Dzemdes aizvainojums un Dievs

Jau vairāk kā divsimts gadus pasaulē, galvenokārt Eiropā, ar pieaugošu spēku veļas ateisma vilnis. Ja reformāciju uzskata par soli ateisma virzienā, un tāds uzskats, manuprāt, ir pamatots, tad pat visus piecsimts gadus. Aug tā sauktā zinātniskā pasaules uzskata pārsvars pār teisko, jeb, citiem vārdiem sakot – zinātne jau gandrīz pilnībā ir atņēmusi varu reliģijai. Pa daļai tas notiek arī tāpēc, ka vairums cilvēku nesaprot, kāds racionāls pamats vispār aizdomāties par tādām lietām, atstājot diskusiju lauciņu šauram speciālistu – teologu un filozofu lokam. Modernajam cilvēkam saistošāk šķiet aizdomāties par praktiskākām lietām – naudām, hobijiem, karjeru utt.

Man aizvien vairāk izskatās, ka jautājums par sievietes lomu sabiedrībā ir ne vien praktisks, bet arī reliģisks – turklāt tieši bez reliģiskā aspekta aplūkošanas nebūs iespējams saprast vēlamo praktisko perspektīvu katras sievietes dzīvē. Paskaidrošu, ko es ar to domāju.

Pilnīgi bez kādas, tajā skaitā zinātniskas, ekspertīzes ir ticis pieņemts, ka sievietes dzīves perspektīvai nomainoties no mājsaimnieces, mātes un vecmāmiņas lomu izdzīvošanas un attīstīšanas uz izglītību un karjeru orientētu dzīvi, rezultāts var būt tikai vēlams un pozitīvs, bez kādām blaknēm. Nav bijušu gana dziļu un plašu diskusiju par šādas attīstības ietekmi uz sabiedrību, valsti un civilizāciju kopumā. Varbūt esmu netaisnīgs – gan jau ir bijuši daudzi gudru prātu brīdinājumi, tikai tie nav tikuši pietiekami popularizēti, lai neteiktu vairāk – tikuši noklusināti. Kaut arī pasaulē šajā ziņā notiek strauja domāšanas maiņa, Latviju (pagaidām?) tā skar tikai nedaudz un jautājumi, kurus skaršu šajā rakstā, nepelnīti joprojām nav lielāko mediju pirmajās lappusēs un ietekmīgāko TV un jūtūbes kanālu tīklos.

Joprojām dominē prasība – „mans ķermenis, mana izvēle”. Tas nav pat zinātnisks fakts, tas ir ideoloģisks – tātad kontrreliģisks uzstādījums. Tātad – ja sieviete izvēlas childfree dzīvi, neatdodot savu ķermeni bērniem, tad negatīvu seku tam būt nevar, nemaz nerunājot par iespēju, ka tādai izvēlei var sekot Dieva sods. Es tam nepiekrītu, man šķiet, ka mēs visi jau esam liecinieki tam, kā Dievs soda cilvēkus par atkāpšanos no sievietēm un vīriešiem lemto dažādo ceļu iešanas.

Kļūdainās domāšanas un rīcības pamatā ir pāris pieņēmumi, kurus vērīga acs būtu bijusi spējīga ieraudzīt arī pirms šo manu domu izlasīšanas. Pirmais pieņēmums – bērna dzimšana un pēc tam izaudzināšana ir tikai fizioloģiski un praktiski notikumi, kuru realizācijai vajadzīgi ierobežoti enerģētiski resursi, salīdzināmi ar citām cilvēciskām darbībām vajadzīgajiem. Saskaņā ar šo pieņēmumu sieviete, neko nezaudējot, var būt gan laba māte vairākiem bērniem, gan pelnoša darbiniece vai pat uzņēmēja. Presē daudz it kā uzmundrinošu piemēru ar tādu sieviešu stāstiem, kas apliecina – tas ir iespējams, tātad vēlams! Un pretēju stāstu – daudzbērnu ģimenes ar tēviem dzērājiem un mātēm bez izglītības un līdz ar to – bez ienākumiem, kam būtu it kā jānostiprina doma, ka jauna sieviete uz savu galvu drīkst un spēj noteikt savas dzīves trajektoriju pretnostatījumā „ģimene vai karjera”.

Otrs kļūdainais pieņēmums – sievišķās enerģijas mērīšanu laika vienībās. Piemērām, samērā pieņemamais uzskats, kuru vienkāršības labad esmu tiražējis arī es – ka katrs bērns sievietei prasīs aptuveni trīs gadus tādu rūpju, kas tuvinās principam 24/7. Tātad trijiem bērniem deviņi gadi, jaunākais jau bērnudārzē, vecākais skolā, mamma darbā vai mācībās. Saskaņā ar šo vienkāršojumu sieviete līdz trīsdesmit gadiem aizņemta ar bērniem, bet pēc trīsdesmit var darīt to pašu ko vīrietis.

Lieta tajā, ka parasti tiek ignorēts, ka sieviete, vēl būdama maza meitene, trenējas būt mamma ar lellēm. Vēlāk viņa mācās pucēties, mēģinot nepalaist garām savu princi – nākamo bērnu tēvu. Tad viņas dzīvi katru dienu iespaido dzemdes cikls, kas taču arī par bērniem. Un pat tad, kad tas beidzas, Dzemdes tukšuma un piepildītiesvēlme nosaka viņas enerģētiku līdz dzīves beigām.

Ar to es gribu teikt, ka Dievs pasauli ir iekārtojis tā, ka bērnu ielaišana tajā un aizvadīšanai līdz patstāvīgai dzīvei un arī pēc tam ir paredzēta milzu enerģija, kura automātiski netransformējas citu dzīves plānu apkalpošanai. Vieglāk ieraugāmā ir darba vietu un attiecību tajā ģimeniskošana, kura neizbēgami notiek visur, kur darbojas sievietes. Tas nozīmē – svarīgākais ir attiecības nevis pievienotā vērtība. Tam ir arī pozitīvās puses, bet negatīvo ir vairāk, tādēļ privātajā uzņēmējdarbībā sievietes, kas pieprasa lai darbs vienmēr būtu patīkams, nenoturas. Bet valsts sektorā to ir vairākums visās ministrijās, izņemot Aizsardzības, bet arī tur ļoti daudz.

Ja sievietes Dzemdes enerģija nenonāk līdz bērniem visā to augšanas gaitā, to nav iespējams novirzīt ražošanā – tādā, kādu no laika gala ir veidojuši vīrieši, sākot ar lielo dzīvnieku mednieku grupām. Vēl vairāk – vismaz manai acij ir redzams, ka Dzemde apvainojas, ja viņai tiek piedāvāts pašai rūpēties par iztikas līdzekļu sagādāšanu sev un bērniem, un tas ir ļoti pamatoti un loģiski. Dievs cilvēkiem ir radījis kārtību, ka bērni aug ilgi, tāpēc par tiem jārūpējas abiem vecākiem, bet katram savā veidā. Mātei – praktiski rūpējoties par bērniem un siltām attiecībām mājās, bet tēvam – sagādājot visus resursus, kas nepieciešami tā sievai un bērniem. Ja šī kārtība jūk, sekas būs visā sabiedrības organizācijā, par to runāsim tālāk.

Dzemdes aizvainojums cita starpā izpaužas arī tajā, ka Latvijā ir katastrofāla valsts pārvalde. Ja jau sievietei pašai jāpelna nauda, tad vide, kurā tas notiek, ir jāģimenisko, tajā skaitā jāliek strādāt savu bērnu nevis pilsoņu vajadzībām. Sievišķajai būtībai valsts ir kaut kas abstarkts un nesagremojams. Tāpat kā tirdzniecība, ražošana, armija, zinātne, baznīca utt., tā ir radusies uz vīriešu bioloģijas un tās izaugušās psiholoģijas pamata. Runa ir par konkrēto un simbolisko testosteronu, kas liek individuāli un grupās kauties par ģeogrāfisko un visu citu veidu teritoriju ar citiem vīriešiem. Dieva loģika ir tāda – ja tu nespēj aizsargāt savu teritoriju, tad tev tā nepienākas. Un tas ir tikai taisnīgi – arī Latvija latviešiem nepieder mūžīgi mūžos, bet tikai tikmēr, kamēr pietiks testosterona to aizsargāt. Tad kad tā pietrūks, šeit ienāks citi vīrieši, nogalinās atlikušos memļakus, apprecēs viņu sievas, adoptēs bērnus un audzinās tos par uzvarētājiem veidā, ko tiem neiemācija viņu bioloģiskie tēvi.

Vīriešu memļakisms izpaužas jau tajā, ka viņi liek savai sievai strādāt algotu darbu un beidzas ar valsts zaudēšanu. To atbalsta feminisms un visa veida tā sauktās sieviešu tiesības, kas būtībā ir sieviešu tiesības nebūt sievietēm un liekot sievietēm karot ar savu Dzemdi.  Tā skaļi neprotestē, iet tajos darbos, no kuriem izdodas izdzīt vājos vīriešus, bet slepeni darbojas – ieaicina svešiniekus, kas atriebsies savējiem memļakiem, kuri neseko Dieva plānam. Visi hibrīdkari balstās uz „Gribu palīdzēt bēgļiem” tipa sieviešu organizācijām, kuru Dzemdes ir ekstrēmi aizvainotas uz saviem vīriešiem un grib tos aizvietot ar citiem.

Tikko teiktais, protams, klaji konfliktē ar publiski dominējošo prāta dominēšanas un Apgaismības iespējamības ilūziju. Bet ir taču acīmredzami, ka visur, kur prāts nostājas nesamierināmā cīņā ar Dievu, tajā skaitā tā plānam attiecībā uz Dzemdi, tam jāzaudē. Dievs iznīcina vīriešus bez testosterona un sievietes, kas nedzemdē. Tas iznīcina arī zinātni, kas sevi pozicionē nevis kā to, kas sākotnēji bija teoloģiju, kas mēģināja izprast Dieva plānu, bet kā alternatīvu tam un īstās teoloģijas noliegumu.

Darbības, kas visos līmeņos aizštopē Dzemdi un nīcina sociālā Tēva lomu un tā reliģisko pienākumu pret savu bērnu māti un bērniem, vienmēr izsauks Dieva dusmas, līdzīgas tām, ar kurām tika iznīcinās Sodoma un Gomora. Un Dieva dusmu sastāvdaļa būs Dzemdes aizvainojums, kas arī nogalinās – gan memļakiskos vīriešus, gan viņu dzimušos, gan nedzimušos bērnos. Nogalinās, bet ne vienmēr burtiskā un momentālā veidā. Parasti jau tas izpaužas kā kultūru un civilizāciju noriets un bojāeja, par ko mums skrupulozi vēsta kaut vai zināmās vēstures fakti. Tas liecina, ka tur, kur tiek sarīdīta Dzemde ar moderno sievieti, ilgtermiņā uzvar pirmā – tā vai nu dzemdē vai nogalina. Tas lieku reizi pamato sievišķo radīšanas un nogalināšanas pretstatu vienību, par kurām mūs informē visas pasaules mitoloģijas un reliģijas.

Dzemdes aizvainojuma un nogalinātgribas simbols mūsdienu pasaulē ir Kamala Harisa un gandrīz puses ASV vēlētāju, kas par viņu nobalsoja. Tie pulcējās un turpina to darīt visādos histēriskos pasākumos visā pasaulē, tajā skaitā Latvijā. Maz kurš redz dziļāko reliģiski bioloģisko šo notikumu jēgu – atrast to vīrišķību, kas dos Dzemdei un tās milzu enerģijai to gultni, pa kuru plūstot, tā varēs netraucēti nealizēt savu radošu potenciālu. Tikai šādi izprastai un ar testosteronu piepildītai vīrišķībai ir potenciāls kļūt par attīstītas cilvēces Prātu un Gaismu, kas savieno mūs ar Dievu un tā līdz detaļām neizdibināmo, bet meklējamo Dieva plānu.

Harisa ASV vēlēšanās zaudēja Donaldam Trampam. Šis notikums visā pasaulē nenogurstoši tiek analizēts virspusēji, tajā skaitā uzmanību pievēršot Trampa personiskajām, dažbrīd tiešām nepievilcīgajām īpašībām, bet kuram tad, paliktam zem vispasaules uzmanības mikroskopa, tādu nav? Tajā pat laikā draudzīgi tiek neveikta viņa šajā vēl pavisam neilgajā kadencē jau veikto grandiozo darbu objektīva analīze, kur nu vēl plānotie darbi un to nozīme Rietumu civilzācijas glābšanā pavisam neilgu brīdi pirms punkta, pēc kura atgriešanās vairs nebūtu iespējama. Pagaidām izskatās, ka Dievs mūsdienu Sodomā un Gomorā vēl redz cerību, ka varbūt tajā tomēr ir atlikuši gana daudz taisnie, kuru dēļ iznīcināšanas lēmums tiek atlikts?

Piekasīšanās Trampam krasi kontrastē ar nekritisko attieksmi pret Harisu un viņas kādreizējo šefu Baidenu. Visā viņu darbībā viena vienīga impotence, nekompetence un valstiskā testosterona graušana. Tas liek domāt – kas gan ir šie analītiķi, kuru domāšana ir šaura un sekla, ka spēj redzēt tikai sīkumus, detaļas, nevis lielo plānu kopumā?

Uz šo „analītiķu” un sīkumpētnieku armiju raugos ar savu profesionālo instrumentu palīdzību. Kas notiek ar bērniem, kuru tēvs par viņiem nerūpējas un māte dod priekšroku (nevar nedot) virzīt savu Dzemdes enerģiju naudas pelnīšanai, nepaceļot acis ne tikai uz Dievu un tā plānu (Dzemde to var arī neļaut un nespēt – tai ir citi realizācijas virzieni) un bērnu objektīvajām augšanas un pasaules iepazīšanas interesēm? To var labāk saprast, atceroties, ka katrs bērns vispirms sajūt mātes pasauli un tās vērtības (kas ir labi un kas slikti), jo visi esam dzimuši mātēm. Šis mātes redzējums ir pareizs, bet nepilnīgs. Tam pretējs ir tēva redzējums, kas arī ir pareizs, arī nepilnīgs un gan kompensē, gan noliedz mātes skatījumu un vērtības. Ja bērns vispār nedabū vīriešu pasaules un testosterona nozīmes svarīguma izjūtu, viņš uz visu skatās tikai ar mātes acīm. Visu, kas bērnam neiekļaujas mātes vērtību rāmjos, šāds bērns izjūt kā nepareizu un pat bīstamu, viņš sevi no tā aizsargā. Turklāt tiklīdz viņš „neklausa mātei”, tā izjūt vainas sajūtu, māte tādā veidā visur seko līdzi bērnam.

Sevišķi bīstama šāda audzināšana ir puikām – viņi tēvu un līdz ar to visus vīriešus, ieskaitot sevi, izjūt kā mātes pāridarītājus ar kuriem jācīnās. Tādējādi Dzemdes aizvainojums vēršas pret dēliem, kam jāatbild par tēva grēkiem, cenšoties darīt gan sev darāmo, gan tēva nepadarīto.  Bet te jau sāku atkārtoties, detalizētāk par šo jau bija – https://www.viestursrudzitis.lv/liepnieks-pret-trampu/

Negribu atkārtoties arī par to, ko esmu teicis desmit un vairāk gadus atpakaļ un kas izraisīja plašu rezonansi, skaļus feministu spiedzienus un manis daļēji sekmīgus kancelēšanas mēģinājumus https://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/viesturs-rudzitis-sieviete-biznesa-ir-kluda/ , arī  https://nra.lv/latvija/politika/110163-psihoterapeits-viesturs-rudzitis-sievietes-politiku-padara-necaurspidigu.htm  un  https://www.viestursrudzitis.lv/vai-ir-izgudrots-kas-labaks-par-vardarbibu/,  (o, šeit jau 3 miljoni skatījumu!). Gribēju atgriezties pie Mišela Velbeka, bet izrādās, arī par to jau esmu daudz ko pateicis – https://www.viestursrudzitis.lv/paklausanas/ Ieskaitot svarīgo domu – mēs esam par gļēvu, lai reformētu sabiedrību, pamatojoties uz sievietes un vīrieša dabiskajām, Dieva noteiktajām lomām, un arī par gļēvu, lai izlēmīgi pretotos „Gribu palīdzēt bēgļiem” islama velkamistēm, kuras paradoksālā kārtā rīkojas Dzemdes, bet ne gļēvu vīriešu interesēs. Velbeks rāda, kā kristietība šajā krīzē nepalīdz, bet islama atnākšanas rezultātā viss sakārtojas – sievietes atgriežas mājās, bet vīrieši – vairs neģimeniskotajās darba vietās, tādās, kas orientētas nevis uz patīkamām attiecībām, bet uz pievienoto vērtību. Šī ir svarīga doma – mums jācenšas vispirms Eiropa atgriezt uz kristietības ceļa, bet ja tas neizdodas, jāpieņem islams. Šokējoši? Jā, bet tāpēc, ka par to tiek reflektēts pārāk maz.

Dzemdes aizvainojums strādā caur ātras vai lēnas nogalināšanas stratēģijām. Abortu līdz pat dzemdību brīdim atļaušana. Kontracepcija, kas cilvēkiem uzliek Dieva pienākumu izšķirt, kurām dzimumšūnām kļūt un kurām nekļūt par cilvēkiem. Skaidrs, ka cilvēki ar to galā tikt nevar – rezultātā bērnu dzimst mazāk par 2 uz sievieti fertīlajā vecumā. Tas burtiski norāda – sievietes nodarbojas ne ar to, kas viņām jādara, un kas ir vissvarīgākais sabiedrības interesēm ilgtermiņā. Kāpēc tas notiek? Tiek izvirzītas visādas teorijas, izņemot visskaidrāk redzamo (bet ne visiem) – Dzemde, vai sievietes dziļākā bioloģiski garīgā sievišķība ir aizvainota. Šis aizvainojums ir vāji apzināts, tādēļ īpaši bīstams. Ar apzinātu aizvainojumu – ja sieviete par kaut ko ārdās – tikt galā ir vieglāk, tam ir vieglāk atvainoties.

Te mēs nonākam pie demogrāfijas veicināšanas idejām un programmām, kuras tiek cilātas arī Latvijā. Arī par to jau esmu izrakstījies – https://www.viestursrudzitis.lv/demografija-vesture-un-transcendentalais/  . Kaut kur citur esmu atsaucies uz Raivja Zeltīta pamatīgo pētījumu par Ungārijas demogrāfijas politikas pieredzi – https://telos.lv/ungarijas-dzimstibas-politika/, kurā cita starpā minēts arī šokējošais fakts – tērējot demogrāfijai 6% no IKP, dzimstību vienalga neizdodas paaugstināt virs 1,5 bērniem uz sievieti fertilajā vecumā.

Modernās sievišķības izpratne, kura pēdējo pusotru gadsimtu iekaro pasauli, balstās uz prāta, izglītotības un apzinātības veicināšanu sievietēm. Bet dzemdēšana ir neprātīga un neegoistiska parādība. Tomēr arī spodrinātam sievietes prātam būtu jāsaprot,  jāapzinās un jāgrib dzemdēt vairāk kā 2 bērnus – kaut vai kā pienākumu pret ģimeni un sabiedrību. Bet nesanāk, vienmēr kaut kas traucē. Vai tik ne prāts.

Es saku – Dzemdes aizvainojums… Šis formulējums izsauc lielu pretestību, bet vietā netiek likts nekas cits, kas izskaidrotu, kāpēc tomēr tas maģiskais skaitlis neuzaug virs 2. Visas demogrāfijas veicināšanas programmas balstās uz kļūdainu apgalvojumu, ka bērni dara ģimenes nabadzīgākas, tādēļ noteicošie ir materiālie stimuli. Tas prognozējami nestrādā. Bet politiķiem vajag vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām un Dzemdes aizvainojuma mazināšana tiem skaitās sarežģīta un nesaprotama problēma.

Šeit jāmin mūsu lepnums – oskarotā filma „Straume”. Neviens no tās personāžiem nespēj domāt, runāt un nav ieguvis nekādu izglītību. To darbības motivācija balstās instinktos, intuīcijā, traumatiskajā ķermeniskajā pieredzē, iekšējā skaistuma izjūtā, empātijā, emocijās, iedzimtajā dabiskajā muzikalitātē un savstarpēji izdevīgā pūliņu apvienošanā. Intuitīvā tieksmē uz dievišķo, kā rezultātā dzīvnieki, nevis cilvēki izdzīvo šajos Grēku Plūdos.  Nekādas civilizācijas (tās drupas gan redzamas), nekādas dzimumu maiņas, Stambulas konvencijas, sieviešu tiesības, LGBT+ un citas muļķības.

Es rakstu „muļķības”, bet no Nelabā viedokļa tās ir gudrības – viss uzskatītais  ir jāievieš, lai Dzemdes aizvainojumu izraisītu. Vēl arī sieviešu kvotas politikā, biznesā, armijā un visur tur, kur vēl saglabājas vīriešu skaitliskais pārsvars pār sievietēm. Tie ir Nelabā instrumenti, lai piedabūtu Dzemdi apvainoties un nogalināt. Dievs no tā neglābs, ja kārtējā Sodomā un Gomorā neatradīsies pietiekams skaits taisno. Ar taisnajiem Bībelā saprot tos, kam ir taisnība, kas ir Dieva un dzīvošanas  patiesības pusē.

Nobeigumā un apkopojot gribu uzsvērt – Dzemde nav tikai orgāns, bet viss sievietes ķermenis, kas darbojas kā Pāreja no Turienes uz šejieni. To nevar zinātniski izskaidrot pēdējā instancēm, tādēļ attieksme pret to no senseniem laikiem ir bijusi reliģiska, sakrāla. Dzemde un sievietes ķermenis ir Dieviete, nevis tikai fizioloģisks aparāts. Tā prasa sakrālu, pielūdzošu attieksmi un to ir noteicis Dievs kā vispārējais kosmiskais, līdz galam neizzināmais likums.

Ja mēs apkarojam Dzemdi, mēs nostājamies pret Dievu, pret dabiskajām dzimumu lomām un dabisko sievietes un vīrieša sadarbību bērna ielaišanā un atbalstīšanā šajā sarežģītajā pasaulē. Bet tad jēgu zaudē valsts kā atbalsta mehānisms ģimenei un bērniem, sabiedrība zaudē struktūru un mērķi, iestājas bardaks un viss atgriežas pirmatnējā Haosā.