Intervija portālam “Apollo”: Rudzītis par vardarbību savā dzīvē un to, ko sievietes nezina

– Vai Jums pašam kādreiz dzīvē personīgi ir nācies saskarties ar vardarbību?

– (Nopūta) Es domāju, ka… Es to tā nesauktu. Tas ir tāpēc, ka vardarbībai ir trīs līmeņi. Ir objektīvais līmenis, kad ir kaut kas agresīvs izdarīts. Subjektīvais līmenis – vai ir trauma, neatkarīgi no tā, vai tā ir psiholoģiska vai fiziska. Trešais ir sistēmiskā ieinteresētība šajā jautājumā. Piemēram, šis feministisko organizāciju piegājiens ir tāds: «Ja viņš bļāva, tā ir emocionāla vardarbība. Ja viņš iesita, oi, tad tā jau noteikti ir vardarbība!» Tātad kaut kāda pedagoģiskā pļauka, nedod Dievs! Ne vienmēr visu, kas objektīvi izskatās vardarbīgi un agresīvi, to arī var izdzīvot tādā veidā. Jāskatās tas subjektīvais – kā es par to jūtos. Ir cilvēki, kas paši arī atzīst, ka kaut kas tāds viņus ir arī apturējis, iegrožojis. Mēs nonākam tādos stāvokļos, kad ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas ar spēku notur. Diemžēl, bet tāda ir psihe.

– Šo jautājumu, droši vien, ir uzdevuši daudzi cilvēki pēc tam, kad Jūs publicējāt savu rakstu par vardarbību. Vai Jūs pats kādreiz esiet iesitis sievietei?

– Nu nē… Nē. Es to nesauktu par sišanu. Nē…

– Jūs savā blogā apgalvojat, ka «vardarbība – galu galā viss, kas notiek vairāk par vienu reizi, ir ne tikai negatīvs, bet arī pozitīvs, ja jau atkārtojas». Pēc šīs loģikas, vai arī sērijveida slepkavas rīcībā saskatāt ko «pozitīvu»?

– Nē, protams, ka nē. No sociālā viedokļa protams, ka nē, bet slepkavam ir cita jurisdikcija, un ir skaidrs, ka viņš kaut kādu psiholoģisko labumu no tā gūst. Ja piemēram, jūs pasakiet «slepkava» un pagriežat galvu uz otru pusi, tad jūs nesaprotat, kas ar to cilvēku notiek. Bet, piemēram, Dostojevskis pēta Raskoļņikovu ļoti biezā grāmatā, kas notiek ar to cilvēku, kāpēc viņš nonāk līdz slepkavībai. Kāpēc priekš viņa tā ir pareiza izeja? Priekš viņa, nevis sabiedrībai. Mēs nepārtraukti dzīvojam interešu konfliktos, kur juridiskā patiesība ir viena, bet psiholoģiskā patiesība – pavisam cita.

– Jūs uzsverat, ka vārds «sieviete» latviešu valodā ienāca 19.gadsimtā. Pirms tam bija «sieva», «māte», «meita». Vai, Jūsuprāt, tas ir bīstami, ka sieviete no «mašīnas – dzemdētājas» ir kļuvusi par pilnvērtīgu cilvēku, kas tāpat kā vīrietis izbauda savu seksualitāti?

– Te ir pretnostatījums, taču dabā un psihei pretnostatījumu nav. Sieviete ir dzemdētāja, viņai ir dzemde, un dažādām sievietēm tā dzemde dažādi stipri darbojas. Bet viņai šobrīd ir attīstītas arī modernās daļas. Tas nav jānostāda kā pretstats, bet jāhierearhizē. Hierarhija ir kā piramīda. Ir arhaiskās daļas, kuras visu balsta, bet nav tik labi redzamas, un ir modernās daļas, kas ir pašā smailē, kuras ir labi redzamas un sasniedzamas. Mēs dzīvojam modernas iedomības laikmetā, kad tiek postulēts, ka tas, kas bija vakar, ir svarīgāks nekā tas, kas bija tūkstošiem gadu atpakaļ. Tā nav, es to tā neredzu. Es redzu joprojām, ka sieviete grib patikt, un tad, kad viņa patīk, tad viņa dabū sev labu sajūtu. Šī vēlēšanās patikt ir dabas ieprogrammēta. Sieviete grib sevi parādīt, grib izģērbties. Piemēram, fotogrāfs Kondrašins vienā intervijā teica, ka sieviete grib sevi parādīt, vēlas erotisko fotosesiju. Un, ja tādas vēlmes parādās vīriešiem, tad tas ir perversi. Es viņam pilnībā piekrītu! Tas ir no dabas – kāpēc tā sieviete grib sevi parādīt? Tāpēc, ka viņa grib bērnu, viņa grib apaugļot sevi, viņa grib sēklu, no viņasprāt, jēdzīga vīrieša. Kurai sievietei tā visa nav? Nē, protams, ir sievietes, kam tas ir ļoti noslēpts, bet principā, tas ir tik dabiski. Ja mēs skatāmies sapucētas meitenes – tas ir skaidrs, ka viņu dziļās, arhaiskās daļas to tik vien dara, kā meklē iespējas, kā palikt stāvoklī, un no kā. Būtībā arī tiek meklēts, kā nodrošināt apstākļus savam bērnam, kurš varētu tikt šovakar ieņemts. Lai cik viņai nebūtu augstākās izglītības, lai cik viņa nebūtu integrēta kaut kādās vīriešu lietās, bet tas viss iepriekš minētais strādā – stiprāk vai vājāk, bet tomēr – strādā.

– Jūs minat «sievietes hormonālo ciklu, kas sievietei neļauj politikā un biznesā pieņemt saprātīgus lēmumus». Bet arī vīrietim ir hormonālais cikls, kas mainās nevis mēneša, bet vienas dienas gaitā – no rīta testosterona līmenis visaugstākais vakara – viszemākais. Tad sanāk, ka sievietes ir labākās pozīcijās?

– Tās nav salīdzināmas lietas. Te ir jāskatās viss kopā. Ne tikai hormoni, jo tie ir bioloģiskās jēgas instrumenti, nevis otrādi. Ja, piemēram, sievietei ir stipra dzemde un izteikts dzemdes cikls, tad katrā cikla daļā sieviete ir citādāka. Manas klientes par to runā, viņas par to citiem varbūt to visu nestāsta, bet man gan stāsta. Viņas, piemēram, pirms mēnešreizēm ir niknas uz visiem vīriešiem, to skaitā arī uz mani. Viņas ārdās un bļauj, – kādēļ tāda netaisnība?

– Arī šeit [Rudzīša kabinetā, -red.]?

– Jā, protams! Viņu psihe saka, ka «Viestur, tu esi vainīgs, ka es neesmu tikusi pie bērna šajā mēnesī». Daudzas sievietes to nezina, ka viņu psihe iet līdzi mēnešreižu ciklam. Bet tad, kad viņām sāk uzdot tos jautājumus, tad viņas sāk ieraudzīt kopsakarības. Būtībā tad viņas sāk dzīvot savos dabiskajos ritmos. Reizēm viņām ir tik attīstīta vīrišķā daļa, ka viņas iedomājas, ka tā visa nemaz nav. Bet tādā gadījumā sievietei ir medicīniski un onkoloģiski riski, ja viņa dzīvo atrauti no šīm lietām. Pats galvenais, kāda ir atšķirība, ir tas, kā notiek komunikācija starp vīriešiem un sievietēm. Piemēram, sievietes ir pieradušas komunicēt mājas vidē, kur svarīgākais ir attiecības, vai mēs esam grupa, un kā mēs jūtamies. Tāpēc sievietēm, kur viņas aiziet darba vidēm, viņām pastāv risks neorientēties uz produktu vai klientu, bet orientēties uz attiecībām darba kolektīvā, un «cepties», ja ar tām attiecībām kaut kas nav kārtībā. Es nesaku, ka tas vienmēr rada problēmas, tie ir riski, kuri ļoti bieži arī piepildās. Vīrieši ļoti bieži ir orientēti uz ārējiem objektiem – uz zvaigznēm, uz koka gabalu, kas ir jāapstrādā, uz kuģi, kas jāuzbūvē, uz datoru, kas ir jāprogrammē. Tas ir, it kā tā subjekta nemaz nebūtu. It kā viņam simboliski būtu jāpārtaisa savu māti, kas viņu ir audzinājusi. Līdz ar to vīrietis it kā izveido tādu kā simbolisku mātes modeli, gar kuru viņš knibinās, pilnībā aizmirstot par sevi. Ja divi vīrieši tiek kopā, tad viņi runā par saviem diviem mātes modeļiem. Tas būtībā ir efektīvāk no producēšanas viedokļa. Sievietēm tas tā nav – viņām ir lielāks risks orientēties uz darba vidi un kultūru. Ja ir jaukta vide, tad mēs pārstājam runāt par objektu, vīriešiem ir jāsāk viņai ziedot. Ja vīrieši turpinās runāt par savām lietām, tad viņa apvainosies. Tādēļ viņai ir jāpievērš uzmanību, kaut kas jāpasaka. Tikko mēs pievēršam tai sievietei uzmanību, viņa sāk dominēt.

– Tas nevarētu būt saistīts ar to simbolisko mātes tēlu?

– Tas ir saistīts ar Dievieti, kas nāk no attiecībām ar māti. Kāda tad ir Dievietes pamatideja? Agrāk dzimstība netika kontrolēta, nebija kontracepcijas. Principā, bija tā, ka māte piedzemdē bērnu un izdomā, vai paturēt bērnu, vai izmest to aizā. Šodien mēs to redzam ekstremālās situācijās, bet, piemēram, 11.gadsimtā, kad tika ieviestas glābējsilītes – Pāvestam bija apnicis skatīties, kā pa visām upēm peld grozi ar brēcošiem un jau apklusušiem zīdaiņiem, kuri smird, visās malās pūzdami. Bērnu nogalināšana vēsturiski ir bijis kas normāls – parasta lieta. Tāpēc bērns skatās uz māti no tāda viedokļa: «Vai tu mani nogalināsi, vai tomēr atstāsi?» Tā tas ir bijis tūkstošiem gadu. Līdz ar to bērns, it sevišķi puika, arī meitenes, uz citu sievieti skatās kā uz Dievieti, kura nogalinās, ja viņai nepievērsīs uzmanību. Ja vīrieši tur stāvēs un turpinās runāt par savām lietām, tad sekos kaut kāda vētra, kurā vīrieši dabūs ciest. Tāpēc jēdzīgāk ir pamest savu «štelli» un pievērsties sievietei. Un tas viss arī maisa darba vidi. Bet sievietēm ir vajadzīgas attiecības. Ja viņas kaut ko nav noregulējušas, viņas nevar pastrādāt. Ja šāda kultūra ienāk darba kolektīvā, tad arī vīrieši feminizējas, jo viņi to visu pārņem, domājot par attiecībām.

– Cik nopietni esat pētījis sievietes un vīriešus biznesa vidē vai valsts pārvaldē? Vai jums pašam neliekas, ka jūsu  apgalvojumi bez šādiem pētījumiem ir tikai gudrā manierē pasniegti tirgus sievas apgalvojumi no sērijas «visi vīrieši cūkas», «visi politiķi zog»?

– Es desmit gadus esmu vadījis kolektīvus, kas, galvenokārt sastāvējuši no sievietēm. Esmu attīstījis arī jaunus kolektīvus. Esmu bijis arī konsultants kolektīviem, kādu vidi tur izveidot. Ja es to lieku kopā ar psiholoģiju un mitoloģiskajiem pētījumiem, kā veidojusies ģimeni, man tā bilde liekas kopā un veidojas vienota teorija, kura stāsta, ka cilvēka psihe veidojusies ģimenē. Ārpus ģimenes tā turpina nest ģimenē iegūto. Iesaistoties jaunās attiecībās, cilvēks mēģina it kā atkārtot, kas ir bijis ģimenē. Man nav kolēģi, kas varētu padalīties šādās domās, tādēļ es arī to publicēju, lai parādītu, kāda tam visam ir jēga.

– Cik liela nozīme bērna audzināšanā ir tam, kā tēvs attiecas pret māti – sievieti?

– Milzīga. Pirmkārt, ļoti liela nozīme ir tam, ka bērnam ir abi vecāki, jo tad bērns var redzēt, kā vecāki sadarbojas, kā risina konfliktus. Tādā veidā bērns var gūt pirmo pieredzi, redzot, kā vecāki – vīrietis un sieviete risina domstarpības, tādējādi gūstot pirmo pieredzi, redzot sievietes un vīrieša attiecības. Viņiem tas var nepatikt, tāpēc var rasties motivācija savā dzīvē kaut ko darīt citādāk. Galvenais, lai ir tas piemērs, ka māte un tēvs ir kopā, un tad bērns var mācīties no tā. Svarīga ir arī ģeometrija. Bērna tiesības sākas ar tēva lomu ģimenē. Tas ir saistīts ar trijstūri. Ja ģimenē ir tikai māte, tad rodas risks, ka bērns nevar atdalīties no mātes, it sevišķi, ja viņš ir viens. Tas bieži izskatās invalīdiski, jo ir mātes, kuras nevar palaist vaļā savus sešus dēlus. Un ir arī sievietes, kuras nevar apprecēties, jo viņām ir jārūpējas par māti. Bērna tiesības ir attīsties un paņemt to, ko māca vecāki. Tāpat ir tiesības iet savā dzīvē un pieņemt savu likteni. Tās ir bērna tiesības. Tāpēc vecākiem abiem ir tiesības – labiem vecākiem ir jādomā ne tik daudz par savu komfortu, cik par to, kā mēs piesaistām viens otra uzmanību, dodot brīvību bērnam. Tikmēr māte ir aizņemta ar tēvu, tad māte arī lieki nepiesaistīs sev bērnus. Respektīvi, svarīgāks jautājums par to, vai konflikti ir vai nav, vai tie izskatās pēc vardarbības, liecina par to, vai vecākiem izdodas palikt kopā. Daudzi stāsti ir tādi, kur cilvēkiem paslīd kājas visos virzienos. To nevajag kriminalizēt, bet gan uzskatīt par kļūdu, kuru ir iespējams labot. Cilvēki ir tādi, kas kļūdās. Mēs pieļaujam kļūdas. Ja mēs dzīvojam tādā vidē, kurā ir jābaidās, ka «tu ne tā paskatījies,» vai «ne tādā tonī kaut ko pateici», ka tam sekos nezinu kādas sekas, tad tas nozīmē, ka nevar atzīt kļūdas, un tas ir briesmīgi. Tas atstāj cilvēku vienu, iesprostotu. Tā tam nevajadzētu būt. Latvijā tomēr ir daudz vardarbības ģimenē, taču par to nedrīkst runāt. Ja par to nedrīkst runāt, tad nav kur konsultēties, un tas nav pareizi. Tas veicina vardarbību, bezpalīdzības sajūtu. Cilvēkam ir jāļauj laboties un piedot.

– Piedošana – tā tad varētu būt tāda kā vardarbības alternatīva?

– Tā var teikt, jā.