, kad viņi spēj noformulēt tādas patiesības par tevi pašu, ka gribas to smurguli zemē iedzīt aiz dusmām par to, ko viņš saka un apziņas, ka viņa teiktais ir taisnība. Šī grūti apspiežamā vēlēšanās kontrolēt, apspiest, pakļaut to knēveli, lai viņš beidz man sevi rādīt spogulī, jo negribu redzēt to, ar ko nemāku tikt galā.
Apzināties sevi kā varmāku ir bezgala smagi. Pat ja nesit un nekliedz, tie sitieni sakrājas iekšā, kā jau Viesturs iepriekš teica, un ko tad? Bet arī ja tiem ļauj izlauzties, tad atvieglojumu tas nesniedz. Jo tas ir tas pats, kas sist patiesību. Ko ar to var parādīt? Tikai to, ka pats esi muļķis.
Ģimenē jau ne tikai vīrs un sieva mēdz būt konfliktējošas puses. Arī vecāki/bērni. Tagad, kad paskatos uz savu dzīvi kopumā, man šķiet, ka tikko es biju iemācījusies daudz maz ar dzīvi tikt galā, tā uzradās bērni, kas man parādīja, ka patiesībā neko nemāku, un atkal viss jāsāk no nulles. Bāc, puse dzīves jau pagājusi, bet es joprojām stāvu pie nulles?!
Nu un ja tā anonīmi, tad es esmu varmāka. Pret bērniem, kad pagurstu no kaku mazgāšanas un siekalu slaucīšanas, no delverībām un nepaklausības. Pret vīru arī. Pagurstu no dēla greizirdïbas uz vīru un otrādi. Nav nemaz tik forši būt vienīgajai sievietei ģimenē. Un man ir šausmīgs kauns. Tikai ko darīt, nezinu. Neticu, ka arhetipi un mitoloģija to var izskaidrot.
Man liekas, šajā blogā un tajā “skandalozajā”, ir pateikts viens un tas pats, tikai te plašāk, bet te protams, nav uz ko pavilkties skandalēt gribētājiem. Nu un kas? Tas noder tiem, kam ir kāda kripata spriestspējas.
Un par to sertifikātu, ai, nu štrunts, tāpat tas sertifikāts nav neko vērts.
p.s. Man patika Sestdinas intervijā VR definētais dalījums par sevi kā psihoterapeitu un sevi kā pētnieku. Man šķiet, pret psihoterapeitu man tāda atturīga nostāja, bet pētnieks gan man ir palīdzējis.

Inga

Pievienojos meitenēm, visgrūtāk savaldīt ir sevi. Pēc vidējā latvieša apzīmējuma es esmu vardarbīga un nevis mans vīrs. Vīrs šajā ziņā ir bijis tas, kas provocē. Vienmēr esmu brīnījusies kāds spēks manī parādās, cik liela un vienlīdz stipra tad esmu, kad liekas , ka aizskarta mana pašcieņa, lepnums. Es nevaru pat aprakstīt to emciju vilni, kas tad pārņem, kad nespēj kā Kristus pagriezt otru vaigu, bet dodies skaidroties. Ir lūzuši slēdži, lietussargi, lejkannas, gaļas dēlīši… esmu bijusi ļoti impulsīva… bet dzīve iet uz priekšu , viss norimst. Cilvēks pieaug, nobriest un nomierinās, var pat teikt kļūst pazemīgāks. Bet visiem, kas sašutuši par Viesturu iesaku palasīt Ajūrvēdu macību, tur viss ir vienkārši. Un viss notiek.

Baiba

[..] vai pēc gadsimtiem pastāvējušās soda sistēmas bērnu audzināšanā, ir izdomāta efektīva pozitīvas disciplinēšanas sistēma, kas strādātu? Esmu novērojusi, ka liela daļa no teorētiskajiem padomiem, ko sniedz dažādi speciālisti, dzīvē nedod rezultātu. Pārfrāzējot, VR, vai ir sistēma, kas bez soda/negatīvu rīcības seku parādīšanas (ko es pati saucu par šantāžu) bērnam, disciplinē viņu. Vai ir kas efektīvs izdomāts? Mani baigi satrauc jautājums, kā nevardarbīgi no bērniem izaudzināt jaukus Vīriešus un Sievietes? Šis jautājums nodarbina manu prātu pastāvīgi.

Audzinot bērnus bez vardarbības (visām tas izpausmēm), ir jāpieliek milzīgi daudz pūļu, lai rastu inovatīvus situāciju risinājumus uzreiz un daudz, jo ne visas idejas nostrādā. Tas ir ļoti nogurdinoši, ja pretī nav jēriņš, kas iet pavadā, bet personība, kas pati domā, spriež, argumentē un pretojas manis uzspiestajai sagaidāmajai rīcībai. Esmu nonākusi pie secinājumiem, ka sadzīvē vardarbība pret bērniem lielā mērā izpaužas, uzspiežot bērnam savu “agendu”. Kad lieku viņiem sekot maniem plāniem, jūtos kā varmāka, bet, ja padodos bērnu interesēm, tad jūtos kā upuris :), jo upurēju savu “agendu”, intereses. Tad domāju, kas ir labāk? Sarūgtināta, jo sevī vīlusies vai dusmīga mamma? Nezinu. Vakaros bieži bezspēkā iekrītu gultā

Spēku man dod vīrs un tas, ka redzu, ka mana “ņemšanās” ar risinājumiem, runāšanu, piekāpšanos/nepiekāpšanos, bet, galvenokārt, atvērtība un nolaišanās līdz bērnu līmenim, ir devusi pozitīvu rezultātu, ko redzu vecākajos bērnos.
Tomēr man joprojām nav atbildes, kuras manas rīcības ir bijušas tās, kuru rezultātā viņi izauguši par “cilvēkiem”. Šķiet visu esmu darījusi intuitīvi un atkarībā no situācijas, pielietojot uzkrātās zināšanas.
Gribu pateikt lielu paldies, VR, par rakstiem/blogiem/grāmatām. Domāju, ka daudzus viņa grāmatas atturējušas no cilpām, “braucēja”, “gājēja” sajūtu piemešanās, čemodānu krāmēšanas un histērijām. No strupceļa. No šķiršanās.

Modernās aktualitātes monogāmijā – 1.02.15.

 

Zane

Īstenībā, tik nopietna pieeja laulībai un vispār dzīvei (pat ja tā tāda ir) var tikai atbaidīt, jo es kā indivīds uzreiz sev uzdodu jautājumu – vai es uz kaut kādu tādu “pareizu” pieeju laulībai vispār esmu spējīga, un uz tādu attīstībā vedošu dzīvi. Man tas rada kaut kādus mazvērtības kompleksus, liekot domāt, ka kaut kas nu tik atbildīgs man nav pa spēkam. Man šķiet, ka labāk būtu tomēr tām lietām pieiet no skatpunkta “risināsim, ka problēmas, ja tādas radīsies”, bet līdz tam dzīvot un “gāzt” bez baigās domāšanas – vai es tagad eju pareizā attīstības ceļa virzienā un vai mani vada pareizā motivācija. Vai tad precoties domā par kaut kādu tur prātīgu savienību nākotnes bērnu un pašu miera ligzdas radīšanu. Šitā var tikai atbaidīt no tā pasākuma. Sanāk kā precēties ar “partiju”, pret kuru jau no pirmās dienas ir gūzma pienākumu un pareizo attieksmju.
Bet citādi, nu jā.

Protams, var “gāzt”arī vislaik pa apli, bet ar dažām niansēm arī aplis var pāraugt spirālē, man liekas.

Dace

[..] Bet par monogāmo ģimeni es teiktu tā, ka man ir daudz lietu, kas man konservatīvās baznīcas vidē nepatīk (esmu jau par to aizrakstījusies), bet laulības baznīcā ar solījumu ir kaut kas tāds, kas man patīk. [..]

[34] Šis raksts kalpoja par ieganstu (cēloņi tam citi) agresīvai kampaņai publiskajā vidē, kuras rezultātā feministiskas aprindas kopā ar pagaidām vārdā nesauktu spēku, kurš finansēja šo kampaņu, piespieda Latvijas Psihoterapeitu biedrību izslēgt mani no savām rindām un anulēt man sevis izdotu sertifikātu. Oriģinālais raksta teksts kopā ar visiem vairāk kā 500 komentāriem joprojām izvietots mājaslapā – http://www.viestursrudzitis.lv/vai-ir-izgudrots-kas-labaks-par-vardarbibu/ Tālākajā tekstā šeit izdarīti daži labojumi un papildinājumi.

[35] Es arī gaidu. Taču tādas sievietes, kas saceļas, jau ir, daudzas. Laikam mēs gaidām, ka tas atkal būs mainstrīms, ka tas būš forši, modē, topā.

 

 

 

 

 

 

Publicēts: 14.08.2017
Komentāru skaits: 0