Skatīt komentārus

Šodien mums ir četrpadsmitā lekcija šajā nosacītajā mācību gadā un noslēdzošā. Par simbolisku tēmu, proti, – nāvi un Nāves pārdzīvojumu[1], precīzāk. Jo pati nāve jau ir tāds diezgan neinteresants notikums. Vienkārši, ķermenis izbeidzas un cilvēks nomirst. Bet cilvēka Nāves notikums, tas gan ir ļoti interesants un ļoti sarežģīts. Ar to mēs galvenokārt nodarbosimies.

Šī lekcija ir pēdējā arī šim centram šajās telpās. Es saprotu, Edijam ir plāni nākotnē pārvākties kaut kur. Kur, vēl nav zināms. Ja mēs rudenī turpināsim, tad droši vien ne šeit. Tā, ka – variet arī pie viena iekšēji atvadīties no šīm viesmīlīgajām telpām!

Publika: Tēma tāda simboliska.

Protams! Atgādinu, ka tur ir grāmatas vēl palikušas, varat tās iegādāties, dariet to, man būs mazāk jāstiepj… Šī lekcija atkal tiek ierakstīta, tehnika ir apgūta, atkosta, tā ka man būs pamatīgs darbs atkal, lai visu dabūtu tekstā. Bet tas man pašam arī kaut kā atmaksājas, sevī. Un jūtu, ka cilvēkiem arī interesanti…

Publika: tāpēc jau viņi laikam vairāk nenāk[2]… (smiekli)

Tas man nepatiktu, ja tā tas būtu. Bet tie, kas nāk, jūs jau saprotiet un ziniet, ka tas, kas te notiek, tas ir ar citu pievienoto vērtību. Jo to jau visu aprakstīt nevar, kas šeit notiek. Ne tikai kādus vārdus mēs izsakām, bet kas to izsaka un kā to izsaka, kas notiek šajās lomās un tamlīdzīgi[3].

Kāds laikam ir pirmo reizi… tātad noteikumi ir tādi, ka mani pārtraukt var jebkurā brīdī. Komentēt, vai jautāt…

+++

Ja mēs sākam domāt par Nāvi, tad mēs diezgan ātri saprotam to, ka no viena viedokļa – Nāves[4] nav. Tāpēc, ka savus tuviniekus un radiniekus un draugus un citus cilvēkus, kas ir miruši un kurus mēs atceramies, par viņiem šīs te atmiņas nav mirušas. Ar vārdu sakot, tas cilvēks mūsu atmiņā dzīvo. Un ja šis cilvēks ir bijis tāds nozīmīgs un jaudīgs, tad ļoti bieži atmiņas ne tikai ģimenēs saglabājas daudzas paaudzes, bet mēdz būt, ka viņas arī sabiedrībā turpinās. Mēs zinām, ir nācijai un pasaulei svarīgi cilvēki, kuri droši vien nekad netiks aizmirsti. Un kuri nosacīti dzīvo mūžīgi. Ar šiem cilvēkiem mēs varam arī kaut kādus iekšējus dialogus veidot. Tas arī ļoti bieži notiek – mēs iekšēji sarunājamies ar saviem mirušajiem vectētiņiem vai vecmāmiņām vai citiem cilvēkiem.

Ir arī tāds fenomens kā sapņi. Bieži vien mirušos redzam sapnī. Viņi tad neizskatās miruši, ar viņiem kaut kas notiek, mēs iesaistāmies sarunās vai kādās akcijās. Atkal tāds nemirstības simptoms. Un reizēm ir tā, ka attiecības ar šiem mirušajiem ir svarīgākas nekā attiecības ar dzīvajiem. Mēs redzam, ka cilvēks ir piešķīris lielāku nozīmi – nevis apzināti, bet kaut kā tā notiek, ka lielāka nozīme ir viņa attiecībām ar mirušajiem nekā ar dzīvajiem[5]. Tipiskais gadījums ir māte un mirušais bērns. Aizņemtība ar attiecībām ar mirušo bērnu bieži vien neļauj mātei būt attiecībās ar dzīvajiem bērniem. Vai ar citiem dzīvajiem radiniekiem. Dzimtaskokā ir pamanāms, kas notiek, ja māte ir skatījusies kā āliņģī uz mirušo. Jeb kā grieķu dieviete Dēmetra, auglības dieviete, kad viņas vienīgā meita Persefone tika aizvesta uz Aida valstību, viņa aizmirsa par saviem pienākumiem nodrošināt auglību zemei. Viss nokalta, viss iznīka, bet Dēmetra sēdēja pie savas akas un skatījās Zemes centra virzienā. Kur ir palikusi viņas meita?

Tas arī uzskatāmi rāda Nāves notikuma ietekmi. Un Nāves notikuma ārkārtīgo konkurētspēju. Mums, tautai ar kapusvētku kultūru, protams, ir saprotami tas, kas Evanģēlijos, teiksim, Marka evaņģēlijā piektā nodaļa ir par to vīru, kas dzīvo kapsētā. Un kad Jēzus iet garām un viņam ar vīru izveidojas saruna, tad sanāk, ka viņš ir kapsētā jo apsēsts ar dēmoniem. Jēzus izdzen dēmonus, sadzen tos cūkās, cūkas ieskrien jūrā un vīrs var dzīvot ārpus kapsētas. Tāds notikums, kurš saista šo Nāves pārdzīvojumu ar to, ko sauc par dēmonu pasauli. Protams, ir arī latviskais dēmonu nosaukums – velis jeb veļi. Bet tie īsti nav dēmoni[6]. Tie ir kaut kas, kas tiek uzskatīti par tādiem kā mirušo gariem. Kultūra, tradīcija ir tāda, ka šiem veļiem jāpievērš uzmanība, ar viņiem jākomunicē, viņi jāpabaro. Lai viņi liktos mierā. Ja par viņiem neinteresējas, tad viņi neliekas mierā, tad viņi dzīvus palikušos vajā un moka.

Tālāk – ārkārtēji īpatnējs fenomens ir pašnāvības. Cilvēks labprātīgi izvēlas nedzīvot, bet nomirt. Tā ir darbība, kura parāda cilvēka priekšstatu, ka dzīve ir neizturamāka kā nāve. Jeb dzīve ir kaut kas tāds, ko viņš neizvēlas, bet viņš izvēlas to, kas ir nāvē. Kaut kāds nāves magnētisms, izvēle par labu nāvei. Tas ir ārkārtīgi mulsinoši, jo ir pretēji tam, ko sauc par indivīda veselo saprātu. Un mulsinoši ir arī, ja padomā par statistiku. Kāpēc lietuvieši ir tā tauta Eiropā, kas vislabprātāk mīl izdarīt pašnāvības? Tieši lietuvieši. Lietuviešiem tas rādītājs laikam 28 uz 100 000 pašnāvnieku gadā. Mums, Latvijā – 16. Igaunijā – 13. Krievijā bij 18 un Polijā laikam 16[7]. Te ir kaut kādas nacionālas atšķirības. Izrādās, brāļu tauta, kas vienā pusē, un kas divreiz biežāk taisa pašnāvības nekā brāļu tauta otrā pusē. Var teikt tā – saikne ar mirušo pasauli mums veidojas arī caur turieni. Ir tādi fenomeni, kas mums uzdod daudz jautājumus par Nāvi.

Ārkārtīgi interesants fenomens, par ko es dažreiz esmu ierunājies – nāvei tuvās pieredzes (NTP). Kaut kas tāds, kas notiek ar cilvēkiem klīniskajā nāvē un kas ļauj izveidot hipotēzi par ārpusķermeņa apziņu[8]. Šis termins ir arī šīs lekcijas virsrakstā. Hipotēze ir par to, ka apziņa, iespējams, nemājo nervu sistēmā vai smadzenēs un ka mūsu smadzenes nav kā datora dzelži, kuriem uzinstalē virsū programmu un tad, kad tie dzelži nestrādā, tad programma arī nestrādā. Izbeidzas elektrība un programma nestrādā. Izrādās, ka klīniskajā nāvē, tad, kad smadzenes nestrādā, – kaut kāda smadzeņu darbība tomēr notiek. Un NTP ir zinātnisks fakts. Ir pētījumi, ka laikam 16 procenti no cilvēkiem, kas ir pieredzējuši klīnisko nāvi, piedzīvo arī NTP. Van Lommela grāmatā ir NTP simptomu saraksts un tabula, cik bieži kurš no tiem izpaužas. Tipiskas lietas, kā tuneļa sajūta, jeb spoža gaisma. Laika saspiešanās – cilvēki stāsta, ka viņi vienā sekundē izdzīvojuši visu dzīvi. Jeb, teiksim, arī tādas lietas kā sevis ieraudzīšana no malas. Piemērām, spēja redzēt, kā reanimatologi mēģina “uzpumpēt” klīniskajā nāvē esošā novērotāja ķermeni[9]. Tā doma ir tāda – kā tas var būt saistīts ar paša psihi, ja smadzenes ir bez skābekļa, ja viņas nefunkcionē. Iespējams, esksistē kaut kāda ārpusķemeņa apziņa, par kuru mēs neko daudz nezinām. Bet mēs izveidojam hipotēzi un varam par to sākt domāt, darīsim to arī šeit. Varbūt gribas kaut ko jautāt? (klusums)

Vēl es ievadam gribu pieminēt, ka ir dažādas kultūras, kā cilvēki strādā ar Nāves piedzīvojumu. Latviešu kultūra ar veli, apiešanos ar veļiem, veļu laiku. Kapsētas un svecīšu svētki. Bet ir arī pareizticīgā kultūra. Tur ir runa par četrdesmit dienām, kurās dvēsele, kas atdalījusies no ķermeņa kaut kur meklē vietu. Viņa nav vēl nonākusi galā. Un četrdesmitajā dienā tiek uzskatīts, ka viņa ir nonākusi galā. Un arī rituālu un tradīciju komplekss, kas palīdz ar to darboties.

Bet, protams, daudz detalizētāk nāve un Nāves piedzīvojums ir aplūkots Tibetas Dzīvo un Mirušo grāmatā[10], kura ir diezgan saprotama un lasāma. Ir arī Ēģiptes Mirušo grāmata[11], bet tur ir vieni vienīgi hieroglifi priekš manis, es nespēju izsekot līdzi. Bet Tibetas Dzīvo un Mirušo grāmata ir diezgan… nē, nu varbūt tas nav gluži tā kā anekdotes lasīt, bet tā doma tur ļoti skaidra. Nevis četrdesmit, bet četrdesmit deviņās laikam dienās dvēsele iziet cauri kaut kādiem pārbaudījumiem, lai nokļūtu brīvībā. Un tas, kā cilvēks ir sagatavojies šīm četrdesmit deviņām dienām, ievērojami ietekmē kvalitāti, kas ar viņu notiek tajās četrdesmit deviņās dienās. Un kas notiks pēc tam. Arī – kā viņš tiek pavadīts, apstāvēts četrdesmit deviņās dienās. Tur ir rakstīts, kas kurā periodā notiek… es to lasīju pirms kāda gada vai diviem, tā vispārējos vilcienos atceros. Bet detaļas tur arī nav jēgas atcerēties, ir rituāli.

Ir arī grieķiskais veids, kā strādāt ar Nāvi. Un ar to mēs varbūt šodien parotaļāsimies bišķiņ vairāk. Ir mīts par Sīzifu – tas ir viens feins varonis, kas man ļoti patīk. Varbūt te gribas kaut ko jautāt? (klusums)

Es esmu jums jau kaut ko uztaisījis [zīmējums uz grīdas, no auklām].

IMG_20170514_0006_NEW-page-001

[1] Turpmāk par nāvi kā fiziskā ķermeņa dzīves beigām rakstīšu ar mazo burtu – nāve, bet par nāvi kā nāves pārdzīvojumu, ar lielo – Nāve.

 

 

 

 

[2] Uz šo lekciju ieradušies par kādu trešdaļu mazāk dalībnieku, nekā uz lekcijām par sievišķību un vīrišķību.

[3] Visnoderīgāk ir, ja gan piedalās, gan lasa.

 

 

[4] Nav nāves kā dzīves beigu, jo Nāves piedzīvojums ir nevis individuāls, bet ģimenes un dzimtaskoka fenomens, savukārt dzimtaskoks var būt mūžīgs.

 

 

 

 

[5] Daudz esmu strādājis ar Aspazijas dramaturģiju un dzimtaskoku – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/aspazijas-dzimtaskoks/ Tajā spilgti redzama Aspazijas mātes mātes Lavīzes, dzimušas Neibergas, priekšalicīgās nāves 24 gadu vecumā milzu gravitācija. No viņas septiņiem mazbērniem tikai vienam izdodas turpināt dzimtaskoku tālāk par divām paaudzēm.

[6] Seno grieķu izpratnē dēmoni varētu būt tie, kas pārstāv mitoloģijas visnediferencētāko daļu – htonisko periodu – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/I_HAOSS_2008_JULIJS.pdf Tomēr dēmonu klasifikācija varētu būt daudz sarežģītāka un diferencētāka. Cik zinu, ar to nodarbojas Tibetas budistu klosteros.

[7] Diezgan precīzi esmu atcerējies – https://jakubmarian.com/suicide-rates-by-country-in-europe/

[8] Kardiologa Pima van Lommela grāmata un intervija – http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/586593-pats_svarigakais_jautajums_vai_pastav_apzina_vinpus_dzives

 

[10] http://www.delfi.lv/kultura/news/books/sogjals-rinpoce-tibetas-dzivo-un-miruso-gramata.d?id=21059240 un http://www.lietusdarzs.lv/lv/lapa/85/Tibetas_dzivo_un_miruso_gramata

[11] http://www.aliens.lv/m-civil/3393-miruso-gramata

Ideja ir tāda. Te, kur es sēžu, tā ir Nāves zona. Te ir kaut kāda telpa, kur ir vai nu Pēcnāves vai Pirmspiedzimšanas telpa. Ja mēs pieņemtu budistu ideju – ja tur ir Dzīve un šeit ir Nāve, tad šeit lidinās dvēseles. Un viņas kaut kad reinkarnēsies. Viņas atradīs jaunu ķermeni un atkal pāries dzīvot tajā pasaulē. Protams, ka reinkarnācijas ideja nav gruži zinātnisks fakts. Tā ir vairāk ezotēriska, jeb kaut kas tāds, kam mēs ticam vai neticam. Bet es to nepieminu zinātniskā nozīmē, bet vairāk, lai stimulētu pats savu domāšanu. Man ir vajadzīgs šis koncepts. Un es ceru, ka tas arī jūsu domāšanu stimulēs. Kaut kādā ziņā diezgan loģiski tā ideja ieguļas prātā, man viņa der un patīk. Lai gan, protams, tās nav zināšanas, tā ir ticība[12]. Bet ideja ir tāda – šeit ir viena pāreja, kura starp Dzīvi un Nāvi. Vieta, kur Nāve velk iekšā. Kur Nāves telpa pieprasa dvēseles. Nāve ir arī kaut kas tāds, par ko es teicu – māte piesaistās mirušajam bērnam[13], viņa no šīs pozīcijas skatās tā kā akā. Tā, kā Dēmetra skatās akā – kur ir pazudusi mana meita? Protams, ja māte skatās tajā akā, tad sanāk liels bars apkārt, kur tu tur skaties? Kas tur ir? Izstāsti! Un viņa sāk stāstīt – man tur pazuda meita un es viņu… es nevaru no šejienes aiziet prom, jo es pēc viņas sēroju, gaidu. Es viņu nevaru aizmirst. Bet tie, kas sanākuši apkārt, tie līdzpārdzīvo, viņi visi skatās tajā akā. Jo ļoti atkarīgi no Dēmetras. Ja Dēmetra turpinās sērot, tad auglības periods neiestāsies. Lauki nokaltuši, mājlopi apmiruši, ko ēst nav. Viss dabā apstājies. Tāpēc, ka Dēmetra sēro. Un dažas sēras ir tik ietekmīgas, ka iesaista daudzus cilvēkus. Pirmkārt jau ģimeni, bet dažreiz arī lielākus cilvēku pulkus. Dažreiz mēs visi esam ievilkti šajā Nāves pārdzīvojumā.

Šeit es esmu mēģinājis Dzemdi uzzīmēt. Ja es saku, ka Nāvei un Dzemdei ir līdzīgas gravitācijas, tad es domāju šo te principu. Ka Nāves sevī velk iekšā, Dzemde arī. Bet atšķirība ir tā, ka Dzemde ievelk kaut ko sevī un izdod ārā. Dzemdē ienāk sēkla, tur izveidojas bērns, un viņš piedzimst. Bet no šīs [Nāves] puses, acīmredzot, ķermenītis dabū dvēseli. Tāda budisma koncepcija. Mēs redzam šādu arhitektūru.

Publika: tās dvēseles neaptrūksies?… Ja sāk matemātiski rēķināt, tad vajadzēja beigties, pēc dažām formulām šobrīd ir septiņi miljardi… vajadzētu beigties tām dvēselēm…

Grūti pateikt. Es domāju, tur ir īsākas vai garākas rindas. Vai tas ķermenis, vai uz to gara rinda stāv lai piesaistītos? Varbūt ir tā, ka to dvēseļu nav. Tad viņš nevar piedzimt.

Publika: bet vīrieši jau parūpēsies, uztaisīs kariņu un tad…

-          Ka tik tā arī nebūs.

Vēl kaut ko gribas teikt?

Publika: Ego nāve ir nāve iekš dzīves. Ir tādi cilvēki, kurus tautā dēvē par atmodinātiem. Un tad viņi ļoti līdzīgi stāsta tās pieredzes, ka nejūt savu Ego. To varētu definēt kā nāvi iekš dzīves.

Tā nebūs īsti tā Nāve, par kuru es runāju. Nāve ir viens no zaudējuma veidiem. Jeb Nāves pārdzīvojums – viens no zaudējumu veidiem. Ellai Ficdžeraldei bija tāda dziesmiņa – katru reizi, kad es saku – gudbai, es nedaudz mirstu. Var teikt, ka katru reizi, kad es kaut ko zaudēju, tā ir mazā nāve. Bet šeit es mēģinu runāt par lielo Nāvi.

Publika: bet vai tad Ego nāve nav lielā nāve?

Tur būs jāpūlās saprast terminoloģija. Šajās stundās mēs mēģināsim runāt par tādu Nāvi, kad ķermenis tiek ieguldīts kapsētā, bet kaut kas notiek ar dvēseli un kaut kas notiek ar sociumu, ar ģimeni un sabiedrību tad, kad tas notiek. Ja mēs tagad mēģinām skatīties no tās puses kā jūs skatāties, tad te varētu būt tā[14].

IMG_20170514_0006_NEW-page-002

Mēs redzam dažāda lieluma vai intensitātes Dzemdes. Tā doma ir tāda, ka ir kaut kāds musturs… ja novērotājs atrodas šeit, tad uz viņu dažādā veidā tās gravitācijas iedarbojas. Visticamāk, ka uz šo pusi tas gravitācijas vektors neies, uz šito arī neies… Šeit ir vislielākā gravitācija… Šitā arī kaut kā. Ar vārdu sakot, iespējams, ka tas gravitācijas vektors būs kaut kā šādi. Tātad tā Dzemžu struktūra kaut kur mūs ved. Es domāju par vīriešiem… Bet kaut kā arī tās zvaigznes, ja mēs ņemam šo te, viņas arī kaut kā dažāda lieluma, dažādas gravitācijas. Starp viņām ir kaut kādas attiecības. Jo viena lieta, ja tu esi šitāda zvaigznīte, bet otra – ja tu esi šitāda zvaigzne.

Publika: vai tas varētu būt apskatāms dzimtas kontekstā?

 

 

 

 

 

 

[12] Kaut kādā mērā tomēr arī zināšanas. Bet nevis racionālā, apzinātā, prāta un moderno zinātniskuma kritēriju nozīmē. Dziļāko, intuitīvo un mistisko zināšanu nozīmē.

[13] Laikmetos, kad vēl nebija attīstījusies dzemdniecība līdz tam līmenim kā mūsdienās, dzemdībās mira vai tika nedzīvs dzemdēts, iespējams, katrs aptuveni piektais bērns. Iesaku izlasīt šo rakstu – Gunita Zariņa “Demogrāfiskā situācija aizvēsturē un vēsturiskajos laikos” – Latvieši un Latvija, galv. red. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 1. sējums.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[14] Mēģiniet iedomāties 1. zīmējumu kā sānskatu, kurš tagad tiek pagriezts no virsskata puses.

Jā, tas tā varētu būt apskatāms. Jo ir sievietes, kas ļoti grib dzemdēt un ir sievietes, kas ir vai nu aizvērušās vai neatvērušās. Kuras ir sērās. Jeb kuras ir bērna zīdīšanas periodā. Nu tad tā dzemde nav tāda… Skaidrs jau, ka uz to novērotāju šis atstāj kaut kādu ietekmi[15].

IMG_20170514_0006_NEW-page-005

Taisīsim tādu kvadrātisku to Nāvi Tas ir stāsts par Dzemdēm, bet faktiski jau ļoti līdzīgi ir arī ar Nāvēm. Veidojas arī kaut kāda gravitācija… tāda telpa… Šeit ir tāda baigā Nāve. Un šeit ir kaut kāda tāda Nāvīte. Šeit vēl tāda Nāvīte.

Publika: bet Viestur, tur jau tajā iepriekšējā, tur jau aplauziens notiek, jo velk jau it kā tā lielā Dzemde, bet, ja šitādā vektorā iet, apēdīs jau tā tur Dzemde.

Nu jā, no tā ir. Izskatās, ka šito mednieku nedabūs ne šitā ne šitā. Bet viņš neizskries garām šai te.

Publika: kāpēc?

-          nav variantu.

-          tas viss atkarīgs, kad viņš pietuvosies, tas no tā atkarīgs.

-          Bet kritiskais…

-          Kad kvadrātiņu iezīmē kā Nāves simbolu…

Te jau ir tas moments, ka tās gravitācijas var darboties diezgan līdzīgi. Un ka tagad tam novērotājam iznāk šāda te nobīde. Ka viņš trāpa nevis te, bet te…

Publika: bet pie Nāves uzreiz?

-          bet tad labāk izvēlēties Dzemdi, kāpēc tad viņš tā?

-          Kas nosaka to nāves gravitāciju?

 

 

[15] Bet arī novērotājs pats ietekmē – kvantu mehānikas princips, Pims van Lommels savā grāmatā tam veltījis veselu nodaļu.

Tukšums[16].

Publika: vai teiksim – tumšā enerģija…

-          Visumā ir 73%

Mēs visādas koncepcijas varam izveidot, bet priekšstats par Dzemdi kā par dobu orgānu rodas no visiem redzamās sievišķās pievilcības. Ka vīrieši vienkārši nevar paiet garām. Viņus ievelk iekšā[17]. Līdzīgi darbojas arī Nāve. Mēs varam saprast to tā, ka tukšums vai vakuums viņam ir gravitācija. Ja mēs kaut vai velosipēda pumpi izvelkam to virzuli ārā, tad palaižam vaļā, viņš ievelkas atpakaļ.

Publika: Jūs gribiet teikt, ka labāk izvēlēties mazāko ļaunumu? Tad jau labāk to Dzemdi, nekā Nāvi?

Es runāju par vīriešiem. Vīrieši jau neizvēlas, viņus izvēlas[18]. Vīrieši ir pasīvi, jo viņiem nav dzemdes. Jā, arī Nāve, ja tā stiprāka.

Publika: Tur jau visa galaktika var saiet uz to melno caurumu.

-          Dzīvība un nāve ir vienīgā realitāte, kāda vispār pastāv. Tas ir tas tiltiņš. Viss, kas ir bijis, tās ir mūsu fantāzijas, viss, kas būs – mūsu vēlmes. Un arī fantāzijas. Un tad starp šiem diviem arī veidojas tā gravitācija. Starp šiem diviem nogriežņiem. Respektīvi, vienu nogriezni. Diviem punktiem un veido… Dzemde ir Nāvei parādā.

Vīrieši ir spiesti orientēties šajās gravitācijās un sievietes arī, bet – sievietes pašas arī ir gravitācijas un tā ir būtiska priekšrocība[19]. Vīrieši nerada nekādu gravitāciju. Bet sievietes dzemdētspējīgā vecumā ir spējīgas radīt gravitāciju. Tā gravitācija iespaido viņas pašas, iespaido citas sievietes un iespaido vīriešus. Sievietes gravitācija ir iemesls, kādēļ vīrieši sievietes apskauž. Kāpēc vīrieši jūtas mazvērtīgāki par sievietēm. Kustība vienmēr ir uz sievietēm. To mēs uzreiz varam ieraudzīt, ja kādā ballītē ierodamies. Un mēs redzam, uz kuru pusi visi plūst. Tas ļoti vienkārši ieraugāms. Bet nav tā, ka vīrieši ir galīgi bezpalīdzīgi. Vīrieši var kaut ko regulēt. Ja viņš tagad redz, ka viņu tagad velk šajā Nāvē iekšā, un viņš negrib mirt, tad tas, ko viņš var darīt, viņš var mēģināt līdzsvarot šīs te gravitācijas, atvedot Nāvi kaut kur citur. Nu piemērām, nogalinot šito sievietīti mazo. Mazo Dzemdīti.

IMG_20170514_0006_NEW-page-006

 

Publika: nesapratu.

-          Jā, šito es arī gribēju saprast…

-          Vīrietis?

[16] Šeit mums nav laika vairāk par drāmas trīsstūri trīsstūri parunāt. Vislabāk, ja izlasīsiet manu grāmatu “Bendes metiņa un viņas tēvs” – tur ir aprakstīts mehānisms, kā cilvēki pārstrādā zaudējumus, tajā skaitā Nāvi. Viens no zaudējumu pārdzīvojuma sindromiem ir Tukšums, patiesībā pats pirmais un galvenais. Īsāk par drāmas trīsstūri – nesen Rakstos pievienotajam – “Viņu dvēseles kods ir kliedziens”

[17] Dzemde acīmredzot ne-grūtniecību uztver kā zaudējumu, pazemojumu un nodevību.

[18] Tur, kur darbojas šīs gravitācijas, apzinātas izvēles ir maziespējamas.

[19] Protams, ne no visiem viedokļiem.

Vīrietis var tikai nogalināt[20].

Publika: bet ne jau tā fiziski.

Arī fiziski. Izraisīt karu. Un ja viņš šeit izraisīs karu, tad tā gravitācija viņu neaizvilks te. Bet aizvilks te.

Publika: kāpēc nevar pazvanīt tai lielai Dzemdei lai atnāk uz satikšanos. Viņa atnāk un tā Nāve atlaiž.

-          Var uztaisīt tādu aplīti ar tām Dzemdēm un pats tur vidū nostāties. Lai velk uz visām pusēm vienlaicīgi.

-          Tas aplītis ar tām Dzemdēm viņu ātrāk apēdīs. Tā var tuvoties Nāvei ātri.

-          Tas apmērām kā sargtornī…

-          Bet Viestur, kā izpaužas tā Nāves gravitācija. Kā viņa ietekmē vīrieti?[21] Kas ir tā Nāves gravitācija?

Tu nevari nedomāt. Tu nevari nedomāt par mirušo vai miršanas notikumu. Tev būtu jānodarbojas ar biznesu vai kaut ko tādu. Bet nevari tajā visā iedziļināties. Kaut kas cits ir būtiskāks. Pieņemsim, atnāca ziņa, ka draugs ir bijis armijā uz karstajiem punktiem un ir gājis bojā. Bērnības draugs, kopā vienās smiltiņās spēlējušies, viņš tagad ir miris. Mēdz būt. Es nevaru pastrādāt. Dažreiz ir tā, ka nomirst mājdzīvnieks, kaķītis, tas pats notiek, cilvēks nevar koncentrēties, viņu velk šis notikums tā iekšā, ka viņš domā tikai par to kaķīti. Un tas norāda uz to, šis te Nāves pārdzīvojuma smagums – cik tuvs cilvēks vai dzīvnieks vai cits objekts ir bijis tas, kas ir gājis bojā[22]. Jo viņš ir tuvāks, tas Nāves pārdzīvojums ir intensīvāks. Briesmīgāks. Un dažreiz mēs apzināti nezinām to, kas mums ir tuvs un kas nav tuvs.

Publika: tas ir subjektīvs lielums. Vienāda nāve var būt ar dažādiem lielumiem.

Absolūti. Mums katram tāda karte ir iekšā.

Publika: pēc šķiršanās, tā nav Nāve? Vai nomirst vai izšķirās…

Nāve ir viens no zaudējumu veidiem. Un šķiršanās arī ir viens no zaudējumu veidiem. Pārdzīvojums notiek diezgan līdzīgi. Un tāda kā sadzīšana notiek arī diezgan līdzīgi. Bet ja ir šķiršanās, tad nenotiek visa tā mitoloģija, kas ir ar tiem veļiem un apstāvēšanām un reinkarnācijām un tādām lietām. Tāda kultūra nav bijusi vajadzīga visam tam[23]. Viņa nedarbojas tā.

Publika: novērotājs vīrietis, viņam ir Dzemdes un Nāves apkārt. Novērotājai sievietei…

Viņai ir Dzemde[24].

Publika: Viņa orientējas uz savu dzemdi un tas Dzemdes un Nāves pārdzīvojums viņai savādāk izjūtams, kā novērotājam vīrietim?

Jā. Viņa var ietekmēt šo situāciju ar savu Dzemdi.

Publika: Viņa nevar ievilkt savu Dzemdi Nāvē?

Caur Dzemdi Nāvē? Tas varētu būt tā. Teiksim, šī būtne noslēpjas aiz Nāves, tad, visticamāk, tā arī būs[25].

Publika: Kā? Aiz Nāves, nevis Nāve aiz viņas?

Ja mēs redzam šeit tādu būtni, tad tas nozīmē, ka šīs gravitācijas summējas. Bet šī – novērotāja. Viņš no šīs puses skatīsies, tad viņš ieskries Nāvē.

Publika: Varonim ir tik liela tā Dzemdes gravitācija, ka viņš dodas Varoņa nāvē, lai piepildītu?

Jā, jā. Tas ir arī Puškina laiku fenomens. Dueļi. Ļenskis un Jevgeņijs Oņegins… Jevgeņijam divdesmit seši gadi, mazāk – divdesmit četri. Ļenskim astoņpadsmit. Vai septiņpadsmit. Šaujas ar pistolēm[26].

Publika: bet Aleksandrs Matrosovs, tas arī ieskrēja. Viņam tā Dzemde bija Dzimtene…

-          Lielgabals ir falliskais simbols…

To mēs nezinām, tur ir palikusi varbūt arī sava… Tā ir viena no vīriešu idejām – nevis sarīkot kariņu, bet sarīkot savu pašnāvību. Un tas ietekmē, tas uzreiz maina šo aiterisko kārtību. Tur parādās aktīvs punkts.

Publika: tad jau viņi pret karu cīnās tie pašnāvnieki.

-          Kāpēc jādara pašnāvība vīriešiem?

Tāpēc, lai izveidotu gravitāciju.

Publika: tas ir kā pretpols sievišķajai Dzemdei?

Jā. Padomājiet, piemērām, par tādu fenomenu kā pēcnāves vēstules. Ja cilvēks tiešām gribētu nedzīvot šajā dzīvē un pārcelties uz citu pusi, tad viņam ir pofig, kas te notiek. Nekādu vēstuļu nebūtu!

Publika: tātad viņam nav, tad ir tā, kā jūs sakāt?

Nu dažreiz cilvēks… vienkārši viņš nav spējis uzrakstīt. Bet man nupat bija konsultācijā… Cilvēks ir pakāries, neviens nebija kaut ko tādu gaidījis. Un nav nekāds bomžiks vai nabags. Normāls izticis cilvēks… problēmas kā jau visiem, bet nekādā ziņā vairāk, vismaz objektīvi skatoties. Atstājis pēcnāves vēstuli uz 13 lapām… Smalkas instrukcijas, kas ir jādara…

Publika: sivēns…

Pareizi, sivēns[27]. Bet tas nozīmē izmantot Nāvi kā instrumentu, lai kaut ko izmainītu šajā dzīvē. Mums reizēm[28] ir būtiskāka nevis personiskā dzīve, bet kolektīvā dzīve. Es personiski sevi nogalinu, lai manā ģimenē rastos tukšums un lai šis tukšums piespiestu tai ģimenei izpildīt manas vēlmes[29]. Ko, kamēr es esmu dzīvs, neviens neklausās. Visiem ir do lampočki. Tagad, kad es esmu sevi nogalinājis, viņi vairs tās 13 lappuses nespēj ignorēt. Viņi nespēj to uzskatīt par makulatūru. Jo viņiem sapņos rādās…

Publika: labs skaitlis…

-          Novērotajam nav gravitācijas, novērotājs patiesībā ir atkarīgs… būs tas, ko tu esi nozīmējis… vai būs viļņveidīgs? Vai būs balta tāfele, vai būs tas, ko tu esi uzzīmējis… vai tas ir atkarīgs no novērotāja?

Es ar to melno krāsu zīmēju to, ko sauc par balto pūku. Balta pūka atlido pa vējam. Viņa tiešām ir tik pasīva un viņa atlido pa vējam.

Tā, ka šī ārkārtīgi būtiska lieta – Nāves ietekme uz kolektīvo apziņu un bezapziņu[30]. Kāpēc ir svarīgi krist karā? Ja tu esi kritis karā, tad karam bijusi kaut kāda jēga. Un visi jautās – par ko viņš krita?[31] Kāda nozīme viņa nāvei? Bet varbūt tas ir astoņpadsmitgadīgs puika, kurš vispār… viņš neko nav izdomājis. Kas ir svarīgi, kas nav svarīgi? Bet viņš varēja izdarīt šo rīcību. Viņš varēja krist karā. Un līdz ar to – viņa dzīvei nav bijusi liela nozīme, bet viņa Nāvei ir milzīga nozīme.

Publika: Ja būtu viss ar to gravitāciju, priekš kam spermatozoīdam vajag to asti? Priekš kam viņu vajag šaut ar spiedienu ārā? Tur nav tikai gravitācija.

Diez vai tas spiediens ir tas kas tur[32]…

Publika: nē, spiediens nē, bet divi miljoni un vairāk, viņi tur bliež tā ka maz neliekas, ne jau tikai paļaujas uz gravitāciju. Viņi konkurē, jo … līkumu paņemt…

Nu jā… ovulācijas laikā dzemdes kakls izdala gļotainu šķidrumu[33]. Tā ir vide, pa kuru speramatozoīds var pārvietoties. Ja šo gļotu nav, tad viņš nevar pārvietoties. Tās gļotas ir tik staipīgas, ka viņas var no maksts līdz puskājai nokarāties[34].

Publika: un viņš tur var arī izdzīvot ilgāku laiku. Tāpēc ja sievietes var ieņemt bērnu ilgākā periodā…viņš izdzīvo tajās gļotās, kamēr viņš tiks, viņs visu laiku aizsūta dažus pārbaudīt, vai nav ovulācija, viņš saprot, ka nav un viņš gaida. Gaida nākamā partija un atkal…

-          Bet tur jau ir kaut kādas… pārvietojas, tur jau nav tikai gravitācija. (liels troksnis)

Gravitācija ir metafora, saproti? … Tā ir būtiska piebilde. Un par to spermatozoīdu sadarbību, viņi aizsūta dažus izlūkus… pirmie vienmēr iet bojā. Viņi netiek pie tās apaugļošanas. Viņi par agru atskrējuši. Bet ir kaut kāda atgriezeniskā saite, kad nāk atkal nākošais vilnis…

Publika: viņi ir sevi ziedojuši…

Jā, jā viņi kaut kā sadarbojas.

Publika: razvedka bojem

Ir arī… var jūtūbē paskatīties, ir tādas filmiņas par… kā tur bij – fertilizatio, es aizmirsu to nosaukumu. Ja būsiet neatlaidīgi, atradīsiet[35].

Publika: Gravitācija noteikti nav tikai pasīva, ir vīrieši, kas krīt pirmajā dzemdē un pirmajā nāvē savos trīspadsmit vai četrpadsmit gados, bet ir vīrieši, kas nodzīvo līdz saviem tur četrdesmit gadiem izlavierēdami un savus mērķus piepildīdami un tikai pēc kāda laika, kad uzskata par nepieciešamu izvēlas to dzemdi, kurai atstāt savu sēklu.

Jā, jā. Tur ir arī kaut kāda nozīme[36]. Grieķiem ir mīts par Protesilāju. Protesilājs ir tas grieķu karavīrs, kurš pirmais izkāpj uz Trojas zemes no kuģiem. Visi zināja, tas kas pirmais izkāps, tas mirs. Visi to zināja, Protesilājs arī zināja, viņš izkāpa un nomira. Un tur ir interesanta arī tā ģenealoģija[37]. (Mēs nevaram uzlikt projektoru, tev, Edij, nav?… Kastē…ok, nu labi, tad varbūt nē, nav tik svarīgi.) Tāpēc, ka mēs tagad runāsim par Sīzifu, mēs runāsim par Alkestidu. Un Protesilājs ir no tās ģimenes. Ir Alkestida, viņas brāļa dēls ir Protesilājs[38]. Brāļa dēls, tas, kurš pirmais izkāpa. Respektīvi – Alkestidas ģimenē ir stāsts par Nāvi. Un pie Alkestidas senčiem pieder Sīzifs. Tur ir ļoti krāšņs stāsts. Šos vārdus atcerēsieties un manā mājaslapā ieiesiet grieķu mitoloģijas dzimtaskokā varēsiet atrast. Jeb arī pagaidiet kad es atšifrēšu, un tad būs tie vārdi pieminēti un tad jau var uzklikšķināt un atrast.

Publika: jautājums – es apzinos, ka kāds ir nomiris un tad tas mani ietekmē, bet ir jau arī nāves, kuras dzimtā ir bijušas un kuras mēs nezinām. Aborti, vai vecvecmammai nomira… bērniņš mazs un mēs viņu… vai tas arī ietekmē? Šīm nāvēm arī var būt pietiekami spēcīga gravitācija arī pēc vairākām paaudzēm?

Jā, jā. Tur ir tā, ka ja ir miris bērns pirms nākošā bērna dzimšanas, tad šim te nākošajam bērnam ievērojami pastiprinās Varoņa loma. Tātad viņš ir vairāk pienākumam, nekā pats sev, nekā savam Ego. Klasisks piemērs ir Salvadors Dalī. Ja jūs skatāties viņa gleznas, atcerieties, kā viņš ir dzimis. Viņa brālis, vecākais, divu gadu vecumā mira. Viņu arī sauca Salvadors. Satvatore – glābējs. Tas brālis mira 1903. gada 1. augustā. Un Salvadors Dalī, tas, ko mēs pazīstam, ir dzimis 1904. gada vienpadsmitajā vai desmitajā maijā. Tātad – pēc deviņiem mēnešiem un vienpadsmit dienām. Tātad… mēs saprotam, kas tai mātei galvā ir noticies. Viņa ir zaudējusi dēlu un tūlīt pat notiek kaut kas, ka viņa rada nākošo dēlu[39]. To arī Dalī raksta, ka viņš visu dzīvi ir jutis, ka viņš dzīvo kāda cita vietā. Un līdz ar to, tā viņa psihiskā enerģija lielā mērā aiziet uz Personu. Persona, tas ir lomas, kuras mēs izspēlējam[40]. Varoņa loma ir viena no Personas lomām. Tātad tas svarīgais ir nevis dzīvot, bet strādāt. Tas ražīgums, kāds ir Salvadoram Dalī, tas nav prātam aptverams. Kas ir bijis kaut vai viņa muzejā tajā pilsētiņā[41], kā nu viņu sauca, uz austrumiem no Barselonas, kur viņš strādājis teātrī jaunībā par mākslinieku, scenogrāfu, tas teātris ir pārveidots par viņa muzeju. Viss teātris. Noteikti esiet redzējuši, tāda ēka ar olām uz jumta.

dali 176

Ar tādām baltām olām. Trīs stāvi, skatuve, skatītāju zāle un visas tās ložas burtiski piebāztas ar viņa dažādās tehnikās veidotiem darbiem. Ne tikai gleznieciskiem darbiem. Arī dizaina darbiem. Ar kaut kādām instalācijām. Nu kā tik tur nav! Lai to saražotu vienas dzīves laikā, to, kas tur ir, nu , es nezinu, tur jāstrādā no rīta līdz vakaram. Turklāt, jābūt laikam, kad tās idejas radīsies. Mēs saprotam, ka visa pasaule ir pilna ar Dalī. Nu, ka tur nav noteikti ne puse, ko viņš ir saražojis. Tā izvēle viņam ir tāda – vai nu tu strādāsi vai tu nomirsi.

Publika: vai to viņa šizofrēniju arī var norakstīt uz šito?

Nē, šizofrēnija… nē. Trakums tas arī īsti nebija. Bet viņam, to jau viņa gleznās arī var redzēt, viņš cīnās ar impotenci. Atcerēsimies, pagājošoreiz[42] runājām – kad ir impotence? Impotence, tātad milzīgas bailes no Dievietes, no sievietes vai milzīgas bailes no nāves vai no ievilkšanas atpakaļ Dzemdē.

Tātad – ja tās bailes ir nelielas, tad vīrietis var būt hiperseksuāls. Tad viņš iet pa dzīvi un svin seksuālas uzvaras. Un priecājas, ka viņš vēl dzīvs. Ja tās bailes ir lielas, tad parasti… nu tā kā Dali gleznās, ka ir tādi ļengani tie locekļi. Pulksteņi, kas nolijuši zemē… Un skudras viņam ir ļoti mīļš gleznieciskais objekts. Skudras, tas ir ļoti skaidra nāve. Bet viņš jau dzīvoja diezgan ilgi.

Publika: kāpēc skudras – Nāve?

Tur konteksts arī svarīgs. Dalī gleznās bieži vien ir skudras uz kaut kādiem ķermeņiem. Tas nozīmē, viņš ir nomiris un tad tās skudras sāk viņu apstrādāt. Varbūt viņš vēl dzīvs, bet tās skudras jau lodā.

Publika: cik vecs bija brālis, kad nomira?

Divi gadi.

Publika: varbūt viņš visu dzīvi centās būt brālis… Radīja to iedvesmu… Viņš jau nekad nevar ar prātu izdomāt kāds viņam brālis.

Nu jā, bet viņš māti, savu māti, kura neredz viņu… Bet māte ir piesieta tam mirušajam puikam… Skatās šeit, bet … no viena krasta un mazliet Salvadors pienācis no otra krasta… Ko tu redzi, mamma? Mamma redz to mirušo puiku.

Publika: tehnika, kā viņš pievērš sev uzmanību.

Kā viņš viņu izdzīvo. Jo tas noteikums ir tāds. Tu tiksi mātes mīlēts tad, ja tu būsi tā kā mirušais brālis.

Publika: tajā pašā laikā viņs izvēlas tos tēlus, piesaista uzmanību, te esmu es (troksnis).

Nu tas jau arī, ka viņš tās ūsas taisa šitādas [augšupejošas], tas jau arī , ka viņš tā kā zīmē erekciju. Ar ko viņam ir tādas šaubīgas attiecības. Nu, par Salvadoru Dalī var daudz runāt. Neaizmirsīsim, kas viņa sieva.

salvador-dali.jpg!Portrait

[20] Var arī izbeigt kādas Dzemdes vai Dzemžu gravitācijas, padarot tās grūtas – bet tā ir tāda tipiskamaskulīna interpretācija. Ka alfa tēviņš rada bērnu, nevis ka kārtējā Dzemde viņu sevī ievelk. Bet var arī radīt jaunu gravitāciju nogalinot – kādu citu vai sevi.

[21] Skatīt rakstu “Viņu dvēseles kods ir kliedziens”. Varu ieteikt arī grāmatu Кристиаан Л., Харт Ниббиг “Эстетика смерти”, Издательство Ивана Лимбаха, Санкт-Петербург, 2005.

[22] Es mīlu domāt vēl arī tā – mirkli pirms Lielā Sprādziena viss bija kopā, blakus. Un tad viss uzsprāga un attālinājās no visa cita, viss zaudēja to citu un turpina zaudēt. Līdz ar to – zaudējums un sēras par zaudēto kopību. Un līdz ar to arī kosmiska zaudējumu tukšumu karte, kas varētu veidot ko tādu, kā Kosmosa mūziku. Šī karte vai mūzikas partitūra, iespējams, ir tas, ko senie grieķi sauca par Aiteru un kas ir viens no sešiem pasaules pirmelementiem, kas izlido no Haosa, kā atvērtās rīkles, un kuru arī var saukt par dēmonu. Visas cilvēku attiecības veidojas šajā Aiterā, tur ir katru attiecību priekšnosacītība, ko var saukt arī par likteni vai Dievu. Aiteru var ieraudzīt arī pirmajos četros zīmējumos – kā spēku vai gravitāciju lauku, kurā cilvēkam jāorientējas. Un ļoti iespējams, ka Aiters lielā mērā ir tas, ko daudzi ticīgie saprot kā Dievu, tikai izturas pret to kā primitīvi ļaudis – ar ticību un bailēm. Bet tikpat labi var būt, ka viss tiek uztverts ļoti racionāli un saprotami.

[23] Būtu gan vajadzīga – apglabāt mirušu laulību. Kādēļ tāda nav izstrādājusies, nezinu. Vērts par to padomāt, jo nav taču tā, ka laulības šķiršana ir vēsturiski nesens fenomens.

[24] Sievišķā rotaļa – paņemt vienai otru savā Dzemdē, māte, meita

[25] Skatīt 4. zīmējumu.

[26] Skatīt – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/spradziens-trisvieniba/

[27] Laikos, kad pašnāvniekus glabāja ārpus svētītas zemes, kapsētas, tie nevarēja cerēt uz reliģisko rituālu aizsardzību. Domāju, tas bija gana motivējoši, lai neizmantotu pašnāvību kā paņēmienu cīņā par ietekmi dzimtaskokā. Pašnāvībai būtu jābūt aizliegtam paņēmienam, lai gan vēsturiski tā nav bijis.

[28] Vienmēr svarīgāka. Jo mēs esam spiesti dzīvot šajā Aitera gravitāciju laukā un kaut kā tajā airēties. Bet tas nav iespējams, ignorējot Aiteru un ejot pret tā likumiem un gravitācijām. Sludinot individuālismu, Apgaismības ideālus, moderno liberālismu un neredzot dziļākos mūsu esības likumus.

[29] Jeb radītu kaut kādu grūdienu, kas varētu kaut ko izkustināt. Un tas notiek 100% gadījumu.

[30] Visos dzimtaskokos, vairākās paaudzēs ir traģiskas nāves. Turpinās gan aiteriskais fons no Lielā Sprādziena, gan nosacīti modernās ietekmes no Dzemžu un Nāvju saspēlēm. Iespējams, tā izveidojusies kibernētiska sistēma, programma, kā iespējamā van Lommela piesauktā Ārpusķermeņa apziņa.

[31] Pašnāvības Dzemžu/Nāvju attiecību izmaina uz Nāvju pusi. Iespējams, tam ir aiteriska nozīme.

[32] Cīnīšanās ar Dievu vai dieviem, kā arī skaudība uz Dzemdi nosaka, ka vajag visu ieraudzīt “taisni otrādi”. Vēlreiz saku, ka es apšaubu vīriešu dzimumu kā aktīvo. Man liekas, tas ir diezgan aprobežots uzskats.

[33] Dažreiz tā ir ļoti daudz un tad rodas tas, ko krieviski sauc par течка.

[34] Gejiem ir tiesības nereaģēt uz Dzemdes tukšumu – svarīga motivācija izvēlēties homoseksualitāti. Jo tā pasargā arī no Nāves.

[35] Links no Daces

[36] Dažiem veicas un dažu darbības izskatās kā ļoti apzinātas un gribas vadītas, bet tikai tā izskatās. Ja paanalizē dziļāk, parādās arī citi iespaidi.

[37] http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/III_GAISMAS_PILS_RUS_2017_JAN_LATVIESI.indd_.pdf skatīt – O. 9.2. Atreīdi.

[38] Kļūdos, brāļa meitas vīrs. Un Protesilājs ir arī Herakla dvīņubrāļa Īfikla dēls…

[39] Šis ir arī spilgts piemērs tam, kā Erots pārliecinoši sakauj Tanatu vai Dzemdes gravitācija izrādās ievērojami lielāka par Nāves gravitāciju. Tomēr ir daudzi piemēri, kas liecina, ka tas nav pašsaprotami un kad pēc traģiskām Nāvēm grūtniecības neiestājas vai iestājas retāk vai notiek spontāni aborti.

[40] Saskaņā ar K.G.Junga teoriju.

[41] Figuerasā

 
[42] http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/virietis-un-viriskiba/

Gan Dalī, gan Pikaso mīl krievietes… Tad nu šī te slavenā Gala, nu viņa faktiski ir Jeļena. Viņa ir no Kazaņas. Viņai tēvs miris, kad viņai palicis laikam četrpadsmit gadi, viņi ir bijuši četri bērni ģimenē. Un māte fiksi apprecējusies ar kaut kādi ebreju juristu. Bet viņa ir saslimusi ar tuberkulozi un aizsūtīta uz Šveici ārstēties. Deviņsimt sešpadsmitajā gadā. Un visa ģimene ir palikusi tur un viņa, pateicoties tuberkulozei, izglābusies. Viņai ir pirmā laulība ar kaut kādu vai nu homoseksuālu vai pusimpotentu franču dzejnieku, ļoti slavenu… man tā liekas, Pols Valerī. Bet es varu sajaukt. Kurš tā kā arī skaitās, ka viņš no sirreālistiem. Un sirreālisma tāds kā pamatlicējs. Un šajā laulībā ir viena meita. Bet ir viena bilde, kur tas Valerī, ja viņš ir Valerī[43], un tur ir arī jaunais Dalī. Tāds plecīgs un slaids, iznesīgs… un viņam ir kādi divdesmitpieci gadi, un Galai ir trīsdesmit pieci, viņā tā kā čūska skatās uz to puiku. Nu tāda kāre tur ir… Bet Valerī – viss vienalga… Ja es atradīšu to bildi, es viņu pielikšu klāt atšifrējumam – ļoti eleganta bilde. Viņa iekāro to jauno puiku un protams, ka tās attiecības, kas Dalī ir ar Galu un tas ir kā ar Dievieti. Tas ir kā ar Dievieti un Māti un Mūzu. Tas, ka vai Galai tas varēja daudz ko dot… viņa varēja justies pagodināta caur šīm te attiecībām. Tik drausmīga atkarība no vienas sievietes…kā Dalī no Galas… reti gadās redzēt[44].

IMG_0006

Publika: topošais Francijas prezidents Makrons.

Nu jā, arī. Tātad atradis pareizo skolotāju. Kas tevi izaudzina par Francijas prezidentu. Tu to izdarīji?

Publika: pagaidām vēl ne. Vēl laiks.

-          Pie Dalī paliekot, tas viņa radošums, hiperbagātās darba spējas, tie ir viņa ziedojumi Dievietei?

-          Atpirkšanās…

-          Tas bija kaut kur pagājušā lekcijā aiz sievietes stāvēja Dzemde un Nāve un

-          Putekļsūcējs, viņš tajā Nāves telpā. Tad jau sanāk, ka viņa priekšā, nevis aizmugurē.

Tas ultimāts apmērām tāds – fiksi kaut ko uzglezno, vai arī tu mirsi.

Publika: ja viņu ievēlēs par Francijas prezidentu, Francijai kaput. Viņš sāks ziedot.

To es nezinu.

Publika: nē, nu viņš ziedos viņai, visiem būs tai skolotājai jāmaksā…

-          Viņš, kļūstot par prezidentu, būs izdarījis lielāko ziedojumu.

Arī. Bet tur tā – tas tukšums ir arī zaudējums mūsu dzīvē. Tam jau ir baigā nozīme… Ja mēs piedzīvojam zaudējumu, tad mūsos ir tukšums, kurš – ja mēs viņu izturam, ja mēs viņu nepiegružojam ar visādiem sūdiem, ar alkoholu, ar kaut kādiem haotiskiem piedzīvojumiem, dzimumsakariem un tamlīdzīgi, ja mēs vienkārši izturam to tukšumu, tad tas tukšums velk no zemapziņas ārā nākotni. To mēs varam stādīties priekšā arī tā – ja mēs no bibliotēkas izmetam vienu plauktu iztīram, bibliotēkā parādās brīva vieta, tajā vietā mēs varam iegādāties jaunas grāmatas. Ja tukšuma nebūtu, nekādas jaunas grāmatas…

Publika: … būtu spiesti izvēlēties grāmatnīcā tās grāmatas, ar kurām mēs esam ar mieru piepildīt šo plauktu, nevis visas tās, kuras jau ir stāvējušas nez cik gadus ar putekļiem. Izvēlēties.

-          Mēs jau varam izvēlēties arī, ko izmest.

Dažreiz nevar izvēlēties. Kod kurā pirkstā gribi. Žēl.

Publika: ja nu vēl būs aktuāli…

Tad labāk kādam uzdāvināt, labāk kādam zināmam cilvēkam, kas varētu par to interesēties.

Publika: no kura var paprasīt atpakaļ.

Protams, ka šī te bilde nav nobeigta.

Publika: Dēmetra stāv un skatās, kur tu rādīji. Gaida, kad viņai tur izvilks bibliotēku ārā?

Jā, tā var teikt. Kas būs nākotne?

Publika: tad es saprotu, ka tā auglība visai pasaulei velk ārā to bibliotēku.

Jā. Ja Dēmetra ir dieviete, tad viņas problēma ir visu cilvēku problēma. Tas nav vienkārši tukšums kā vārds, tas ir bads. Zemē iestājas bads. Un bads cilvēkiem uzdod jautājumus – kā tu vari izdzīvot? Praktiski, teoloģiski, reliģiski.

Publika: tad sanāk, ka caur to Dēmetras reālo skatīšanos akā, nāvei iestājas tāds kā otrs gravitācijas punkts, kas ir pretējs Dzemdei kā auglības simbolam. Tā Dēmetras skatīšanās uz nāvi, līdzsvaro to Dzemdes nemitīgo auglību.

 

 

 

 

 

 

[43] Nav Valerī, ir Eliārs.

 

 

 

[44] Atkarība, kas no ārpuses izskatās tik forši. Bet atkarība parasti tiek saukta par mīlestību…

Jā, jā[45]. Un būtībā tas Dēmetras kults, kas ir bijis Grieķijā, Eleusīnā, tas saplūst kopā ar Triptolēma kultu. Tur ir tas dabas cikliskums. Rudenī viss nomirst un pavasarī viss var ziedēt. Rudenī iestājas tukšums un nāve, bet pavasarī sākas dzīvība. To arī Zeva lēmums simbolizē. Viņam bija jāpieņem lēmums – ko tagad darīt, Grieķijā bads. Un Zevs pieņēma lēmumu, ka Peresfone pusgadu var palikt pie vīra Aida pazemes valstībā, rudenī viņa turp dodas. Pavasarī viņai jābūt atpakaļ pie mātes. Tas rāda gan dabas cikliskumu un nāves dabiskumu, miršanas dabiskumu, un tas rāda arī sievietes piesaistītību mātei. Mēs pagājušoreiz runājām – kad bija jautājums, vai meita atdalās no mātes? Pa pusei. Pa ziemu viņa var būt pie vīra, bet vasarā viņai jābūt pie mātes.

Publika: kaut kas līdzīgs ar kristietību. Apskaties, ceturtais…

Tur meitene visu laiku tur roku…

Publika, meitene, kas tur roku: jautājums ir tāds – vai mātei nomirstot bērnam, ir nozīme, ka mirušais ir dēls? Kas kādreiz izaugot aizietu uz sievas dzimtu? Vai nomirst meita, kura paliek mātes dzimtā.

Ir nozīme. Bet man nav praksē bijuši tādi gadījumi, ka šis jautājums tiktu pacelts. Līdz ar to es neesmu varējis ar to nodarboties. Bet tā spekulatīvi, teorētiski, – ja mātei nomirst meita, tad nomirst viņas otrā Dzemde. Ja nomirst dēls, tas nav tik svarīgi. Būtībā, viens vīrietis var apsēklot daudzas sievietes. Bet sieviete dzemdēt var vienu bērnu, divus bērnus, dažus bērnus. Dzemdēt ir daudz grūtāk, nekā sēklu sēt. Tāpēc mātei meitas ir vērtīgākas. Lai gan to parasti nevar redzēt, jo ļoti bieži ir tā, ka mātes nevērīgi izturas pret meitām[46].

Publika: vai nav tā, ka mātes ekspektē vairāk no dēliem?

Mana ideja ir tāda – tu esi meitene un ar tevi nekas slikts nevar notikt. Sievietes vienmēr izdzīvo. Es esmu izdzīvojusi un tu izdzīvosi. Es kā māte to drēbi pazīstu. Bet ar dēliem ir daudz daudz daudz knifelīgāk. Varbūt tādēļ, ka tā māte īsti nezin, kas tam dēlam iekšā notiek, tā ir neizpētīta teritorija. Varbūt no tā viedokļa, ka meita var būt svarīga tad, kad tava Dzemde aizvērsies. Bet dēls var būt svarīgs agrāk. Jo kādreiz jau bērni dzima incestuālā ceļā. Dēls ir pašas audzināts vīrietis, no kura tu vari dabūt bērnu.

Publika: kas atsaucās ar kristietību, ar apokalipsi. Apokalipsē taisīja tos zīmogus vaļā. Un tad trešais zīmogs bija mērs pats, pelēkais un aiz viņa uzreiz seko ceturtais, melnais, nāve. Kaut kas te līdzīgs.

+++

… Nu ko, varbūt darīsim tā. Mums vajag Sīzifu, Edij. Iecel kādu par Sīzifu…. Paņem krēslu un noliec kaut kur šeit. Tad mums vajag Sīzifa sievu Meropi…. arī paņem krēslu… pie tā Nāves cauruma.

IMG_20170514_0006_NEW-page-003

Te ir ļoti interesanti. Kas ir Merope? Viņa ir viena no plejādēm[47], viena no Atlanta meitām[48]. Atlants ir tas, kas tur debesu vāku[49]. Ja Atlants atlaistu to vāku, tad mēs visi ietu bojā. Tad debesis uzkristu mums virsū. Atlantam ir sešas vai septiņas meitas, kuras visas apprecas ar dieviem. Kurām visām bērnu tēvi ir olimpiskie dievi. Zevs kādām trijām meitām, Poseidons divām un Arejs vienai. Un septītā meita Merope, kurai tiek Sīzifs. Mēs varam padomāt, ka viņš tāds potenciāls dievs jeb neizdevies dievs. Tāds, kas nav kaut kādus dievu eksāmenus nolicis. Visām māsām ir tikuši riktīgi dievi, bet šitai, vot – Sīzifs. Sīzifs ir tas, kurš vienmēr kaujas ar dieviem, izaicina tos. Viņš nepilda dievu likumus. Acīmredzot, viņš grib būt tāds dievs, kam visi pakļaujas. Bet rezultātā viņš vispār netiek iecelts par dievu. Varētu stāstīt diezgan daudz par Sīzifu, bet tas, ko visi zina, ka pēc nāves Sīzifam bija Aida valstībā jāveļ tas akmens. Uzveļ viņu kalnā ar lielām mokām un tad viņš gāžas atkal lejā. Un tad Sīzifam[50] atkal… Tas ir sods par to, ka viņš ir cīnījies ar dieviem[51].

Stāsts ir tāds. Kad Sīzifs visu to savu trakulīgo un haotisko dzīvi ir nodzīvojis, un kad viņam pienācis laiks mirt, tad viņš to arī dara. Bet viņš piekodina sievai, tu tikai mani neapbērē[52]! Netaisi bēres un nekādus ziedojumus nedod! Nekādus pagodinājumus Sīzifa nāvei un nekādus pagodinājumus dieviem un Aidam! (Sīzifam – Nāc pārcelies uz šito pusi, ka to šauro taciņu!)

Tātad – Sīzifs ir nomiris, bet dievi nav dabūjuši ziedojumus[53]. Viņš nav apbērēts. Nav bijušas bēres, dieviem nav nesti ziedojumi. Jo Sīzifs grib apčakarēt dievus. Viņš ir blēdīgs… tagad mums vajag Peresfoni vēl. Ļoti labi, vīrietis būs Peresfone. Paņem krēslu… noliec šeit.

IMG_20170514_0006_NEW-page-013

Persefone ir dieva Aida sieva un dieva Zeva meita. Un dievietes Dēmetras meita. Viņa tajā Aidā ir uz pusslodzi. Jo pa vasaru jābūt tur – virszemē. Bet tas, ko tagad dara Sīzifs, viņš tev mēģina iestāstīt, lai tu sarunā ar Aidu un Aids lai palaiž Sīzifu atpakaļ, lai Sīzifs varētu izstāstīt savai sievai, ka tie ziedojumi taču ir… (smiekli) Ar vārdu sakot – ja tu nelaidīsi Sīzifu atpakaļ, tas nozīmē, ka Aids nedabūs ziedojumus. Ne ziedojumus, ne cieņu. Un tad Persefone, nez kāda tur politika īsti, viņa pierunā Aidu, vai Aids pats pieņem to lēmumu, bet pēc kāda laika Sīzifs ir atpakaļ. Sīzifs skaitās vienīgais cilvēks[54], kas ir atgriezies no Aida. Un atkal pie savas sievas.

Ko viņš dara? Viņš sarīko pamatīgas dzīres, lai nosvinētu savu atgriešanos. Saaicina nezin ko un visi tur ēd un dzer. Bet, protams, ka tas pievērš Tanata[55] uzmanības. Kas būs Tanats? Daži interpretē, ka tu esi sieviete, daži – ka vīrietis. Ideja tāda, ka tu tagad atnāc pie Sīzifa un tu viņam saki – laiks posties! Tev taču ir jābūt tur! Tu taču zini, ka tu esi uz mazu laiciņu tikai palaists! A viņš sēž pie galda un dropē.

Publika: septīto dienu jau…

Jā. Bet tas stāsts beidzas ar to, ka Tanatam tiek sasietas rokas un viņš tiek aizvests kaut kur tur… Tanats tiek bloķēts, paralizēts. Un tagad Grieķijā neviens nemirst[56]. Ilgu laiku neviens nemirst. Bet Sīzfs tikai dropē. Viņš ir varonis, viņš panācis, ka neviens nemirst, nav bēru.

IMG_20170514_0006_NEW-page-007

Bet kas notiek šeit – ar Persefoni un Aidu? Viņi taču galīgi nabadziņi. Dvēseles neiestājas. Iespējams, ka tas kaut kā ietekmē arī dzimšanu, jo ja šeit nav dvēseles, tad viņas nevar reinkarnēties. Nobloķēja Tanatu un tagad tādās ziepēs iekūlās.

Publika: tā tajā stāstiņā arī bija, ka nedzima?

Tas tur nav minēts, ka nedzima. Bet ir minēts, ka Aids bija ļoti bēdīgs par to, ka viņš nesaņem ziedojumus. Un Zevam ir atkal jāpieņem lēmums un viņš sūta Hermeju. Kas būs Hermejs? … Hermejs[57] ir viens no olimpiskajiem dieviem, no augstākā statusa dieviem, protams, arī Zeva[58] dēls. Tavs uzdevums, ko tev ir devis Zevs, tomēr panākt kārtību, jo no Aida ir ienākušas sūdzības. Tev tas Sīzifs ir jāpaņem aiz rokas un jāaizved tur, kur viņam jābūt.

Tanats: un mani droši vien jāizglābj. (smiekli)

Un tevi jāizglābj. Sāc ar to, ka atsien viņam rokas, un tad divatā paņemiet to Sīzifu un tad ejiet pa to taciņu tur kur vajag. Nu, tagad ir divi spēcīgi vīri…

Publika: viņš tā kā policijā!

Jā. Paņem katrs aiz savas rokas…

Publika: viņš jau nesaprot, ka viņu ved.

Nu tad tāds tas notikums. Bet padalieties ar to, kāda bija sajūta lomās! Un tad ejiet ārā, tālāk.

Publika: Kārtībai jābūt.

Kāda tev bija sajūta būt Hermejam?

Bijušais Hermejs: Laba sajūta.

Tu tā – za delo pravoje.

Bijušais Hermejs: tāda varoša sajūta.

Ok, kas turpina?

Bijušais Tanats: man bija tāda kā vilšanās. Tu esi apveltīts ar kaut kādu spēku vai varu un tevi sasien. Un aizsūta kaut kur. Tas bija viens. Un otrs bija…

Uzvarēja nāvi! Tu esi tā kā Nāve.

Bijušais Tanats: tas kaut kā tā neparādījās, bet bija cita lieta, ka minēja, ka neviens te nenāk, tad varbūt, ka neviens nedzimst. Tas lika padomāt.

Tu sāki justies svarīgs?

Bijušais Tanats: jā tieši šis. Kad izjaukta kaut kāda kārtība. Un ka vairs nenotiek tā, kā vajadzētu notikt.

Bijusī Persefone: sākumā kad šeit apsēdos, bij satraukums. Tad, kad Sīzifs aizgāja pa to taciņu, tad nezinu… pēc tam kad tur visa tā darbība, tad bija tāds tukšums, tāda pamestā sala. Tad, kad veda to Sīzifu atpakaļ, tad – nu tad beidzot kaut kāda kustība tajā virzienā, ko es gaidu.

Paldies, tu vairs neesi Peresfone. Kas turpina.

Bijusī Merope: es varu mēģināt… Vispār man ļoti atgādināja privāto dzīvi… Man gribējās tikt no viņa vaļā. Ko tu man tāds, neīsts.

Atgriezies no tās pasaules…

Bijusī Merope: Varbūt tavā vietā atnāks kāds īsts?

Kā šito sajūtu var saukt?

Bijusī Merope: … bailes.

Tieši tad, kad viņš atgriezās kā mirušais. Nu ja, tā ir diezgan baisa pieredze, iedomājies, esi aprakusi vīru un šis ierodas… ok, paldies. Kā pašam Sīzifam?

Bijušais Sīzifs: es jutos visu laiku vientuļš, tā it kā es atsevišķi, visi tā kā viens. Bet es labi jutos, izņemot to brīdi, kad man atnāca tie divi tēvaiņi, tad man bija tā, ka es savā vietā gribētu ielikt to sievieti (smiekli) Atkal nošmaukt kaut kā… Bet pēc tam kad atpakaļ šeit nonācu, tad bija tāda sajūta – diezgan tāda laba, ka beidzot viss tā kā nostājas savās vietās. Lai arī es to negribēju, bet tie zobratiņi tagad ir pareizi salikušies.

Publika: tipisks vīrietis…

Bijusī Merope: varbūt no manis beidzot dievs sanāks, nākošajā…

Jā varbūt tev tā kā māsām, visām māsām dievi…

Bijusī Merope: bija ļoti liels aizvainojums, ka visām māsām ir… tiešām aizvainojums. Kas es tāda?

[45] Jautājums jau arī – kāpēc auglības dievietei tikai viena meita. Un kādēļ viņa nav spējusi sadzemedēt nez cik bērnus aizvestās Persefones vietā. Kādēļ viņa spējusi to, ko Salvadora Dalī māte – uzvarēt Nāvi ar dzemdēšanu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[46] Tas ir saistīts ar “Spogulīt,s pogulīt…” mehānismu, jeb – pienākumu konkurēt ar citām sievietēm. Tas nav slikts raksturs, bet pienākums, jo vēsturiskajos laikmetos ir bijis svarīgi, ka sievietes tiek strukturētas ar orientēšanos uz vienu – Galveno vai Lielo Māti. Ja problemātiskā situācija visas skatās uz vienu, tad koordinācija notiek dažās sekundēs. Bet konkurence ir tādēļ, ka katru dienu jāizvēl jauna Galvenā, vai tā, uz kuru visas orientēsies.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[47] Vai pleijonēm

[48] Skatīt šīs shēmas labo apakšējo stūri – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/II_Titani_2008.pdf

[49] Debesis kā vīrišķā un tēvišķā simbolizētājas un kā vīrišķības glabātājs – tas, kurš garantē, ka vīrišķās debesis  nenokrīt uz sievišķi mātišķās zemes, kas varētu nozīmēt atgriešanos laikos, kad divi dzimumi nebija vēl radušies. Un viss atkal būtu sievišķs.

[50] Būtiski šai tēmai ir arī jautājums, kuru Albērs Kamī grāmatā „Mīts par Sīzifu” nosauc par vienīgo filozofijas jautājumu, ar kuru vērts nodarboties. Ar pašnāvības jautājumu!

[51] Tātad arhetipiem, ar vēsturiski nostiprinājušos pasaules kārtību, viņš ir gribējis šo veco kārtību mainīt.

[52] Tā ir arī viena no ambīcijas uz dievišķu nemirstību pazīme.

[53] Ir mīta variants, ka „pirmo reizi mirstot”, viņš nenonāk pie Aida, bet savažo Tanatu, kurš viņu pie Aida bija gribējis vest. Un ka Tanatu atbrīvo Arejs un tad Sīzfam jāpārtrauc dzīres un jādodas uz pazemes valstību.

[54] Vienīgais mirušais cilvēks, tātad vienīgais, kurš augšāmcēlies.

[55] Norāde uz I shēmu – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/I_HAOSS_2008_JULIJS.pdf . Tanats ir dēmons, bet jaunāks par Erotu I, kas norāda arī uz to atšķirīgo spēku. Ja cilvēki dzimst vairāk kā mirst, tad Erots I ir stiprāks. Bet abi ir dēmoni, tātad tie, kas spokojas, nāk sapņos un neliek mieru dzīvajiem, ja kaut kas ar miršanu nav bijis pareizi un saskaņā ar dievu kārtību.

[56] Tā Sīzifs atkal parāda savas ambīcijas būt dievam. Un dievs, kas uzvarēja Nāvi, varētu būt bijis populārs un pielūgts starp cilvēkiem, viņš varētu pretendēt uz bagātīgiem ziedojumiem… Bet tāda Nāves uzvarēšana būs bijusi pretrunā ar aiteriskajiem likumiem, tādēļ Sīzifs nevarēja kļūt par dievu.

 

 

 

 

 

 

 

 

[57] Hermeja dzimtā – http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/III_GAISMAS_PILS_RUS_2017_JAN_LATVIESI.indd_.pdf  ir arī Odisejs (skatīt O.12.1. Hermejs) , kurš kopā ar savu mātes tēvu Autoliku un arī pašu Hermeju, kurš tikko piedzimis, jau nozaga Apollonam govis, pretendē uz dižāko grieķu viltnieku lauriem. Zīmīgi, ka ir mīti, kas stāsta, ka nevis Lāerts, bet Sīzifs ir Odiseja tēvs, jo ieradies pie Odiseja mātes tās līgavaiņa izskatā.

[58] Un plejones Majas dēls, tātad Sīzifs ir Hermeja onkulis, mātes māsas vīrs.

Bet tur ir ļoti interesanti paskatīties grieķu dzimtaskokā, kāda ir ģeneoloģija Meropei. Kas no Meropes sanāk. Ļoti krāšņi. Dažas māsas ir tādas, ka nekas nesanāk[59]. Meropei viskrāšņākā ģeneoloģija. No tām pleijādēm trīs māsas visspožākās – Merope, Sterope, no kuras veidojas gan Peloponēsas mitoloģija – Pelops, gan arī Tēbu mitoloģija, tur, kur ir arī Oidips. Tas nāk no Steropes. Un trešā izcilā māsa ir Ēlektra[60], no kuras veidojas trojieši.

Publika: bet tur ir vēl interesanti ar tām plejādēm, ābolus [hesperīdu] Hērakls nevarēja pa taisno dabūt, bet tikai izmantojot to tēvu. Viņš mainījās ar Atlantu… tikai caur tēvu varēja tikt klāt.

Jā, jā tas bija viens no Hērakla varoņdarbiem. Tas, kas ir manis veidotajā dzimtaskokā, ko es esmu sapratis… parasti par grieķu mitoloģiju uzskata, ka svarīgi ir olimpiskie dievi un titāni. Divas tādas būtņu šķiras, nu dažreiz arī tie dēmoni, htoniskie, bet tie ne tik bieži. Bet kad uzzīmē to lielo dzimtaskoku, tad tu saproti, cik milzīga nozīme ir pleijādēm. Tām septiņām māsām. Tik milzīgi tas ir iespaidojis visu ģeneoloģiju, visu to tēlu pēctecību un to loģiku, tieši tās septiņas māsas, Atlanta meitas. Tāpēc tajā dzimtaskokā to es esmu pacēlis kā trešo līniju augšā. Tur ir titāni, olimpiskie dievi un pleijādes. Septiņas pleijādes. Ārkārtīgi svarīgi. Tāpēc arī Sīzifs viņš kā tāds nedievs, negatīvais dievs, patiesībā ieņem ļoti būtisku lomu tajā domāšanā. Jo Sīzifs faktiski ir tas, kas latviešiem ir velis. Jo atgriežas uz Zemes acīmredzot nu ne jau tas dzīvais cilvēks… Mēs varētu teikt tā – Meropei rādās sapņos. Kamēr tu neesi izdarījis ziedojumus, vienalga kam, Aidam, apbērējis vai izdarījis bēru rituālu, tikmēr tas mirušais nāk sapņos. Jeb viņš ne tikai sapņos nāk, viņš var nākt arī halucinācijās. Vai murgos. Psihotiskās epizodēs var nākt šis velis un uzvesties tā, kā viņš uzvedas, un Meropei rodas bailes.

Publika: bet tur jau tas, ka Merope nedara, viņa klausa viņu. Viņa jau neziedo, viņš viņai pasaka, it kā viņa baidās, lai viņš nenāktu atpakaļ, bet tajā paša laikā viņa klausa, ko viņai liek un neko nedara[61].

Miesas ir guldītas kapā, bet kas notiek ar dvēseli un mūsu Nāves pārdzīvojumu, to mēs vēl nezinām. Tas mēdz būt ļoti atgriezenisks. Tas mēdz rādīties.

Publika: kā tanī stāstā izpaužas un kāda ir simboliskā nozīme tam, ka tad, kad Sīzifs ir atgriezies virszemē, tas Tanats tiek bloķēts, tiek bloķēta Nāve. Kas ap to ir? Nu tas velis ir atnācis un neviens vairs nemirst?

Ar to ir domāts, ka ir halucinācijas, murgi un mūžīgas dzīres, nevis cilvēciski – ir jau arī jāstrādā, objektīvām vajadzībām jāpievēršas. Uztvert veļu parādīšanos un veļu dzīres kā objektīvu realitāti nozīmē būt viņā iekšā, nevis dzīvot dzīvi tālāk. Mirušie ir miruši, mēs esam dzīvi, mums pienākums dzīvot tālāk.

Publika: bet tā miršanas bloķēšana… Kas tur pa simboliem?

Es saprotu, ka tādā veidā grieķi parāda, ka Nāvei ir nozīme, pozitīva nozīme. Ka, ja neviens nemirtu, tas nebūtu labi. Bet viņi to pamato – dievi ir neapmierināti. Aids ir neapmierināts, jo viņš nedabū ziedojumus[62]. Tā ir ļoti laba metafora… Kas ir dievi – tie ir arhetipi, kaut kādas mūsu psihes programmas, kurām ir jauda un kuras ņemās. Kuras ir jāpabaro. Un tā dievu sapulce ir, ka arhetipi kaut kā izdiskutē, kam tagad jānotiek. Tad viņi pieņem lēmumu, ka komunikācijas jeb tirdzniecības dievam Hermejam ir pienākums to nokomunicēt.

Publika: tas nav saistīts ar Nāves pieņemšanu? Jo, ja nepieņem Nāvi, tad jau nevar dzīvot.

Jā. Bet vienmēr jau ir tā – pierādi, ka tu pieņem! Un ko nozīmē pierādīt? Nu noliec vismaz svecīti. Vismaz kapus apkop. Piedalies rituālos, kapusvētkos. Jo ir svarīgi – bēres. Vai mācītāju palūdz, lai viņš savas rituālās darbības veic. Tas nozīmē cienīt.

Publika: Igaunijā abortētajiem koks jāstāda.

Bet mums jau arī ir Dvēseļu dārzs. Tur jau arī ir tradīcijas ieviestas. Ne tikai abortētajiem, bet arī nedzīvi dzimušajiem, liekam arī…

Publika: vēl jau ir – līdz 22. nedēļai ir spontānais, no 22. nedēļas – nedzīvs dzimušais… Pēc likumdošanas.

Nu ja. Tā arī ir svarīga attieksme pret Nāvi. Labi, ka tu šo pieminēji. Es biju vienā televīzijas pārraidē ar sievieti, kas pati ir piedzīvojusi, ka viņai piedzimst nedzīvs bērns, ka viņa ir gājusi cauri tiem pārdzīvojumiem. Viņa ir taisījusi mājaslapu Lutera draudzei, kad tā gatavojusi kaut kādu projektu taisni par nedzīvi dzimušajim bērniem. Bet viņa profesionāli, viņai par to naudu maksā un viņa taisa to mājas lapu. Kad viņa to ir gandrīz pabeigusi, viņai pašai piedzimst nedzīvs bērns. Un tad tas viņas darbs jau iegūst personisku nozīmi un jēgu, pilnīgi citu piepildījumu. Jo viņa saprot, sāk ieraudzīt to ceļu, kas viņai tagad ir jāizdara, lai viņa varētu no tā šķīstīties. Tur rituāli ir, kas tev jādara, lai tu varētu atvadīties no nedzīvi dzimušā bērna. Mātei ir ārkārtīgi grūti[63]. Tas pats par sevi nekad nepāriet.

[59] Es runāju par Poseidona sievām Kelaino II un Alkioni II. No pēdējās gan rodas Nikija, Oidipa vecvecmāmiņa.

[60] Te es gan neesmu sevišķi taisnīgs, jo ir arī jau minētā Maja un vēl ar Taigete, no kuras ceļas īpotnēja Spartas kultūra caur Lakedaimonu kā Taigetes dēlu.

 

 

 

 

 

 

 

 

[61] Ir vēl viens radikālāks mīta variants – Sīzifs liek sievai savu līķi neapglabāt, bet nomest tirgus laukumā. Sīzifs tad lūdz Aidu palaist viņu uz virszemi, lai sodītu sievu.

 

 

 

 

 

 

[62] Tanata bloķēšana varētu būt bijis arī veids, kā brīdināt cilvēkus nesapņot par miesīgu nemirstību, tādējādi nepaaugstinot sevi un savas izvēles virs dieviem – arhetipiem, kas gan ir mūžīgi un nemirstīgi.

Publika: nesen bija bildes, kur vecāki mirušu bērniņu vēl ģērbj un liek ratiņos un vēl ir atkārtoti…

Man viena sieviete stāstīja, ka viņai miris bērns un pusgadu pēc tam viņa naktī pieceļas un iet pie gultiņas un mēģina viņu pabarot. Tad satausta, ka tur neviena nav, saprot – viņš taču ir miris. Tā ka – tas velis jau nāk augšā, viņš staigā, ļoti bieži tā cilvēkiem ir. Kaut kā ar ar viņu jāapietas, lai viņš tiktu mierā. Lai Aids nomierinātos, lai Aids viņu pieņemtu un lai velis netraucētu un nereketētu ziedojumus Aidam.

Iesim tālāk. Ir vēl viens cits grieķu mīts, manuprāt, brīnišķīgs. Mīts ir par Admētu[64]. Kas būs Admēts? Ieliec kādu par Admētu… Admēts ir tas, kam ir pienākusi ziņa – tev ir jāmirst. Bet ja tu šausmīgi negribi mirt, tad tu vari kādu pierunāt, lai tas tavā vietā mirst… Tev ir sieva Alkestida. Paskaties, kas būs Alkestida? Paņem krēslu! Tev ir vecāki, tēvs bija Ferēts, māti es aizmirsu kā sauc[65] – kas būs divi vecāki? Paņemiet krēslus un nosēžaties aizmugurē kaut kur…. Dēlam aizmugurē. Sēdi tā, lai tev viena kāja nebūtu dēmonu zonā…

IMG_20170514_0006_NEW-page-008

Tas, ko dara Admēts, – piecelies augšā un paskaties uz saviem vecākiem! – tu viņiem izstāsti, ka tev ir jāmirst, bet nu ir tāda iespēja – gadījumā, ja kāds no jums mirtu tavā vietā[66], tad es varētu nemirt. Varbūt jūs jau dzīvē esiet pietiekami daudz redzējuši un variet mirt sava mīļā dēla vietā un tad tas jautājums tiktu atrisināts. Es varētu dzīvot tālāk ar savu sievu un mums ir arī divi bērni, tie ir jāizaudzina… Vai jūs būtu gatavi mirt dēla vietā?

Uz ko vecāki atbild – nē, neesam gatavi. Mums ir jauki, mums ir forši, mēs gribam dzīvot. Tā ir tava darīšana, ja tev jāmirst, tad tev jāmirst. Katram savs liktenis, ko darīsi. Nomirsi, nomirsi. Bet nu Admēts bēdīgs atgriezies no vecākiem, sieva uz viņu skatās, viņai paliek žēl. Un viņa saka – es miršu tavā vietā. Ja jau vienam ir jāmirst, es esmu gatava mirt par tevi. Un Admēts saka – nu labi, ja tu esi gatava, tad lai tā būtu! (smiekli) Mirsti ar! Tad atlido atkal Tanats… Kurš būs Tanats?… Tu paņem Alkestidu un aizved līdz kapsētai. Kapsēta būs šite kaut kur [dēmonu zonā]. Tanats tagad ir ticis līdz kapsētai ar Alkestidu.

IMG_20170514_0006_NEW-page-010

Bet nu Admēts tur sēž tāds bēdīgs un nezin ko lai iesāk, bet šajā brīdī nez kādas sagadīšanās pēc garām brauc Herakls un viņš izdomā, ka iegriezīsies pie sava vecā drauga Admēta. Varbūt varēs atcerēties vecos laikus, iedzert. Uzlīksmot. Kurš būs Herakls? … Herakls. Nāc sēdies Alkestidas vietā. Herakls, nu, protams, abi priecīgi, sen nav redzējušies, protams, vīns, protams, dziesmas. Bet nu Herakls redz – tas Admēts tāds pustaisīts. Kaut kas nav ar viņu īsti riktīgi. Vārds pa vārdam, protams, Herakls noskaidro – šodien sievu pabērējām. Nu tāpēc es tāds bēdīgs. Herakls, tāds bišķiņ vīnu dabūjis, viņam parādījusies enerģija. Viņš saka, nē – tā to lietu nevar atstāt. Herakls dodas uz kapsētu, izcīna kauju ar Tanatu, pagrūž viņu malā (smiekli), sagrābj Alkestidu un aizved viņu atpakaļ pie Admēta.

Un tad Hērakls dabū krēslu priekš sevis, un tad viņiem dzīres turpinās. Herakls grieķu mitoloģijā parasti tiek tēlots nevis kā kaut kāds baigais gudrinieks, bet fizisks stiprinieks, dzērājs, meitu ģēģeris un izēdājs. Bet kaut kā vienmēr viņam iznāk varoņstāsti, lai kur viņš neparādītos, ieskaitot arī šeit. Atnācis ciemos pie drauga un izglābj viņam sievu. Vai nav forši, ko? Ejam ārā no lomām un padalāmies, kas tur bija tajās lomās.

Bijušais Tanats: Man nekas sevišķs, es vienkārši darīju savu darbu. Bija šausmīgs aizvainojums par Herakla uzvedību.

Ka tevi pagrūda malā.

Bijušais Tanats: bailes no viņa bija, es nevarēju izturēt.

Tu kā Tanats nemaz nejuties tāds visspēcīgs.

Bijušais Tanats: Herakla priekšā nē, es tikai savu darbu darīju.

Herakls?

Bijušais Herakls: es jutos kā tāda kinozvaigzne, Silvestrs Stallone, man ļoti patika.

Glaimoja tavai pašvērtībai… Alkestida?

Bijusī Alkestida: jāsaka, ka man mazliet… es biju vīlusies, jo man vispār patika vīrs, bet tad kad es uzņēmos to… jo sieviete jau vienmēr uzņemas to glābšanas misiju. Tad es domāju, nu labi, bet viņam taču vēl divi bērni jāaudzina un nezin kā tur būs. Bet Herakls tiešām bija varonis. Patiešām, lai ko par viņu teiktu, man viņš bija varonis.

Tu varbūt iemīlējies viņā.

Bijusī Alkestida: jā, varbūt, jā. Es atnācu atpakaļ un viņš man bija arī tuvāk.

Pret vīru kā tu juties tad, kad tu atgriezies?

Bijusī Alkestīda: nu jā, man tas Herakls…

Herakls… (smiekli)

Bijušais Admēts: sākumā tāds… – jāmirst. Tad es sapratu, ka būs glābēja. Tad es sapratu, ka diez vai tas notiksies? Pārsteigums, tā doma bija visu laiku, es izdzīvošu, kaut kas notiksies. Mazliet bij tā jocīgi, ka sieva… tajā pat laikā – jā, es palieku.

Tu tā vīrišķīgi juties?

[63] Man ir bijis jāstrādā arī ar situāciju, kad māte kaut kādā afekta stāvoklī pēc miruša bērna piedzimšanas atbēg mājās un līķīti atstāj dzemdību nodaļā, no kurienes tas, visticamāk nosūtīts sadedzināšanai kopā ar visādām bioloģiskajām atliekām no ķirurģijas nodaļām. Šai mātei sākās dīvains pseidoalkoholisms ar iekulšanos bīstamās situācijās un sevis sodīšanu. Ļoti cieta bērns, kas dzima pēc mirušā.

[64] http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/III_GAISMAS_PILS_RUS_2017_JAN_LATVIESI.indd_.pdf  Grēku plūdi O.4.05. Alkestida

[65] Periklimēna

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

[66] Kā saka Berts Hellingers, traģiska nāve ģimenē bieži tiek izdzīvota ar fantāzijas – es gribu mirt tavā vietā – palīdzību. Bērni nereti grib mirt, lai vecāki varētu augšām celties. Šajā mītā ir otrāda situācija – jautājums, vai vecāki ir gatavi mirt par bērniem?

Bijušais Admēts: tādā ziņā nē. Drīzāk biju kā kaut kāds gļēvulis[67], vai kaut kas tāds.

Vai Hērakls kaut ko mainīja tavai vīrišķības sajūtai?

Bijušais Admēts: nu jā… viss ir atpakaļ… neviens nav miris.

Herakls tevi izglāba no kastrācijas.

Bijušais Admēts: iespējams, jā. No kaut kādas vīrišķības zaudēšanas.

Bijusī Periklimēne: Es varēju paskatīties uz savu dēlu. Pārsteidzoši priekš manis, ka es negribēju mirt viņa vietā. Ka jāsaņemas un ka es droši vien saņemšos, ja tā būs jādara. Sanāk, ka atņemtu sievai iespēju nomirt vīra vietā. Bet tad vīrs… mums tur nekāda darīšana nav tur… pārliecināja, ka mums ir citas darīšanas. Bet pārsteidza, ka man negribējās mirt…

Publika: Jā, man ar likās, ka viens no vecākiem tas būs.

Tētis Ferēts?

Bijušais Ferēts: Mums ar mammu bij smukas dzīres, forši viss notiek un tad viens no dēliem kaut kā negodinot savus vecākus paziņo, ka klausies, nu. Varbūt vari nomirt manā vietā? Tu taču pats esi sastrādājis tur kaut kādas lietas un neesi pietiekoši ziedojis visiem dieviem… nu tāda nekaunība. Tāda vecāku necieņa. Bet mēs turpinājām dzīrot. Viss notika labi.

Ko gribas par šito teikt?

Publika: (ilgi klusē) Visi laikam ļoti bijās no tās nāves. Ja viņi to Tanatu vot šitā te… Tur sasien, tur nobīda malā. Tā kā, lai nav tik ļoti…

Tā ir svarīga lieta, jo Tanats ģeneoloģiski ir jaunāks par Erotu I, līdz ar to – viņš ir tāds nespēcīgāks. Erots I vienmēr vinnēs. Tas, ko Freids arī pamanīja – cīņu starp Tanatu un Erotu I , ka Tanats nav visspēcīgs. Tanatu var kaut kādā veidā bloķēt. Un vēl – tas, ko mēs pieminējām pagājušoreiz – šī te Tanata un Erota I cīņa un viņu attiecības ir ļoti līdzīgas ar vīriešu attiecībām ar Laimīgo un Nelaimīgo Dievieti. Nelaimīgā Dieviete ir kā Tanats un Laimīgā – kā Erots I.

Publika: man vēl likās, ka Jēzus māte arī palaida savu dēlu… negāja viņa vietā… neuzvedās kaut kā… neglāba.

-          Viņai nebij iespējas. Ja viņai būtu iespējas, tad…

-          Viņa jau līdzi vilkās…

Līdzi vilkās, jā.

Publika: latviešu folklorā velns nespēlē to Tanata lomu? Kurš tiek apmuļķots un kurš arī tā kā velk…

[67] Alkestidas stāsts ietekmē dzimatskokā esošo Admētu tā, ka tas jūtas vīrišķīgi pazemots. Un, pasvītrosim, tā nav Admēta personiskā vaina vai stāsts. Alkestidas stāsts sākas citur, par to tālāk.

Jāpadomā. Varbūt[68].

Publika: latviešiem jau Nāve ierodas…

-          Nu, bet starpnieks. Tanats jau arī starpnieks.

-          Jods, tas vairāk… dēmoniskie un dabiskie

Bet kā bija „Spēlēju dancoju”, Raiņa? Kas tur bij, tur taču arī kaut kāds jods ieradās pakaļ pēc …

Publika: pēc trīs asins lāsēm… Bet tas ir vēlāks, Raiņa uzslāņojums, tas nav tas, kas ir bijis folklorā[69].

Bet tur savā ziņā arī šis stāsts, par Alkestidu. Līgava mirst, bet nevis līgavainis glābj, bet glābj spēlmanis, tāpat kā Herakls.

Publika: Tots, jā.

-          Šinī gadījumā nesanāk, ka vecāki atsakās glābt

-          Pienākums… (grūti sadzirdēt)

Rainim jau arī tas… līgava bija Zane, nē ne Zane… Lelde, Lelde, pareizi. Un līgavainis? Jocīgi, es pirms dažiem mēnešiem pārlasīju un esmu jau aizmirsis.

Publika: Ja jau par Nāvi, tad Rainim labāk ir  „Zelta zirgā”, viņš vairāk par to tukšumu…

Nu, „Zelta zirgs” ir īpašs[70]…

Publika: tur ir Melnā māte.

Neaizmirsīsim, ka Rainis ir dzimis pēc diviem mirušiem puikām, brāļiem. Un „Zelta zirgā” viņi augšāmceļas[71] kā vecākie brāļi, sliktie. Biernam un Lipstam mirušie brāļi ir prototipi. Tie ir Rainim atņēmuši silto mammu. Tādēļ, ka viņi ir miruši, tādēļ Raiņa mamma ir pārvērtusies par Saulcerīti. Šajā Stikla kalnā, ne dzīva ne mirusi. Skaidrs, ka tam puikam jādara viss, lai mammu kaut kā sev dabūtu. Tad tie ir tie pārdzīvojumi. Tur mēs varam arī redzēt… Raini uzskata, ka viņš ir tāds vārgulis, tāds lūzeris, nu nekas viņam tajā dzīvē lāgā nesanāk, tikai skribelē kaut kādas peršiņas. Tā mēs varam domāt, ja mēs redzam tikai aisberga redzamo daļu un neredzam to milzīgo cīņu, ko viņš izcīnīja, lai neiekristu Nāvē. Jo skaidrs, ka viņa māte kā Saulcerīte jau skatījās tai Nāvei pakaļ. Viņam bija jārada dzīvība, pie kam – normālā dzīvības radīšana ir radīt bērnus. Bet viņš to nevarēja izdarīt. Viņš nevarēja radīt bērnus.

Publika: … vecāko māsu arī … māsa arī bij tur kā…

Vecākā māsa viņam bija tā kā mamma.

Publika: jo viņam taču visu laiku konflikts ar to māsu bija[72].

Vecākā māsa man tā liekas, bija 14 gadus vecāka. Es varu sajaukt, varbūt 12[73]. Un tie divi brāļi pa starpu[74]. Bet vecākā māsa nomirst neapprecējusies, jo viņa incestuāli ir kopā ar tēvu un ar brāli, viņa ir par tiem atbildīga un viņa nevar apprecēties, jo – ja ģimenē ir Nāve, ja ir bērnu nāve sevišķi, jeb arī ja bērni ir invalīdi, ja kaut kādas lielas nelaimes notiek ar bērniem, vecākiem tas ir jāpārdzīvo un viens no pārdzīvojumu sindromiem ir dusmas[75]. Bet kur lai liek tādas dusmas? Tu nevari dusmoties uz mirušo bērnu vai uz slimo bērnu. Lai gan tas būtu visadekvātāk. Un tad ļoti bieži vecāki dusmojas viens uz otru. Bieži ir tā, ka ģimenē nomirst bērns vai ir bērns invalīds un vecāki šķiras. Tas ir tas, kā viņi viens otram palīdz. Viņi palīdz dusmojoties un uztverot uz sevi otra dusmas. Raiņa vecāku ģimenē arī bija tāda tipa konflikts. Faktiski jau vecāki bija šķīrušies. Tēvs un Jānis dzīvoja atsevišķi, kopā ar vecāko māsu. Un māte dzīvoja atsevišķi kopā ar jaunāko māsu, ar Doru[76]. Tā tā ģimene sadalījās, katram bij savs nomas uzņēmums, tēvs bija Jasmuižā, māte bija… Berķenelē, laikam[77]. Pie Daugavpils.

Tātad tās ir tās dusmas – tie ir dēmoni. Pie Nāves pārdzīvojuma pieder cīņas ar dēmoniem[78]. Par to, ko mēs runājām Marka evaņģēlija 5. Panta sakarā. To es jau bišķiņ teicu – šī ir dēmonu telpa. Starp Dzīvi un Nāvi ir dēmoni. Nāves notikums vienmēr saistīts ar dēmonu izlaušanos un cīņu ar šiem dēmoniem. Var teikt tā – bērnu nāves gadījumā dēmoni vecākus izšķir, ja viņi netiek uzvarēti. Iespējams, ka arī Tanats ir viens no dēmoniem. Tās ir tās mitoloģiskās būtnes, kas ir grieķu mitoloģijas dziļākajā stāvā, htoniskajā. Tur ir Tanats, bet tur ir arī Erots I.

Publika: bet kad viņai bija jāmirst un atnāca Herakls, ko ta viņš personificē vai simbolizē – prieku? Un tad, kad viņš atnāca, tad nebija jāmirst nevienam vai …

Viņš simbolizē vīrišķo Fallusu, vīrišķo apaugļošanas spēku[79].

Publika: bet viņai bij jāmirst kāpēc, tāpēc …

Mēs nezinām, kāpēc jāmirst Admētam, bet ar Alkestīdu mēs pastrādāsim tālāk un jūs ieraudzīsiet, kāpēc Alkstīda pieteicās mirt. Tur nav Admēta ģeneoloģijas…

Publika: tajā sakarā, kā viss tur zīmēts, ka viņš tur, kur viņš atrodas, nevaru saprast…

Man nav zināms nekas tālāk par Admēta izcelsmi. Ir tikai tēvs Ferēts un māte Periklimēna. Tālāk vecāku ģenealoģija nav zināma.

Publika: bet viņu varēja izglābt tikai Ferēts ar šito…

Principā – glābiņš no Nāves ir Erots I. Vai – mirušos glābj dzimušie… ja tu taisies mirt, tev vajag vairāk seksu. No nāves glābj sekss. Kamēr nebūs seksa, tikmēr nekas nebūs. Tātad, ja seksa nav, tad tu sāc mirt.

Publika: tad jau tie vecie vīri uz tām jaunajām meitenēm…

-          Pirms nāves liek lasīt Augsto dziesmu.

-          Seksa laikā nomirt ir ļoti labi… tam, kas nomirst (smiekli)

-          Labs humors!

-          Bet ir jau teiciens, ka orgasms ir mazā nāve.

Nu ko – iesim tālāk. Mums vajag Alkestidu atpakaļ, tu turpināsi… tev ir trīs māsas…

Alkestida: kur es esmu?

Tagad, es domāju, mēs varam šito neievērot. Es ņemšu to nost [noņem auklas, kas uz grīdas attēlo 1. Zīmējumu]

Alkestida: Jo tas tunelis tiešām bija kā tunelis.

Jā, jā, jā. Paņem trīs māsas…

Alkestida: trīs māsas – viens, divi, trīs.

[68] Šķiet, ka latviešu mitoloģijā Tanats ir tas pats velis.

 

 

 

 

[69] Talantīga rakstnieka zemapziņai un tautas folklorai ir vieni avoti.

 

 

 

 

 

 

[70] Lasīt šo – http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/zelta-zirgs-auksts-tuksums/

[71] Arī Raiņa dzīvē, kur „slikto” brāļu lomas tika iedotas Pēterim Stučkam un Janim Jansonam – Braunam.

[72] Īstais konflikts bija ar jaunāko māsu, Doru. Manuprāt, Jānim ar viņu bija tas, ko es saucu par brāļa un māsas laulību, viņus abus Nāve no vecākiem bija atrāvusi, bet tālāk netika laidusi. Viņi viens otram bija tuvāki, nekā saviem laulātajiem un tādēļ arī greizsirdīgi uz siblingu laulāto.

[73] Vienpadsmit – Līze Pliekšāne (1854 – 1895)

[74] Fricis Pliekšāns (1857 – 1860), Kārlis Pliekšāns (1862 – 1862)

[75] Šīs dusmas arī var uzskatīt par dēmoniem, kas apsēž. Iespējams, grieķu mitoloģijā tās sauc par Kerām, ko dažreiz tulko arī kā „ļaunu Nāvi”.

[76] Dora Stučka, dzim. Pliekšāne (1870 – 1950)

[77] Tēvs Berķenelē un māte Randenē, pēc tam visi tomēr apvienojās kopā Jasmuižā.

[78] Tibetas mirušo grāmatā un budistu mūku darbos cīņas ar dēmoniem aizņem ļoti daudz vietas.

[79] Hērakls simbolizē arī to spēku, kas bija Kristum, kad viņš izdzina no vīra kapsētā dēmonus. Tātad ne tikai vīrišķais audzelīgums, bet arī vīrišķais garīgums, kas tiecas uz debesīm, nevis uz pazemi.

Paņemiet krēslus… Aplītī apsēžaties… jums arī brālis – tas, kura dēls ir Protesilājs[80], kas pirmais kritīs Trojas karā. Bet jums ir problēma – jūsu tēvs ir precējies ar sava dvīņubrāļa mazmeitu… un jūs esiet šī pārīša meitas… Tēvs ir Pelijs un jūs sauc par peliādēm un māte jums ir Anaksibija II.  Anaksibijas māte bija… aizmirsu[81], bet Anaksibijas mātes tēvs ir Nēlejs. Nēlejs un Pelijs ir dvīņubrāļi. Tātad jūsu tēvs Pelijs ilgi nav precējies, gaidījis, kad izaugs dvīņubrāļa mazmeita un tad viņu nocopēs. Vai mēs varam saprast, ka… vismaz četrdesmit gadi ir jūsu vecāku vecuma starpība…

Peliādes: mēs esam četras māsas…

Četras māsas un viens brālis.

Publika: Un viens brālis un pašnāvnieks…

Bet iedomājies, māmiņas varētu būt diezgan daudz, bet tēvs jau varētu būt tāds diezgan sagrabējis. Bet tur ir baigā politika – kuru es tagad daudz nestāstīšu. Nēlejs un Pelijs ir Tīro dēli. Tīro ir sieviete, kurai ļoti komplicēts stāsts[82]. Un Tīro ir otra laulība, arī. Un starp tām divām laulībām ir konflikts par to, kas būs Jolkas valdnieks… Pelijs, jūsu tēvs, bija vienā nometnē, pirmās laulības nometnē[83]. Bet otrās laulības nometnē piesaistās Mēdeja. Viņa nāk no citas ģimenes. Bet viņa ir ieinteresēta caur Jāsonu, viņas vīru, viņa ir ieinteresēta otrās laulības prioritēšanā. Kas būs Mēdeja? … O, riktīgi! (smiekli) Bija četras meitenes, parādījās… Nē, tu aplītī nē, tu bišķiņ pa distanci [Mēdejai]…

IMG_20170514_0006_NEW-page-011

Jo būtībā, māsām ir problēma – kā lai atdod tēvam jaunību? Un viņas griežas pie Mēdejas. Un Mēdeja saka – nē, nu viss ir ļoti vienkārši. Jūs ielieciet to tēvu katlā, pakuriniet uguni apakšā un es piebēršu tur tādas zālītes, un viņš kļūs kā jauns!… Jūs tam noticat.

Publika: … viņa rādīja, kā viņa vecu aunu par jēru pārvērš.

Jā, jā, un tad viņas noticēja. Un tagad jūs atrisināsiet to problēmu, kā to Peliju lai dabū jaunu. Kas būs Pelijs?… Ar vārdu sakot, tevi ieliek katlā…

Publika: te jau jāgriežas, jo grillē… (smiekli)

…ieliek tevi katlā pieber zālītes, bet nezin kāpēc tu tā kā nepaliec spriganāks.

Publika: nu kur ta spriganāks, visi kaut kur dibenu pagriezuši…

Jā, tas uguns kurās un kurās un kurās… un tu droši vien esi tik slims, ka nevari parādīt, ka tev par karstu ir. Tās meitas jau domā, ka tā jābūt. Nav jau tik viegli, atkal kļūt jaunam. Bet vienā brīdī tu tomēr atdod galus. Apsēdies.

Nu tāds ir stāsts par peliādēm un Peliju un Mēdeju.

Publika, peliāde: tu teici, viņa gaidīja tēvu…

Tā tagad būs interpretācija, bet tu esi peliāde, tu arī esi vainīga. Tu arī kurināji, tu arī piemeti žagariņu. (smiekli)

Publika: kur bija brālis, kāpēc neiejaucās?

[80] Kļūda – Protesilājs ir Akasta, Alkestidas brāļa, znots, meitas Laodamijas II vīrs.

[81] Anaksibijas II māte bija Pēro, vienīgā māsa 12 brāļiem, kurus visus apkāva Hērakls. Izņemot vienu, Nestoru, kas vēlāk kļuva par veco – Viedo Trojas kara sakarā un kas bija precējies ar Anaksibiju I.

[82] http://www.viestursrudzitis.lv/wp-content/uploads/2017/01/III_GAISMAS_PILS_RUS_2017_JAN_LATVIESI.indd_.pdf  Skatīt O.4 Grēku plūdi, 2. Sīzifs un 3. Jāsons.

[83] Cīņa par Jolkas valdīšanu Pelijam bija nevis ar Nēliju (tas bija kļuvis par Pilas pilsētas valdnieku), bet Tīro dēlu no otrās laulības Krēteju, viņa dēla Ēsonu un mazdēlu Jāsonu.

Viņam bija vienalga…[84]

Publika: Tev taču meita…

Ok, beidziet analizēt! Dalieties ar piedzīvojumu! Kas notika tajā lomā? Kura pirmā nāks ārā?

Bijusī pelidāde: pirmā nāku, pirmā nākšu… Man tas lokās ļoti jocīgi, ka mani tā piemuļķoja. Tik vienkārši. Man likās, ka mēs esam tik daudz un ka… vienotas. Man likās, ka mēs esam vienotas un ka mēs zinām, ko darām. Bet kāpēc mēs viņu ielaidām starpā? Tā man ir mīkla. Un kāpēc mums bija jāpadara tēvs jaunāks, es nezinu. Nesaprotu. Nu, bet tā sanāca. (troksnis) Tā sanāca.

Paldies, kas turpina?

Bijusī peliāde: Man beigās palika šausmīgi žēl. Ļoti skumji. Bet pirms tam bija tā, ka es neko nesaprotu. Vispār neko nesaprotu. Nebija nekādas sajūtas, biju procesā un svēru, kas vispār notiek. Tad, kad tas notika, tad wow…

Bijusī peliāde: dzirdot, ka mans tēvs ir apprecējis sava dvīņu brāļa mazmeitu, sagaidījis un apprecējis, man bija sajūta, ka es esmu radusies krāpšanas rezultātā. Un tālāk… izmantot maģiju, lai apmānītu laiku… padarītu tēvu jaunāku, tas ir tās pašas krāpšanas turpinājums. Ja sākās ar sviestu, tad viss sviests arī turpinās.

Ok. Paldies!

Bijusī peliāde: es kaut kā izčakarēju savu būšanu šeit, es runāju un es skaudu Mēdeju… un par to, ka mazmeitu apprecējis, tad man likās, tā kā piečakarējis mani. Mani tā kā meitu piečakarējis.

Tā mazmeita tava māte…

Bijusī peliāde: Tā mazmeita jau neko, viņš tak pa vecu. Kas ar mani? Tik vecs. Es pat nepaspēju sevi žēlot…

Kā Mēdejai bij būt?

Bijusī peliāde: man bij dusmas uz Mēdeju.

Bijusī Mēdeja: jā, es redzēju. Man jau bij vislabākā loma. Man patika. Jo viņas bija četras, es viena. Man sanāca…

Viņas pačakarēt…

Bijusī Mēdeja: jā. Un sasniegt savu un vēl izdzīvot, kas ir daudz. Es arī nejutos, ka viņas būtu spējīgas pagriezties pret mani. Tik tā viena, ka vēlētos, bet es biju pārliecināta, ka… nekas nebūs. Par to tēvu… kad viņš griezās, man likās, ka man viņa ir žēl, ka viņš nesaprot, pie kā glābties, bet bija skaidrs, ka viss jau ir par vēlu, ja viņš ir tajā katlā un viņš griežas. Un labi, ka viņš tāds varbūt simpātisks, jo ja vien būtu drusku nesimpātisks, man nebūtu vispār viņa žēl. (vētraini smiekli)

Labi, ka viņš simpātisks!

Bijusī Mēdeja: man vismaz likās, ka tai nāvei tāda jēdziņa. (smiekli)

Smuks nelaiķis! (smiekli) Nu, un kā tad bija Pelijam? Vecajam Pelijam?

Bijušais Pelijs: Mēdeja izmantoja. Izmantoja, lai meitas sasietu…

Kas ir tavi piedzīvojumi kā Pēlijam?… Kā tev tur bij cepties un vārīties?

Bijušais Pelijs: dusmīgs uz Mēdeju, ka meitas ir uzķērušās. Ka viņas ir tā pieķērušās, un ka viņas ar to pieķeršanos dod varu tai Mēdejai. Un dusmas, ka es jau neko nevar izdarīt.

Jā, vai par šito gribas kaut ko teikt?

Publika:… dvīņubrāļa mazmeitas apprecēšana – tas tā kā gandrīz vai kā dubults incests.

Tas ir superincests.

Publika: kas var būt smeķīgāk? (smiekliņi, klusums)

-          Bet tā jau viņiem tad vajadzēja…

-          Tad jau sanāk, ka tās meitas nesanāca īsti par pilnu rubuli. (vētraini smiekli)

Jā, nu tas ir jāprasa, vai tās meitas jutās kā nepilns rubulis?

Publika, peliādes: (piekrītoši smiekli, troksnis)

-          Man tā sajūta ir…

-          Šitā vispār skatījās tā kā neko neredzot…

-          Jo visu laiku viņa man izlikās tāda zibenīga…

-          Es neko nesapratu…

-          Es nevarēju atšķirt, ka es jau zinu, kas tas tāds…

-          Gan jau tās meitenes gribēja, lai viņu tēvs nebūtu tāds vecs vecītis, kurš…

-          Tāpēc jau arī incestuāli…

[84] Iespējams, ka brāļa Akasta vainu par to, ka tas ļāva izvārīt tēvu, izpērk tā znots – Protesilājs.

-          Vai kāds zina, kāpēc viņš nevarēja normālu sievieti atrast[85]? Brāļa mazmeitu!

-          Maza saliņa, tur vairāk cilvēku nav[86].

-          Vai tad nenotika tas, ka tās dusmošanās? Vai izsērošana?

Man ir tev jautājums – tu biji divās skulptūrās Alkestida. Vai tur bija kāda saikne – emocionāla, starp tām divām lomām?

Bijusī Alkestida: nē. Es tieši par to domāju… kāpēc devos tajā nāvē brīvprātīgi, ja biju ar trijām māsām kopā, es tomēr nesapratu… Tad, kad es devos brīvprātīgi, es vēl tajā brīdī sapratu, kāpēc es to daru. (Troksnis)

Publika: pusrublis…

-          Pienākums…

Bijusī Alkestida: Nu nevis tāpēc, ka pienākums… man liekas, ka sievietes vispār gatavas upurēt vairāk, nekā vīrieši. Man likās, ja tā vajag…

Publika: kādēļ viņām upurēt, labāk iegādāties mīļāko.

Bijusī Alkestida: nē, nu pēc tam jau es… Man jau Herakls atnāca!

Te nav jēgas diskutēt. Kas ir par sajūtu, mēs interesējamies, kas notika lomās.

Bijusī Alkestida: bet tajā lomā es nezinu, kāpēc es tā biju darījusi…

Bijusī Mēdeja: es uz viņu skatījos kā uz to galveno. Viņa izvēlējās, kas mēs esam – tās māsas un mani. Man likās, ka tas ir turpinājums tam pirmajam stāstam. Un kad es sapratu, ka viņas jau vāra to tēti, es sapratu, kāpēc viņa aizgāja to taku un es pilnīgi redzēju, ka viņa aizgāja uz tiem kapiem, jo – tā jau bija viņas vaina, ka visas viņas vāra to tēvu. Jau tad, kad viņa gāja uz tiem kapiem, man likās, ka viņa ir tāda sieviete, kas mīl vīrieti un upurē sevi viņa dēļ, dēl tās lielās mīlas. Tad, kad viņa vāra to tēvu, es sapratu, ka tur ar to mīlu nekas nav saistīts, ka tur viss plakanāk. Viņa vienkārši ir tik dumja, ka jāiet… es sapratu, ka tas ar to mīlu vairs nav saistīts. Ka ir tā sāpe drīzāk, ka – uzķēros, nu…

Publika: Bet varbūt, ka man beidzot iet pie tēva?

Bijusī Mēdeja: Dēļ tā tēva viņa saprot, ka jāiet… es tieši tajā brīdī domāju, kāpēc ir saikne ar to…

Bijušais Pelijs: Es kad tur griezos, sanāk tā, ka mani vāra un no veca krāniņa grib taisīt par jaunu un lai meitas var nodarbotoies ar incestu. Būtībā priekš incesta arī vāra. Un tad, kad neizdodas, … nu tā pieķeršanās, rādīt, nu ka…

Publika: Uzvārīja jaunu jēriņu, jaunu dēliņu…

-          Nebij jau domāts, ja tēvs atgriezīsies pilnā spēka briedumā, bij domāts, ka tēvs atgriezīsies kā mazs jēriņš..

-          Ar krāniņu.

Kaut kas vēl? (klusums) ok, tad iesim tālāk. Tagad mums vajag… Pelijs! Tu spēlēsies tālāk … tagad tu būsi dzīvs un vēl maziņš. Pirms tavām kāzām un vēl pirms brāļa kāzām arī. Paņem brāli, kas būs Nēlejs? Tu esi Pēlijs un tev vajag Nēleju.

Publika: kuram tā smukākā meita varētu piedzimt un mazmeita[87]

Paņemiet krēslus un nosēdieties ar seju pret to pusi… dvīņubrāļi. Un jūsu māte ir Tīro. Kas būs Tīro?… Nosēdies pretim, paņem krēslu… Stāsts ir tāds, ka tu [Tīro] esi Salmoneja meita. Salmonejs ir Sīzifa brālis. Gadījās tā, ka … uzliec Sīzifu, kurš ir Sīzifs? Paņem krēslu, nosēdies te, aizmugurē… vēl vairāk aizmugurē. Sīzifs ir vecākais brālis. Tas pats, kas jau te bija, Meropes vīrs. Tad ir Salmonejs, tas ir tavs [Tīro] tēvs. Sīzifs un Salmonejs bija lielā naidā. Viņi viens otru ieredzēt nevarēja. Un tad Sīzifs izdomāja, ka viņš pavedīs Salmoneja meitu Tīro. Tad piedzima divi puikas. Viņiem laikam nemaz nebija vārdi. Ieliec divus puikas, šeit. Paņem krēslus.

IMG_20170514_0006_NEW-page-012

Viņi ir brāļi, brāļa meitai uztaisa dvīņus… Tur, protams atkal bija runa par politiku, kuram būs vara. Kurā pilsētā, man liekas, ka Korintā. Tā ir tā pilsēta, kas ir tur, kur kontinentālā Grieķija un Peleponēsas pussala veido 6 kilometrus platu savienojumu – Istmu. Taisni tajā vietā ir Korinta, kuru skaitās dibinājis Sīzifs. Tā stratēģiski ļoti svarīga vieta, jo tur tu nevari pabraukt garām ne no vienas ne no otras puses, nesamaksājot meslus. Tas tā kā Jūrmalai tu nevari cauri izbraukt, neiemetot tajā automātā. Vienkārši tāpēc, ka tur ir tikai divas iebrauktuves. Un otrs ir – pār Istmu tos 6 kilometrus vilka kuģus pāri, lai nebūtu jābrauc apkārt Peleponēsai. Atkal izdevīgi, baigais bizness.

[85] Šis, protams, paliks retorisks jautājums. Taču ir svarīgi pieturas punkti, dēļ kuriem par to vērts padomāt vairāk. Precības ar brāļa mazmeitu varēja nozīmēt arī brāļu ietekmju, atbildības un mantojuma apvienošanu, kas varētu būt jēgpilni. Iepriekšējā paaudzē redzam nežēlīgu brāļu karu, kas ievērojami noteica Salmoneja meitas Tīro likteni. Viņai varētu būt motivācija darīt visu, lai viņas dēli pūliņus apvienotu. Nēlejam ir 12 dēli, bet tos visus izkauj Hērakls, tikai jaunāko, Nestoru, atstāj dzīvu. Vai tik ne tādēļ, lai novērstu brāļu karu? Pelijam un Anaksibijai II dzimst tikai viens dēls. Tātad brāļu kara nav. Zīmīgi arī, ka Neleja un Pelija tēvs ir Poseidons, kurš ar vecāko/jaunāko brāli Zevu ir sadalījis atbildības sfēras un viņam formāli pakļāvies, taču konkurēšanas vēlmi zaudējis nav.

[86] Skatīt – http://www.aliens.lv/z-civil/3495-zelta-aunada-sengrieku-mits

 

 

 

 

 

 

 

 

[87] Pelija sieva Anaksibija II ir Nelija vienīgās meitas Pero meita.

Bet – Sīzifs aiziet pie orākula un prasa, kas būs valdnieks vispār. Un orākuls atbild – vienīgais kas tevi var gāzt, ir tavi un tava brāļa meitas dēli. Šitie. Tu [Tīro] vispirms piedzemdē šitos dvīņus no Sīzifa un tad viņš uzzin, ka šie dēli varētu viņu gāzt no troņa. Un ko dara Sīzifs? Viņš jūs nogalina[88]. Loģiski. Tātad vispirms ir šī nogalināšana, tēvs nogalina dēlus. Drausmīgs noziegums. Bet pēc tam, kad viņš ir tos dēlus radījis ar brāļa meitu. Arī ne mazāks noziegums[89]. Tātad Sīzifs ir tāds super dievu izaicinātājs.

Un tad, kad tu [Tīro] esi zaudējusi divus dēlus, tad šie dēli [Nēlijs un Pelijs] tev dzimst no Poseidona. Dieva Poseidona dēli, viņiem iespējams ir kāda saikne ar tiem diviem taviem [noslepkavotajiem] dēliem. Bet varbūt nav. Bet viņiem nav cita tēva kā Poseidons, kurš nāca un radīja Tīro šos te divus dēlus, par kuriem mēs jau kaut ko zinām. Nēlijam dzimst daudzi bērni, kaut kādi desmit dēli[90], viena meita. Nēlija vecākais dēls būs gudrais Nestors, tas, kurš deva padomu ahajiem, ka jābrauc uz to Troju karot. Un tā vienīgā meita bija tā, kas radīja to Anaksibiju II, kura bija tava [Pelija] sieva. Tātad tam brālim vienpadsmit bērni, tev [Pelijam] ļoti ilgi nav, tad no brāļa mazmeitas tev dzimst četras meitas un viens dēls.

Protams, tev [Tīro] šis nav pēdējais piedzīvojums, tev būs vēl viens vīrs un tev ir mazdēls Jāsons no tā otrā vīra.

Tiro: Jāsons bij tas, kas ar Mēdeju?

Jā, tas, kas atveda Mēdeju no Gruzijas, no Kolhīdas. Tad, saproti [Tīro], tu esi diezgan centrāla persona vispār.

Tīro: tā nav septītā meita?

Tā ir Salmoneja meita, es neatceros, Salmonejam laikam vēl bija bērni[91], bet tas viss notiek Jolkā vienā pilsētā, no kuras sākas arī tas ceļojums pēc Zelta Aunādas.

Tīro: mana dēla dēls ir Jāsons?

Tev ir vēl otra laulība ar Krēteju, kur ir dēls Ēsons un Ēsona dēls ir Jāsons.

Publika: Mēdejai ir viņas asinis…

-          Nē, Jāsona dēliem…

Tur būs stāsta atkārtojums, atcerieties? Jāsons, tavs [Tīro] mazdēls apprecēsies ar Mēdeju un tad, kad Jāsons atradīs citu, tad Mēdeja dusmās noslepkavos viņu dēlus[92]. Atkal divus dēlus, bet tos personāžus mēs neņemsim. Mums pietiek ar šo stāstu.

Publika: tad jau sanāk, ka Mēdeja pēc tam atriebās Tīro, nogalinot viņas dēlu…

Var būt[93]… bet tagad koncentrējieties uz sajūtu lomās. Pa vienam ceļaties augšā un stāstiet, kas ir par sajūtu no lomām.

Bijušais Viens no noslepkavotajiem dēliem: no sākuma likās, ka tu stāstīji par politiku, ka viss ir diezgan godīgi, ka viņš tā kā savam ienaidniekam no meitas uztaisījis dēlu un tā lai dēls varētu to pozīciju pēc tam paņemt. Labā amatā iecels… Gudrs tēvs parūpējies par dēlu nākotni, pēc tam noslepkavo un tad tas viedoklis, ka dēlam tā kā uz zemes jānokrīt, tāda vilšanās milzīga, gan to mammu piekrāpis, noslepkavojis viņas dēlus, gan mani ne labā matā iecelt, bet noslepakavojis. Vilšanās.

Bijušais Otrs noslepkavotais dēls: kad to stāstu izstāstīja, bij tāda sajūta, ka es tā garāmejot esmu apsēdies, nav palikšana tur. Bet bija arī jocīgi, ka īsti nesapratu… ienācu, apsēdos un tūlīt arī jāiet prom.

Tā kā uzgaidāmā telpā.

Bijušais Otrs noslepkavotais dēls: Jā.

Bijušais Sīzifs: Vispār man bij, it kā tas neloģiski, bet sajūta tāda, kā mīlestība pret viņiem abiem. Nu ka… it kā viņa tāda kā nepilnvērtīga man likās kaut kāda tāda… bet tomēr – manējie.

Un ko tev nozīmēja viņus noslepkavot?

Bijušais Sīzifs: nu, tā kā daļu no sevis nogriezt, amputācija[94].

Vai šī Sizifa sajūta kaut kā gāja kopā ar to Sīzifu iepriekšējā bildē? Tur tu arī biji Sīzifs.

Bijušais Sīzifs: nē, man negāja. Nē, jo šeit es sajutu tādu personisku emocionālu saiti ar viņiem abiem.

Bet te tu tagad nogalini dēlus, bet tur tur tev pašam jāmirst. Divi dažādi stāsti.

Bijušais Sīzifs: Jā.

Bijušais Salmonejs: man bija ļoti dīvaini skatīties uz savu meitu, protams, arī neredzēt savu brāli, kamēr viņš ir kopā ar manu meitu. Viņš pa to laiku jau ir paspējis uztaisīt jau divus dēlus, kurus es tā kā redzēju, bet tāpat arī, bez tā brāļa… bet tad, kad viņus nogalināja, tad man šķita tā kā ļoti paredzami. Nu ne jau tā, ka es zinu to stāstu… bet tiešām tā ļoti paredzami šķita un gribējās pilnīgi tā kā teikt, nu – kas tagad būs, ko tu domā, ko darīsi? Un tad viņa ar Poseidonu uztaisīja dēlus un tad man jau sāka šķist, ka tas nebeigsies.

Bet vai tev tā likās, ka šitie dēli, no Poseidona ir tā kā noslepkavoto vietā?

Bijušais Salmonejs: lai aizstātu tās sliktās sajūtas par tiem diviem.

Bijusī Tīro: es kaut kā apjuku. Man likās, ka tie ir Sīzifa dēli un es kaut kā nospriedu, man tur… ok, koncentrēšos uz dēliem. Man likās, ka tēvs nav mani pasargājis, un tur nebij drošības sajūtas. Tad es sapratu, ka tie ir Sīzifa dēli viņi izsaktījās mazāki… tu pateici, ka viņi ir noslepkavoti un man bij sajūta tīri fiziski, ka es saraujos. Man tā ir, kad es redzu, ka viens slims bērns… savelkās… un tad tie, no Poseidona, man likās… Ā, es tieši padomāju, vai es… man vajadzētu tā kā dzemdēt vēl un… man nav tam… nu, ka nestrādā. Tad es sapratu, ka Poseidonam jau turēties pretim nevar un tad ir tie divi. Un man patika, ka man ir tie divi. Bet vispār man bija tāda šurumburuma sajūta, bet kaut kā es jutos iesaistīta tajā, ka viņš to mazmeitu… Man tajā kaut kas patika laikam. Nu, lai sēkla paliek ģimenē. Kaut kas tamlīdzīgs. Nezinu. Un man jau liekas, arī par to Mēdeju tie stāsti, ka kaut kas jau tur ir… Es esmu vainīga, ka Mēdeja ne tā izdarījusi[95]. Varbūt es tādā veidā gribu būt svarīgākā. Man kaut kā tā.

Bijušais Nēlejs: Laikam visstiprākā sajūta par savu māti, bet tā – neitrāli, nu tas viss stāsts, viņš tā kā man ir apkārt, bet man tā liekas, ka es neiesaistos. Kas attiecas pret manu brāli, tāda kā nosodījuma nemaz nav. Man liekas, ka es tā kā saprotu… Bez tāda… Bet arī, kad mēs blakus sēžam, es nejutu, ka mums būtu stipra saite, bet blakus ir, nu ok, tā kā savējais[96].

Bijušais Pēlijs: priekš manis tas izvietojums, kā tas novietojās – aiz mātes sēdēja mans tēvs[97], viņš tā kā pilnīgi aizsedza, lai tas Sīzifs nevar neko izdarīt. Un Sīzifs… Sīzifam tas kas notiek, neapdraudēja vairāk. Un šeit svarīgākais bija – lai es justos droši, jo mans uzdevums ir tikai un vienīgi koncentrēties uz rēķinvedi[98], uz spēju ziedot un skatīties uz nelaimīgo un laimīgo… Visa koncentrācija uz to tavu tur templi. Dievietes. Jo bailes, jo ja es ne tā noziedošu, … bailes no nelaimīgās…

Vai gribas te kaut ko teikt?

Bijušais Noslepkavotais dēls: Kurā brīdī, sēžot tā noslepkavotā dēla lomā, bija sajūta, ka Pelijs un Nēlejs ir tāds kā turpinājums, tāda saiknes sajūta.

Kaut kas līdzīgs kā abiem Salvadoriem Dalī. Viens nomirst un otrs dzimst, lai turpinātu viņa dzīvi.

Bijusī Tīro: droši vien, ka Mēdeja atriebās tai mātei, ka tik sliktu dēlu… kas pamet lietu…

Mātes dzimtā. Arī tas, bet tur arī politika[99]

Bijušais Pēlijs: tā sajūta man kā Pēlijam arī – to iepriekšo, kur es griezos, tas ir tas pats stāsts. Nu ka es ziedoju, bet tur es jau ziedoju visu sevi. Tā nolemtība, nav jau kur sprukt. Bet tās sajūtas, viņas identiskas.

Publika: Pelija sieva piedzima Nēleja dēlam vai meitai?

Meitai. Desmit dēli bija un viena meita. Tur jau arī bij vēl stāsts, bet jūs palasīsiet. Tur tas pats mīļais Hērakls bija iesaistīts. Viņam bija kaut kāds kašķis ar to Nēleju[100], kam tie desmit[101] dēli. Nēlejs viņam kaut ko tur nebij samaksājis, es vairs neatceros. Bet beidzās ar to, ka tas Hērakls noslepkavoja deviņus no tiem desmit dēliem. Tikai Nestors palika. Tas ir līdzīgs stāsts kā Hērakls uzvedās Trojā. Tur ar viņam ar vienu no tiem Trojas valdniekiem nesanāca kaut kas, tad arī viņš briesmīgi atriebās, arī noslepkavoja gandrīz visus dēlus[102]. Tur tā simetriski viss. Bet mīts ir interesants – vienā un tajā pašā ģimenē Hērakls ir gan slepkava gan arī glābējs. Deviņus dēlus ir noslepkavojis, bet Alkestidu viņš izglābj[103].

Publika: kalpojis dzimtas sieviešu līnijai.

Tie mīti, tur ir tik daudz informācijas! Tik metaforiska tā informācija! Protams, ja iestājas tāds klusums, kāds tagad ir iestājies… nu, visu nevar sagremot. Tā gremošana notiek ilgi ilgi, kad aiziet mājās attaisa dzimtaskoku, paskatās, kas tur vēl ir, tad tie, kas atvērs arī mitoloģisko vārdnīcu un sāks lasīt mītus, tur būs riktīgs trips…

Publika: bet šie visi bija saistīti ar nāvi, ja?

Jā, jā. Šis pēdējais stāsts būtībā ir par slepkavību, par bērnu slepkavību. Tās bij citādas nāves.

Publika: tās bij tādas, kur Tanatu pasviež malā, sasien, bet šeit tam Tanatam vara.

-          Es nesaprotu par to bērnu slepkavību. Tie bērni arī rāda, ka tu esi pats vecs un tev jāmirst nost…. par visiem tiem dēliem, ko te nosauca… Deviņus dēlus noslepkavoja.

Tas ir tas, ko mēs neizstāstījām, ko es izstāstīju klāt, lai piepūderētu smadzenes. Bet man liekas, ka šeit ir svarīgs cits stāsts. Mātei iet bojā divi dēli, viņi tiek noslepkavoti. Mātes Dzemde saraujas, viņa ir tik aizvainota, viņa ir tik ievainojama, viņai ir ārkārtīgi grūti vispār izveidot jaunu fantāziju par jauniem bērniem[104]. Ļoti bieži – viss apstājas. Bet dažreiz tā nav un tad ir vajadzīga kaut kāda dievišķa sēkla, lai tomēr turpinātos. Lai tas Nāves radītais tukšums neierautu kaut ko lielāku iekšā. Tāpēc vajadzīgs Poseidons.

Publika: un par to Poseidonu, es visu laiku domāju – nu nav tas labākais. Otrās šķiras, tas nav Zevs[105]. Un es domāju, ka tieši tas Poseidons arī ir, kur ir Tanats, viņš tur to Trojas mūri arī cēla…

Jā, Poseidons kopā ar Apollonu, ļoti interesanta kompānija. Viņi Trojas mūrus būvēja.

Publika: gribējās dabūt atslēgu, kā tad saprast visus tos mītus…

Kāds varētu būt jautājums, kuru atbildot, mēs nonāktu pie atslēgas?

Publika: „Zelta zirgs” – nolaid rokas Melnā māte, nāvei nav pār to vairs varas, kas no nāves nebaidījies.

-          Es saprotu, neiesaistīties incestuāli ar saviem tuvākajiem radiniekiem. Kaut kāds sviests… Vai tiešām nevar no Mazāzijas atvest dāmu, vai kaut kādas tur…

-          Tas nav tik smeķīgi…

-          Es domāju par savu dēlu. Ne jau fiziski, bet tomēr tas dēls jau ir tāds īpašs… tas jau arī kaut kādā veidā ir incests… neviens nevar tam dēlam līdzināties un …

Jā, jā… Māte dēlam ir pirmā sieviete. Kaut arī tas nav seksuāli… vairāk nekā seksuāli.

Publika: kā izbēgt no tā incesta – tas jau ir tas jautājums no manis[106].

-          Personīgi man tur ir baigā Dzemdes pievilcība.

-          Tad jau sanāk, ka Tīro tā mazmeita bija viņas ārējā Dzemde.

-          Tā māte jau pati nelaimīga, ka saistās ar to… nevar atrast dēlu un nevar dzīvot sabiedrībā.

-          Vīrieši nāk un aiziet, dēls paliek

-          Un mazais dēls arī, es viņam saku, ka man bērniņi, sētiņa vajadzīga. Un viņš – kas jādara? (Smiekli)

Šito tu ļoti precīzi pamanīji – Tīro no viena viedokļa ir šausmīgi nelaimīga. Jo, ja viņai ir divi dēli un vienam dēlam dzimst tikai dēli, arī meitas viņai nav[107]. Piedzimst viena mazmeita, tā viņas vienīgā Dzemdes cerība. Ja vien Nēleja sievasmāte nebij to pievākusi[108].

Publika: Precīzi. Precīzi, jo tad, kad tu stāstīji, saproti, tā ir viņas Dzemde, man tā meita… jā bračka smuks… bet man viņa tā kā nē… es palieku…

Jāpiegādā mammai Dzemde.

Publika: es ziedoju. Es darbojos ar to, es ziedoju, tas bērns, tas nav…

Ko tu saki?

Publika: šausmas.

-          Tāda bezcerība iestājusies… (smiekli)

-          Pietiek! Visi viens pie otra vienā čupiņā silti un mīļi.

-          Dzemde ir plaša kā kazahu stepe… (smiekli)

Ok, tad varbūt izdarīsim pavisam īsi. Uztaisīsim to, ko mēs pagājušogad taisījām daudz garāk šo stāstu. Bet lai būtu tāds kā nobeiguma akords. Cik mums ir laiks? O, galīgi vairs nav… Kurš mums bija pēdējais varonis, kur mēs varam turpināt? Nu labi, Tīro varētu būt. Tu nebūsi Tīro, bet tev būs jāliek lomās.

Bijusī Tīro: Ā, es likšu lomās!

Tātad šite mums vajag Nāvi. Tā bij tā bilde, kur pagājušogad tu biji Nāve… Apsēdies šeit. Nākošā ir Dzemde… Māte?… Māsa?… Meita?… Un tad Sieva… tā, kas bij kādreiz Alkestida… Tad ir Bērns… Un Dievs… Tu sēdies opozīcijā Nāvei. Un tad mums vajadzīgs Varonis…

IMG_20170514_0006_NEW-page-014

Ideja ir tāda – no šīs te Nāves telpas, Pirmspiedzimšanas telpas tu esi tur kā dvēsele… tu nezini, cik ilgu laiku, jo laika jau te nav. Tu esi tur bijis. Tu labi pazīsti viņu. Tā ir tā, ko mēs tikai nosaucam par Nāvi. Tas ir daudz sarežģītāk, daudz mūžīgāk…

Tālāk tu esi nokļuvis Dzemdē, pavadījis tur 9 mēnešus, tev tur ir bijis visādi, droši vien silti un labi, droši vien… tad tu no turienes esi izmests un iemests klēpī Mammai. Un tad tu esi mammas sildīts un mammas lolots un auklēts… tu esi dabūjis drošības sajūtu visai tālākajai dzīvei.

Un tad tu ej tālāk. Satiec Māsu… nākošā atbildīgā. Ja ar Mammu kaut kas tagad notiek, tad tā ir Māsa, kas par tevi ir atbildīga… jo viņām abām ir jāsadala pienākumi, lai ar tevi nekas slikts nenotiek. Garantēti. Ja vienai kaut kas nesanāk, tad otrai jāuzņemas. Māsa ir otrā sieviete tavā dzīvē. Otrā svarīgākā.

Trešā svarīgākā ir meita. Jo visu to, ko viņas tev nav iedevušas, jeb ir darījušas pāri, visu tu gaidi no šitās visbrīnišķīgākās sievietes, ko tu pats esi radījis. Tas brīnums tev ir piedzimis un tu pats viņu nēsā uz savām rokām, un nevari vien noticēt, ka tev ir pašam sava maza sievietīte. Protams, ka tagad šajā posmā viņa visvsisvarīgākā. Bet viņa aug… viņai jāiet savā dzīvē…

Un beidzot tu satiec to sievieti, ar kuru tu jau divdesmit piecus gadus esi precējies. Beidzot tu viņu ievēro. (Smiekli) Beidzot tu ieraugi, ka viņa ir ne tikai tev darbabiedrene vai seksuāls objekts, bet ka viņa vispār ir cilvēks ar kaut kādu stāstu un dvēseli un jums ir arī par ko parunāt. Jūs variet izveidot otro laulību, kas ir priekš jums abiem. Ne tikai priekš bērniem.

Un tad tu ej tālāk. Un tu satiec Bērnu. Tu satiec Bērnu tā, kā lidotājs, kas tai tuksnesī avarēja. Kaut kādā ziņā tu pats esi tas Bērns. Bet pats galvenais ir, ka tu viņam spēj un gribi dot. Tā ir atšķirība. Meita ir brīnums, kas ir priekš tevis, no Meitas tu esi daudz ņēmis. Šeit neko nevajag ņemt, te viss pats priekš sevis. Bērns kā vērtība pats par sevi. Nevis bērns, ko mēs varam izmantot, bet Bērns, kam mēs esam tramplīns. Tas ir tas, par ko tu varēsi priecāties. Ieguldījums šajā te Bērnā dzīvos tālāk.

Un beidzot tu esi nonācis pie Dieva. Šajā iekšējā Sakrālajā telpā, savā garīgajā dzīvē. Visi praktiskie dzīves uzdevumi ir palikuši aiz muguras. Un tu esi tādā vienatnē, no otras puses – kaut ko tu esi padarījis savā dzīvē. Un tagad tu vari paskatīties atpakaļ. Tur viss tavs stāsts. Visas tās sievietes, kas tev bijušas. Visas četras svarīgākās dzīvās sievietes – Māte, Māsa, Meita, Sieva, un pirms tam arī Dzemde un Nāve.

Tāds stāsts. Nu ko – tad ejam no lomām ārā pa vienam atkal un pastāstam, kā bija būt. Kas sāk? Nāve.

Bijusī Nāve: es jutos ļoti komfortabli, mierīgi… man ļoti patīkami par to, ko es redzu savā priekšā. Viņi izskatās ļoti strukturēti, dabīgi un loģiski. Pārsteidz, cik daudz sieviešu šeit. Cik tas viena Varoņa vai cilvēka dzīvē, cik liela nozīme tai sievišķajai daļai.

Šeit mēs uzlikām vīrišķo variantu. Ja mēs būtu likuši sievišķo variantu, tad te būtu četri vīrieši. Bet Dzemde un Nāve tāpat būtu. Bet Bērns…

Publika: Dzemde arī būtu…

Protams, sieviete arī nāk no Dzemdes… Paldies, kas turpina?

Bijusī Dzemde: Bij forši… es no Nāves nemaz nebaidījos, viņa man likās tāda kā draudzene. Lai gan viņa sēdēja tādā pozīcijā, kur man vajadzēja justies, ka mēs esam vienā rindā visas un viņa tā prioritārā, man likās forši. Blakus viņa man kaut ko dod. No viņas nāk tas viss, viņa dod. Un arī tas mirdzums viņas acīs bija, ka viņa dod… negrib ar mani cīnīties. Un tad viņš tā smaidīja un es sapratu, ka ir forši un man viņš interesēja tikai tad, kamēr viņš bij pie Mammas. Un es piefiksēju, ka es esmu tāpēc… skatos, vai viņš smaida joprojām, tāpat kā man? Un kāda tā mamma, vai viņa nav baigi nervozā. Vai viņai sasprindzinātas rokas un es nesaprotu, vai viņa ir droša, ka viņa varētu noturēt to smaidu. Un tad viņš aizgāja jau tālāk, man likās, ka viņa man varētu būt nākotne. Nu tā, ka mēs abas palikām bez darba, kad mums sanāks. Un tad tālāk viņš aizgāja un mani neinteresēja…

Kā bij būt Mammai?

Bijusī Māte: man liekas, Dzemde jau ļoti skaisti pateica, kad es sāku knibināt rokas, par atbildību. Vai es spēšu dot drošības sajūtu… Jā, vai es būšu laba mamma. Vīra nav, kaut kā tā viegli. Nebij tā, ka drūmi. Bail vai kaut kas tā.

Tā Nāve, ja, nāvīte.

Bijusī Māte: Jā. Nāvīte, jā. Nāvīte, nāvīte. Jā, un tad uz Māsu, tā – ja man tur kaut kas, nedod dies. Manam dēlam kaut ko… Par Meitu ok, par Sievu, tu arī turies, turi kārtīgi (smejas).

Māsa!

Bijusī Māsa: es jutos ķēdē pa pašu vidu. Ļoti ļoti stingri no abām pusēm, un pret brāli es jutu ļoti lielu atbildību. Tā saite bij…

Bijusī Meita: jā… sākumā man bija droši, es biju patālāk un kamēr tēvs nebija atnācis, es jutos lieliski – tāds liels viņš… un kad viņš atnāca pie manis, paskatījās man acīs, sapratu – nu tā, tagad es dodu, došu un došu. Viņš no manis tā kā sagaida. Un mani pārņēma pilnīgi izmisums un bailes, vai es spēšu. Es nezinu, kāpēc es nejutu tādu balstu no… tā kā vecmāmiņa un tēta māsa. Pilnīgi nē. Bet tad, pēc tā laika – Sieva, uz priekšu bija Sieva un tu paskatījies viņai acīs, un tas, ka bija… es viena… būs labi! Bet, es pati esmu meita, ja. Bet es nezināju, ka tas ir bijis tā. Un ka varbūt tā ir šobrīd. Es to nezinu. Mani tas šokēja…

Tas ir tā. Un ja tā nebūtu, tad Bendes meitiņa nepiedzīvotu to, ko viņa piedzīvo. Ja tas tēvs nebūtu tik svarīgs. Ja viņa nebūtu atbildīga par to.

Bijusī Meita: tā bija milzīga atbildība! Tik nepatverama…

Publika: tur tēvs var kaut ko darīt?

Bijušais Varonis: es jutu baigo tādu mīlestību. Grūti bija aiziet.

Bijusī Meita: praktiski visu, kas ir, es tā dodu. Un sajūtu, vai es varu pietiekami, vēl un vēl.

Bijušais Varonis: es arī jutu, ka es tā kā… es arī devu, bet es arī… es ļoti daudz saņēmu. Milzīgi. Bij tādas… nu jā…

Bijusī Meita: šokējoši…

Bijusī Sieva: dabiskā nopūta liecināja par daudz ko, ka dzīve ir… tā visa man likās kā dzīve, iet iet un priekšu. Un viņa iet iet uz priekšu… Un tiešām jābūt tāda pieredze. Ieskatījās acīs un tad apmērām nu ko nu tagad mēs darīsim? Bērni izuaguši, viss ir tā kā savās gaitās… Pilnīgi likās, ka divdesmit pieci gadi, reti kurš kopdzīvē var sasniegt tādu laiku… ka tie tad ir tie, kas… ko nu tagad darīt… jo viss jau ir labi un laimīgi, bet, protams, tie viļņi… iespējams, ka tie nemaz nav tik labi un laimīgi. Tas viņa skatiens bija tāds patiešām ļoti dziļš…

Bijušais Bērns: es biju Bērns. Tas līdz tam, kamēr līdz manīm atnāca, ka kaut kas jāsaka, es tikai klausījos, pēc tam es sapratu, ka es esmu iesaistīts kaut kā. Es tikai pēc tam sāku domāt, es Bērns esmu un tikai beigās sapratu, ka es droši vien… es nezinu, nu ja es Bērns, tad jābūt Mātei. Tad es arī finālā tikai sāku piefiksēt… un tad es piefiksēju, ja es esmu Bērns, tad arī droši vien būtu jābūt Dzemdē, tas posms… līdz Mātes klēpim, līdz turienei… Apmērām tā, tāds īss piedzīvojums, paldies. Pārsvarā klausījos, tikai beigās bija tas…

Bijušais Dievs: tā pirmā sajūta, kad es apsēdos šeit, bija tāda – man nebija sajūta par kaut kādu opozīciju. Bet pirms tam droši vien… drīzāk būtu sajūta par tēmu… pie dieviņa gari galdi. Un es vēroju to Varoņa ceļu… vēl pirms Varonis ienāca, interesanti, ka šeit apsēdos, es piefiksēju, ka Bērns kā pēdējais, tāds kā nu… pagriezās, es paliku rindā, bet tādā puspagriezienā kopā ar… lai iegūtu tādu skatu, tā kā man. Un tad tajā Varoņa ceļā bija sajūta, ko es pamanīju, ka tad, kad Varonis stāvēja pretī Mātei, bija tāda smaga un spiedoša sajūta. Tad viņš aizgāja pretī Māsai, nostājās… un man bija interesanta tāda sajūta, kad Varonis nonāca pretim savai Meitai, nu tāda kā tāda baigā enerģija… kaut kas tāds. Un tad, kad Varonis beigās bija nogājis visu to ceļu, viņš bija līdz galam un veidojās tāda kā tāda kopības, tāda kā brālības sajūta.

Kā pašam Varonim?

Bijušais Varonis: man ļoti patika tajā lomā. Man negribējās no viņas iet ārā. Vispār, man bija sajūta, ka šis viss ir dēļ manis radīts… Es biju tāds, krieviski ir… ocepeņel. Tā kā ne es. Un pirmkārt, ka Nāve ir tāda, ka es varētu bezgalīgi skatīties viņai acīs… bezgalīgi es varētu šitā sēdēt… un stāvēt stundām, man ļoti… negribējās vispār iet prom. Pret Dzemdi bija tāda ļoti mīļa un silta sajūta. Nu gribējās iesēsties klēpī, bet par Mammu man bij trauksme liela, kad es stāvēju Mammai pretim, es izjutu trauksmi un gribējās laisties prom. Par Meitu es jau pateicu. Tur bij ļoti jaudīga sajūta… Par Sievu tur tā nopūta, es to izjutu tā kā dienests armijā. Cara laikā 25 gadi, bet var dabūt kaut ko labu, beigās ir zeme vai kaut kā tā. Un par to Dievu man bij arī ļoti laba sajūta, kad es esmu tā kā mājās atgriezies… Ka viss ir pareizi. Jo bij sajūta, ka tas jau viss ir priekš manis. Šis ir tāds, nu vispār super, būt gandarīts. Negribas iet ārā.

Nu jā, bet viss labais jau reiz beidzas. Projām jāiet, projām jāiet. Ar to mēs arī šodien beigsim. Doma ir tāda, ka vasarā pie sevis Jūrmalā taisīšu kaut ko tādu, kas būs tikai caur mitoloģiju. Tātad mitoloģiskā grupa, bet nevis kā tāda psihoterapijas grupa, bet līdzīga kā šitā. Tātad – psihodramatiskas lekcijas. Ja kādu tas interesē, tad pasekojiet manai mājaslapai vai feisbukā meklējot informāciju. Tā garša, ko nozīmē mitoloģija, droši vien ir un… Es atgādinu, kas grib – grāmatas un…

Publika: Paldies!

Lūdzu, jauku vasaru!

Publika: tad būs feisbukā par tiem vasaras…

Ja, ja. Feisbukā un manā mājaslapā. Bet es jau visu nodublēju – kas feisbukā, tas ir mājaslapā un tas ir twiterī arī.

 

 

[88] Te es esmu pieļāvis vairākas kļūdas. Pirmkārt, dēlus nogalina Tīro pati, jo uzzina par orākula pareģojumu un dara to, lai sargātu tēva varu (tēvs svarīgāks kā dēli!) Otrkārt, runa ir par varu Salmeoneja dibinātajā pilsētā Salmonā, kuru noposta Zevs, jo kā priesteris Salmonejs ir sācis piesavināties Zevam domātos ziedojumus un uzskatīt sevi par varenāku, nekā Zevs. Treškārt, Neleju un Peliju Tīro pamet un tos audzina gani. Bet nedaudz vēlāk dzimst trešais dēls Ēsons, tātad vispār Tīro ir dzemdējusi trīņus. Bet Ēsons ir bijis Sīzifa un Salmoneja brāļa Krēteja, Jolkas valdnieka dēls, kurpretim Nēlijs un Pelijs tikuši ieņemti no Poseidona (ļoti reti, bet tā mēdz būt, ka vairākaugļu grūtniecībā bērniem katram ir savs tēvs. Un dažreiz dzemdības grūtniecībās ar vairākiem augļiem notiek ar vairāku dienu vai pat nedēļu atstarpi). Ceturtkārt, arī šie brāļi ir cīnījušies viens ar otru – Nelijs ar Peliju un Pelijs ar Ēsonu.

[89] Tajos laikos, kad veidojās mīti, šādi nodarījumi ir skaitījušies par daļēji attaisnojamiem.

[90] Nelijam bija divpadsmit dēli, Nestoru kā jaunāko Hērakls pažēloja un nenoslepkavoja, sodot Neliju par to, ka tas atteica „attīrīšanu” Hēraklam par Īfita slepkavību.

[91] Nav, Tīro ir vienīgais bērns.

[92] Tas liecina par patriarhālu priekšstatu nostiprināšanos, jo Mēdeja acīmredzot uzskatīja dēlus nevis par saviem, bet piederošiem neuzticīgajam vīram. Ja paraugās tā, tad šai atriebībai ir loģika.

[93] Nē, tur bija politiska cīņa par varu Jolkas pilsētā, kas vienlaicīgi ir arī patriarhālā cīņa starp vīriešim – brāļiem un tēvam ar dēlu. Pelijs bija uzurpējis varu, aizsūtījis Jāsonu pēc Zelta Aunādas un pa Jāsona prombūtnes laiku izslepkavojis viņa dzimtu.

[94] Sīzifa lomas sajūta it kā parāda manu kļūdu – viņš nav vainīgs savu dēlu nāvē. Tos nogalināja māte.

[95] Mēdeja nevarēja nezināt, ka viņas vīra vecmāmiņa ir noslepkavojusi savus divus dēlus.

[96] Dvīņus Nēliju un Peliju māte pameta (tos uzaudzināja gani) bet pati apprecējās ar Krēteju, ar kuru tai atkal dzimst divi dēli, bet ne dvīņi, – Ēsons un Amitaons. Pēc Krēteja nāves starp Nēliju un Peliju izceļas strīds, kurš no mātes tēva mantos Jolkas troni. Uzvar Pelijs, bet Nēlejs bēg, apprecas ar Hloridu (vienīgo Niobes II un Amfiona bērnu, kuru par mātes augstprātību nenogalināja Artemida un Apollons) un nodibina Pilas pilsētu un tur tam dzimst 12 dēli un viena meita.

[97] Salmonejs ir vectēvs

[98] Māte kā Dieviete.

[99] Precīzāk – mantošanas tiesības, agrīnie civillikumi.

[100] Kā jau augstāk teikts – Nēlejs viņam atteica veikt „attīrīšānās” rituālus, lai Hērakls varētu šķīstīties no Īfita slepkavības. Īfits bija valdnieka Evrita dēls un Ioles brālis. Iole bija pēdējā no Hērakla sievām, kuru tas nodeva dēlam Hillam un kas radīja sākumu tai ģeneoloģijai, kas saucas par heraklīdiem.

[101] Divpadsmit, kā jau atzīmēts.

[102] Runa ir par Lāomedontu, kurš vispirms apkrāpa Poseidonu un Apollonu, nesamaksājot viņiem par Trojas mūru celšanu, bet kad tie atriebās, uzsūtot Trojai jūras briesmoni, kam Lāomedonts bija spiests atdot meitu Hēsioni, bet to izglābj Hērakls (analoģisks ir arī stāsts par Andromēdu, kuru izglābj Persejs) Lāomedonts apkrāpj arī Hēraklu, nu tad pēdējais nogalina visus Trojas valdnieka dēlus, izņemt Priamu. Tā nu sanāk, ka Nestoram un Priamam, kas ir pretējo pušu „vecie – viedie” Trojas karā, ir līdzīgi likteņi!

[103] Varbūt viņš to uztvēra tā, ka viņš glābj nevis paša noslepkavoto brāļu māsas mazmeitu, bet gan drauga Admēta sievu.

[104] Tas pats notiek arī tad, ja māte pati noslepkavo/abortē bērnus, bet tad parasti aizvainojuma vietā dominē vainas sajūta.

[105] Starp Zevu un Poseidonu arī notika brāļu cīņa, kura beidzās bez traģēdijām – vara un atbildības tika sadalītas, tajā skaitā, lozējot. Tomēr Poseidons nosacīti bija zaudētājs, kas lika tam nemitīgi pielīdzināties Zevam. Iespējams, tieši šis aspekts ir svarīgs, kādēļ Tīro ir bērni no Poseidona. Šeit nāk prātā cits ļoti cienījams grieķu varonis Tēsejs, kuram skaitās divi tēvi. Cilvēciskais – Atēnu valdnieks Aigejs, un dievišķais – Poseidons. Man šķiet, šeit ne bez nozīmes ir gan jūras (jūtu, instinktu) stihija, par kuru atbildīgs Poseidons, gan seksualitāte un tās savaldīšana, kas, iespējams, ir svarīgs aspekts arī mītos par Tīro.

[106] Incestu kā psiholoģisku arhetipisku saiti nevar un nevajag novērst, citādi sabruks visa psihes un ģimenes konstrukcija – vajag šo incesta daļu uztvert kā „labu”. Bet ir fiziskās tuvības daļa, kas ir jāizskauž, bet par kuru jāsaprot, ka vēsturiski tā ir bijusi norma…

[107] Atkal neesmu perfekts. Tīro ir četri izdzīvojuši dēli un bez jau nosauktās mazmeitas Pero, viņai ir arī mazmeita Eolija, Amitaona meita. Turklāt Eolija vārds norāda uz eoliešu ciltstēvu Eolu I, pieminēto brāļu Sīzifa, Salmoneja, Krēteja tēvu.

[108] Ļoti iespējams, ka pievāca gan. Jo Nēlija sieva Hlorida II bija vienīgais izdzīvojušais Niobes II un Amfiona bērns. Par to, ka Niobe II lielījās ar savu bērnu skaistumu, paziņojot, ka tie ir vēl skaistāki nekā paša Lēto bērni Artemida un Apollons, abi apvainotie dievi, aizstāvot māti, apšāva ar bultām visas septiņas Niobes II meitas un septiņus dēlus. Hlorisai II, laikam dzimušai pēc tam un piedzīvojušai savu dēlu apkaušanu, turēšanās pie vienīgās meitas varētu būt psihiskas izdzīvošanas jautājums. Un viņas mātei Niobei II pie meitas meitas vēl jo vairāk.

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri

1 Precizitāte

Šis teksts tiešām ir vērtīgs pašam autoram. Jo pašam nākas konstatēt, ka kļūdaties, atsaucotiesu uz kultūrvēsturiskiem faktiem. Un par šo balamutēšanos – nespēju pieturēt muti un runāti tikai to, par ko esat cieši pārliecināts, Jūs nemīl tie, kas ir trenēti domāt un izteikties precīzāk. Var manīt, ka šļūcat , kā pa tādu galertu, izliekoties, ka esat iedziļinājies dažādu kultūru dziļslāņos, bet beigās izrādās, ka zināšanas kļūdainas un sagrābstītas. Ja vēlaties vairāk cieņas, sarunā izmantojat tikai drošus faktus, ja neatceraties, tad neatceraties, savādāk visa domas būve kļūst neuzticama un šļurīga.

Publicēts: 15.05.2017
Komentāru skaits: 1